Laimes lācis - samojeds

Blogs and Chats

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 22 Dec 2016, 22:58

Buroties par pilsētas pašvaldības saistošajiem noteikumiem suņu turēšanas jautājumā aizdomājos jau pāris nedēļas atpakaļ aizdomājos - Reģistrācijas pazīšanas zīme – pašvaldības institūcijas izsniegts, speciāli šim nolūkam izgatavots žetons, kas ir apliecinājums tam, ka par Mājas dzīvnieku samaksāta ikgadējā pašvaldības nodeva;, man tad sanāk - viņas pošu pase jānēsā līdzi, kā apliecinājums, ka mēs te nedzīvojam, tāpēc nekādus nodokļus nemaksājam? Viņi tak nestaigās apkārt ar čipa lasītājiem (jo čipa infā ir suņa dzīvesvieta un īpašnieka dati). :D

Jā, izklausos tagad baigi piekasīgā, bet, pierodot dzīvot valstī, kur par tādām lietām poličiem pa lielam ir absolūti vienalga, tu atslābsti, bet zinot, ka tavā valstī pat soda par ielas šķērsošanu neatļautā vietā (kaut apkārt nav neviena transporta līdzekļa), jo policistiem, izskatās, nav īsti ko darīt... :D
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Imagine » 22 Dec 2016, 23:49

Diez vai tavas viesošanās laikā kāds tev skries ar čipa lasītāju sunim pakaļ. Tāpat par to pošu pases prasīšanu - desmit gadus ar dažādiem suņiem esmu braukājusi gan sabiedriskajā transportā, gan dažādās vietās Rīgā bijusi - neviens nav prasījis, nerunājot par pienākšanu klāt.

Bet es? Es turpinu rutinēt viņu un īsti nezinu, ko vēl lai iemāca. Notika kā jau parasti: Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr (par iedomām vs realitāti) - pirms suņa ienākšanas dzīvē domāju - nu tik būs, nu tik kalnus gāzīsim, visu ko darīsim un darbosimies bez maz no rīta līdz vakaram! Realitātē viss tik raiti neiet, kā arī no manis sanāktu sūdīgs instruktors. Pozitīvais - ka iznāk daudz audzināt un lauzt pašas raksturu, kas citos apstākļos diez vai tik izteikti notiktu. Visgrūtāk iet ar pašas padarīšanu interesantāku sava suņa acīs. Tas daudz uzlabotu kādus robus mūsu savstarpējā kontaktā un audzināšanā.


Meklē labu suņu treneri - suņa mācīšana ir par to, kā pareizi kustināt rokas un kājas, un tikai pieredzējis cilvēks suņu audzināšanā ne tikai norādīs uz tavām kļūdām, jo redzēs, kas notiek no malas, bet arī piedāvās jaunus trikus, ko mācīties. Es par savu suni ļoti daudz uzzināju tieši tāpēc, ka bija kāds no malas, kurš varēja izskaidrot, kāpēc lietas notiek tā un ne savādāk un ko darīt, lai to mainītu. Pēc iestrādāšanās pašai būs vieglāk un tad arī radīsies jaunas idejas, ko vēl gribēsiet padarīt un iemācīties. Turklāt individuālās nodarbības ir zelta vērtē it sevišķi sākumā, lai saprastu, kā strādāt pašai un kā darbojas zobratiņi suņa galvā.
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Māra » 23 Dec 2016, 02:00

Jā, policija nudien nav gadījusies pa ceļam, sevišķi jau suņu jautājumos. Neesmu arī dzirdējusi par kādiem reidiem vai aktivitātēm šajos jautājumos.
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Champion
Champion
 
Posts: 2585
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby ash » 23 Dec 2016, 09:14

man arī ne reizi nu jau gandrīz 6 gadu laikā neviens nav interesējies par suni. pat ne ļoti sabiedriskās vietās, svētku pasākumu, koncertu apmeklēšanas reizēs. pat ne šķērsojot robežas, kur pārbaudīja dokumentus cilvēkiem - suns nekad nevienu nav interesējis.
Image
Image
User avatar
ash
Junior
Junior
 
Posts: 950
Images: 3
Joined: 06 Apr 2011, 13:07

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Māra » 26 Dec 2016, 00:39

Ļoti ļoti gribu izlasīt, kā ar braucienu gāja... Ar būri,, lidostu, lidmašīnu, atkalsatikšanos.... VISU!
Un protams, kā ir būt šeit. Nu jau ar sirds-suni. :pukudupsis:
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Champion
Champion
 
Posts: 2585
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Silma » 29 Dec 2016, 14:34

Ieraudzīju šo Tviterī un nevarēju noturēties, nepadaloties - varbūt noderēs Jaunā Gada svinību idejām :D :eglite:
Image
User avatar
Silma
Baby
Baby
 
Posts: 22
Images: 1
Joined: 04 Dec 2015, 15:13

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 08 Jan 2017, 23:36

ash wrote:man arī ne reizi nu jau gandrīz 6 gadu laikā neviens nav interesējies par suni. pat ne ļoti sabiedriskās vietās, svētku pasākumu, koncertu apmeklēšanas reizēs. pat ne šķērsojot robežas, kur pārbaudīja dokumentus cilvēkiem - suns nekad nevienu nav interesējis.

Mums tieši tas pats, vismaz ar Šveici.

Silma wrote:Ieraudzīju šo Tviterī un nevarēju noturēties, nepadaloties - varbūt noderēs Jaunā Gada svinību idejām :D :eglite:
Image

Aiiiii, tik forša bilde! Nākošgad noteikti!

Māra wrote:Ļoti ļoti gribu izlasīt, kā ar braucienu gāja... Ar būri,, lidostu, lidmašīnu, atkalsatikšanos.... VISU!
Un protams, kā ir būt šeit. Nu jau ar sirds-suni. :pukudupsis:


Māra, VISS būs! :) Un par sirds suni...tur tev taisnība. Jāsaka, ka es nekad nedomāju, ka iemīlēšos kādā sunī TIK ļoti kā Yuki.. :)

Kamēr atrodu laiku, lai piebeigtu konspektu atskaitei, kā mums gāja (eh.. brīvdienas jau beigušās un atkal jāatsāk strādāt, mans rakstīšanai produktīvākais laiks ir rīta puse līdz agrai pēcpusdienai, taču brīvi ir tikai vakari, kad smadzenes jau ir garīgi piekusušas un iedvesmas nav), ielieku pāris Yuki bildes no Latvijas.

Lai nu kā, tas ir jāizdara, kamēr vēl svaigs. Jau tā sagaidīju 2017. gadu un neieliku bildes no vasaras un ceļojuma aprakstu, visu laiku tik atliekot un atliekot. :kanepe:

Yuki, viesojoties Latvijā, ir arī tikusi pie pāris jaunām iesaukām - papildus Jukītei, Jukinai, kaķītim, lāčukiņam, tagad ir arī Juksis, Jukse, Puksis, manalapsa, lāčukūka.

Image

Lai arī Ziemassvētki un Jaunais gads tika pavadīti bez sniega, ar +8 grādiem un lietu, tas pastaigu prieku nemazināja.
Image

Un pēdējās dienās taisni kā man par godu, jo visu laiku jau no novembra kaitinoši čīkstēju, ka gribu sniegu, tas arī beidzot uzsniga. :aizlaimes:
Bet, atklāti sakot, man bija par īsu. Yuki noteikti arī.

Image
Kā teica Danute - "Kad uzsnidzis pirmais sniegs un baltie suņi neizskatās vairs balti." Tā ir. :D

Mana lapsa. :sirsninas:
Image


Image
Tas ir neaprakstāmi, cik ļoti viņai patīk meži. Jūtos vainīga Yuki priekšā, ka tagad kādu laiku nesanāks aizvest viņu uz mežu, jo patlaban vairs nav mašīnas...

Image

Ar sveicieniem no bezsniega Milānas (cik negodīgi, ka Dienviditālijā ir sniegs un dažviet pat -9...-18, bet mums nekā)! Pietrūksti, Latvija. :rej:
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Imagine » 09 Jan 2017, 13:47

Ļoti skaistas fotogrāfijas ar Yuki mežā. Viņai piestāv. :)
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 16 Jan 2017, 21:24

Sveiki visiem, kam nu ziema, kam nu vien attāla elpa no ziemas!

Kā tad mums gāja Latvijā.

I daļa

Sākšu ar to, par ko man nebija nekādu šaubu - Yuki patika Latvijā un labprātāk būtu tur palikusi, zinu. :D It sevišķi, kad paspēja izbaudīt pirmo īsto sniegu un lielos mīnusus uz mūsu pēdējām palikšanas dienām. Lai arī Milāna ir viņas mājas un nu jau pārzin visu rajonu - kura iela ved uz kuru parku/suņu laukumu -, manuprāt, Latvijas meži, pļavas, sniegotie tīrumi un plašumi, pusaizsalis ezers, kurā ielūzt, tomēr būs iekrituši viņa sirdī. Nu vismaz man tā gribētos domāt, ja varu tā nedaudz antropomorfizēt.

Ja nedaudz par sevi - kārtējo reizi pārliecinājos, ka man tiešām riebjas dzīvot lielā pilsētā. Un nebūtu svarīgi - vai tā Rīga vai Milāna. Gadiem ejot to saprotu arvien vairāk un klusi smīkņāju par saviem vēlajiem pusaudžu gadiem, kad, kā jau liela daļa jauniešu, sapņoju izrauties no mazpilsētas (jā...tajā laikā arī Valmiera tāda šķita) un dzīvi Rīgā.
Jāsaka, Valmiera, salīdzinot ar metropolēm, protams, ir lauki, bet - tas tiešām bija TIK ērti un forši ka burtiski pie deguna...pārsimts metru attālumā no mājas bija kur izvest suni izskrieties bez pavadas un pūļa. Dabā, ne cilvēka radītā vietā. Un nebūt ne dzīvojot kaut kur pilsētas perifērijā, bet gan 5 minūšu gājienā no centra. Tā visa pietrūkst...

*
Mana ģimene un draugi, un vispār daudzi cilvēki, bija burtiski vai iemīlējušies Yuki, kurš vairāk, kurš mazāk, un tagad zinu, ka vajadzības gadījumā mums būtu gādīgi suņaukļi, atliek vien piešķirt biļeti virzienā Rīga-Milāna. :D
Kas mani pārsteidza visvairāk - cik ļoti mana mamma viņu dievināja! Jau no bildēm vien viņai Yuki vienmēr patikusi un smējās, ka gribas ar seju ieraukt tajā pūkā, bet, satiekot dzīvē... Un mana mamma ir cilvēks, kura suņus apbrīno vien pa gabalu un pati sev kā mājdzīvnieku nekad negribētu. :D Arī ar brāli viņiem abiem tur bija momentāls* kontakts - kopīgi padzenāja pa māju florbola bumbiņu, piņķerēja ārā viņai aiz ausīm savēlušos kažoka bumbuļus un visādi citādi bužinājās. Un teica, ka tik smaidīgu, pozitīvu un draudzīgu suni nekad nav redzējis.

* Oftopiks. Kā ir pareizi - momentāns vai momentāls? Ja runa ir par kaut ko, kas notika vienā momentā. Internets mani pievīla, jo atradu abus variantus un nezinu, kad kuru lieto. Apjuku. :D

Ar ģimenes kaķi tur gan nekāda draudzība, protams, nesnāca. Pensionārs ir pensionārs. :D Iespējams, viņa nešņāktu un nevicinātu ar ķepu, ja Yuki, kaķaprāt, būtu mazāk uzbāzīga. Tāda kucēniska mākšanās virsū ar savu draudzību vispār kaķiem nepatīk, kur nu vēl mūsējai īgnajajai pensionārei ar raksturu. Bet, labā ziņa ir tāda, ka - vienreiz dabūjusi pa pieri, kad nenosargāta uzlīda kaķim virsū, otrreiz luncinājās jau no attāluma un, dienām ejot, kaķis aprada ar domu par lielu, smirdīgu, spalvainu un siekalainu iebrucēju viņas teritorijā. Ja vien viņai liek svētu mieru. Protams, suņa un kaķa eksistence vienā telpā nekad netika atstāta bez uzraudzības, suns tika vienmēr apsaukts, ja tas mēģināja atkārtoti pārāk līst draudzēties, kaķis, savukārt, ja tas līda pats virsū sunim (redzot, ka suns tiek apsaukts un, tātad, viņai ir visa brīvība un telpa) un tad rūc, lai "atkal kāds apsauktu suni" (kaķi tomēr ir un paliek maitas :D ). Beigās viņa jau dzēra no suņa bļodiņas, jo līdz savējai aiziet bija slinkums.. :D Kas smieklīgi - Yuki katru reizi ieraugot kaķi, pirmās dienas vai ik pec 10 minūtēm, gāja uz kaķa pusi un luncināja asti, ausis noliekusi un visādi mēģināja izrādīt gatavību draudzēties, savu nekaitīgumu kaķim, bet viņai ne silts ne auksts, taču suņa sejā pēc tam sašutums - KĀ? Kā ar mani var negribet draudzēties, es taču tik labiņa.. :D

Ar saimnieku suni gāja vissliktāk. Liela, sterizlizēta, aptuveni 4 gadus veca VASveidīga kuce. Pagalms ir viņas teritorija, kuru viņa rūpīgi sargā, nikni aprejot katru garāmgājēju un tajā svešiem suņiem nav ļauts ienākt. Jau no pirmās dienas viņa metās manējai virsū, zobus atņirgusi un īsti pat negribēja apostīt, kas tas ir par radījumu, nu kuce, kucēns utt. Apostīt līda rūcot, ar saraukti purnu, es neļāvu, jo negribēju palaist garām brīdi, kad viņa metīsies Yuki virsū, jo tas tomēr ir VAS lieluma suns pret manu svaru... Iespējams, ja suņa saimnieks būtu reaģējis citādāk, tas ir, savācis suni, parādot, kurš te ir Saimnieks (tas ir - Viņi, ne suns) un parādot, ka nedrīkst uzbrukt otram sunim, jo tāda ir Viņu, Saimnieka griba. Bet nē - viņš tikai nosmējās un pateica, ka jā, viņa neciešot svešus lopus savā teritorijā...un aizgāja. Ar saimnieka sievu mums iznāca saturīgāka saruna un sarunājām, ka, ja netikšu pati galā, apsaucot viņu suni (jo mani sune pazīst un vispār, mājas iedzīvotājus respektē, ja arī rej, cilvēkiem neuzbrūk) un man ir vajadzība iziet ar savu suni, lai pazvanot, ka pielikšot viņējo pie ķēdes. Visas palikšanas dienas mums burtiski bija lavīšanās iekšā un ārā no sētas un balansēšanas uz naža asmens, tā teikt. Jo pāris reizes tas suns bija kādus 20 cm no Yuki ar atņirgšanai gataviem zobiem. Yuki, protams, smilkstēja un dīdijās pavadas otrā galā, visādi rāvās pie tā otra suņa un nesaprata, ka viņš viņu ir gatavs nokost. Lūk, šo nesaprotu - tam sunim tak nav visi mājās! :kanepe: Yuki laikam nav pilnīgi nekāds pašsagalabāšanās instinkta - turpina līst draudzēties pie suņiem, kas viņai uzmetās virsū vai arī bija gatavi to darīt, tikai pavada šķīra; lec uz ielas, arī, ja ātrumā garām traucas mašīna, jo ieraudzījusi ielas otrā pusē kaut ko interesantu; gatava skriet pakaļ ātri braucošam motociklam... Vienvārdsakot, eju ar pavadi iežmiegtu rokā un ne mirkli nedrīkstu atslābt, jo nezinu kurā brīdī sekos negaidīts pavadas uzrāviens. Vieglāk gan ir to nepalaist garām un nepieļaut tādu situāciju, ja ar Yuki eju pa pilsētu tikai īsi saņemtā pavadā, ar fleksi vai garākā pavadā tikai zaļajā zonā.

*
Rikšošanu bez pavadas pa Gaujmalu un tuvējiem mežiem vien sanāca izbaudīt nedaudz, jo pāris dienas pirms Vecgada viņa sāka meklēties...
Par sasolīto suņu kavalieru rindu aiz vārtiem gan nebija jāuztraucas, jo pirmajā nedēļā tur viss vēl mazsmaržīgs un citiem apkārtnes puikām viņa maz interesēja, kā arī viņai pašai arī vēl tur viss bija neaktīvs. Nu, varbūt īpaši seksuāliem kobeļiem vienīgi viņa būtu jaukusi galvu, bet tādus, esot Latvijā, par laimi nesatikām. Lūk, esot Milānā, kad viņai tur viss bija pilnā kaujas gatavībā, tad gan mums sāka piesieties slienājošies suņi ar dusmīgiem saimniekiem, kas rājās, ka es vedot tekošu kuci uz parku... protams, ko es darīju pavadā gan.

Jāsaka, ka Yuki ir ļoti tīrīga un arī maz tekoša. Šajā meklēšanās iztikām bez biksītēm, gluži vienkārši nevarēju atrast viņas izmēru, bet nākošajās noteikti tādas sagatavošu laikus. Meklēšanās mani pārsteidza nesagatavotu, klusu cerēju, ka kaut kur janvārī varētu būt...
Vēl dzirdēju padomus, ka pats varot uztaisīt tādas biksītes. Lai nu kā - dīvāns tika apklāts pienācīgi, paklājs novākts, tik cik reizēm jāpastaigā no pakaļas un jāsatīra tas pāris piles uz grīdas. Vismaz šajā sakarā gan priecājos, ka mums nav manis tik ļoti mīlētā gaišā koka grīda, bet visai patumša. Un viņa pati sevi cītīgi tīrīja, kā arī - atstāta mājās viena arī no grīdas, acīmredzot, uzlaizīja, jo nekur neko pēc tam neatradu. Taču, biksītes noteikti atvieglos nākamo meklēšanos kā mums, tā viņai. Tagad gaidu, kad tas viss būs beidzies un varēs atkal dauzīties ar suņiem, netakarīgi no dzimuma. Šim par godu arī Yuki tika pie flekša. 5 metrīga, kaut prasītos tomēr garāku un noteikti nākamo arī ņemšu lentes, ne virves tipa - apkārtējiem vieglāk pamanīt, kad nez no kurienes priekšā uzrodas skrējējs vai nesās cits suns..

Turpinot par Latviju. Kā jau gaidīts - apmeklēt sabiedriskas vietas, it sevišķi, ne galvaspilsētā, nav nemaz tik vienkārši. Nācās uz maiņām - viens patur suni, teiksim, Valmieras autoostā nedrīkst ieiet ar suņiem... Biļete, sanāk, jāpērk tikai pie šofera un, pat ar salu -17, jāgaida ārā... Nemaz nerunājot par iepirkšanās centriem. Kad esi pieradis, ka vari gandrīz visur iet ar suni (par pārtikas veikaliem un bistro tipa ēstuvēm, protams, neiet runa, kas ir tikai loģiski)...
Jāsaka, ka viss tomēr nav tik melns kā mālēju. Daudz kur tomēr tikām ielaisti un vispār attieksme bija pozitīva - pat mūždien neapmierinātās večiņas Rīgas sabiedriskajos atplauka un bārstīja komplimentus, cik mierīgs un "očiņ krasivaja sabačka", "očki takojie dobrijie"... Protams, suns sabiedriskajā brauca ar uzpurni... Vēl šoferis pārprasīja, vai tiešām man vajag pirkt suņa biļeti... :D Kā arī ielaida mūs Double caffe un Čili picā vilcienu stacijā...jo "tik smuks sunītis!" Un vispār visur attieksme tāda, ka, šķita- ja tas nebūtu samojeds, bet gan, teiksim, dobermanis, tik ļoti vis neizkustu apkārtējie, ieraugot Yuki. :D

Tai pašā mazajā Valmierā atradām tomēr pāris vietas, kur var ar suni paēst (ielikšu sarakstā, ja jau nav vēl). Un viemīles glaudīja ar acīm, un priecājās, cik mierīga.. Vēl sagbavāju čeku no terbata cafe, kur viesmīle bija uzrakstījusi, cik superīgs sunsmums ir (viņa arī pienāca un pačubināja ar mūsu atļauju suni). Tā kā noteikti viss atkarīgs arī no suņa. Un Latvijā vienkārši viss vēl ir tikai bērnu autiņos. Un, lielākoties, ne suņu pašu dēļ, bet gan viņu saimnieku... Reizēm šķita, ka cilvēki ir raduši vien pie suņiem, kas ir neaudzināti, neuzvedīgi, nekopti un viņu saimnieks nesavāc aiz viņiem, kā arī agresīviem, cik noprotu.

Par šo man ir atgadījums. Bijām kārtējā bezpavadas pastaigā. Pa krietnu gabalu redzu stāvam pieaugušos ar bērniem. Tā kā strauji tuvojāmies un nezināju, no kāda attāluma Yuki vairs nav atsaucama un nevaru garantēt, ka nepietesīsies klāt bērniem, neuzleks virsū, nogāžot zemē utt. (kas man ir mazs suns, citiem jau ir ievērojama izmēra..), piesaucu viņu klāt un pielieku pie pavadas. Kad bijām piegājuši pie cilvēkiem, izrādās - viņi klusi vēro bebru rosāmies piesnigušas upes krastā (eh, cik žēl, ka telefons bija palicis mājās lādēties!). Bērni, protams, -Ai, cik smuks sunītis un dīca mammai, vai var paglaudīt. Mamma uzreiz -Nē, nedrīkst. Sunītis tad paliks dusmīgs un kodīs...
Saku - nē, šito var glaudīt un nebūs dusmīgs. Un, ja vēl paprasa atļauju... Uz ko mamma atbild, ka nē, labāk nē, jo tad viņiem gribēsies glaudīt visus smukos sunīšus...
Es gan nezinu, cik nopietna vēl aizvien ir situācija ar klaiņojošiem un agresīviem suņiem Latvijā un, konkrēti, Valmierā, bet vai tad nebūtu prātīgāk mācīt bērnam, ka svešus, BEZsaimnieka klīstošus glaudīt nedrīkst UN vienmēr ir jāprasa atļauja suņa saimniekam?? Nevis iedvest bailes, ka visi suņi ir briesmoņi.

*
Sunim Latvijā vairs nekur nekādi dokumenti netika prasīti, velti baidījos. :D Vienīgi, reiz gan man starppilsētu autobusā šoferis uzprasīja, vai mums esot esot pošu dokumenti. Teicu, ka ir, taču ne līdzi (par to protams neaizdomājos iepriekš). Bet piebildu, ka man ir līdzi uzpurnis. Ar to viņam pietika. Lai gan - ko viņš būtu iesācis ar ārzemju pošu pasu, nezinu. Nu neticu, ka vidējais Latvijas autobusu šoferis, tā uz gadiem 50, māk angļu valodu. Varbūt vienīgi novicinātu gar degungalu. :D
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 16 Jan 2017, 21:42

II daļa

Pirms lidojuma es Yuki devu nomierinošo tabļetku. Baldrijāņus, par sliktu nenāk. Viss bija mierīgi, bez smilkstiem, vismaz suni saņemot (eh.. ja es zinātu, kā viņai tur gāja, lidojot..), tik nedaudz sačurāts paladziņš. Tā viņa pie lieliem uztraukumiem, kad ir atstāta viena šaurā telpā, dara. Starpcitu, par šauru telpu nu jau tiek uzskatīta arī vannas istaba... :D

Kas pozitīvi - ir beidzot iemācījusies nebaidīties no mašīnas, jo BEIDZOT ir izveidojusies pozitīva asociācija - mašīna = izskrieties kaut kur bez pavadas. Nu jau pati smuki māk ielekt gan salonā, gan bagāžniekā. Nepatīk aizvien vienai sēdēt auzmugurē, jo foršāk tak ir mans klēpis :D Bet vairs nesmilkst. Nu labi, reizēm klusu pasūdzas.

Arī emocionālā čurāšana ir samazinājusies uz pusi! Visi tika pabrīdināti, ka sākumā ir jāignorē un vispār ar suni jāsveicinās bez vētrainām emocijām un viņa ne reizi neapčurājās aiz prieka!! Latvieši tomēr ir krietni atsaucīgāki uz manu lūgumu respektēt nemīļot suni, kad tas lec augšā, kā arī tā emocionālā sveicināšanās. Ar itāļiem mums iet grūtāk. Vismaz es tagad mācos nejusties vainīgai, ja cilvēki manu lūgumu nav respektējuši un viņa pačurā. Tikai iekšēji tomēr kremt, ka Es jau esmu tā, kurai pēc tam ir jātīra tā čura no kafejnīcas vai veikala grīdas, jo suns, kurš pačurāja, ir Mans, nevis vainīgi cilvēki, kuri par spīti manam lūgumam neglaudīt, ir to darījuši.
Nu jau Yuki tolernaces līmenis ir 2 cilvēki vienlaicīgi, tas ir tad, ja iepriekš ir pačurājusi. Ja vienlaikus glauda vairāki, tad nu gan tur ir plūdi.

*
Kalnu kaza

Kad bija sasnidzis viss balts, izdomājām aizbraukt apskatīt Vidzemes ūdenskritumus (viens netālu no Cēsīm, Priekuļos, otrs netālu no Siguldas). Tur Yuki uzskrēja gan augšā, gan tāpat noskrēja lejā pa gandrīz stāvu, vairāk kā 3 metru augstu klinti bez problēmām, kā arī veikli kāpelēja pa ūdenskritumu pašu, visai slideniem akmeņiem... Bet, tai pat laikā, mājās, lecot ārā, izkrita no gultas. Gulta bija ne vairāk kā 50 cm augsta. :D

Par mazsuņiem lielveikalā - gaidīju, gaidīju, bet tā arī nesagaidīju. :D Laikam visi man pa ceļam esošie mazuņu saimnieki kļuvuši apzinīgāki, jo nu - neredzēju nevienu. Biju jau gatava iet no pakaļas iekšā ar manu mazsuni (tikai 17 kg) opiņā. :D

Rīgā sanāca arī pavizināties ar taksi, jo sals bija pamatīgs un autobuss kā nenāca, tā nenāca.. Panda taksi no ārzemju nr. nevar izsaukt... Red cab taksis atbrauca tikai pēc stundas. Un, kaut arī bija pabrīdināts, ka būs suns līdzi (un sēdeklis, kur bija suns apakšā, apklāts ar dvieli), mums galapunktā prasīja, ka vajadzētu tā kā piemaksāt par suni... Jo, redz, tagad (dēļ tām 5 spalvām, ko var ar roku/rullīti/cimdu novākt) mašīna jāved uz tīrīšanu...
Vispār jau par to vai tad nebija jābrīdina kāpjot taksī, ne kāpjot ārā? Protams, neko nemaksāju. Nezinu, varbūt dzirdot sarunājamies svešā mēlē, nodomāja, ka mums naudas pilnas kabatas, jeb tā parasti notiek? Valmierā arī vienreiz braucu un, lai arī man nebija nekāda sega līdzi, ko uzklāt, ja ņēmu suni klēpī, neko neteica. Braucot ar Airbaltic taksi uz lidostu pabrīdinājām, ka būs suns un salonā ieklāts pārvalks (ko speciāli vedu līdzi koferī no Milānas..). Šoferis neko neteica, ja arī tiešām kāda spalva tur aizlidoja pa gaisu uz priekšējā sēdekļa un visādi citādi bija laipns, prasīja, kā patika latvijā, par suni jautāja utt. Tā kā man vienmēr ir laba pieredze bijusi ar Airbaltic taksi, lai arī tas ir dārgāks kā citi, jādomā tiešām, ka viņiem laikam lielāka alga vai. Jo parasti man gadījušies laipni šoferīši.

*
Ceļošana ar būri

Protams, jābūt drusku naiviem, lai cerētu, ka ceļojot ar būri bez mašīnas 24/7, tur kas izdotos. :D
Atbraucām veiksmīgi - man pretī uz lidostu atbrauca viens draugs ar mašīnu. Tur viss sanāca ērti - porta a porta. Bet... braucot atpakaļ uz Rīgu, sanāca plānu maiņa un draugs nevarēja mūs aizvest. Izdomājām, brauksim ar autobusu un tad jau ar kājām aiziesim uz tur pat centrā esošo hosteli. Hahā. Pastāsti liktenim par saviem plāniem un... kā tur bija? Ceļš Rīgas Starptautiskā autoosta - Elizabetes iela, Origo gals bija grūtāk pieveicams kā sākumā šķita sniegputeņa dēļ. Kas to būtu domājis, ka stumt 11 kilogramīgu suņa būri pa nenotīrītu ietvi Rīgā vakarā, kad sejā vēl papildus pūš sniegu, izrādījās gandrīz vai neiespējamā misija... Njā, būris noteikti nav pastaigu variants pilsētā. :D Patiesībā nezinu, vai jelkad viņu vēl izmantošu - reti nepatocīgs modelis. Rokturīši ir īsi un neērti stumšanai/vilkšanai arī bez sniega un pa grīdu bez suņa, jo tas sitas pret kājām velkot un stumjot ir pa zemu, kā arī cenšas apgriezties uz riņķi. Ieliekot mašīnā, neērti suni ielikt/izņemt, jo durvis ir tikai vienas un priekšā. Tātad, būri nākas pagriezt pret durvīm, lai attaisītu to vaļā un izlaistu suni, kā arī tas ir par smagu, lai noceltu/uzceltu ar visu suni. To pērkot bija svarīgi, ka tik ir un funkcionāls. Par tādiem sīkumiem jau netika piedomāts. Tas ir, der kā ceļojuma būris konkrēti lidmašīnā, domāju, bet izmantot mašīnā nepraktiski un mājās mans suns tur brīvprātīgi iekšā neiet. Tā kā tā tas ir tikai vietu aizņemošs objekts mūsmājās, pašlaik atrodas izjauktā stāvoklī pagrabā un domāju, ko tālāk iesākt. Iespējams, pārdošu un vietā pirkšu citu, kad atkal būs tāda vajadzība, un šoreiz arī pievērsīšu uzmanību, lai var lietot arī mašīnas bagāžniekā, ja ir tāda nepieciešamība.

Konkrēti par šo būri iet runa
Image
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 16 Jan 2017, 22:12

III daļa

Mūsu pieredze ar Airbaltic

Atpakaļceļa reisam Rīga-Milāna, Rīgas lidostas darbiniece pie Airbaltic bagāžas nodošanas prasīja, lai par suni tiek piemaksāts vēl klāt, jo, redz, sunim (svaram kopā ar būri) virs 20kg esot jāpiemaksā. Ka mums esot apmaksāti vien 16 kg. Es vaicāju, kas tie par jauniem noteikumiem un, ka neko par nekādiem 20 kg neesmu manījusi Airbaltic mājas lapā (jo pirms biļešu pasūtīšanas troreiz visu sadaļu par lidošanu ar suni AB mājas lapā biju izstudējusi no A līdz Z un teju vai zināju no galvas :D ) Ka suņa biļete ar būri svarā līdz 32 kg ir 100€/ viens virziens, kas arī mums ir apmaksāts - uzrādīju epastu.. Jo, protams, lidojot ar suni, vismaz kā bagāžas vienību, biļete taustāmā formā jau nav, kas apstiprinātu, kas ir un, kas nav apmaksāts.. Un laipni pavaicāju, kā varētu būt sanākusi situācija, ka "esot apmakāti vien 16kg suņa svars..." Un tiešām biju neizpratnē, no kurienes izrauti 16 kg, ja mājas lapā tādi cipari nekur nefigurēja jau labu laiku (gadu stabili, cik esmu meklējusi jau iepriekš par lidošanu kopā ar suni), tad sanāk jau ļoooti sen viņu bagāžas reģistrēšanas datoru datu bāzē ir veca infa. Meitene turpināja strīdēties pretī, ka viņai tā uzrādoties datu bāzē, ka esam samaksājuši vien par 16 kg, bet mums kopā ar būri sver 28. Tad arī es sāku strīdēties, kamēr viņa teica, ka nevarot mums palīdzēt - dators rāda tā un viņa bez atlikušā svara apmaksas nevarot pieņemt bagāžu. Lai ejot risināt jautājumu pie Airbaltic informācijas stenda.

Tur arī šis pārpratums tika atrisināts - redziet, tas kurš pieņēma manu zvanu, kad sūtīju biļeti sunim, ielicis suņa svaru kā visu kopsvaru (jā, tagad atceros, ka tāda saruna pa telefonu mums bija, kad man prasīja, cik sver suns..). Vēl man jautāja, kurš pieņēma manu zvanu.. Vai es tobrīd iedomājos, ka man ir jāprasa vārds un uzvārds tam Airbaltic operatoram, kurš reģistrēja suņa biļeti..
Taču tas neizslēdz jautājumu, par to, ka neuzrādās datu bāzē, ka sunim biļete IR apmaksāta UN līdz 32 kg. Ko man apskaidroja, ka esot bijuši tādi veci noteikumi, kaut kas par 20 kg, vairs neatceros precīzi, ko viņš tur skaidroja, bet, ka tiešām tagad esot mainījušies noteikumi un, ka viņš to arī noziņojis nu pat bagāžas pieņemšanas darbiniecēm. Vienkārši...datu bāzē veca informācija. Nu vai tad tā strādā neBudžeta klases (kā viņi sevi pozicionē) lidkompānija?? Un atrisinājām visu tikai tāpēc, ka es cītīgi uzstāju, ka mums ir apmaksāta bagāžas biļete līdz 32 kg UN, lai skatās paši savā mājas lapā, kas tur rakstīts.

Varbūt kāds, kuram nebūtu laiks un jāskrien uz lidmašīnu, nečakarētos un maksātu tos 20€ uzreiz, bet kāpēc maksāt, ja var nemaksāt. Un, tā kā bija jau pieredze ar čakarīgo reģistrēšanos Milānas lidostā lidojumam uz Rīgu, bijām lidostā 2h iepriekš it kā paredzot, ka varētu sanākt atkal kaut kāda aizķeršanās.
Bet tiešām sasmīdināja Airbaltic darbinieka jautājums - "Kā tad Jūs no Milānas varējāt atlidot ar tādu svaru, nepiemaksājot?" - Redziet, Milānas datu bāze laikam bija informēta par noteikumu grozījumiem..

Kas, manuprāt, vēl būtu jāmaina - kādas birstes pēc cilvēks, lidojot ar suni (vismaz kā bagāžas vienību, jo par lidmašīnas salonā vesto nezinu), nevar rezervēt SAVU sēdvietu internetā kā bezsuņa lidojuma gadījumā...bet tas ir jādara pie Airbaltic galdiņa lidostā. Un tad nebūtu lieku problēmu ar to, ka kārtējo reiz reiss ir pilns un iespējams, man nebūšot sēdvietas vai arī nevaru sēdēt blakus cilvēkam ar ko lidoju kopā, jo, protams, reģistrēt sēdvietu iepriekš nevaru un tā tiek izlemta pēdējā brīdī, īsi pirms manas iekāpšanas. Es saprotu, ka suni reģistrēt onlainā nevar - jo jānosver un ceļošanas dokumenti jārbauda klātienē un tā. Bet kā suņa atrašanās reisā ietekmē MANU sēdvietu salonā? Apskaidrojiet zinātāji. :D It kā sīkums, bet vienalga, būtu patīkami, ja šis tiktu sakārtots. Kā tas ir lidojot ar citām lidkompānijām ar suni, pagaidām nevaru spriest, vai visur citur arī tas ir tā.

Es nezinu, vai vēl atkārtoti lidošu ar viņiem tieši ar suni. Tāpat pēc Yuki 20-21 kg vairs jau nevarēsim tāpat, ja nu vienīgi nenopērkam vieglāku būri. :D Jo šis konkrēti sver 11 kg un tad kopsvars pārsniegs 32, bet kargo jau ir uzreiz cita cena, ne vairs pa kabatai (jau šis nav lētis prieks :D ). Bet nu - nepatika man ne gadījums Milānā, ka gandrīz paliku bez sēdvietas savā reisā, jo, es, redziet, nebiju iečekojusies onlainā, ko, lidojot ar suni, protams, nevar izdarīt, un šis reiss esot pilns un nākamais esot caur Helsinkiem, un tā ir pierasta prakse, ka tiek pārdoti vairāk lidojumu kā sēdvietu, taču tikai ar manu uzstājīgo bubināšanu kaut kā mistiski atradās vieta tiešajā reisā no "gaidītāju saraksta" un tiku pie sēdvietas, jo ar suni un ģimeni tomēr esot priekšrocība. Un tad vēl šis gadījums Rīgā.


Kopsavilkums.
Ceļot ar suni nav viegli un ērti (un lēti), ja esi pieradis, ka gandrīz visur vari ņemt līdzi un sunim nav jāpērk biļete sabiedriskajā transportā, es teiktu - manuprāt, grūtāk kā ar bērnu, jo bērnu vismaz tev neliek atstāt aiz veikala, picērijas vai autoostas durvīm. Latvijai vēl augt un arī latviešiem attieksmē: būtu mums vairāk apzinīgu un atbildīgu suņu saimnieku, iespējams, attieksme pret suni publiskajā telpā būtu tolerantāka.
Noteikti uz Latviju brauksim vēl, bet nezinu vai vairs lidojot. Ja neesmu pārliecināta, ka būs man vienā vai otrā virzienā transports no lidostas līdz mājas durvīm - ceļojuma būris, suns pavadā un bagāža ir baigi neforšais pasākums. Un laikapstākļus arī neviens nevar 100% garantēt...vai nebūs pēkšņš putenis vai lietusgāzes, bet ņemt taksi, lai atbrauktu tās 5 mājas tālāk no autoostas uz x vietu, arī nešķita vērtīgi.
Jo Lv ir pārāk forši, lai nedotu Yuksim iespēju izskrieties, paelpot gaisu bez automašīnu izplūdes gāzēm daudz ātrāk un ērtāk kā Milānā, kur ir jābrauc sava pusotra stunda noteikti kaut kur kalnu virzienā. Un vispār pavadīt brīvdienas ar suni kopā Latvijā bija tik forši, ka sanāca atkal pa īsu.

Šīs 2 nedēļas Latvijā man tikai parādīja, cik ļoti man pietrūkst...it sevišķi, ar suni kopā izstaigājot jaunības takas (runāju jau kā tāda ome :D ). Bet nu, smejamies - no nostaļģijas nepaēdīsi, tā kā pārcelties atpakaļ uz Latviju vēl vismaz šogad netiek apspriests. Turklāt, tomēr tās lietas, kas aizvien Lv ir nesakārtotas, traucē. Un, kad esi pieradis pie ērtībām (piemēram, pica pusnaktī...darba dienā), tad Latvija šķita sūnu ciems.

Te kāda bilde, ciemojoties pie Danutes pūkaiņiem. Yuki nu nekādi nebija pozēšanas noskaņojums todien.

Image

Image

:pukudupsis:
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 16 Jan 2017, 22:17

Šo varētu ielikt no sērijas
Expectations
Silma wrote:Image

vs

Reality

Image

:kanepe:


Imagine wrote:Ļoti skaistas fotogrāfijas ar Yuki mežā. Viņai piestāv. :)

Paldies! :)
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Spigana » 17 Jan 2017, 01:09

Karalislauva, Tu galīgi neapvainojies, bet Tu bildēs salīdzini nesalīdzināmas lietas no foto tehniskā viedokļa - šo triku ar gaismiņām vēlams mēģnāt tikai ārā, dabīgajā gaismā, ar aizvŗtu diafragmu un īsiem slēdža laikiem.
Īsāk sakot - šī varētu būt viena no tām bildēm kur ļoti nepieciešams profesionāls aprīkojums un izpratne par tehniskiem foto parametriem.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 17 Jan 2017, 12:24

Spigana, protams, ka neapvainojos. Tas vairāk humoram bija domāts. Un tā viņas sejas izteiksme - ko tu man tur uzliki? :jautri:
Kādreiz varbūt pamēģināsim ārā ar lampiņām, kas uz baterijām (man šogad ir tikai rozetē spraužamās), kaut kur uz smuka fona un Yuki nolikta pozā, ar spoguļkameru.
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby lailamasa » 22 Jan 2017, 19:10

Nu ļoti foršs ceļojuma apraksts, izlasīju visu.

Yuki, protams, smilkstēja un dīdijās pavadas otrā galā, visādi rāvās pie tā otra suņa un nesaprata, ka viņš viņu ir gatavs nokost. Lūk, šo nesaprotu - tam sunim tak nav visi mājās! :kanepe: Yuki laikam nav pilnīgi nekāds pašsagalabāšanās instinkta - turpina līst draudzēties pie suņiem, kas viņai uzmetās virsū vai arī bija gatavi to darīt, tikai pavada šķīra; lec uz ielas, arī, ja ātrumā garām traucas mašīna, jo ieraudzījusi ielas otrā pusē kaut ko interesantu; gatava skriet pakaļ ātri braucošam motociklam... Vienvārdsakot, eju ar pavadi iežmiegtu rokā un ne mirkli nedrīkstu atslābt, jo nezinu kurā brīdī sekos negaidīts pavadas uzrāviens. Vieglāk gan ir to nepalaist garām un nepieļaut tādu situāciju, ja ar Yuki eju pa pilsētu tikai īsi saņemtā pavadā, ar fleksi vai garākā pavadā tikai zaļajā zonā.


Yuki nav vienīgā tāda, mans Rufuss uz mata tāds pats, pluss svars ir jau pie 40 kg, tā kā man ir ko turēt un visu laiku jābūt gatavai spēcīgiem rāvieniem. Pastaigas laikā nepārtraukti skanēju teritoriju, lai pirmā pamanītu kārdinājuma objektus.
Image
User avatar
lailamasa
Puppy
Puppy
 
Posts: 145
Images: 43
Joined: 27 Jun 2016, 08:45
Location: Limbaži

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Imagine » 22 Jan 2017, 21:03

Man gan jāteic, ka tas "Reality" foto ir foršāks - tāds mīlīgāks. :)
User avatar
Imagine
Junior
Junior
 
Posts: 582
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Danute » 25 Jan 2017, 18:47

karalis lauva
Mīļš apskāviens ciemiņiem. Atbraucāt pašā aukstākajā spelgonī. :jautri: Yuki nemaz nav tāds mežonēns kā saimniecei šķiet. :) Vislabāk man patika kā jūs ik pa laikam jaucāt Yuki ar Perlu. :pukudupsis:
User avatar
Danute
Junior
Junior
 
Posts: 747
Joined: 13 Jan 2010, 13:21
Location: Pļavnieki/Rīga

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 20 Jul 2017, 19:12

Sveiki visiem no tveicīgās Itālijas! Neesam nekur pazudušas, vienkārši šogad dzīve iet kā pa amerikāņu kalniņiem un nav bijis spēka saņemties uzrakstīt neko. Seko pārmaiņas viena pakaļ otrai, stāv priekšā grūti lēmumi, no kuriem - lēmums paturēt manu sapņu suni, nav apspiežams.
Lai varētu turpināt mūsu ceļu kopā, apsveru visus variantus, arī pārcelties uz Latviju. Pagaidām meklēju risinājumu vietējā mērogā.

Te pāris bildes kā mums šogad gājis

Image
Rokam dimantus

Image

Image
Smaidule

Image
Kaut kad pavasarī ar Japānas ķiršiem

Image

Image
Klēpjasunīte
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby Spigana » 20 Jul 2017, 21:34

Ooo, laimes lācēns izaudzis par kārtīgu Laimes Lāci. :sirsninas:
Kā Yuki ikdiena, kā sadzīvojat? Vai ir tas ko gaidīji, kad izvēlējies suni?
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Laimes lācis - samojeds

Postby karalislauva » 09 Jan 2018, 18:37

Jauns gads, jauna nodaļa dzīves grāmatā. Iesākumā apsveicu visus (ar novēlošanos gan) Dzeltenā zemes suņa gadā!
Pārskrienot ātriem lēcieniem pār aizvadīto gadu, atskatoties uz notikušo un apdomājot visus "par" un "pret" - te nu mēs esam, Latvija.

Image

Image

Image

Image

Pašlaik esam Valmierā (ja nu kāds meklē draudzīgu dauzīšanās biedru), un domājam, ko tālāk. :D
Bet iesākums labs - ikrīta pastaigas gar Gauju, nedēļas nogalē garāka iešana uz mežu, svaigs gaiss, uz īsu brīdi arī sniega sega 1 cm biezumā, saimniece biežāk ir blakus (vismaz pagaidām) - ne pavisam nav slikti.

Kā tiek sadzīvots ar kaķeni? Nu tā - kaķis draudzēšanās pasākumā neiesaistās, prom nebēg, pats neuzbrūk, reizēm paiet garām bez drāmas, dzer no suņa bļodas un slepus ēd suņa barības graudiņus (Yuki gan nepaliek atbildi pārādā - arī kaķenes bļoda tiek iztukšota). Nu, un gultā spēj atrasties viens otram blakus. Sunim gan ir respekts pret kaķi - virsū vairs pati nelien un parasti ietur metra distanci. Ar izņēmumiem, kad sune bijusi pirmā gultā vai es viņu iesaucu, jo baidās pati kāpt, kad kaķis priekšā.
Es domāju, kaķene ir samierinājusies, ka te tagad dzīvos tāds smirdīgs, lempīgs un pārlieku draudzīgs mākonis. Piebildīšu, ka kaķis ir pilnībā okupējis manu gultu, kaut gan parasti guļ brāļa gultā vai dīvānā. Vai tur slēpjas kāda sazvērestība, nezinu. Katrā ziņā, Yuki noteikti domā, ka ir gultas-un-dīvāna lācis, kāds vēl Ziemeļu suns (iedodiet kārtīgu ziemu, viņa teiktu)!

Image


Par ieskatu mūsu ceļojuma aprakstā (Itālija-Austrija-Polija-Latvija) kaut kad ierakstīšos. Gribas padalīties ar savu pieredzi, par kuru līdz šim biju domājusi, ka laikam nekad neparakstītos.
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
https://www.instagram.com/yuki_the_smiling_sammy/
User avatar
karalislauva
Junior
Junior
 
Posts: 636
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

PreviousNext

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 36 guests

cron