Ai, man tak liekas es nekad neuzrakstīšu to ierakstu, pilnīgi besis jau. Te elektrība pazūd vienvakar, te šodien nez kāpēc dators pats izslēdzas, kaut bija atstāts ieslēgts pie lādētāja un, protams, viss rakstītais nesaglabāts pazudis.
Nudien vairs nav nekādas iedvesmas neko šovakar rakstīt, īsumā tik uzrakstīšu kā Yuki iet ar atveseļošanos un pāris bildes kā mēs augam. Ar uzsvaru uz mēs, jo nu... augam jau abas, kura garīgi, kura arī fiziski.

Diagnoze apstiprināta - lamblioze. Yuki saķēra šo draņķi dēļ saviem bomžošanās paradumiem: censties pēc iespējas īsākā laikā ātri uzlasīt ēdiena druskas no zemes, kā arī nepamanītai padzerties no ezeriem un dīķiem.
Viņa jau vairākas dienas ir uz atveseļošanās ceļa, taču enerģija atgriezās jau pēc dienas pavadītas pie sistēmas un antibiotikām, ko gan man diemžēl nācās apslāpēt, jo vetārsts ieteica padzīvot nosacītā
mājas režīmā - nedēļu aprobežojoties vien ar garākām pastaigām pie pavadas, nekontaktējoties ar citiem suņiem un kategorisks NĒ suņu laukumiem.
Pirmās dienas man kaut kā nācās iemānīt 8 (!) tabletes dienā, par laimi, tablešu skaits lēnām saruka līdz 4 un nu jau vairs palikusi tikai 1, tablete zarnu mikrolofras uzlabošanai, kura viņai vēl kādu laiku jāpadzer.
Vets
uzsēdināja arī uz īpašas diētas - sausās barības gremošanas traucējumiem kucēniem.
Tikai tagad sapratu, ko nozīmē nenogurdināts samojeds! Veselu nedēļu burtiski pagāja cīnoties ar ārā super velkošu-estevinedzirdu suni. Un biju jau nopriecājusies, ka mums viss samērā gludi iet ar komandu Nevelc... Še tev. Saslimšana un līdz ar to - nevarēšana suni nokausēt suņu laukumā dauzoties ar citiem suņiem/izskraidināt bez pavadas - veicināja enerģijā slīkstošu kucēnu. Iespējams, ja man meži, pļavas būtu aiz stūra/viegli nokļūšana līdz tām, situācija būtu daudz labāka. Taču darba dienās esmu vienu un braukšanas tiesības man nav, lai pašrocīgi dotos ārpus pilsētas.
Uz atveseļošnās pusi jau sākām iet skriet divatā vakaros parkā...pie garās pavadas, mētāt bumbiņu tukšā suņu laukumā...bet tas, protams, nav tas pats.
Par laimi, beidzot jau kādu nedēļu esam atpakaļ apritē un vismaz varu viņu nokausēt ar citiem suņiem.
Bet teikšu vienu - šī slimība, parazīts, ir visai liels draņķis! Vairāk kā 2 nedēļas un vēl aiz vien nav 100% normalizējusies vēdera izeja. Baltam, garspalvainam sunim varat iedomāties, ko tas nozīmē. Varu teiktu - samojedi ir
mana šķirne, bet... šī sadaļa laikam man visvairāk nepatīk... Paldies Dievam (nē, antibiotikām patiesībā), ka kakāšana ik pēc pusotras stundas ir beigusies. Arī ik pēc 4 stundām. Vairs nav jāceļas trijos naktī un jāved suns ārā. Un tad pusaizmigušai jātīra vēl dibens. Tiešām negribu iedomāties, kā jūtas afgāņu un komandoru saimnieki šādos gadījumos.
Lai nu kā - murgs divu nedēļu garumā tuvojas beigām, rīt veiks fēču pārbaudi un zināsim, vai 100% ir vesela. Pagaidām pie bērniem vēl nelaižu, jo viņa laiza rokas un muti (ko gan cenšos nepieļaut).
Beidzot saņēmām arī Yuki ceļojuma būri, bet priecāties vēl pāragri - pagaidām izskatās, ka viņa to vēl tik ātri nepieņems. Pirmajā dienā klusu smilkstēja un nervozi staigāja apkārt. Nezinu, varbūt domāja, ka viņu atkal vedīs prom kaut kur no viņas
ģimenes. Ja tā, tad kā vispār es varu viņu pie kāda kaut kur atstāt uz nedēļu bez mums?
Iesāku barot viņu būrī, kas gan realitātē neizklausās tik cerīgi, kā gribētos - dibenu un pakaļkājas, drošs paliek nedrošs, atstāj ārā un būrī viss ķermenis nepakam nav iedabonams. Vienubrīdi patvaļīgi ņēmu un iestūķēju viņu tur iekšā, man apnika gaidīt, kad viņa pati tur ielīdīs, jo man bija jāredz, vai pasūtītais izmērs ir īstais un pietiek vietas arī ausīm. Jā, pacietība nudien nav mana stiprā puse.
Ai, es nezinu, pagaidām šķiet, ka viņa būri tā nekad nepieņems, kā to pieņēmtu kucēns, kurš tādā būtu radināts jau no 2-3 mēnešu vecuma. Jā pati vainīga, ka nepirku agrāk, bet raustījos šī paša iemesla dēļ, ka viņai bija nepatīkama pieredze ar ceļojuma būri un braukšanu mašīnā jau kopš agras bērnības. Jau grasos jau mest plinti krūmos un sāku jau nožēlot lēmumu braukt uz Latviju ar suni, ja man būs viss ceļš jāpavada ar nervozējošu, apčurājušos un raudošu, apvainotu suni.
Lai viss neizskatās tik depresīvi, te pāris, atvainojos, ka telefon-, bildes.

Spociņš jociņš. I nepateiksi, ka iepriekšējā dienā bija pie sistēmas.

Yuki pirmā eglīte. Tā itālijā izrotā gandrīz katru kāpņu telpu. Kaut kad būs arī bilde ar mūsu pašu egli, ja izdzīvos.


Mājās sniegputenis un apmierināts samojeds.

Tāds izskatās apvainots samojeds #2
(jo "viņas" parks bija vēl ciet)
Tāda ir mana vakarēšana - ar siltu tēju un kādu filmu un nogurušu samojedu blakus uz dīvāna.