Sveiki visiem, kam nu ziema, kam nu vien attāla elpa no ziemas!
Kā tad mums gāja Latvijā.
I daļaSākšu ar to, par ko man nebija nekādu šaubu - Yuki patika Latvijā un labprātāk būtu tur palikusi, zinu.
It sevišķi, kad paspēja izbaudīt pirmo īsto sniegu un lielos mīnusus uz mūsu pēdējām palikšanas dienām. Lai arī Milāna ir viņas mājas un nu jau pārzin visu rajonu - kura iela ved uz kuru parku/suņu laukumu -, manuprāt, Latvijas meži, pļavas, sniegotie tīrumi un plašumi, pusaizsalis ezers, kurā ielūzt, tomēr būs iekrituši viņa sirdī. Nu vismaz man tā gribētos domāt, ja varu tā nedaudz antropomorfizēt.
Ja nedaudz par sevi - kārtējo reizi pārliecinājos, ka man tiešām riebjas dzīvot lielā pilsētā. Un nebūtu svarīgi - vai tā Rīga vai Milāna. Gadiem ejot to saprotu arvien vairāk un klusi smīkņāju par saviem vēlajiem pusaudžu gadiem, kad, kā jau liela daļa jauniešu, sapņoju izrauties no mazpilsētas (jā...tajā laikā arī Valmiera tāda šķita) un dzīvi Rīgā.
Jāsaka, Valmiera, salīdzinot ar metropolēm, protams, ir lauki, bet - tas tiešām bija TIK ērti un forši ka burtiski pie deguna...pārsimts metru attālumā no mājas bija kur izvest suni izskrieties bez pavadas un pūļa. Dabā, ne cilvēka radītā vietā. Un nebūt ne dzīvojot kaut kur pilsētas perifērijā, bet gan 5 minūšu gājienā no centra. Tā visa pietrūkst...
*Mana ģimene un draugi, un vispār daudzi cilvēki, bija burtiski vai iemīlējušies Yuki, kurš vairāk, kurš mazāk, un tagad zinu, ka vajadzības gadījumā mums būtu gādīgi suņaukļi, atliek vien piešķirt biļeti virzienā Rīga-Milāna.
Kas mani pārsteidza visvairāk - cik ļoti mana mamma viņu dievināja! Jau no bildēm vien viņai Yuki vienmēr patikusi un smējās, ka gribas ar seju ieraukt tajā pūkā, bet, satiekot dzīvē... Un mana mamma ir cilvēks, kura suņus apbrīno vien pa gabalu un pati sev kā mājdzīvnieku nekad negribētu.
Arī ar brāli viņiem abiem tur bija momentāls
* kontakts - kopīgi padzenāja pa māju florbola bumbiņu, piņķerēja ārā viņai aiz ausīm savēlušos kažoka bumbuļus un visādi citādi bužinājās. Un teica, ka tik smaidīgu, pozitīvu un draudzīgu suni nekad nav redzējis.
* Oftopiks. Kā ir pareizi - momentāns vai momentāls? Ja runa ir par kaut ko, kas notika vienā momentā. Internets mani pievīla, jo atradu abus variantus un nezinu, kad kuru lieto. Apjuku. Ar ģimenes kaķi tur gan nekāda draudzība, protams, nesnāca. Pensionārs ir pensionārs.
Iespējams, viņa nešņāktu un nevicinātu ar ķepu, ja Yuki, kaķaprāt, būtu mazāk uzbāzīga. Tāda kucēniska mākšanās virsū ar savu draudzību vispār kaķiem nepatīk, kur nu vēl mūsējai īgnajajai pensionārei ar raksturu. Bet, labā ziņa ir tāda, ka - vienreiz dabūjusi pa pieri, kad nenosargāta uzlīda kaķim virsū, otrreiz luncinājās jau no attāluma un, dienām ejot, kaķis aprada ar domu par lielu, smirdīgu, spalvainu un siekalainu iebrucēju viņas teritorijā. Ja vien viņai liek svētu mieru. Protams, suņa un kaķa eksistence vienā telpā nekad netika atstāta bez uzraudzības, suns tika vienmēr apsaukts, ja tas mēģināja atkārtoti pārāk līst draudzēties, kaķis, savukārt, ja tas līda pats virsū sunim (redzot, ka suns tiek apsaukts un, tātad, viņai ir visa brīvība un telpa) un tad rūc, lai "atkal kāds apsauktu suni" (kaķi tomēr ir un paliek maitas
). Beigās viņa jau dzēra no suņa bļodiņas, jo līdz savējai aiziet bija slinkums..
Kas smieklīgi - Yuki katru reizi ieraugot kaķi, pirmās dienas vai ik pec 10 minūtēm, gāja uz kaķa pusi un luncināja asti, ausis noliekusi un visādi mēģināja izrādīt gatavību draudzēties, savu nekaitīgumu kaķim, bet viņai ne silts ne auksts, taču suņa sejā pēc tam sašutums - KĀ? Kā ar mani var negribet draudzēties, es taču tik labiņa..
Ar saimnieku suni gāja vissliktāk. Liela, sterizlizēta, aptuveni 4 gadus veca VASveidīga kuce. Pagalms ir viņas teritorija, kuru viņa rūpīgi sargā, nikni aprejot katru garāmgājēju un tajā svešiem suņiem nav ļauts ienākt. Jau no pirmās dienas viņa metās manējai virsū, zobus atņirgusi un īsti pat negribēja apostīt, kas tas ir par radījumu, nu kuce, kucēns utt. Apostīt līda rūcot, ar saraukti purnu, es neļāvu, jo negribēju palaist garām brīdi, kad viņa metīsies Yuki virsū, jo tas tomēr ir VAS lieluma suns pret manu svaru... Iespējams, ja suņa saimnieks būtu reaģējis citādāk, tas ir, savācis suni, parādot, kurš te ir Saimnieks (tas ir - Viņi, ne suns) un parādot, ka nedrīkst uzbrukt otram sunim, jo tāda ir Viņu, Saimnieka griba. Bet nē - viņš tikai nosmējās un pateica, ka jā, viņa neciešot svešus lopus savā teritorijā...un aizgāja. Ar saimnieka sievu mums iznāca saturīgāka saruna un sarunājām, ka, ja netikšu pati galā, apsaucot viņu suni (jo mani sune pazīst un vispār, mājas iedzīvotājus respektē, ja arī rej, cilvēkiem neuzbrūk) un man ir vajadzība iziet ar savu suni, lai pazvanot, ka pielikšot viņējo pie ķēdes. Visas palikšanas dienas mums burtiski bija lavīšanās iekšā un ārā no sētas un balansēšanas uz naža asmens, tā teikt. Jo pāris reizes tas suns bija kādus 20 cm no Yuki ar atņirgšanai gataviem zobiem. Yuki, protams, smilkstēja un dīdijās pavadas otrā galā, visādi rāvās pie tā otra suņa un nesaprata, ka viņš viņu ir gatavs nokost. Lūk, šo nesaprotu - tam sunim tak nav visi mājās!
Yuki laikam nav pilnīgi nekāds pašsagalabāšanās instinkta - turpina līst draudzēties pie suņiem, kas viņai uzmetās virsū vai arī bija gatavi to darīt, tikai pavada šķīra; lec uz ielas, arī, ja ātrumā garām traucas mašīna, jo ieraudzījusi ielas otrā pusē kaut ko interesantu; gatava skriet pakaļ ātri braucošam motociklam... Vienvārdsakot, eju ar pavadi iežmiegtu rokā un ne mirkli nedrīkstu atslābt, jo nezinu kurā brīdī sekos negaidīts pavadas uzrāviens. Vieglāk gan ir to nepalaist garām un nepieļaut tādu situāciju, ja ar Yuki eju pa pilsētu tikai īsi saņemtā pavadā, ar fleksi vai garākā pavadā tikai zaļajā zonā.
*Rikšošanu bez pavadas pa Gaujmalu un tuvējiem mežiem vien sanāca izbaudīt nedaudz, jo pāris dienas pirms Vecgada viņa sāka meklēties...
Par sasolīto suņu kavalieru rindu aiz vārtiem gan nebija jāuztraucas, jo pirmajā nedēļā tur viss vēl mazsmaržīgs un citiem apkārtnes puikām viņa maz interesēja, kā arī viņai pašai arī vēl tur viss bija neaktīvs. Nu, varbūt īpaši seksuāliem kobeļiem vienīgi viņa būtu jaukusi galvu, bet tādus, esot Latvijā, par laimi nesatikām. Lūk, esot Milānā, kad viņai tur viss bija pilnā kaujas gatavībā, tad gan mums sāka piesieties slienājošies suņi ar dusmīgiem saimniekiem, kas rājās, ka es vedot tekošu kuci uz parku... protams, ko es darīju pavadā gan.
Jāsaka, ka Yuki ir ļoti tīrīga un arī maz tekoša. Šajā meklēšanās iztikām bez biksītēm, gluži vienkārši nevarēju atrast viņas izmēru, bet nākošajās noteikti tādas sagatavošu laikus. Meklēšanās mani pārsteidza nesagatavotu, klusu cerēju, ka kaut kur janvārī varētu būt...
Vēl dzirdēju padomus, ka pats varot uztaisīt tādas biksītes. Lai nu kā - dīvāns tika apklāts pienācīgi, paklājs novākts, tik cik reizēm jāpastaigā no pakaļas un jāsatīra tas pāris piles uz grīdas. Vismaz šajā sakarā gan priecājos, ka mums nav manis tik ļoti mīlētā gaišā koka grīda, bet visai patumša. Un viņa pati sevi cītīgi tīrīja, kā arī - atstāta mājās viena arī no grīdas, acīmredzot, uzlaizīja, jo nekur neko pēc tam neatradu. Taču, biksītes noteikti atvieglos nākamo meklēšanos kā mums, tā viņai. Tagad gaidu, kad tas viss būs beidzies un varēs atkal dauzīties ar suņiem, netakarīgi no dzimuma. Šim par godu arī Yuki tika pie flekša. 5 metrīga, kaut prasītos tomēr garāku un noteikti nākamo arī ņemšu lentes, ne virves tipa - apkārtējiem vieglāk pamanīt, kad nez no kurienes priekšā uzrodas skrējējs vai nesās cits suns..
Turpinot par Latviju. Kā jau gaidīts - apmeklēt sabiedriskas vietas, it sevišķi, ne galvaspilsētā, nav nemaz tik vienkārši. Nācās uz maiņām - viens patur suni, teiksim, Valmieras autoostā nedrīkst ieiet ar suņiem... Biļete, sanāk, jāpērk tikai pie šofera un, pat ar salu -17, jāgaida ārā... Nemaz nerunājot par iepirkšanās centriem. Kad esi pieradis, ka vari gandrīz visur iet ar suni (par pārtikas veikaliem un bistro tipa ēstuvēm, protams, neiet runa, kas ir tikai loģiski)...
Jāsaka, ka viss tomēr nav tik melns kā mālēju. Daudz kur tomēr tikām ielaisti un vispār attieksme bija pozitīva - pat mūždien neapmierinātās večiņas Rīgas sabiedriskajos atplauka un bārstīja komplimentus, cik mierīgs un "očiņ krasivaja sabačka", "očki takojie dobrijie"... Protams, suns sabiedriskajā brauca ar uzpurni... Vēl šoferis pārprasīja, vai tiešām man vajag pirkt suņa biļeti...
Kā arī ielaida mūs Double caffe un Čili picā vilcienu stacijā...jo "tik smuks sunītis!" Un vispār visur attieksme tāda, ka, šķita- ja tas nebūtu samojeds, bet gan, teiksim, dobermanis, tik ļoti vis neizkustu apkārtējie, ieraugot Yuki.
Tai pašā mazajā Valmierā atradām tomēr pāris vietas, kur var ar suni paēst (ielikšu sarakstā, ja jau nav vēl). Un viemīles glaudīja ar acīm, un priecājās, cik mierīga.. Vēl sagbavāju čeku no terbata cafe, kur viesmīle bija uzrakstījusi, cik superīgs sunsmums ir (viņa arī pienāca un pačubināja ar mūsu atļauju suni). Tā kā noteikti viss atkarīgs arī no suņa. Un Latvijā vienkārši viss vēl ir tikai bērnu autiņos. Un, lielākoties, ne suņu pašu dēļ, bet gan viņu saimnieku... Reizēm šķita, ka cilvēki ir raduši vien pie suņiem, kas ir neaudzināti, neuzvedīgi, nekopti un viņu saimnieks nesavāc aiz viņiem, kā arī agresīviem, cik noprotu.
Par šo man ir atgadījums. Bijām kārtējā bezpavadas pastaigā. Pa krietnu gabalu redzu stāvam pieaugušos ar bērniem. Tā kā strauji tuvojāmies un nezināju, no kāda attāluma Yuki vairs nav atsaucama un nevaru garantēt, ka nepietesīsies klāt bērniem, neuzleks virsū, nogāžot zemē utt. (kas man ir mazs suns, citiem jau ir ievērojama izmēra..), piesaucu viņu klāt un pielieku pie pavadas. Kad bijām piegājuši pie cilvēkiem, izrādās - viņi klusi vēro bebru rosāmies piesnigušas upes krastā (eh, cik žēl, ka telefons bija palicis mājās
lādēties!). Bērni, protams, -Ai, cik smuks sunītis un dīca mammai, vai var paglaudīt. Mamma uzreiz -Nē, nedrīkst. Sunītis tad paliks dusmīgs un kodīs...
Saku - nē, šito var glaudīt un nebūs dusmīgs. Un, ja vēl paprasa atļauju... Uz ko mamma atbild, ka nē, labāk nē, jo tad viņiem gribēsies glaudīt visus smukos sunīšus...
Es gan nezinu, cik nopietna vēl aizvien ir situācija ar klaiņojošiem un agresīviem suņiem Latvijā un, konkrēti, Valmierā, bet vai tad nebūtu prātīgāk mācīt bērnam, ka svešus, BEZsaimnieka klīstošus glaudīt nedrīkst UN vienmēr ir jāprasa atļauja suņa saimniekam?? Nevis iedvest bailes, ka visi suņi ir briesmoņi.
*Sunim Latvijā vairs nekur nekādi dokumenti netika prasīti, velti baidījos.
Vienīgi, reiz gan man starppilsētu autobusā šoferis uzprasīja, vai mums esot esot pošu dokumenti. Teicu, ka ir, taču ne līdzi (par to protams neaizdomājos iepriekš). Bet piebildu, ka man ir līdzi uzpurnis. Ar to viņam pietika. Lai gan - ko viņš būtu iesācis ar ārzemju pošu pasu, nezinu. Nu neticu, ka vidējais Latvijas autobusu šoferis, tā uz gadiem 50, māk angļu valodu. Varbūt vienīgi novicinātu gar degungalu.