Laimes lācis - samojeds

[ash]

Es tik gribēju uzsvērt, ka terjera temperaments izpaužas pat čurāšanā – ja pašam sunim vajag (gribu gulēt un ārā auksti) tad var izvilkt tās 10-11 stundas. Bet tik pat labi pa dienu var bez īpaša samulsuma atstāt peļķi istabas vidū – paši vainīgi, ka neattapām, ka jālaiž laukā.

[karalislauva]

ash


Es gan nezinu, kā būs vēlāk rudenī un ziemā, kad mums vēss un līss kā ar spaiņiem 2 nedēļas no vietas, bet pagaidām Yuki neiebilst pret lietu. Viņa varētu arī stundu staigāties lietū, tikai tā saimniece kaut ko tur ņemas un grib iet uz māju pusi.

[karalislauva]

Nu jau kā laiciņš pagājis, kad esam atpakaļ no brīvdienām. Piesēdīšos tā kārtīgāk pie datora un salikšu beidzot bildes.
Suns, par spīti tādām ekstrām kā plašs dārzs un dauzīšanās jūras krastā, bija ļoti priecīgs, iztuntulējot no automašīnas, atgriezties MĀJĀS.. "Sejas" izteiksme bija neaprakstāma. Un tā astes luncināšana. Tik pazīstamās ielas, pilsētas trokšņi, ļaužu drūzma.. Un ieejot par tik pazīstamajām durvīm SAVĀ dzīvoklī. Skrēja kā aptrakusi no viena dzīvokļa gala uz otru.
Kopš jaunā mācību gada atsākšanās mūsu piemājas parkā ieeja ir liegta līdz plkst. 16:30 (jo tā vidū atrodas pamatskola), esam zaudējuši ikrīta izskriešanos bez pavadas parka visnomaļākajā nostūrī. Bet pēcpusdienā nu parks ir ļaužu pārpildīts - ģimenes ar bērniem, visi tuvākās un tālākās apkaimes suņi bezmaz vienlaicīgi, cilvēki, kuri nododas skrējienam.. Vienvārdsakot,


Sākumā uztraucos - kā nu būs? Jo paiet ar viņu 100m nozīmē vilkšana un lekšana uz visiem kustošajiem objektiem, par vaļā laišanu bez pavadas varu pat nesapņot. Uz tālākiem parkiem iet nozīmē - vai nu braukt ar metro vai iet ar kājām, ko viņa vēl nevar izdarīt.

Bet izrādās - viss nav tik traki kā tas bija pirmajā mēnesī. Es centos uz to fokusēt un ieguldīt darbu atsaucamībā (man ir paniskas bailes no neatsaucama suņa, tiešām), kā arī sune ir paaugusies - ar katru mēnesi kaut kas jauns mums uzlabojas. Viņa ir nedaudz vieglāk atsaucama gan no cilvēkiem, gan - reti, bet tomēr - no skriešanas pie svešiem suņiem un pakaļ baložiem. Laikam ir sapratusi (man tā vismaz gribētos domāt), ka atrašanās laiku pa laikam parkā pie pavadas nenozīmē pasaules beigas, bet gan, ka kaut kad atkal tiks laista vaļā. Teritorijās, kur čupojas citi saimnieki ar saviem suņiem, es turu bez pavadas un ļauju padauzīties, kad ejam tālāk, it sevišķi, garām bērniem vai vispār cilvēku grupām, paņemu pie pavadas un tad atkal tukšākā vietā palaižu viņu vaļā. Vēl no šodienas mums ir tikai pastaigu laikā lietojama rotaļlieta - tenisa bumba, kas iesieta striķī un kuru izmantoju, lai pastaigā dabūtu uzmanību uz sevi, brīžos, kad suns nespēj savākties vai piesaucot - kā apbalvojumu.

kaut kas šāds


Strādā. Man ir daļēji atsaucams suns. Negribas jau iepriekš par daudz sapriecāties, jo vēl priekšā pusaudžu vecums, bet nu - Juhū!

Vēl, pagājušajās brīvdienās bijām iebraukuši pie vienas draudzenes, kurai arī ir kucēns, gadu vecs jauktenīšu puika. Nedrīkst jau tā teikt, bet Yuki man lika aiz sajūsmas iekšēji gavilēt, ka mums tomēr ir labi audzināts, atsaucams, nevelkošs (tobrīd bija ) un vispār savācams suns. Jo uz draudzenes ļoti vokālās enerģijas bumbas un "velku-jo-iepriekšējā-dzīvē-biju-haskijs" fona mana drostaliņa bija paraugsunītis (iedomājaties rasela un spaniela krustojumu, kaut ko vēl piemetiet no pinčera - un voilā!). Pluss, vēl todien bija kārtīgi nostaidzināta gan no rīta, gan vakarā. Un pārsvarā tiek ņemta visur līdzi jau no mazotnes, domāju, tāpēc māk uzvesties publiskās vietās.
Un tieši tobrīd ļoti novērtēju savu suni.
Ka visi mani burkšķi ir pupu mizas. Ka varu mājās padzert savu tējas krūzi pie datora. Klusumā. Palasīt grāmatu. Mierīgi pasēdēt. Ka man nav nemitīgi rejošs, bumbiņu pienesošs, lēkājošs suns.
Nē, nē, nē, es nemūžam vairs neapsvērtu nekādus medību, vispār nekādas superenerģiskas šķirnes, un, redz, kā - izrādās, ar jauktenīšiem arī var "iegrābties".

*
Yuki pie mums ir pietiekami ilgi, lai pagūtu iemācīties, ka guļamistabas skapja attaisīšana ļoti bieži nozīmē to, ka es kaut kur iešu, tāpēc drošībai labāk ir gulēt punktā no kura ir pārredzama visa teritorija. Lai nepalaistu garām to brīdi, ja nu es tomēr kaut kur iešu.
Jeb kādas barīb-pakas paskata maiss paņemts saimnieku rokās, iespējams, nozīmē, ka tiks dots ēst, tāpēc momentā ir jālec augšā un jādeso līdzi, vienalga kur pirms tam atradies un ko darīji, kaut vai tā beigās, izrādās, bija vien veļas pulvera paka vai barība papagailim.

Bet jebkādu atslēgu nograbināšana pavisam noteikti nozīmē, ka ies kaut kur. Tāpēc obligāti ir jāskrien uz durvju pusi, jo varbūt tomēr ņems līdzi.

Tāpat ap to laiku, kad parasti ejam uz parku (sākot no 16:30-18:00, kad nu esmu mājās un/vai man ir laiks), viņa sāk ņurdēt un nervozi dīdīties man apkārt, ik pa laikam pienākot pie manis ar aicinošu skatienu, un, ja es sekoju, tieku aizvesta līdz durvīm.. Un, protams, tieku "vesta" parka virzienā.
Kā jau iepriekš rakstīju - ja es izvēlos citu ceļu, viņa sadumpojas: lec augšā, ķeras drēbēs, pavadā, uzliek "klapes uz ausīm". Tagad nesaprotu, vai daru pareizi. Lai nesanāk tā, ka suns diktē noteikumus un es daru, kā viņa grib... Lai gan manās interesēs, protams, ir suns, kurš ir iztrakojies parkā ar citiem suņiem un vakarā mājās pilda vien paklāja lomu un līdz šim es parasti arī vedu viņu uz parku ap to laiku. Varbūt iet pa citām, jaunām ielām, lai ir tā, ka es viņu vedu uz parku, nevis viņa - mani? Mainīt laiku? Mainīt parku?

[karalislauva]

Clipping

Clipping or shaving the Samoyed coat is definitely NOT recommended. Their coat insulates them from the heat and the cold and protects their pink skin from the sun. Clipping the coat can interfere with the dog’s ability to regulate its body temperature and could have deadly consequences.

If the coat has become matted, and the mats are too painful to comb out, cutting the mat out is OK for the sake of the dog’s hygiene and comfort. If you have to cut out a mat, do it very carefully, a little bit at a time, to avoid cutting the dog’s skin. Be especially careful if the mat is near the skin. Instead of trying to cut the whole mat out, cut into the mat, then try gently combing the area. Then do a little more. Or, take the dog to a professional groomer.

There are cases where Samoyeds come into rescue so filthy and matted that shaving them is the only option. But in ordinary circumstances, to put it bluntly – if you don’t have the time, money or energy to keep a Samoyed coat clean and groomed, then the Samoyed is NOT the dog for you!

Varbūt samojeda kucēniem jāsāk dot līdzi lietošanas instrukcija? Iespējams, tad jaunie saimnieki neuzdos tādus jautājums kā - vai drīkst apcirpt samojedu kažoku.

[Danute]

Par riešanu - Danutes meitenes ir visai runātīgas! Taču vairākkārt esmu satikusi samijus, kas nerej un nebrīdina saimniekus par atnācējiem, vien klusi paluncina asti.

Danutes meitenes ir tik runātīgas,jo daļēji tika mācītas tādas būt (Danute pašvaki redz un dzird un suņi to labi jūt un saprot). Čikita reizēm manu uzmanību mēdz pievērst pienākot un klusi iebakstot ar degunu (piemēram,kad telefonā atnāk sms un es nepamanu(sms atnāk bez zvana signāla,bet ar vibrēšanas funkciju,kura rada klusu dūkoņu)).

[karalislauva]

Vispār, tagad saprotu teiktā "sunim vienalga, cik tev liels pagalms vai miteklis, svarīgi, kur atrodas saimnieks" jēgu. Pirmajās nedēļās mums rullēja balkons, kas jau arī nav nekāds standarta daudzstāveņu balkoniņš, bet visai ērta izmēra. Tur vienmēr vēss un var skatīties , kas notiek uz ielas. Pat gulēts visu vasaru tika pa nakti tikai uz balkona, ka pasāku turēt vēl otru dzerambļodu arī tur.
Tagad mums ir "pakaļastes" periods. Visai bieži kur es, tur viņa. Seko un tad netālu no manis vai vienkārši kaut kur telpā apguļas. Un nodomāju, vai maz būrim vai guļamvietai ir jēga, ja viņa tāpat 10x dienā maina vietu un telpu? Ir mēģināts ieviest vietu, kur gulēt. Bet tā vairāk kalpo kā optional. Guļ dažreiz, pēc noskaņojuma. Visbiežāk blakus savam paklājiņam. Tā nu tas kalpo kā viņas spēļmanu krātuve, kur dienas beigās tās salikt.
Tāpat - viņa tusēs uz balkona vien tad, ja tā durvis būs puspavērtas, lai var ērti ienāk un iziet, un atnākt pakontrolēt, vai esmu vēl mājās, un ko es daru.. Kas tagad, apkures sezonā, nav visai rentabli un zaļi.

Reizēm satiekam parkā pāris rasela kucēnus, kuri (pārsteidzošā kārtā) bija draudzīgi un gribēja skriet ar Yuki. Yuki par šādu gājienu bija ļoti priecīga, bet diemžēl - par lēnu. Ar laiku viņas sejā bija manāma izteiksme -nu ko tik daudz un ātri var skriet! Vispār tā ir ar visiem ātri skrienošajiem suņiem un kucēniem. Viņa laiku un pūles neziedo veltīgi. Jo, kāpēc skriet bezjēdzīgi, ja var pagaidīt, kamēr otrs suns ir apskrējis apkārt 3 apļus un tikai tad pieslēgties? Jā, tagad to ļoti redz, ka samojedi ir izturības un distanču skrējēji, nevis sprinteri. Arī ar īpaši izveicību pagaidām neizceļas - spēlē ar ātrajiem suņiem viņa vairāk atgādina smagnēju, lempīgu lāci. Viss mainās, kad satiekas ar līdzīgas uzbūves, izmēra un ātruma suni. Tad tik iet vaļā - abi lec kā zaķi un grūstās ar azartu viens otram virsū, kožās apkaklē. Nē, protams, Yuki spēlējas ar katru suni, kas grib to darīt, taču, ja laukumā ir vairāki un dažādi suņi, viņa dos priekšroku suņiem ar līdzīgu spēlēšanās veidu. Un, protams, gaišiem suņiem. Kas ir kas pilnīgi jauns. Jo sākumā viņa bija pārlaimīga par katru spēlēties gribētāju un arī pašapziņa bija mazāka, jo vienmēr, kad satikām kādu suni, arī kucēnu - mēnesi, divus vecāku un nedaudz lielāku par viņu, viņa vēlās gar zemi, vēders gaisā un čurinājās (ko viņa aiz vien dara ar vecākiem suņiem). Var redzēt, ka suns aug un ir sapratusi, ka ir izvēles iespējas un var pateikt NĒ. Savācas nedaudz vairāk emocionāli. Un aug pašapziņa.
Iespējams, kādam šādas suņa izdarības nav nekas jauns, vienkārši ar iepriekšējiem abiem suņiem šādas izdarības man nebija. Suņi arī emocionāli neapčurājās pēc cilvēku glāstiem vai aiz priekiem, kad saimnieks parārnācis mājās. Jā, ir mums ļoti emocionāla suņmeitene.
*
Kontrolfrīks un ļaunā saimniece
Pačīkstēšu pr leitām, kas mani pēdējā laikā nomāc un savādāk iekšēji vāros pati savā sulā - cik tad ilgi bubināšu draugam par šo pēc bez maz katras pastaigas.
Reiz kādā pastaigā pie mums piestāja viens kungs gados, kurš iepriekš noskatījās kā es Yuki mācu nevilkt mani un nelekt virsū uz baložiem un slavēju viņu ar kārumiem.
Viņš uzsāka sarunu ar -"Es jūs vakar abas redzēju metro."
-"Ā, ja?" Mana neveiklā atbilde.
-"Jau vakar noskatījos, ka tu dod sunim visu laiku ēst. Tā tu kaitē sunim - [uzsverot vēlreiz] dodot visu laiku ēst!"
*visu laiku ēst ir, teiksim, ik pa laikam, braucot ar sabiedrisko, par mierīgu uzvedību un apsēšanos man blakus/pie kājām dodu viņai kāruma kriksīšus.
Es nedaudz apstulbu un, viņš jau bija tālēs zilajās ar savu velosipēdu, kad nodomāju - vajadzēja šim viszinošajam kungam pajautāt, kādu apmācības metodi tad viņš man ieteiktu.

Es pārlieku uztraucoties par visu. Kontrolējot un ierobežojot suni. Tā man ir vairākkārt uzteikts no citu suņu saimnieku puses. Galvenokārt no vecāka gadu gājuma un tiem, kam pašiem suns ir visai neaudzināts (bieži vien divi vienā)..kas to būtu domājis.
Tā saka, kad es saucu Yuki pie sevis, kad viņa ir aizdesojusi līdzi saviem spēļu biedriem no nenožogotā suņu laukuma pie atpūtniekiem parkā un pārlieku uzplijas cilvēkiem; kad es prasu izmest no mutes randoma objektu, redzot, ka viņa ir pacēlusi kaut ko no zemes un es nezinu, kas tas ir; kad es skatos līdzi un agresīvākās spēlēs iejaucos un, kad Yuki vēl nespēj turēt līdzi smagsvara pusaudzim vai kāds kož pārāk sparīgi, JO mani uztrauc, lai, piemēram, nesabojā formu ausīm, es vēl tā kā gribētu pamēģināt piedalīties izstādēs ar viņu.
(Vispār, nezinu, vai tā ir sakritība vai labradora kuciki tiešām ir maži mežonēni, bet visi sastaptie ir ļoti, ļoti, kodelīgi un, spēlējoties negrib darīt neko citu, kā vien kost, kost, kost... Un ne vis tā maigi kucēniski, bet tā, it kā Yuki būtu plīša rotaļlieta )
Un, protams, kad citi suņi un kobeļu jaunuļi negrib darīt neko citu, kā tikai kāpt virsū un imitēt pārošanos.
Tai pat laikā, ir kucēnu saimnieki, kurš savu kucēnu neveda ārā no mājas pirms tas saņēmis visas potes. Neiet runa par netīriem suņu laukumiem... Bet vispār. Pilsētā. Cilvēkos. Trokšņos. Dabā.
Līdz 3 mēnešu vecumam vienīgā vieta, kur kucēns elpoja svaigu gaisu, bija terase. Tad man tiešām ir žēl suņa. Un noskurinos par komentāriem, kas veltīti man par "manām audzināšanas metodēm" un kucēna "pārlieku ierobežojošanu".
Ai, nezinu, laikam jau man jāuzaudzē biezāka āda un nav jāņem pie sirds tas, ko citi par mums domā. Kā tur bija tas teiciens - What other people think of you is none of your business ?

[karalislauva]

Par to pēdējo man visvairāk besis. Ir pāris specifiski indivīdi, kuriem, ieraugot Yuki, galvā ir tikai viena doma. Un tā tas bija jau kopš viņas 3 mēnešu vecuma. Esmu daudz par šo lasījusi, zinu, ka tā suņi mēdz darīt nevis seksuāli noskaņoti, bet gan lai izrādītu dominaci. Bet c'mon. Nu visu suņu laukumā atrašanos laiku mēģināt "pakļaut" kuciku, reizēm pat 2-3 suņi vienlaicīgi... Ja izmērs ir ievērojami lielāks par Yuki, viņa sāk skaļi protestēt un es viņu saprotu. Un tad eju vākt nost zirgu, ja saimnieks nav pasteidzies pirmais.
Lai gan, smieklīgs reizēm jau ir tas skats - "vilcieniņš" ar 3 rasela izmēra suņiem aiz viņas, kur katrs vismaz vienreiz mēģina "uzkāpt", bet nu jau mana madāma ir krēsla augstumā, un, ja vien viņa labprātīgi nenoveļas gar zemi, jo grib spēlēties, citādi virsū netiek.
Bet tā nav ar visiem kobeļiem, ir pāris, kuriem tiešām burtiski, aizverās širmis, kad Yuki ierodas. Reti, bet kāds saimnieks arī savāc to savu latino mīlnieku. Parasti gan atrunājas - tā suņi spēlējas . tā viņš izrāda dominaci . ko es varu padarīt - viņam vājība uz baltiem suņiem .
Ok, saprotu, suns ir dzīvnieks un viņiem citi likumi... Bet, ja arī Yuki sākumā iesaistās un domā, ka tā ir spēle "noķer mani-es tevi", tad ar laiku viņai šie maniaki sāk kāpt uz nerva un viņa kož pretī, un izvairās no tā suņa, jo nu...cik tad var. Un man pašai arī tas reāli kaitina, es atvedu savu suni patusēt, padauzīties ar citiem suņiem un kucēniem, bet pretī saņemu kādu suņu nepiepildītās vēlmes dominēt kaut kur - ja ne mājās, tad vismaz suņu laukumā.
Es līdz šim ar šo tā īsti nekad nebiju saskārusies - ar Fidži varēju mierīgi tusēt citu suņu kompānijā, nekādas dominaces "kāpšanas kuprī" nebija. Taču, dzīvojot mazā pilsētā, arī suņu skaits, ko satikām, bija ievērojami mazāks (un tai laikā es arī īpaši kontaktu ar nevienu nemeklēju)..
No suņpsiholoģijas viedokļa (ja tā to sauc), humping to assert dominance - suņi tā darot, ja mājās nezina skaidri savu vietu un mēģina to risināt, pakļaujot citus suņus. Vēl lasīju, ka tā suņi varot darīt, kad ir garlaikoti, uztraukti, sajūsmā... Tad sanāk - praktiski no jebkā?
Es tiešām gribu saprast vienu lietu - man ir tiesības kaut ko teikt uzmācīgo suņu saimiekiem, lai pievalda savu suni, ja atrodamies publiskā parkā/suņu laukumā? Netieši norādot, ka viņa sunim ir problēma. Ne man (ar attieksmi). Jeb, ja mums kaut kas nepatīk, lai ejam pašas prom? Vai vienkārši, es neko nesaprotu no suņiem un iejaucos tur, kur nevajag? Help.

Vispār kā sanāk: man mēdz aizrādīt par pārlieko uztraukšanos par visu, tai pat laikā paši uztraucas, ka trakumsērgas vakcīna priekš maza kucēna ir stipra un ieteica atlikt pēc iespējas vēlāk potēšanu... Nu jā, tā vakcīna nav nekāda atpūta suņa organismam, taču cik kucēnu nav potēti 3 mēnešu vecumā, lai nogādātu jaunajās mājās aiz robežas...
Vispār, kas interesanti, Itālijā trakumsērgas vakcīna nav pie obligātajām potēm, vien tad, ja grasies izbraukt no valsts ar suni. Pamatojums - Itālijā trakumsērgas neesot.. Šis jautājums gan esot diskutējams - ja dzīvo reģionā pie Austrijas, Slovēnijas robežas, kur no kalniem var ieklīst slimas savvaļas lapsas, viss var gadīties. Un šeit trakumsērgas vakcīna ir "derīga " 3 gadus, kas man bija jaunums. Cik atceros, vismaz kādreiz, Latvijā tā bija gadu.
Vetārsts man gan teica - tas ir subjektīvs termiņš. Ja pēc gada vai diviem braucam uz valsti, kur tā pati vakcīna, tikai zem cita nosaukuma, ir derīga gadu, mums suns ir jāvakcinē vēlreiz...

Suns un gulta.
Drēgnajos rudens vakaros, kad draugs piecas dienas nedēļā atrodas Šveicē un gulta liekas tik liela un auksta, es skumji nopūšos par kārtējo nesekmīgo (un slapjo..) mēģinājumu iemitināt Yuki man blakus gultā. Nu ne par ko.
Pieņemu faktu (pēc diskusijas Samiju grupā sejasgrāmatā), ka vidējais samojeds gultā neguļot un, ja gribas ko siltu un mīkstu blakus sev naktī - jāiegādājas termofors.
No pozitīvās puses - man nav jāsūc gulta katru dienu ar putekļu sūcēju.

[ingo]

Trakumsērgas vakcīna arī Latvijā var būt uz 3 gadiem, atkarībā no ražotāja .
Mans ieteikums- audzē biezāku ādu. Vienmēr būs cilvēki "visu zinu labāk", lai arī pašu suņi (bērni) ir galīgi neaudzināti.
Par uzmācīgajiem kavalieriem manas sunes arī nav sajūsmā un parasti to arī skaļi un nepārprotami pasaka, ja vēl nesaprot, var arī iekost. Kā teica dresetajs- kucei ir tiesības negribēt tādu uzmākšanos un tā būtu suņa saimnieka atbildība, savākt savu suni. Un atkal cilvēciskais faktors... bet nu nav tā, ka tev būtu jājūtas vainīgai, ja kāds savu suni nevar savaldīt.

[Imagine]

Par to iejaukšanos rotaļā - novaktē brīdi, kad mani, ka tavam sunim rotaļas nosacījumi vairs nepatīk - ja kļūst par brutālu, ja izpaužas kā tavējā vajāšana (angļiem ir labs termins - bullying), ja tā ir pārmērīga kāpšana mugurā it sevišķi tad, ja Yuki jau tam sunim ir vienreiz, divreiz, pat trīsreiz suniski pateikusi, lai izbeidz.

Pēc pieredzes ar suņiem, kas dzīvo barā, tā kāpšana vilcieniņā atkarībā no konteksta var būt gan dominances izpausme, gan arī veids, kā noņemt spriedzi/stresu (lielisks piemērs bija kāds suņu puika - brīdī, kad pārējie sāka riet un ārdīties, viņš uzleca mugurā pirmajam, kas pagadījās ceļā; citādi ar situāciju tikt galā nemācēja), gan tas, kā regulē hierarhiju barā, un... tavs kucēns tomēr ir sieviešu kārtas, un mājas suns var sākt meklēties jau sešu mēnešu vecumā.

Attiecībā uz pārmērīgu kontrolēšanu - es cenšos atrast līdzsvaru starp brīžiem, kad man tik tiešām vajag, lai mans suns koncentrējas, mācās un dara, kā es lieku, un kad viņam ļaut būt vienkārši sunim un darīt suniskas lietas. Piemēram, pastaigu laikā es nesteidzos, apstājos un pagaidu katrā vietā, kur suns vēlas paošņāties vai atzīmēties, jo viņš tomēr lielāko dienas daļu pavada, dzīvojot mājās un guļot, un no pastaigas nebūtu nekāda prieka, ja viņam manā tempā vajadzētu izskriet cauri visam rajonam.

Trakumsērgas vakcīna - Latvijas teritorijā pirms pāris gadiem trakumsērga kā tāda tika izskausta (izņēmums ir Krievijas/Baltkrievijas pierobeža), tāpēc mainījās noteikumi attiecībā uz suņu un kaķu vakcināciju pret trakumsērgu. Ir jāvakcinē pēc shēmas, ko ir norādījis vakcīnas ražotājs, un termiņi parasti ir no 1 - 3 gadiem. Tāpēc, ja paredzamā nākotnē grasies ar Yuki braukt uz Latviju, kur, lai iebrauktu, četrkājainim jābūt vakcinētam vismaz 21 dienu pirms, savakcinē tagad un liecies mierā uz tuvākajiem trijiem gadiem.

[karalislauva]

Par to iejaukšanos rotaļā - novaktē brīdi, kad mani, ka tavam sunim rotaļas nosacījumi vairs nepatīk - ja kļūst par brutālu, ja izpaužas kā tavējā vajāšana (angļiem ir labs termins - bullying), ja tā ir pārmērīga kāpšana mugurā it sevišķi tad, ja Yuki jau tam sunim ir vienreiz, divreiz, pat trīsreiz suniski pateikusi, lai izbeidz.

Paldies par padomu šajā sakarā.

un... tavs kucēns tomēr ir sieviešu kārtas, un mājas suns var sākt meklēties jau sešu mēnešu vecumā.

To es zinu, bet... tā kāpšana bija, kad viņai tikai 3 mēneši. Lieki teikt, ka viņas izmērs tad bija krietni parocīgāks ļaunprātīgai izmantošanai (lasi: dominēšanai, stresa noņemšanai utt.), nekā tagad. Gaidu brīdi, kad viņa +/- būs pieauguša suņa izmērā (lai arī žēl, ka tik ātri izaug..) kaut vai šīs problēmas risināšanai.


Piekrītu par to, ka mēs reizēm aizmirstam sunim ļaut būt sunim. Ja mums kaut kur jāiet, es ieplānoju papildus 20 min klāt, lai es steigā nevilktu suni un mēs nekavētu...jo viņai taču ir jāizlasa vēstulītes, ko atstājuši citi suņi, tad kāda lapa vai zariņš liekas interesants, tad jāapsveicinās ar garāmejošu suni un tā tālāk.

savakcinē tagad un liecies mierā uz tuvākajiem trijiem gadiem.

Es jau savakcinēju, tagad gaidu tās 21 dienas, lai tiktu pie pases un varam doties tālēs zilajās!

[lauva]

Izrādās,ka tas ir tikai normāli,ka vakcīna "strādā" 3 gadus, mums tas pats. BE vets pateica,ka pote katru gadu ir daudz par daudz un pa lielam ir labs naudas iekasēšanas veids. Tas tā.

Bet jā, Tev vienkārši jāaudzē biezāka āda un jāignorē "viszinīši", kuri paši savu suni nevar savākt, vai kuriem suns nekad nav bijis. Es agrāk ļoti jūtīga biju, bet tagad... nāāāāh, ej stāsti to kādam citam. Un konkrēti to tā arī pasaku. Ja nevar pateikti neko konstruktīvu un pamatotu, tad es pat tur nepalieku un neko neklausos,pasaucu savu suni un eju tālāk.

[lailamasa]

Iepriecināšu, Rufus ir kā reiz no virsū kāpējiem, nodemonstrēja šo māku jau 4 mēnešos uz māsas 2 gadīgo bīglu, arī kobeli, man gan nav bijušas situācijas, kad jāiejaucas, jo, ja otrs suns liek saprast, ka tā nevar, tad Rufus atkāpjas un izvēlas citus spēles viedus, bīgls gan atļāva un māsas vīrs, īstais saimnieks, teica, lai nejaucos, jo gribēju to izbeigt, ka suņi paši tiks galā un tajā reizē tā arī bija. Sunim tas ir veids, kā attiecībās noskaidrot, kurš ir galvenais, jo sunim ir būtiski zināt savu vietu hierarhijā, tas ir tīri instinktu līmenī. Bet protams, tev ir tiesībās palūgt suņa saimniekam savākt suni un nepieļaut šādu komunikāciju, jo īpaši ja redzi, ka Yuki tas nav patīkami un ka viņa neiesaistās. Un protams viens ir, ja šādi izdarās kucēns, kā manējais, kuru nu tiešām vēl nevada vairošanās instinkti un jau pieaudzis kobelis, es vēl tikai gaidu, kad mans sāks parādīt pirmās seksuālā brieduma pazīmes, varbūt tad man nāksies sākt audzināt, kā uzvesties sabiedrībā

Bet par citu domām gan nesatraucies, dari tā kā pašai šķiet pareizi, jo tas taču ir tavs suns, iepriecināšu, arī bērnu audzināšanā tieši tāpat bieži nākas saņemt padomus, kā ir pareizāk, jo īpaši neskopojas tie, kam pašiem bērnu vēl nav.

[Felix_PS]

Es gan savam to neļauju darīt. Galvenais ir un paliek saimnieks. Par vienu šādu rāpšanos mugurā viņš no krietni spēcīgāka kobeļa atrāvās tā, ka tikai biezais kažoks glāba no nopietniem pušumiem. Tāpat viņš zin, ka nedrīkst močīt mazus suņus, neatkarīgi no viņu dominances izpausmēm. Tie ir mani noteikumi, viņš tos akceptē un, pateicoties tam, viņam ir bijuši daudz vairāk spēļu biedri, nekā būtu, ja es viņa uzvedību nebūtu kontrolējusi.
Nezinu cik tas ir pareizi vai nē, bet mums tas strādāja ļoti labi.

[lailamasa]

Patiesībā, ja tā padomā, tad manējam tā situācija bija tik ar to bīglu un vēl vienu reizi ar franču buldogu un tur arī man saimniece ieteica nejaukties, buldodziene manējo fiksi nolika pie vietas, mans gan tad vēl mazs bija, tagad ar maziem suņiem vispār kopā nelaižu un vienmēr pajautāju saimniekam, vai drīkst draudzēties, pirms vispār ostīties laižu,jo Rufus tik ļoti grib draudzēties, ka var to otru nonest no kājām.
Bet vispār man viela pārdomām, jo līdz šim visi man ir teikuši, lai nejaucos, suņi paši tiks galā.

[pixy]

līdz šim visi man ir teikuši, lai nejaucos, suņi paši tiks galā.

Man kā kuču saimniecei ļoti nepatīk, ja suņu puiku saimnieks neliekas ne zinis, kad viņa kobelis mēģina uzkāpt kucei. Tagad manas abas māk aizstāvēties, bet, kad Keliņa bija jauna, viņa galīgi nemācēja, mēģināja aizbēgt vai paslēpties. Nu vismaz es neslimoju ar pārmērīgu toleranci un varu pati to kobeli nomest nost, bet vispār uzskatu, ka suņa saimnieka pienākums ir pievākt savu "mačo". Manas kuces nav nekādas gumijas sievietes .

[lailamasa]

pixy

Nu jā, ja tā padomā, tad es laikam arī mierīgi nestāvētu un neskatītos, ja mans Rufus, jau pieaugušā vecumā, lektu virsū kucītēm, kucēna vecumā tas viss izskatās pēc tādas, kā rotaļas.

[Felix_PS]

Jā, bet kucēna vecums ir laiks, kad sunim visvieglāk iemācīt, ko mēs no viņa sagaidam visu atlikušo mūžu. Viņš nevar saprast kapēc maziņš varēja pa mugurām rāpelēt un paaudzies vairs ne.
Arī Fēlis agrāk nesās kā traks un varēja kādu savainot, būt uzmanīgam iemācījās ar laiku (nu un pēc vienas lauztas divkājaino potītes). Mazie suņi, ja vien nav dikti bailīgi, paši var krāgā sadot, lai lielie padomā, ko dara. Tāpat Fēlim mācīju vārda "lēnām" nozīmi un viņš pats gana hitrijs un guļas redzot mazvaukšķus - ja viņš tāds maziņš pieplaks zālītei, tad tak visi nāks draudzēties un nebaidīsies.

[lailamasa]

Jā, bet kucēna vecums ir laiks, kad sunim visvieglāk iemācīt, ko mēs no viņa sagaidam visu atlikušo mūžu. Viņš nevar saprast kapēc maziņš varēja pa mugurām rāpelēt un paaudzies vairs ne.

Te es tev piekrītu, mūžu dzīvo, mūžu mācies, kau vairāk nav sanācis, turpmāk neļaušu savam mīlniekam tā uzvesties, neskatoties uz to, ja otra suņa saimnieks ieteiks neiejaukties.

Mums ar to lēnīgumu un prātīgumu vēl jāstrādā, esmu jau panākusi, ka pie rajona bērniem (visi mums ir draugi) nedrīkst mesties pa galvu un kaklu, bet lieku sēdēt un gaidīt, kamēr bērni paši pienāks/pieskries. Tas pats citiem pazīstamiem cilvēkiem, bet ar suņiem vēl nekas nesanāk, vajag pa galvu un kaklu.

[Imagine]

Patiesībā, ja tā padomā, tad manējam tā situācija bija tik ar to bīglu un vēl vienu reizi ar franču buldogu un tur arī man saimniece ieteica nejaukties, buldodziene manējo fiksi nolika pie vietas, mans gan tad vēl mazs bija, tagad ar maziem suņiem vispār kopā nelaižu un vienmēr pajautāju saimniekam, vai drīkst draudzēties, pirms vispār ostīties laižu,jo Rufus tik ļoti grib draudzēties, ka var to otru nonest no kājām.
Bet vispār man viela pārdomām, jo līdz šim visi man ir teikuši, lai nejaucos, suņi paši tiks galā.

Ir labi, ja otrs suns māk nolikt pie vietas tā, ka tas otrs saprot. Diemžēl ir suņi, kuri nesaprot. Reiz - kad gāju ar veco kucīti pastaigāties - viņas uzmācīgais mugurā kāpējs (kas bija izgājis brīvsolī pastaigāties) nesaprata mājienu ne pēc pirmā, ne pēc desmitā rēciena un kodiena purnā. Arī mani neņēma pierē, līdz viņa virzienā sviedu ar akmeni un tad viņš tik tiešām atšuvās.

Felix_PS - kā tu savējam mācīji sīkos suņus neapcelt un to, ka citiem mugurā kāpt nedrīkst? Vienkārši situācijas nepieļāvi vai arī kaut kā savādāk?

[karalislauva]

Izrādās,ka tas ir tikai normāli,ka vakcīna "strādā" 3 gadus, mums tas pats. BE vets pateica,ka pote katru gadu ir daudz par daudz un pa lielam ir labs naudas iekasēšanas veids. Tas tā.

Runājot pr naudas iekasēšanas veidiem... Laikā, kad vēl meklēju savu klīniku/vetu, uzzināju, ka viena vakcīna visur NEMAKSĀ vienādi. Tas ir, ok, ja cenas atšķiras +/- 10 eiro robežās, bet, ka kādā privātajā klīnikā viena un tā pati vakcīna ir uz pusi dārgāka!?

Par to biezākas ādas audzēšanu, domāju visiem taisnība. Pēc gadiem vienkārši par šo pasmiešos.

jo līdz šim visi man ir teikuši, lai nejaucos, suņi paši tiks galā.

Oiii, cik nav šis dzirdēts! Par jeb ko suņu sakarā. Ir gadījumi, ka suņi tiešām paši visu atrisina. Piemēram, ir sanācis redzēt, ka kuce ar raksturu pati pasaka, ka viņai tāda uzmācība nepatīk un kobelis to respektē, savācas.
Bet, ja es būtu klausījusies šajos "viedajos" padomos, Yuki sen noteikti būtu ar vienu noļukušu ausi.

Nu vismaz es neslimoju ar pārmērīgu toleranci un varu pati to kobeli nomest nost, bet vispār uzskatu, ka suņa saimnieka pienākums ir pievākt savu "mačo".

Esmu arī vākusi nost kobeli, it seviķi, kad abu svara starpība ir 10 un vairāk kg, taču regulāri saņemu aizrādījumu no vienas 30 kiligramīga kobeļa saimnieces, lai nevelkot nost viņas suni, pati novilkšot. Tas sakarā, ka viņai nepatīk, ka svešs velk viņas suni vai drošības nolūkos?? Tajās reizēs man kaut kā gadījies labs garastāvoklis un neko pretī neesmu teikusi. Bet, ja tā būtu bijusi diena, kad izkāpu no gultas ar kreiso kāju, noteikti sāktos asa diskusija ar maniem vārdiem "Jo?"

Vispār, runājot par toleranci. Kaut kā ironiski sanāk... Kad dzīvoju Latvijā, man nekad nebija problēmu uzteikt lietas tieši, bez aplinkiem. Dzīvojot ārzemēs kaut kā tā domāšana mainījās, it sevišķi, Itālijā, un ar laiku pielāgojos vietējajiem, meklējot vārdus, kā to pateikt maigi, neaizvainojot cilvēku vai neteikt nemaz, aiz muguras tikai noburkšķot. Visvairāk izjūtu grūtības pārslēgties atpakaļ uz "latviešu mentalitāti" tagad, kad ir suns. Dienā, kad uzliku "latvietes seju", kā smejoties saku, un pasāku "nedzirdēt" -vaiii, kāds smuks sunīC! vērstus mūsu virzienā, krasi saruka glaudītāju un taujātāju skaits, kas apstādināja uz ielas un sabiedriskajā. Un šeit mēs runājam par 100 un vairāk cilvēkiem dienā! Tas tā, vieglai atkāpei no tēmas.

Jā, bet kucēna vecums ir laiks, kad sunim visvieglāk iemācīt, ko mēs no viņa sagaidam visu atlikušo mūžu. Viņš nevar saprast kapēc maziņš varēja pa mugurām rāpelēt un paaudzies vairs ne.

viņš pats gana hitrijs un guļas redzot mazvaukšķus - ja viņš tāds maziņš pieplaks zālītei, tad tak visi nāks draudzēties un nebaidīsies.

Mums te rajonā ir viens foršs labradoru puika, kurš arī šādi rīkojas, kad pretim nāk mazāka auguma, it sevišķi, kuce. Un Yuki viņš lielais draugs.

Vispār, kaut vairāk būtu šitādi forši audzināti lielie lempji, kā Fēlikss! Yuki nu ļoooti patīk lielie suņi, bet parasti lielie lamzaki neapzinās savu spēku un ar visiem saviem kg uzgāžās virsū un mana pankūka no apakšas kauc.

Tas pats citiem pazīstamiem cilvēkiem, bet ar suņiem vēl nekas nesanāk, vajag pa galvu un kaklu.

Ja tevi tas nomierina, mēs arī pie šī vēl strādājam! Man reizēm ir lidojošs samojeds - kad viņa pirmā paspējusi ieraudzīt suni aiz stūra, un es spēji pagriežos citā, bet viņa izdomājusi lidot suņa virzienā. Suns pieņemamas izmēros, bet ne kg.