Laimes lācis - samojeds

[karalislauva]

Vai man tikai liekas, jeb tas tiešām ir lielākais samojeds kāds redzēts (vai arī es vienkārši tāda maziņa, ka uz mana fona likās nu milzonīgs lācis )? Vismaz, kuru es esmu redzējusi dzīvē noteikti.



Yuki vectēvs par mātes līniju, White Sasha del Colle Ombroso
PS. Bildē tā neesmu es.

Oktobra beigās arī beidzot esam tikuši pie Yuki ciltsrakstiem. Tikai nesaprotu to "30 dienu laikā jāierodas [Itālijas kinoloģijas federācijas, ENCI, Milānas iestādē] lai pārreģistrētu suni uz mana vārda." A, ja ieradīšos 32 dienas pēc tam, Yuki tā arī paliks uz audzētāja vārda? Vismaz vietējā reģistrā un mikročipā suns ir uz mana vārda. Nezināju, ka vēl atsevišķi klubā jāpārreģistrē. Kā tās lietas notiek Latvijā?

Un es tikko sapratu, ka es taču neesmu mācījusi viņai smuki stāvēt, ne riksī skriet! Mākam tikai auļot. Nu, vismaz sakodienu gan iemācīju apskatīt. Bet tā pat šogad uz nevienu izstādi nepaspēsim vairs, viss cits jau ir saplānots gada nogalei mums. Un viņai tagad mainās kažoks, tāds pa pusei kucēnīgs, pa pusei jau pieaudzis. Galvenais, lai nesakrīt izstāde ar pirmo meklēšanos nākamgad.

Nedēļu no vietas līst. Vairākos Itālijas reģionos izsludināts ārkārtas stāvoklis plūdu dēļ. Par laimi, ne Milānā.
Mums tāda haltūrīga nedēļa, kad vairāk pa iekšu un garākās pastaigās tik uz cietzemes. Zeme parkos un suņu laukumos mīksta un mitra kā sūklis, viss vienos dubļos. Taču šodien saņēmos un aizvedu savu balto suni uz suņu parku, par spīti lietum un... mēs bijām labi, ja kādi 3 cilvēki visā parkā.
Bōnuss lietainajam laikam ir - tu esi vienīgais {jukušais} cilvēks suņu laukumā. Suns var mierīgi izskraidīties savā nodabā un neviens cits suns neizmīca tavu suni pa dubļiem = lielāka iespēja atvest tīrāku suni atpakaļ mājās. Tas, protams, ja tavs suns neienīst lietu un man par prieku - nē.

Otrs, ko es novēroju: ja, ejot garām pretimnācējiem, tu momentā pievelc savu suni īsā pavadā - visbiežāk tas netiek uzskatīst kā pieklājības žests, bet cilvēki nodomā, ka tam ir kāds iemesls. Un arī neuzprasās vairs tik bieži paglaudīt. Arī, ja tas ir samojeds. Win-win

[lailamasa]

Ne par suņiem, bet lietu, dzirdēju, ka jums tur dikti līst, tikko viena paziņa atgriezās no Itālijas, bija uz 4 dienām aizbraukusi, izbaudīt turienes dvašu, un dabūja kārtīgu lietu, visas četras dienas.

[lauva]

lauva

Nu tev krampis, vilkt ar kāju svešam sunim, mani arī vienmēr biedējošas situācijas, ja nu nākas sastapties ar kādu agresoru (līdz šim nav bijis, tik draudzīgie gadījušies), es nezinu, vai saņemtos kam tādam ekstrēmam.

nezinu vai krampis, ne krampis, bet tad kad esi savus suņus n-tās reizes vedis pie vetārsta, kad esi no sava suņa mazgājusi asinis un lūgusi augstākus spēkus,kaut tās asinis nebūtu tava suņa, kad esi pavadījusi tik daudz laika iztaustot savu suni un meklējusi,kur tad ir,kur sāp, tad izveidojas viens mehānisms - maukt. Pasargājot gan savējo, gan to otru. Mammas suns bija pamatīgs kauslis, tur pagāja gadi,kāmēr to atmācījām, no viņa baidījās VISI suņi, vienalga cik lieli, jo tas kā viņš kāvās (kaut nekāds lielais nebija,bik lielāks par bīglu) pat man uzdzena šermuļus (palīda otram apakšā un iekārās rīklē, tev liekas,ka tur tam otram sunim ir kādas iespējas?), Aslans nav kauslis, ja vien viņu neizprovocē, viņam patīk pabaidīt, bet kauslis viņš nav, viņu VIENMĒR var atsaukt, bet tur problēma ir otrs suns. Tad nu es esmu izfunktierējusi,ka vislabākais ir iemaukt pa ribām otram, man ir žēl otra suņa, neesmu mazohiste, bet šajā gadījumā vetārsta apmeklējums izpaliek abiem (un ja nu tam otrajam nav paveicies ar saimneku un līdz vetam nemaz netiek?), bik sāni pasāpēs, tas gan. Esmu arī savam sunim laidusi kautiņa karstumā (sanāca otru suni aiz kakla siksnas paraut un noturēt un iespēru savam,lai atkāpjas,kas arī tika izdarīts). Kad divi sakaujas tas nav nekas smuks un ja vēl abiem ir pieredze, tas skats paliek arvien skumjāks. Kad divi nepieredzejuši saplēšas, tur ir liela drāma, bet pa lielam viena žļembāšanās vien ir, reti,kad baigie bojājumi (vismaz no manas pieredzes). Es te varētu veselu palagu par šito tēmu sarakstīt, bet svarīgāko jau uzrakstīju - zināt likumdošanu, atrast savu, visefektīvāko veidu,kā atvairīt otru suni un iemācīties kārtīgi pasūtīt visus nosodītājus un ak dievs,ko tu dari manam sunītim???

[karalislauva]

Ne par suņiem, bet lietu, dzirdēju, ka jums tur dikti līst, tikko viena paziņa atgriezās no Itālijas, bija uz 4 dienām aizbraukusi, izbaudīt turienes dvašu, un dabūja kārtīgu lietu, visas četras dienas.

Mums līst jau apaļu nedēļu no vietas... Šitāds rudens man vairs nepatīk.

svarīgāko jau uzrakstīju - zināt likumdošanu, atrast savu, visefektīvāko veidu,kā atvairīt otru suni un iemācīties kārtīgi pasūtīt visus nosodītājus un ak dievs,ko tu dari manam sunītim???

Lauva, paldies par kopsavilkumu, jāmācās man.

[lailamasa]

lauva

Pēc teksta jau jūt, ka ir tev krampis. Mums šodien arī sanāca sastapties ar jaunu suni, tai mājai sēta visu laiku puspavērta, katru reizi, ejot tur garām, sētā rej suns un es biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir piesiets, ja sēta vaļā, bet izrādās, ka nav viss. Tā nu šodien iznāca laukā, paskatīties uz Rufusu, suns - VAS, man kājas pirmā brīdī aukstas, Rufus protams grib skriet spēlēties, pievilku viņu pie sevis, bet tam otram saku Ej mājās. Nu ko, suncis uz mums paskatījās kādu brīdi, tad pagriezās un atgriezās sētā (pēc gaitas sapratu, ka riktīgs seniors, tāpēc ar sak' neķēpājās ar kucēnu), bet es jau savā galvā, šīs tēmas ietekmē, redzu ainu, kā velku šim ar kāju.

[karalislauva]

Šorīt diena mums iesākās pavisam agri. 5 no rīta pamodāmies no skaņas, ka Yuki piekakāja istabu. Un nevis vienkārši piekakāja, bet atkal bija caureja.
Saku atkal, jo vakar visu pēcpusdienu bija mīksts vēders. Ar katru reizi arvien mīkstāks un mīkstāks līdz šonakt vēdera izeja burtiski ūdens. Vakardien domāju, ka nu beidzot viņas puncis sapratis, ka pēc puses lielās pakas nepatīk tomēr Orijen, tad vakariņās, lai mazinātu diareju, vēl piejaucu vārītus rīsus klāt lai kaut kā uzlabotu situāciju. No rīta barību ar rīsiem atteicās ēst.
Pēc brokastīm, kad viņa sāka nākt ārā arī asinis, devāmies momentā pie vetārsta. Vēl zaļajā zonā pirms klīnikas nodomāju - paņemšu maisiņā līdzi un nodošu pie reizes uz analīzēm. Bet, kā par nelaimi, pa otru galu iznāca tikai tīras asinis.
Pie veta veica izmeklēšanu, ieteica nedot nekādus kārumus, graužamos, tikai barību un tīru ūdeni. Temperatūras nav. Izrakstīja zāles zarnu mikrofloras atjaunošanai un kaut ko pret šķidro vēdera izeju. Un nodot analīzes izmeklēšanai. Aizdomas par lambliozi.

It kā ar to vien, ka suns jūtas slikti, nepietiek, mums ceļā pie veta uzbruka viens rasels. Bez pavadas. How strange. Mūs ieraudzījis, nesās šurp, lai saostītos. Tad momentā metās virsū sunim. Veselas divas reizes un ieķērās zem kakla pie rīkles. Un jau atkal viņu glāba biezais kažoks UN mana reakcija aizlidināt suni aiz čupra pa gaisu. Pie trešā mēģinājuma bija jau piesteigusies saimniece, kas klusi attaisnojās, bet tika pamatīgi nolamāta no mūsu puses ar policijas draudiem un, ja nākamreiz vēl tiksimies uz šādas nots, es nedomājot speršu sunim.

lauva

Pēc teksta jau jūt, ka ir tev krampis. (..) bet es jau savā galvā, šīs tēmas ietekmē, redzu ainu, kā velku šim ar kāju.

Pēc šodienas mana draudzene tieši to pašu man teica, es vēl atrunājos - bet tas jau mazs, Džeks Rasels tikai. Patiesībā pie lielāka suņa es nezinu, ko es darītu, kad smadzenēs sakāpis adrenalīns un ieslēdzas instinkti.

Par vilkšanu ar kāju šodienas ietekmē aizdomājos - cik tiesiska tāda darbība ir? Vienagla, svešais suns uzbrūk tev, tavam bērnam vai sunim. Vai tā pēc Latvijas likumdošanas skaitās kā pašaizsardzība vai, ja bezpavadas vaukšķa saimnieks reāli var griezties pret tevi policijā/tiesā? Ok. Viņam piespriestu sodu - suns bez pavadas. Bet vai man nebūtu nekas par uzbrukumu viņa sunim? Es tiešām nesaprotu, kā rīkoties. Drīz jāpiekrīt Māras un viņas vīra jociņam, ka visdrošāk tomēr ir neiet ārā no mājas.

Jo, izrādās, elektrošoks nebūs variants. Itālijā tas ir neatļautais ierocis kā policistam, tā parastajam mirstīgajam. Kā jau rakstīju citā tēmā - par tevi pašu var ziņot policijai un nevis, ka uzbruki ar to, bet gluži vienkārši par neatļauta ieroča uzglabāšanu.


Ar vīrieti mums tagad izvērtās diskusija - viņš apgalvo, ka es nedrīkstu tam otram sunim neko darīt (spert, sviest pa gaisu, kā citādi uzbrukt), jo, ja otrs suns gūst savainojumu, teiksim, salauž kāju, bet tavam nekādu miesas bojājumu nav pēc uzbrukuma, un saimnieks grib kasīties (jo Tu - ļaunais cilvēks - nodarīji pāri viņa sunītim), iet uz policiju (pieņemot, ka atrodas liecinieks), viņam var būt tikai sods par suņa atrašanos bez pavadas, bet tev - par uzbrukumu pret dzīvnieku. Katrā ziņā - vai tā ir, nezinu, bet es, personīgi, arī neesmu nekad redzējusi nevienu sperot, pūšot piparu gāzi uzbrucējam sunim, kad izcēlies kautiņš. Tā kā nemaz nebrīnītos, ka par vainīgo pēkšņi kļūtu es, kas "uzbrukusi" nabaga sunītim, kurš tikai izdomājis nokārtot attiecības ar manu suni (turklāt viņš taču ticis cauri sveikā!). Situācija saspīlēta. Tiešām nezinu, ko lai dara. Vai man tiešām iet momentā prom no jebkura bezpavadas suņa tikai tāpēc, ka negribu es zīlēt - atkal uzbruks jeb tikai padraudzēties? Jāmācās cītīgāk suņa ķermeņa valoda?

Arī par piparu gāzi lasīju - to drīkst lietot vien dzīvībai draudošām briesmām. Kas tiek klasificēts - vai sveša suņa uzbrukums tev vai tavam sunim tur iekļaujas, nezinu. Kā jau parasti - likumu apies ar likumu.

Un tad, sadomājoties vēl par visu šito, skatoties uz manu balto tepiķīti ar nomākto skatienu, kas neēd un kakā ik pēc pusstundas, gribas raudāt.

[Māra]

Ar vīrieti mums tagad izvērtās diskusija - viņš apgalvo, ka es nedrīkstu tam otram sunim neko darīt (spert, sviest pa gaisu, kā citādi uzbrukt), jo, ja otrs suns gūst savainojumu, teiksim, salauž kāju, bet tavam nekādu miesas bojājumu nav pēc uzbrukuma, un saimnieks grib kasīties (jo Tu - ļaunais cilvēks - nodarīji pāri viņa sunītim), iet uz policiju (pieņemot, ka atrodas liecinieks), viņam var būt tikai sods par suņa atrašanos bez pavadas, bet tev - par uzbrukumu pret dzīvnieku.

Jā, šis ir murgs, bet nekad neesmu paturējusi to kā opciju galvā. Esmu spērusi. Un ko - cilvēks ar psihu agresīvu suni, domā, zvana policijai? Papsiho un aiziet. Un arī - kā pierādīs, ka tu iespēri? Tev salauzta riba uz kurpes?
Atkārtošos, bet labāk, lai tavs suns vesels. Par pārējo domās pēc tam.
Šitā suņu lieta vispār ir diezgan nelāga, jo pierādīt kaut ko i pasmagi, tā ka galvenais ir sargāt sevi un miers.
Vien parkā ar tonnu liecinieku ir cits stāsts, protams. Bet tad tu arī baloniņu vai teizeri diez vai vilksi ārā.

[karalislauva]

kā pierādīs, ka tu iespēri? Tev salauzta riba uz kurpes?

Bet tā tīri teorētiski - kasīties gribētājiem varu atbildēt, ka manam sunim ir viņa suņa siekalu paraugs uz apkakles, ja nu kas...

Es domāju, šodienas sievišķis bija zemāka par zāli, jo...es nebiju viena. Mani vienu nez kāpēc nerespektē. Uzbļauj kaut kaut ko parasti man vēl pretī. Nezinu, jo jauna, iebraucēja vai vienkārši neesmu vīrietis.

Vien parkā ar tonnu liecinieku ir cits stāsts, protams. Bet tad tu arī baloniņu vai teizeri diez vai vilksi ārā.

Protams. Bet ko tādā gadījumā lai dara? Kā šodien. Tur bija apkārt cilvēki - gan citi suņenieki, gan automašīnas. Vispār vēl nav bijusi situācija, kad kāds incidents notiktu divvientulībā, jo gan dzīvoju, gan apgrozos ļaužu pilnās vietās. Un tajos pašos parkos mēdz būt gudras galvas, kas laiž savus suņus bez pavadas, kaut nedrīkst. Ok, ja tu 99% zini, ka tavs suns nevienam PATS neuzbrūk un kašķos neiesaistās, lai vai kāds dzimums, var pievērt acis. Bet visu kodēju, kost mēģinātāju raselu gadījumos nu neticu, ka saimniekam tas bija liels pārsteigums un "sunītis parasti tā nedara". Dēļ šiem uzbrukumiem un mēģinājumies es gluži vienkātrši bez pavadas "treniņa nolūkos" baidos vairs iet, lai man nevar neko piešūt, kā arī varu novākt otru suni nost.

[Māra]

O jāāā!! Kad esmu viena, tad uz mani var bļaut, zākāt, apvainot, draudēt. Kad blakus bārdainais vīrs, tad paceļ cepuri un laipni atvainojas. Kaut kāds vāks. Bet es mācos no visa šī. Dzīves skola.
Piemēram, būt nabaga jēriņš, kas neko nevar. Esmu lietojusi taktiku, kur auroju pēc palīdzības. I sabīstas i apjūk tas vaininieks. Sabīstas no acu skatiem, jo viegli jau apvainot vienu blondīni ar sunīšiem, bet ja pievienojas citi acu skati... Un arī tīri praktiski, ir cerība, ka kāds vīriešcilvēks piesteigsies palīgā un tiks galā ar iespējams lielāku zvēru, ko pašai bail vai nav spēka pietiekami... Nu tā. Īsumā - sauc palīgā. Pat ja neviens nenāk, parasti sabīstas tas otrs no tās aurošanas.

[Māra]

Vai man tikai liekas, jeb tas tiešām ir lielākais samojeds kāds redzēts

Nez, protams, cik tie cilveki lieli, bet vispār man nešķiet nekāds lielais. Mums te rajonā viens tāds samojeds staigā, ka varētu būt arī lācis. Vai ponijs vismaz.
Bet jā, ļooooti no svara, kas stāv blakus

Oktobra beigās arī beidzot esam tikuši pie Yuki ciltsrakstiem. Tikai nesaprotu to "30 dienu laikā jāierodas [Itālijas kinoloģijas federācijas, ENCI, Milānas iestādē] lai pārreģistrētu suni uz mana vārda." A, ja ieradīšos 32 dienas pēc tam, Yuki tā arī paliks uz audzētāja vārda? Kā tās lietas notiek Latvijā?

Domāju, ka pēc 30 dienām ta lieta varētu tikt vairāk sarežģīta vai sadārdzināta, tas arī viss. Pieņemu. Nezinu
Latvijā kā kopumā nepateikšu, bet manu suņu audzetāja man jau atsūtīja eksporta ciltsrakstus, kur suņi ir uz mana vārda, kur viņa parādās tikai kā audzetāja. Un gāju vnk iesniegt kluba, kur tos piereģistrēja. Arī Kaja ciltsrakstus, kuri jau tos 2 gadus bija uz audzetājas vārda, viņa pati uztaisīja uz mana vārda un iedeva gatavus. Arī - nesu uz klubu un voilā.

Galvenais, lai nesakrīt izstāde ar pirmo meklēšanos nākamgad.

Par kucem maz zinu, bet cik dzirdēts - ir tīras kuces, kurām meklēšanos knapi redz un ir tādas...cūcīgākas
Bet ko gribeju jautat - vai arī Itālijā nav atļauts izstādīties ar kuci, kas meklējas? Jo zinu, ka ir valstis, kur to atļauj. Latvijā gan, par laimi, ne.

ko es novēroju: ja, ejot garām pretimnācējiem, tu momentā pievelc savu suni īsā pavadā - visbiežāk tas netiek uzskatīst kā pieklājības žests, bet cilvēki nodomā, ka tam ir kāds iemesls. Un arī neuzprasās vairs tik bieži paglaudīt. Arī, ja tas ir samojeds. Win-win

Ā, es kā reiz arī šito fiksēju - ja pievelku suņus, tad jau tak ir iemesls un man gan šis reflekss ir dikti izteikts, bet sāku sevi radināt ta nedarīt, lai neradītu cilvēkiem domu, ka mani kkādi nekādi, ka jāpievelk. Mēginu radīt relaksētu iespaidu par mums. Un tā kā LV cilvekiem vel daudz jāmācās mierīgi tvert suņus, tad tas manā skatījumā ir svarīgi. Bet kas otrs - arī suņu apmācība kā tādā - ja pievelk to pavadu, arī suns domā, ka ir iemesls, ka tie cilvēki ir kkādi ne tādi, ka varbūt jāuzrūc, jānoreaģē utml. Mani gan nav no šīs kategorijas, taču tik un tā man patīk ta doma, ka gan suņiem, gan garāmgājējiem mēģinu radīt iespaidu, ka viss ir kedā. Un ir jau arī

[lauva]

Es ceru,ka neesmu radījusi iespaidu,ka to vien daru,kā spārdu suņus,kuri nāk manam klāt. Nē,nē,es tikai saku,ka ir jāprot izvērtēt situācija un ja izskatās nesmuki, tad jārīkojas attiecīgi.
Par to legālumu - pēc reizes,kad Aslanam uzklupa VAS Spānijā un Aslans nevarēja aizstāvēties jo bija ar uzpurni (es tajā reizē ar suņa siksnu VASam pa purnu uzšāvu un saimnieks sāka psihot), aizgāju pie pirmā policista,ko ieraudzīju un pajautāju - a ko man darīt? Ļaut lai manu suni dīrā? Gaidīt kāmēr saimnieks attapsies? Uz ko man atbildēja - dari,kas tev tajā brīdī liekas vispiemērotākais, lai neciestu neviens. Latvijā man arī tā tika atbildēts, ja kas.
Un tur patiešām ir jāsper nereāli spēcīgi,lai salauztu ribas. Un jūsu kājas to jutīs. Plus nav jau izslēgts,ka tas suns pārslēgsies no suņa uz cilvēku vai ne (tā arī mums ir gadījies)? Nevajag tagad krist panikā, vienkārši piedomāt pie katra bezsaimnieka suņa, lasīt ķermeņa valodu,etc.

Es patiešam neesmu nekāda maigā būtne un, parasti, neviens uz mani lamāties/bļaut neatļaujas (pieņemu,ka fakts,ka vedu rotveileru pie siksnas arī kaut ko nozīmē), bet ja nu sanāk, es nekautrējos un skaļā, tikpat sirsnīgā, tonī pasaku visu,kas man uz sirds. Aslans citreiz man piebalso (ļoti pļāpīgs) un tad tā bilde ir skaidra - šitā blondīne ir crazy, labāk viņai pa ceļam negadīties.

[Māra]

O, jā lauva!! Pareizi, labi ka atgādināji!! Tak es arī ar pavadu atkaujos. Man ir Hurttas, tādas biezas, smagas, ar metāla riņķiem pa vidu un abos galos tas sakabināmais āķis, kas arī smags, metāla. Atāķēju roktura galu un tāds bliežamais sanāk, ka pašai bail

[Māra]

Un nē, neradās priekšstats, ka tu ietu un atspārdītu visus pēc kārtas

[lauva]

Un nē, neradās priekšstats, ka tu ietu un atspārdītu visus pēc kārtas

pjuuuuf

es patiešām nezinu,kad sabiedrība nonāks līdz tam līmenim,ka suņi tiks apmācīti, vai tie,kuri smuki draudzēties nemāk (kā manējais) - tiks paņemti siksniņā, lai līdz tam konfliktam neviens nemaz arī netiktu. Un es zinu,ka visiem patīk domāt,ka tā tikai Latvijā ir, bet nē, nav gan. Gan Spānijā, gan Francijā, gan Beļģijā ir tas pats. Hollandē tie ļaudis ir vairāk sapratuši, vismaz pēc maniem novērojumiem.

[Māra]

Gan Spānijā, gan Francijā, gan Beļģijā ir tas pats..

+ pielieku Vāciju no savas pieredzes.

[karalislauva]

Ai, man tak liekas es nekad neuzrakstīšu to ierakstu, pilnīgi besis jau. Te elektrība pazūd vienvakar, te šodien nez kāpēc dators pats izslēdzas, kaut bija atstāts ieslēgts pie lādētāja un, protams, viss rakstītais nesaglabāts pazudis.

Nudien vairs nav nekādas iedvesmas neko šovakar rakstīt, īsumā tik uzrakstīšu kā Yuki iet ar atveseļošanos un pāris bildes kā mēs augam. Ar uzsvaru uz mēs, jo nu... augam jau abas, kura garīgi, kura arī fiziski.

Diagnoze apstiprināta - lamblioze. Yuki saķēra šo draņķi dēļ saviem bomžošanās paradumiem: censties pēc iespējas īsākā laikā ātri uzlasīt ēdiena druskas no zemes, kā arī nepamanītai padzerties no ezeriem un dīķiem.
Viņa jau vairākas dienas ir uz atveseļošanās ceļa, taču enerģija atgriezās jau pēc dienas pavadītas pie sistēmas un antibiotikām, ko gan man diemžēl nācās apslāpēt, jo vetārsts ieteica padzīvot nosacītā mājas režīmā - nedēļu aprobežojoties vien ar garākām pastaigām pie pavadas, nekontaktējoties ar citiem suņiem un kategorisks NĒ suņu laukumiem.

Pirmās dienas man kaut kā nācās iemānīt 8 (!) tabletes dienā, par laimi, tablešu skaits lēnām saruka līdz 4 un nu jau vairs palikusi tikai 1, tablete zarnu mikrolofras uzlabošanai, kura viņai vēl kādu laiku jāpadzer.
Vets uzsēdināja arī uz īpašas diētas - sausās barības gremošanas traucējumiem kucēniem.

Tikai tagad sapratu, ko nozīmē nenogurdināts samojeds! Veselu nedēļu burtiski pagāja cīnoties ar ārā super velkošu-estevinedzirdu suni. Un biju jau nopriecājusies, ka mums viss samērā gludi iet ar komandu Nevelc... Še tev. Saslimšana un līdz ar to - nevarēšana suni nokausēt suņu laukumā dauzoties ar citiem suņiem/izskraidināt bez pavadas - veicināja enerģijā slīkstošu kucēnu. Iespējams, ja man meži, pļavas būtu aiz stūra/viegli nokļūšana līdz tām, situācija būtu daudz labāka. Taču darba dienās esmu vienu un braukšanas tiesības man nav, lai pašrocīgi dotos ārpus pilsētas.
Uz atveseļošnās pusi jau sākām iet skriet divatā vakaros parkā...pie garās pavadas, mētāt bumbiņu tukšā suņu laukumā...bet tas, protams, nav tas pats.

Par laimi, beidzot jau kādu nedēļu esam atpakaļ apritē un vismaz varu viņu nokausēt ar citiem suņiem.
Bet teikšu vienu - šī slimība, parazīts, ir visai liels draņķis! Vairāk kā 2 nedēļas un vēl aiz vien nav 100% normalizējusies vēdera izeja. Baltam, garspalvainam sunim varat iedomāties, ko tas nozīmē. Varu teiktu - samojedi ir mana šķirne, bet... šī sadaļa laikam man visvairāk nepatīk... Paldies Dievam (nē, antibiotikām patiesībā), ka kakāšana ik pēc pusotras stundas ir beigusies. Arī ik pēc 4 stundām. Vairs nav jāceļas trijos naktī un jāved suns ārā. Un tad pusaizmigušai jātīra vēl dibens. Tiešām negribu iedomāties, kā jūtas afgāņu un komandoru saimnieki šādos gadījumos.
Lai nu kā - murgs divu nedēļu garumā tuvojas beigām, rīt veiks fēču pārbaudi un zināsim, vai 100% ir vesela. Pagaidām pie bērniem vēl nelaižu, jo viņa laiza rokas un muti (ko gan cenšos nepieļaut).

Beidzot saņēmām arī Yuki ceļojuma būri, bet priecāties vēl pāragri - pagaidām izskatās, ka viņa to vēl tik ātri nepieņems. Pirmajā dienā klusu smilkstēja un nervozi staigāja apkārt. Nezinu, varbūt domāja, ka viņu atkal vedīs prom kaut kur no viņas ģimenes. Ja tā, tad kā vispār es varu viņu pie kāda kaut kur atstāt uz nedēļu bez mums?
Iesāku barot viņu būrī, kas gan realitātē neizklausās tik cerīgi, kā gribētos - dibenu un pakaļkājas, drošs paliek nedrošs, atstāj ārā un būrī viss ķermenis nepakam nav iedabonams. Vienubrīdi patvaļīgi ņēmu un iestūķēju viņu tur iekšā, man apnika gaidīt, kad viņa pati tur ielīdīs, jo man bija jāredz, vai pasūtītais izmērs ir īstais un pietiek vietas arī ausīm. Jā, pacietība nudien nav mana stiprā puse.
Ai, es nezinu, pagaidām šķiet, ka viņa būri tā nekad nepieņems, kā to pieņēmtu kucēns, kurš tādā būtu radināts jau no 2-3 mēnešu vecuma. Jā pati vainīga, ka nepirku agrāk, bet raustījos šī paša iemesla dēļ, ka viņai bija nepatīkama pieredze ar ceļojuma būri un braukšanu mašīnā jau kopš agras bērnības. Jau grasos jau mest plinti krūmos un sāku jau nožēlot lēmumu braukt uz Latviju ar suni, ja man būs viss ceļš jāpavada ar nervozējošu, apčurājušos un raudošu, apvainotu suni.

Lai viss neizskatās tik depresīvi, te pāris, atvainojos, ka telefon-, bildes.


Spociņš jociņš. I nepateiksi, ka iepriekšējā dienā bija pie sistēmas.


Yuki pirmā eglīte. Tā itālijā izrotā gandrīz katru kāpņu telpu. Kaut kad būs arī bilde ar mūsu pašu egli, ja izdzīvos.


Mājās sniegputenis un apmierināts samojeds.


Tāds izskatās apvainots samojeds #2
(jo "viņas" parks bija vēl ciet)


Tāda ir mana vakarēšana - ar siltu tēju un kādu filmu un nogurušu samojedu blakus uz dīvāna.

[karalislauva]

Nez, protams, cik tie cilveki lieli, bet vispār man nešķiet nekāds lielais. Mums te rajonā viens tāds samojeds staigā, ka varētu būt arī lācis. Vai ponijs vismaz.

Droši vien neizdevies kadrs, varbūt sanāks vēlreiz dzīvē nobildēt, bet pat vīrietis mans, kas nav nekāds īsais, smalkais nokomentēja (pēc dzīvē satikšanas), ka tas nu gan bija The Beast. Diemžēl bildes nekādas vairs nav palikušas man telefonā. Bet varbūt tiešām atkarīgs, kas stāv blakus.

Domāju, ka pēc 30 dienām ta lieta varētu tikt vairāk sarežģīta vai sadārdzināta, tas arī viss. Pieņemu. Nezinu
Latvijā kā kopumā nepateikšu, bet manu suņu audzetāja man jau atsūtīja eksporta ciltsrakstus, kur suņi ir uz mana vārda, kur viņa parādās tikai kā audzetāja. Un gāju vnk iesniegt kluba, kur tos piereģistrēja. Arī Kaja ciltsrakstus, kuri jau tos 2 gadus bija uz audzetājas vārda, viņa pati uztaisīja uz mana vārda un iedeva gatavus. Arī - nesu uz klubu un voilā.

Skaidrs, message received: ērtāk ir vest kucēnu no ārzemēm, nekā gaidīt cilstrakstus 3 mēnešus.

vai arī Itālijā nav atļauts izstādīties ar kuci, kas meklējas? Jo zinu, ka ir valstis, kur to atļauj. Latvijā gan, par laimi, ne.

Cik lasīju, laikam Ita arī nē.

ja pievelk to pavadu, arī suns domā, ka ir iemesls, ka tie cilvēki ir kkādi ne tādi, ka varbūt jāuzrūc, jānoreaģē utml. Mani gan nav no šīs kategorijas, taču tik un tā man patīk ta doma, ka gan suņiem, gan garāmgājējiem mēģinu radīt iespaidu, ka viss ir kedā. Un ir jau arī

Nu man gan drusku citāds gadījums - manam sunim tā svešu cilvēkmīlestība ir vāāājprātīgi liela, bet nu jau ir manāmi uzlabojumi. Skatos, šo paņēmusi no saviem senčiem, tie visiem bija lielie draugi un bučmūļi (par ko sākumā, protams, kā ciemiņš ļoti pozitīvi uzņēmu, bet pašas sunim nebūtu gribējusi tādu īpašību). Neliela snobēšanas nenāktu par ļaunu, ceru, ka ar vecumu atnāks.

*
Sanāca nejauši fb uziet mazo pūpoliņu video. Aiiii, kur tie laiki, kad Yuki bija viena no šiem mazajiem baltajiem kamoliņiem. Cik ātri viņi izaug!

https://www.facebook.com/100004475896143/videos/vb.100004475896143/613856022106922/?type=3&theater

[ingo]

Beidzot saņēmām arī Yuki ceļojuma būri, bet priecāties vēl pāragri - pagaidām izskatās, ka viņa to vēl tik ātri nepieņems. Pirmajā dienā klusu smilkstēja un nervozi staigāja apkārt. Nezinu, varbūt domāja, ka viņu atkal vedīs prom kaut kur no viņas ģimenes. Ja tā, tad kā vispār es varu viņu pie kāda kaut kur atstāt uz nedēļu bez mums?
Iesāku barot viņu būrī, kas gan realitātē neizklausās tik cerīgi, kā gribētos - dibenu un pakaļkājas, drošs paliek nedrošs, atstāj ārā un būrī viss ķermenis nepakam nav iedabonams. Vienubrīdi patvaļīgi ņēmu un iestūķēju viņu tur iekšā, man apnika gaidīt, kad viņa pati tur ielīdīs, jo man bija jāredz, vai pasūtītais izmērs ir īstais un pietiek vietas arī ausīm.

Forši, ka sunce vesela! Jā pūkaiņiem diez kas nav, ja samaitājas vēders, pat tik mazam kā punduršpics, kur nu vēl samojedam
Par būri. Man japānu špiciņš atbrauca plastmasas pārnēsājamajā būrī. Sākumā mēģināju viņu tur barot, bet tad atmetu ar roku (viņai dikti nepatika būris). Normālu būri nopirku, kad Vasai jau bija ap 2 gadiem. Vispirms noliku atvērtu verandā, lai pierod, tad jau iemetu mantiņas spēlējoties, tad izmantoju kā tuneli (var atvērt abus galus). Tā īsti viņu nebiju iemācījusi lietot būri. Tāpat kā 7 gadīgo vilku špicu Tomēr, kad vajadzēja pasākuma laikā ielikt suņus būros atpūsties, lai vēlāk atkal varētu ar bērniem darboties, viss bija kārtībā. Sunes mierīgi atpūtās, nekāds riebums pret būri neradās, mierīgi varu tur ielikt pie vajadzības. Nav tas labākais variants, protams, bet mums nostrādāja. Ilgākais laiks, kas kādai no viņām bijis jāpavada būrī, ir ap stundu, tā kā nezinu kā būtu piem.brauciena laikā.

[karalislauva]

Njā, mūsējam atverams ir tikai viens gals, un tās biedējoši čīkstošās metāla durtiņas... Tās tad piesēju vaļā, lai nekustās un nebiedē suni, savādāk viņa pat neiet būrim klāt pēc aizripojušas bumbiņas, jo vienreiz "ļaunais būris" viņai gribēja uzbrukt (lasi: viņas plecs izkustināja durtiņas un viņa sabijās).
Varbūt tāpēc, ka būrim nv atverams otrs gals, viņa to saredz kā baismīgu dead end road.

[karalislauva]

Tikko kā atcerējos, ka nemaz neesmu ielikusi nekādas vasaras bildes, ka nu jau Ziemassvētki teju klāt. Bet nu man te ik pa laikam tehniskas problēmas, viens dators nobruka, otrs, backup variants ir vecs un lēns, nekādu bilžu apstrāžu programmu, pat visvienkāršāko, nevaru ielikt, jo cietais disks draud aiziet pie dieviem. Un tad... parasti nav laiks, lai piesēstos un pārliktu bildes uz kompi. Jaungada apņemšanās - būt aktīvākai bilžu licējai.

Tikmēr - atjaunota informācija, kā mums tagad sokas (vairāk gan atskaitei sev).

netiekam uz priekšu jaunu komandu apmācībā, jo iepriekšējā nav kārtīgi nostiprinājusies. Tā arī mēs esam palikuši pie Sēdi, Ķepu, Blakus, Stāt, un...Guli, kas arī visu nobremzēja. Vēl aizvien nevaru dot komandu bez saliektas muguras, kā arī - kolīdz es iztaisnoju muguru, viņa mēdz uzreiz piecelties. Un tikai ar balsi bez žesta komandu dot nevaru, jo viņa to nepilda. Bijām jau sākuši mācīties velies komandu, bet sapratu, ka rīkojos nepareizi un gāju soli atpakaļ...un tur arī paliku.

Te nu jāsaka, ka Imagine bija taisnība

Par šo - arī man sākumā likās, ka vispirms vajag apgūt pamatkomandas pilnībā, un tad var mācīties kaut ko jaunu. Taču ar laiku izrādījās, ka sunim paliek garlaicīgi izpildīt vienu un to pašu repertuāru ar ļoti nelielām variācijām katru dienu. Tagad saraksts ir izaudzis līdz pat vairāk nekā divdesmit dažādām komandām, pozīcijām un trikiem, ko mācāmies paralēli. Es izvēlos, uz ko šodien vairāk fokusēsimies, ko paņemsim papildus, ko atkārtosim vai arī, ko šodien/šonedēļ nedarīsim vispār. Tādā veidā suns nekad nezina, ko un kā darīsim, tāpēc ir azarts pastrādāt un es savukārt neieslīgstu rutīnā.

Tiklīdz sāku miksēt komandas, negaidot, ka tiks apgūta viena pilnībā, tā arī Guli iemācījās (un es bez saliektas muguras), dažreiz pietiek vien ar žestu.
Reizēm, protams, izskatās, ka atkal neko nemāk - min, cerot, ka viena no komandām būs īstā (kad runa par guli/sēdi). Smieklīgi ir, Yuki reizēm domā, ka pēc Sēdi uzreiz sekos Ķepa, un otrādāk, un tad Guli vietā viņa man uzreiz sāk vicināt ar ķepu, gaidot kārumu ar mirdzošām acīm un smaidu līdz ausīm.
Esmu sākusi mācīt arī dot otru ķepu pēc komandas. Vēl jūk viņai reizēm, it sevišķi, kad nu to kārumu gribas tiiik ļoti, ka nav laika domāt.

Bet es? Es turpinu rutinēt viņu un īsti nezinu, ko vēl lai iemāca. Notika kā jau parasti: Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr (par iedomām vs realitāti) - pirms suņa ienākšanas dzīvē domāju - nu tik būs, nu tik kalnus gāzīsim, visu ko darīsim un darbosimies bez maz no rīta līdz vakaram! Realitātē viss tik raiti neiet, kā arī no manis sanāktu sūdīgs instruktors. Pozitīvais - ka iznāk daudz audzināt un lauzt pašas raksturu, kas citos apstākļos diez vai tik izteikti notiktu. Visgrūtāk iet ar pašas padarīšanu interesantāku sava suņa acīs. Tas daudz uzlabotu kādus robus mūsu savstarpējā kontaktā un audzināšanā.
Otra Jaungada apņemšanās ir Savākt rokas un kritiskos brīžos - savākt sevi.

Es savam sunim no sākuma māciju pie kreisās kājas iet, bet īpaši neiespringu uz to, kurā pusē iet blakus, un nu 4ar pus gadu laikā mans suns nemaz pie labās nemāk iet un es arī tā tizli uzreiz jūtos. Liekas, ka žvangojos uz vienu pusi

Te mums atkal lejupslīde. Vai nu pusaudžu vecums tuvojas ar joni, vai pārāk reti tiek praktizēta blakus iešana pēc komandas, nezinu. Bet tagad visbiežāk Blakus mums ir optional variants un viņa mēģina mani piespiest pie sienas, ja tā ir pie labās puses, nāk virsū un grib konstanti iet pa priekšu, ne blakus, bet tam komplektā ir arī vilkšana. Reizēm nejauši sanāk uzkāpt viņai uz ķepām, jo ejam kaut kā nesinhronizēti, vilkšanai var sekot spējš uzrāviens, kad ieraudzījusi otru suni vai vienkārši kaut ko interesantu un es neizceļos ar baigo līdzsvara izjūtu.

Es nenolieku savu suni, drīzāk gan sevi - bieži man nav pārliecības tajā, ko es daru ar viņu un vai daru pareizi. Reizēm liekas - Yuki ir labs potenciāls, ja vien viņa nonāktu pateizajās rokās... Ja man nebūtu draugs, kurš saslavē, ka ir progress tur un tur, nezinu, ko es iesāktu.

Jāmet pie malas ziemas depresija un dubļainais pelēkums, un jādomā par pozitīvām lietām - 2 dienas un jau būsim Latvijā!

Oktobra beigās arī beidzot esam tikuši pie Yuki ciltsrakstiem. Tikai nesaprotu to "30 dienu laikā jāierodas [Itālijas kinoloģijas federācijas, ENCI, Milānas iestādē] lai pārreģistrētu suni uz mana vārda." A, ja ieradīšos 32 dienas pēc tam, Yuki tā arī paliks uz audzētāja vārda?

Domāju, ka pēc 30 dienām ta lieta varētu tikt vairāk sarežģīta vai sadārdzināta, tas arī viss. Pieņemu. Nezinu

Šodien beidzot biju pārreģistrēt Yuki ciltsrakstus uz mana vārda (protams, par atsevišķu samaksu, kā jau jeb kas, kur ir birokrātija ) Un Neviens Neko neteica par sen jau ārpus 30 dienām.. Tādi tie "stingrie" itāļu noteikumi, kā jau parasti.
Lai nu kā - tagad Yuki beidzot visās iespējamās iestādēs oficiāli ir mans suns!