Laimes lācis - samojeds

[karalislauva]

dzirdēju, ka, piemēram, Ausīšiem rudens ir tad, kad mums pavasar's).

Aha, apakšgalam tas tā ir. Kad mums ziema, šiem vasara. Bet nu Ausīšiem un kivi tur tā ziema tāda stipri nosacīta, sniegu tur redz tikai kalnu virsotnēs, kur tas vairāk vai mazāk ir visu gadu Ļoti ļoti augstās un aukstās kalnu virsotnēs
Bet rudens laiks, piem Jaunzēlandē, ir pasakains...

Jā, vecais, labais joks par Ziemīšiem peldenēs un pludmalē nebūs vien leģenda.
Esmu pavasara cienītāja, bet tādi skati kā bildēs ar ko dalījies, vau! Un rudenim arī ir savs šarms (kā jau katram gadalaikam) ar skaisto krāsu spēli koku lapotnēs un tik rudenīgo kritušu lapu un zemes smaržu.

Es kā juzdama, ierakstīju arī tās pašas vietas (Wanaka, NZ) nosaukumu kopā ar samoyed un voilā, vesels konts.
http://pictigar.com/user/milothefluffysamoyed

Māra, YOU MADE MY DAY.

[Alpina]

var dot kārumu no cilvēka galda, bet tikai atļautos produktus, nevis šokolādi vai čipsus utt.

Nē, nē, ne, ja vien nevēlies pūkainu diedelnieku. Ja var no galda, tad var un sunim neinterese kur var, ko var, no kā var - ja var, tad vajag! Našķi ir našķi, var paākstīties ar komandām, bet galds ir cita lieta. Sunim nav jāstāv, ar siekalām acīs, pie galda kamēr gatavo/ēd. Tas, protams, tikai mans subjektīvais viedoklis.

Par to klausīšanu citiem, ja vien pie tā netiks apzināti piestrādāts, pa lielam suns pats filtrēs Lielākoties jau viņi nealkst svešam izdabāt Valodai arī īsti nav nozīmes, sāksiet mācīties, tad jau komanas pašas sazīmēsies

Nupat, nupat saskāros ar

...bērniem ir tomēr vēl drusku bail no lieliem suņiem, ja vien tie nav labradori, zeltainie utaml. Gribas parādīt, ka liels suns nav bieds

... Tikai runa bija par 3 mēn kucēnu vs +/-10gadīgu bērnu - staigāju pa parku, bērns dzīvojas pa bērnu laukumu un es tur pat kaut kur ar kucēnu, iet garām divi bērneļi, no kuriem lielākajam tā kā gribās nākt klāt, tā kā bail. Ualā! Kompromisssss! Klāt pieiet bail, tad nu spers ar akmeni! Tādiem kretīniem nu nemaz negribas parādīt, ka suns nav bieds, bet tieši otrādi! Tad gan es pateicu visu, ko par to domāju, taisni brīnums, ka mamaša nemetās aizstāvēt savu bērnu, kas tur pat baus bija. Ar viņu man arī būtu bijis, ko parunāt

[karalislauva]

var dot kārumu no cilvēka galda, bet tikai atļautos produktus, nevis šokolādi vai čipsus utt.

Nē, nē, ne, ja vien nevēlies pūkainu diedelnieku. Ja var no galda, tad var un sunim neinterese kur var, ko var, no kā var - ja var, tad vajag! Našķi ir našķi, var paākstīties ar komandām, bet galds ir cita lieta. Sunim nav jāstāv, ar siekalām acīs, pie galda kamēr gatavo/ēd. Tas, protams, tikai mans subjektīvais viedoklis.

Gluži manas domas, bet man vieglāk ir pateikt, ko vismaz drīkst dot (lai gan, protams, garantijas nav nekādas vai tiks ņemts vērā), nekā izkontrolēt kurš slepus dod zem galda jebko vai "ups, nokrita", kā ar bērniem mēdz gadīties. Protams, man nav kurts, kuru visi nez kāpēc grib pabarot Bet nu tomēr... Tas kaut kur cilvēku galvās vēl nav salicies, arī pieaugušo - vairumam nepatīk, ka suns diedelē kamēr paši ēd, taču pasākumos, kur kāds suns ir līdzi, tad nu metas iedot kaut ko no galda. (jebšu tikai man tādi cilvēki gadās? )
Protams, sekos jau mans stingrs nedrīkst.. Bet jau zinu, ka tas nedarbosies, it sevišķi, kur ir bērni un būs grūti izkontrolēt, ja suns brīvi staigās apkārt bez pavadas.

Par to klausīšanu citiem, ja vien pie tā netiks apzināti piestrādāts, pa lielam suns pats filtrēs Lielākoties jau viņi nealkst svešam izdabāt

Es, kā jau parasti, nepilnīgi izteicos. Bija domāts, ne jau kaut kāda nopietnā komandu atprasīšana kā skolā no visiem citiem, vairāk kā joka pēc, bet nezināju, vai nejaukšu sunim galvu mācot vienu komandu varākās valodās, bet te jau Lauva man atbildēja, ka pavisam normāla padarīšana. Sanāca man te sataisīt vētru ūdensglāzē. Nākošreiz būs jāpārdomā vēlreiz, pirms noformulēt jautājumu.

[Felix_PS]

Siekalas acīs vēl ir štrunts, Fēliksam tek kā Bēthovenam. No manis viņš VAIRS neko nediedelē, bet no citiem gan paprovēs. Ķepas klēpī, acis kā bļodas un no mutes gāžas ūdenskritums, ko pēc tam izklāt pa biksēm vai mēbelēm...
Tā kā labāk padomā 5x vai Tev to vajag.

[Māra]

Nē, nē, ne, ja vien nevēlies pūkainu diedelnieku. Ja var no galda, tad var un sunim neinterese kur var, ko var, no kā var - ja var, tad vajag! Našķi ir našķi, var paākstīties ar komandām, bet galds ir cita lieta. Sunim nav jāstāv, ar siekalām acīs, pie galda kamēr gatavo/ēd.

Nepiekritīšu, bet tikai savas personīgās pieredzes dēļ.
Mani suņi PERFEKTI zin, kur var un kur nav vērts diedelēt.
Mājās nekad, jo jēgas jau nav, bet ja pie mums kāds atnāk... Cita štelle, jāiet tak izmēģināt. Pie manas mammas vai māsas mājās - tur jau viss pārbaudīts, jāuzstutē purns uz galda (augstums ir perfekts!) un jāskatās super skumjām un nebarotam actiņām. Utt. Īsāk sakot, gribēju teikt, ka suņi lieliski nosķir vietas un situācijas (tas, ir ja viņiem to kāds ierāda un 'kontrolē'), kur ko var un ko nevar. Manējie pat pajautā. Piem mājās ir atļauts dīvānos, gultā gulēt, bet ne visur ciemos to drīkst un tad viņi parasti nostājas blakus dīvānam un gaida norādi, kā tad īsti ir šeit. Ja es nepamanu, ka gaida norādi, tā jau ir mana vaina Visam ir laika ierobežojumi un reizēm suns ir ciemos dīvānā, kamēr mēs vēl pa virtuvi, piem, kafiju taisām.

nekā izkontrolēt kurš slepus dod zem galda jebko vai "ups, nokrita", kā ar bērniem mēdz gadīties

O jā. Es pat ar visu to, ka ir vietas, kur viņiem atļauts diedelēt, stingri kontrolēju - ko tieši viņi izdiedelē un dusmīgi uzstādu noteikumus, draudot ar to, kas sunītim kaitēs, ja iedos. Arī vienreiz vai divreiz, kas nereti mēģina būt par attaisnojumu "bet es jau tikai mazliet..". Pie bērniem gan nekāda jēga. Iedos pat to, kas sunim negaršo un dos vēl 10 reizes, pat ja tur tas uz zemes krājas kaudzītē. Tajās reizēs mani suņi dabon arī visu to, ko es sarkdama bālēdama ķeru pie sirds, kad dod citi, bet ar bērniem nav variantu. Tad suņi jāatstāj mājās, ja neapmierina šis. Tās tad arī ir tās "bet es jau tikai vienreiz" vai arī "bet es jau tikai mazliet", kur sunči uzņem vājprātīgus sūdus.

vairumam nepatīk, ka suns diedelē kamēr paši ēd, taču pasākumos, kur kāds suns ir līdzi, tad nu metas iedot kaut ko no galda

Starp citu, tieši tie lielie runātāji būs pirmie kliedzēji, ja ārpus vietas un laika pajautātu viņiem, kāda ir viņu attieksme pret suņa barošanu pie galda, bet tikko pašam jārāda piemērs... Khe khemm.

[Māra]

Tēmas noskaņās:


Nočiepts no Olga Gonorovsky zīmējumiem.
https://www.facebook.com/frudog

[Alpina]

Nepiekritīšu, bet tikai savas personīgās pieredzes dēļ.
Mani suņi PERFEKTI zin, kur var un kur nav vērts diedelēt.
Mājās nekad, jo jēgas jau nav, bet ja pie mums kāds atnāk... Cita štelle, jāiet tak izmēģināt. Pie manas mammas vai māsas mājās - tur jau viss pārbaudīts, jāuzstutē purns uz galda (augstums ir perfekts!) un jāskatās super skumjām un nebarotam actiņām. Utt. Īsāk sakot, gribēju teikt, ka suņi lieliski nosķir vietas un situācijas (tas, ir ja viņiem to kāds ierāda un 'kontrolē'), kur ko var un ko nevar.

Tādā interpretācijā, protams, ļoti labi nošķir kur un ko var, mana doma vairāk bija par to, ka kamēr sunim neierāda, ka var no galda kaut ko dabūt, viņš arī nediedelē tā, kā to dara suns, kurš zin, ka no galda var. Tas ka viņi ātri atkož, kurš dos kko, kurš nē - tā jau ir cita lieta


Man gan, vismaz līdz šim, nav bijušas problēmas ar cilvēku aizdedzi par to, ka suņiem nekas no galda netiek dots.

[Māra]

Tādā interpretācijā, protams, ļoti labi nošķir kur un ko var, mana doma vairāk bija par to, ka kamēr sunim neierāda, ka var no galda kaut ko dabūt, viņš arī nediedelē tā, kā to dara suns, kurš zin, ka no galda var. Tas ka viņi ātri atkož, kurš dos kko, kurš nē - tā jau ir cita lieta
Man gan, vismaz līdz šim, nav bijušas problēmas ar cilvēku aizdedzi par to, ka suņiem nekas no galda netiek dots.

Ā, nu šāda opcija manā galvā nepastāv, jo sanāk tad, ka suni nekur un nekad nedrīkst vest, jo kaut kur uzradīsies vieta, kur tas tiks ierādīts vai vismaz mēģināts (otro suni, kuru "adoptējām" jau lielu, saņēmu ar līdz šim ierādītu tradīciju KATRĀ ēdienreizē dabūt no cilvēka šķīvja gabaliņu. Neatkarīgi no tā, kas tas ir. Audzētājas mīkstā sirds, khm. No mums vairs neprasa). Bet ja veicas ar apkārtējiem, kā tev, tad gan ir cerība... Man ir ļoti maz cilvēku apkārt, kuri saprot šo nedošanu un fakts, ka sunim nedod cilvēka pārtiku vispār ir absolūti nereāli skaidrojams, jo VISI suņi tak līdz šim visur baroti ar putrām un veciem pārpalikumu kauliem...
Var jau būt, ka paši ar savu suni šie cilvēki ievērotu vairāk noteikumus, bet ciemiņiem jau visu var...
Bet man arī labi tas, ka suņi diedelē tikai skatoties. Nostājas kkur blakus un skatās acīs vai šķīvī. Bez skaņas vai bakstīšanas un līšanas virsū, attiecīgi - nav traucējoši. Tas ir, man netraucē, ka viņi diedelē no citiem.

[Danute]

Re ku vienas kāzu bildes kāreiz priekš karalislauva. (Foto - Mārcis Baltskars)

Danute, šie tavējie?

Jap, manējās.

Par kakla siksnām un daudz ko pārējo jautā klātienē 25-ajā kad atbrauksi.

[Linda B.]

Lasu par diedelēšanu un smejos Man ir viena preilene, kura citiem (mana ome un mamma, piemēram), nevis diedelē, bet brutāli nozog no rokas Omei parasti ielien starp kājām un deguns jau atrodas galda līmenī, omei vēl mode ēdot sviestmaizi turēt uz leju nolaistā rokā, tad viņa pazūd momentā, mammai vispār palecienā no rokas izrāvaa maizīti ar aļņa aknu pastēti Kas ir dīvaini, jo mēs neko no galda suņiem nedodam, ja ir kaut kas, tad suņiem pēc ēšanas vienkārši tiek zemē nolikts šķīvis vai pēc ēšanas kaut kas uz visiem izdalīts

[karalislauva]

Labsvakars. Tā nu ienācu beidzot pastāstīt, kā mums iet.

Sapnis par savu suni, savu laimes lāci, ir piepildījies. Beidzot.
Svētdien mazā pūkudupse atbrauca mājās. Pareizāk - viņa atbrauca man pretī uz lidostu, nevis es viņai, jo man lidojums aizkavējās par pāris stundām.

Iepazīstieties - mūsu ģimenes jaunā locekle, Beauty Yuki del Colle Ombroso, jeb vienkārši - Yuki.
Yuki japāņu valodā nozīmē sniegs, kas, manuprāt, ir ļoti piemērots vārds samojedam.



Pagaidām ir sajūtu mikslis - septītās debesis, apjukums un šaubas, vai daru visu pareizi.
Pati sune vismaz pašlaik raksturā šķiet tāda, kādu mēs gribējām. Mierīga, nosvērta, draudzīga (pat pārāk) ar visiem neatkarīgi no vecuma un dzimuma, nebaidās no negaidītiem trokšņiem, piemēram, motocikliem, netālu braucoša vilciena, ātrās palīdzības mašīnām un pat pērkona. Naktī, kad atvedām, bija ļoti negants pērkona negaiss, tāds, ka man pat bija bail - ja nu tas patiesībā bija sprādziens nevis pērkona grāviens... Bet malace, necēla ne ausu, tā it kā tā būtu viņas ikdiena.
Kontrastam - pimajās dienās viņai bija bail no lifta, tagad ir sapratusi, ka, ja grib ārā (jo ārā taču ir forši), tad jākāpj vien būs tajā grabošajā kastē.

Mēdz prasīties no rītiem vai ilgas gulēšanas ārā, tikai es dažreiz esmu pārāk liela čamma ar izkasīšanos no mājas vai arī nesanāca novaktēt zemes ostīšanu - 3x sanāca dēļ tā piečurāt, vienreiz, jo spēlēšanās laikā fiksi pietupās, un vienreiz kāpņu telpā nedaudz sanāca, taču paspēju iznest laukā - kaimiņš, redz, gribēja papaijāt, bet viņa domāja, ka galapunkts un sāka tupties. Tagad saku - mums tagad nav laika, jāčurā.
Vēl ar cilvēkiem cīnos - visi nez kāpēc glauda un bužina galvu un ausis... Bet viņai tagad sākušas slieties un negribu, lai sabojā. Jāmāca cilvēkiem pareizi glaudīt.
Vispār, Yuki ir tik draudzīga, ka grib iet visiem līdzi, mīļoties. Mācu, ka ne vienmēr tā notiks.
Pavadā iet iemācījās uzreiz. Vēl nerej, kad zvana pie durvīm kāds un es ceru, ka tā arī paliks.
Pagaidām grūtākais ir pieskatīt, kamēr tusē pa balkonu, jo tur ir vēsi un forši, un daudz puķu un puķupodu, ko pagrauzt... Un tā ir viena no viņas mīļākajām vietām, kur gulēt, jo ar flīžu grīdu un vēsāk kā iekštelpās, tad vēl vakarā viegls vējiņš.. Tik tās puķes - vēl nav kur īsti sacelt visas augšā, tāpēc bez uzraudzības neatstāju. Indīgo man nav.

Rudenīgs skats, bet ar vasaras temperatūrām (bildēts speciāli priekš Māras, kā es arī iepriekš rakstīju, ka mums lapas lēnām sāk birt jau jūlija beigās, augustā)





Mums abām viedoklis sakrīt par pastaigu laikiem - visforšākie ir rīta agrumā un vakarā, kad nav vairs sutīgs. Kā nekā abas ziemeļnieces.

Rīta saulītē


Kad slinkums piecelties...


Pīkstuļbumbiņas ir visforšākās


Ir arī mums pa kādai pajoliņbildei


Dārznieks atlūzis




Bildes visas telefonbildes, jo mājās vēl nav ievilkts internets un arī kameras baterijas lādētāju nevaru atrast, kurā kastē iekrāmēts. Vispār, beidzot saņēmos uzrakstīt, jo no mobilā interneta un telefona ir kā ir ar tām esejām. Bet vismaz beidzot notērēšu savus nebeidzamos gigabaitus.
Labi, ejam tagad vakara pastaigā!
Naktī man ir bail vienai, arī draugs negrib, lai eju viena ar suni vēlu, reizēm cilvēki visai uzmācīgi prasa, kas par šķirni un cik maksā... neinteresējoties sīkāk par šķirnes īpašībām, vajadzībām utt. Vai arī saka - var redzēt, ka šķirnes suns, ka tik smuks... Iespējams, tā ir kaut kāda mūsu paranoja, bet fakti, kad šķirnes suņus zog, tomēr ir.
Bet pozitīvi, ka, lai kur ejam, komplimenti birst kā no pārpilnības raga un cilvēki jautā, vai drīkst nofotogrāfēt..
Viņai ļoti patīk bērni, bet bērniem vecumā no 4-6 mēdz būt bail, it sevišķi (mans novērojums), citu rasu bērniem, kuru kultūrā nav pieņemts turēt suni kā mājdzīvnieku.
Vispār, cilvēki bieži jautā vai tas ir Maremmas aitu suns vai arī tas no filmas ar Ričardu Gīru... Kad atbildu, nē, tas ir samojeds, jautā, vai japāņu šķirne. Varbūt asociācijas ar samurajiem vai dēļ nosaukuma itāliski, kas nezinātājam varētu izklausīties nedaudz japāniski - samoiedo.

[Spigana]

Apsveicu ar skaisto ģimenes pieaugumu!
Patiesi izklausās pēc sapņu suņa. Par izcelsmi runājot - ja man nebūtu galvā to krievu valodas drusku, kas uzreiz pēc nosaukuma pasaka priekšā izcelsmi, es arī minētu kaut ko uz Japānas pusi. Neprotu paskaidrot kas, bet tai sejiņā kaut kas liek domāt par Japānu.

[ingo]

Foorši, apsveicu ar jauno ģimenes locekli! Lai jums ilgi un patīkami kopā būšanas gadi!

[Silma]

Kāda skaista un koķeta jaunkundze! Apsveicu!

[Imagine]

Ļoti simpātisks suņu bērns - būs interesanti lasīt par kucēnu audzināšanu.

Kā cilvēks, kuram gan iepriekšējais, gan esošais bobītis ir paņemti pieaugušā vecumā, kā jūs šobrīd esat sadalījuši laiku kucēna audzināšanai? Jo, piemēram, man ir grūti iztēloties, kā cilvēki parastie, kuri strādā vidēji 8 - 9 stundas dienā paspēj arī kucēnu izaudzināt. Visvairāk tā podiņapmācība agrā vecumā.

[ash]

Aawwww, kāds smuks baltais lāčukiņš! Baigi foršais suņa bēbis, sejiņa dikti mīlīga. Lai aug skaista un gudra
Kā ir ar klausīšanu? Vai pirmās komandas jau mācieties? Jums sanāk, ka Yuki ieradās pie jums apm. 2,5 mēnešu vecumā?
Vai tu pagaidām esi pa mājām ar mazo bērnu? Mums jau arī drīz klāt būs diena, kad vedīsim suņabērnu mājās. Es esmu mazliet noraizējusies, kad ņēmām pirmo suni, dēls bija pavisam mazs un kopā ar omīti dzīvojās pa mājām, tagad gan darbadienās esam prom. Es gan plānoju pirmajā laikā braukt uz mājām pusdienu pārtraukumā, un kompānijā kucēnam būs krustēvs Akim, bet tomēr… No otras puses es sevi mierinu ar domu, ka kucēni aug ļoti ātri, tie ir tikai pāris mēneši. Kas attiecas uz podiņmācību, tad es domāju likt paplāti ar paladziņu, nezinu cik ilgi tāds mazs var paciesties, lai gan šobrīd pie audzētājas jau kucēni ir samācījušies prasīties ārā, bet ko līdz prasīšanās, ja nav neviena, kas var izlaist..

[karalislauva]

Paldies visām par laba vēlējumiem un komplimentiem!
Beidzot saņēmos piesēst pie datora atbildēt un pastāstīt, kā mums iet.

Kā ir ar klausīšanu? Vai pirmās komandas jau mācieties? Jums sanāk, ka Yuki ieradās pie jums apm. 2,5 mēnešu vecumā?
Vai tu pagaidām esi pa mājām ar mazo bērnu?

Nu tā varētu teikt, ka gandrīz 2,5 mēnešu vecumā. Sanāca paņemt 12 dienas vēlāk, nekā varēja jau braukt pakaļ. Jums būs 2 vai 3 mēnešus vecs?

Ar klausīšanu ir tā - kad grib, tad klausa. Vēl arī atkarīgs, kāds noskaņojums man ir tai dienā - ja nav mana diena, viņa laikam to jūt un uzliekās klapes ausīm.
Nu jau atsaucas uz vārdu, bet pie tā mēs vēl strādājam. Kontrastam - komandu SĒDI viņa iemācījās dienas laikā. Tagad apsēdinu pirms uzlieku un noņemu pavadu, dodu ēst, reizēm pie luksafora vai gaidot liftu. Bet strādā tad, ja viņa saredz jēgu komandas izpildei - piemēram, zin, ka par to būs kārums. Lai uzliktu siksnu, viņa pati mēdz smuki uzreiz apsēsties bez teikšanas un dažreiz saucot viņu uz ielas tuvāk sev (lai novērstu uzmanību no kaut kā) - viņa pieksrien un apsēžas pati ar priecīgu skatienu sejā. Tik nezinu - jāapbalvo arī tādā gadījumā, ja es neesmu izteikusi komandu, bet mani apmierina paveiktais?

Arī saspēle ar bumbiņas nešanu atpakaļ mums sanāk pat smuki reizēm. Mācu komandu ATDOD un NĀC (lai nāk pie manis ar bumbiņu zobos). Ļoti bieži tas izdodas. Laikam ir sapratusi - ja atnesīs un atdos, tad papīkstinās to un atkal aizmetīs. Mēdz arī pienākt un izmest bumbiņu no mutes pirms nākšanas vai netālu no manis, nevis pienākt ar bumbiņu mutē. Bet samojeds nav VAS - priecājos par tām reizēm, kad mums smuki sanāk.
Šodien sāku mācīt komandu 'guli'. Tur gan nav kā ar 'sēdi', nestrādā ar pirmo - vēl aizvien viņa vispirms apsēžas, tad lēnām nošļūk guļus pozā un arī tikai tāpēc, ka es ar kārumu viņu vedinu. Reizēm tāpat guļus vietā mēdz pacelt dibenu un nostājas atkal uz visām četrām.
Vispār, nopriecājos, cik labi, ka uz mani suni kārumi strādā, arī ārā! Ir arī tādi, uz kuriem nestrādā.

Patlaban man ir tāda ekstra, ka varu būt ar viņu lielāko dienas daļu, jo līdz septembra vidum man darāmā nav (un es papildus arī nemeklēju, tieši podiņmācības dēļ). Bet saprotu tavas raizes, mums būs līdzīgi, kad Yuki būs 4 mēnešus veca, daļu dienas sāks pavadīt viena. Tagad kaut kā vēl izmantoju laiku, kad viņa guļ, lai apdarītu mājas darbus, izskrietu darīšanās, lielveikals utt. Ir vietas, kur ņemu līdzi, bet, lai sasniegtu no punkta A uz B, 20 minūšu vietā reizēm paiet 40.

[lailamasa]

karalislauva

Kā man kinologs mācīja, šajā vecumā kā reiz viss notiek motivējot ar kārumu, viņai, kad pašas suņi auga, esot visas kabatas bijušas pilnas ar kārumiem( bikses, jakas un pat halāti), kā suns izdara kaut ko, kā vajag, tā kārums un uzslava, sunim pieaugot tas viss palēnām atkrīt.

Nu un tad mūsu pastaiga ir sekojoša, divās džinsu kabatās ir pilns ar kārumiem, trešajā bumbiņa, ko šad tad pamētājam, un tad visa pastaiga notiek sekojoši, suncis kaut kur aizostās, es aicinu ar Ejam, ja paklausa, seko kārums un uzslava, tā pat uz atsaukšanu, ja pasaucu un pieskrien uzreiz kārums un atkal uzslava, kārums tiek arī tad, ja pats pie mans pieskrien, katru reizi paslavēju arī par to, ja dauzoties, ik pa laikam paskatās uz mani, jo tas veidojot ciešāku saikni un suns cenšas turēties pie saimnieka, tas īpaši svarīgi, kad sāk staigāt bez pavadas.

Un gulēt iemācīju tikai ar kārumu, patreiz tikai sākam mācīties apgulties, man kājas stāvot. un tikai pēc tam tiek parādīts un iedots kārums. Es sākumā Rufus apsēdināju ar Sēdi un tad, pieliekot roku ar kārumu pie zemes un lēnām to velkot uz priekšu panācu, ka apguļas. Rufusam pieleca dienas laikā.

[karalislauva]

Yuki 19. augustā apritēs 3 mēneši. Nevaram vien sagaidīt - jo tad būs vakcinācija, kas atvērs tik daudzas iespējas! Gan braukt pie drauga uz Šveici, gan ietusēt ar citiem suņiem parkā un suņu laukumos..

Nu jau nepilnas divas nedēļas, kopš esam diendienā kopā. Parasti ņemu Yuki visur līdzi vai arī neeju prom uz ilgu laiku, jo dzīvoklis vēl nav īsti kucēndrošs - gan kastes atrodas viesistabā, kura ir bez durvīm, gan bija puķes uz balkona (balkona durvis turu vaļā, jo tur vēsāks un viņai patīk tur gulēt), tās gan nu jau tikušas pie "sētiņām" vai saceltas augstāk. Viņa man dvēselē arī ir dārznieks (tāds tādu atrod), gan tikai ar citu dārzkopības stilu - nevis bāzt visu podā, bet vilkt visu aiz lakstiem ārā.

Aplauza gan čili pipara zaru, gan paplūkāja piparmētras - kas to būtu domājis, ka tās ir suņiem toksiskas! Kā arī, šad tad atradu kādu hortenzijas norautu lapu vai aizlauztu zaru. Tā kā uzzināju, ka ARĪ TĀS suņiem nav labs rotaļu biedrs, tā kopā ar piparu pārvācās uz citurieni. Un es vēl biju pārliecināta, ka man jau nu indīgo puķu nav! Piparmētrai gan laikam īsti nepatika suņa uzbrukums, tā turpināja iesākto nīkuļošanu un nolēmu, ka tai laiks doties uz citiem piparmētru laukiem.
Labs viss, kas labi beidzas. Mācība ir, ja ne mums abām, tad vismaz man. Nekādi nelabumi īsti, ne mīksti vēderi nebija. Vienreiz tik saēdās zāli un iztīrīja iekšas. Man domāt, dārzkopības iespaidā.

Mani secinājumi un vērojumi šajās dienās.
Viņai sāk "nākt ārā" samojeds - stūrgalvība. Ja izdomās, ka tālāk vai tur, kur es esmu ieplānojusi, iet negrib - apsēdīsies vai pat apgulsies. Un iepūt. Sākumā domāju, ka piekususi un panesu uz rokām, bet, kad bijām jau pie mājas, jaunkundze pēkšņi sagribēja atkal iet tālāk (jo tur visur garām iet cilvēki taču!).

Atliek vien pacietība un labināšanās ar kārumiem. Ja tas ir ielas vidū pie zaļās gaismas vai lifta durvīs, ir gadījies nest uz rokām. Ļoti nepatīk vilkt ar varu aiz pavadas. Pagaidām mīļa saukšana un labināšanās vēl strādā...
Vēl viņai ir jāiet pie visiem sveicināties un mīļoties, bet es negribu, ka mans suns uzbāžas visiem. Ejam parasti garām un ļauju tikai ar tiem, kuri paši uzrunā, pieliecas un bužina. Man gan ļoti nepatīk, ka cilvēki bužina neprasot, vai drīkst. Nu un tad, ka smuks, mazs un pūkains?

Vēl Yuki ir uzradies ieradums parkā dauzoties kost pavadai un lekt man no sāniem un mugurpuses augšā uz kājām, kā pinkpong bumbiņa. No šī jaunā ieraduma gribu gan atbrīvoties.. Atceros, biju kaut kad tieši redzējusi labu video par šo tēmu, būs jāatsvaidzina atmiņa.
Pāris dienas atpakaļ šādi lecot viņa ar nagiem man saskrāpēja kāju. Man ir kaķis, ne samojeds.
Katrā ziņā - tiklīdz tiksim pie potes, ejam suņu skoliņā.

Viņa nu jau vairākas reizes ir braukusi metro - rādīju, ka tas ir forši (un tas ir forši viņasprāt - tur ir cilvēki taču! ), slavēju ar kārumiem par nesmilkstēšanu vai kā citādi nervozēšanu. Nebaidās no garāmbraucoša metro, lai gan pirmajā reizē drusku noraustījās. Atkal sauciens uz sevi un kārums par nepievēršanu uzmanību metro. Tāpat šad tad par smuku, mierīgu sēdēšanu tiek kārums vai uzslava. Tagad sēž man klēpī vai pie kājām uz grīdas, ja man nav kur sēdēt, un vēro visu ar interesi. Tiešām priecājos, ka laikam tomēr būsim trāpījuši desmitniekā ar kucēna izvēli. Ļoti līdzsvarota un prātīga, ko slavē arī cilvēki no malas (bet tad nāks dullie pusaudžu gadi.. ).

Nopirku viņai sabraukta zvēra pīkstuļtepiķīti - tā ir kļuvusi par viņas mīļāko spēļmantu! Visādi medī, pluina un ķersta! Stundu no vietas var viņu mīcīt! To tad izmantoju kā spešel mantu reizēm, kad man nav īsti laika vaktēt, ko viņa dara (piemēram, apdarot mājas darbus), jo viņa ir nodarbināta un dzirdu, kur atrodas. Dažreiz garāmejot vēl paspēlējos ar viņu, viegli papurinu, papīkstinu to zvērtepiķi un tad aizmetu, un Yuki cilpo pakaļ palēkdamās. Viņa pati mēdz atnest to zvēru, mīcīt man uz kājām.


Pīkstuļtepiķis ir nomedīts!

Vispār, jāpiekrīt Danutei par samojedu kaķiskumu. Spēlējoties guļus uz sāniem viņa mēdz ņemt spēļmantas ar priekšķepām vai turēt starp tām.



*
Reiz mums pastaiga bija pus sešos no rīta. Tas bija vareni! Mans mīļākais laiks... Darba dienu vēli vakari un ļoti agri rīti... Maz cilvēku ielās, maz mašīnu, pat gaiss ir citāds. Kaut nekad neesmu bijusi cīrulis...
Un tagad, vasarā, temperatūras no rītiem ir vispatīkamākās. Arī Yuki atbalsta agro rītu pastaigas, viņai ļoti nepatīk pašreizējās temperatūras un es viņu pilnībā saprotu. Pa dienu viņu tikai aši novedu lejā pačurāt, staigājamies mēs agri no rīta un vakaros. Vispār, priecājos, ka man tagad ir laiks kucēnam no pakaļas staigāt, iepazīstu lietas, ko citādi būtu palaidusi garām. Eh, ja vien tās agrās pastaigas būtu kaut kur laukos, mmm, jau tagad varu iztēloties putnu rīta dziesmas un saullēktu. Labi, pietiks sapņot, jāiet atkal ārā.

[karalislauva]

karalislauva

Kā man kinologs mācīja, šajā vecumā kā reiz viss notiek motivējot ar kārumu, viņai, kad pašas suņi auga, esot visas kabatas bijušas pilnas ar kārumiem( bikses, jakas un pat halāti), kā suns izdara kaut ko, kā vajag, tā kārums un uzslava, sunim pieaugot tas viss palēnām atkrīt.

O, šis ļooti labs padoms! Ņemšu vērā, tagad man ir tikai tā snack bag, bet tā ne vienmēr un visur pagadās pa rokai...un tieši brīžos, kad ļoti noderētu! Yuki atklājusi, ka baložu mēsli ir baigi labie... Citu "zvēru" sū* gan neinteresē. Tad nu, ejot garām vietām, kur no pažobelēm baloži ir saķēzījuši ielas malas, man nagos vienmēr kārums.

suncis kaut kur aizostās, es aicinu ar Ejam, ja paklausa, seko kārums un uzslava, tā pat uz atsaukšanu, ja pasaucu un pieskrien uzreiz kārums un atkal uzslava, kārums tiek arī tad, ja pats pie mans pieskrien, katru reizi paslavēju arī par to, ja dauzoties, ik pa laikam paskatās uz mani, jo tas veidojot ciešāku saikni un suns cenšas turēties pie saimnieka

Jā, mūsu ikdiena! Tikai, vai šādi kucēnu nevar pārbarot?

Un gulēt iemācīju tikai ar kārumu, patreiz tikai sākam mācīties apgulties, man kājas stāvot. un tikai pēc tam tiek parādīts un iedots kārums. Es sākumā Rufus apsēdināju ar Sēdi un tad, pieliekot roku ar kārumu pie zemes un lēnām to velkot uz priekšu panācu, ka apguļas. Rufusam pieleca dienas laikā.

Nu pielekt tad pielec, bet Rufuss nav samojeds. Es sevi mierinu, ka ar laiku mums aizies arī ar pirmo, bez apsēdies-apgulies. Esmu sapratusi, ka ar ziemeļu suņiem bez pacietības nu nekādi un neko. Tā bija ar manām laikām un tā ir ar samojedu. Stulbu suņu nav. Ir tikai nepacietīgi saimnieki.
Komandas un vispār visu tikai ar kārumiem mācu.
Kad mums iznāks smuki viss, gribētos uzņemt arī kādu video.

PS. lailamasa, re kā. Sanāca arī tev ierakstīties pūkdupša tēmā.