ash wrote:taktika ir viena - atnākot mājās pie būra eju bez emocijām, ne prieks, ne sasveicināšanās - nekāda komunikācija - atveru būri un momentā suni ārā pa durvīm (..) tad kad ārā ir pačurājusi - pasaucu un sasveicinamies. izvairamies no emocionālas sasveicināšanās un pilnīgi noteikti no dusmīgas rāšanās - šie abi faktori rezultatējas ar peļķītēm.
Es ilgi par šo negribēju prasīt nevienam, domāju, ka gan jau kaut kā tiksim paši galā, pāries pats ar pieaugšanu, vēl par to lasīju daudz un dikti un praktiski pielietoju visu, ko tu jau uzskaitīji. Problēma neesmu es, ar mani vairs neapčurājas no emocijām. Problēma ir
mans vīrietis, kurš atgriežas vien nedēļas nogalēs,
mūsu draugi, ar kuriem neredzamies tik bieži,
mūsu kaimiņi un
citi cilvēki, kuri viņu mēdz glaudīt un emocionāli uķināties BEZ manas atļaujas. Vīrieti es jau ilgstoši apstrādāju, ko un kā darīt, bieži gan viņam aizmirstas un saka, ka ir grūti neatbildēt uz viņas vētraino sasveicināšanos un ņurdēšanas aiz prieka. Varētu padomāt, ka man bija viegli, bet es saņēmos, sakodu zobus un ignorēju viņu līdz brīdim, kad ir bijusi ārā pačurāt. Lēnām, ļoti lēnām ir progress ar viņiem abiem. Vēl tāpat mēdz uzlekt viņam virsū, ko es konstanti cenšos atmācīt un atkal - ar mani strādā un man parasti (ar ļoti retiem izņēmumiem, kad "aizvēries širmis") virsū nelec.
Visgrūtāk ir ar tiem citiem cilvēkiem. Jūtos ļoti neērti, kad Yuki piečurā veikalu, picēriju, sabiedriski transportu, kāpņu telpu, ciemiņiem māju... kad kāds paglauda bez brīdinājuma vai atļaujas, vai uzsāk emocionālo mīļošanu tā, ka pat
SVEŠAM sunim atļauj sev muti laizīt! Tāpat čurinās arī uz ielas (arī ar lielākiem suņiem). Ļoti grūti ir ar bērniem, jo viņi nesaprot, kā sunītis var apčurāties aiz prieka. Un teikt, lai neglauda vispār, arī negribas, jo es cenšos rādīt pozitīvu piemēru, ka lieli suņi nav biedi (mums tā tiešām baigā problēma te, protams, vienmēr aizrādot, ka atļauja gan ir jāprasa). Jau iesākām taktiku, ka lieku sunim apsēsties, jo atklāju, kad viņa sēž un tiek mierīgi, bez uzspēlētām emocijām un spalga balss toņa glaudīta, viņa satur to čuru. Taču atkal - ne vienmēr man izdodas viņu (laicīgi) nosēdināt, kad viņa ir pāremocionāla (drauga atgriešanās, piemēram),
nedzird mani vai hops, un uzslienas momentā augšā, tiklīdz tiek glaudīta. Draugu sagaidam TIKAI ārā pie mājas...
Sākumā domāju (pēc citu teiktā), ka tas pāries, bet, redzot, ka vēl 6 mēnešos nekas nav mainījies UN, ka mums drīzumā plānots lidojums, ciemošanās pie ģimenes un draugu mājās Latvijā, paliku striktāka sasitībā ar suņa glaudīšanu un ciemiņiem pie mums. No tēmas - mana māja/mans suns, mani noteikumi. Ar draugiem situāciju var kaut cik kontrolēt, bet reizēm viņa pat sačurājas, kad tikai uz viņu paskatās vien. Nojaušu, ka sačurāsies būrī pēc lidojuma, tiklīdz mani atkal ieraudzīs.
Skatos, man laikam beibe emocionāla augstākajā pilotāžā.
Vienkārši, esmu nobažījusies. Jo ir cilvēki, kuri teica, ka tas pārgāja, kad kucēns pieauga, ir kas teica, ka viņu suns tā reaģēja visu mūžu, ko es ļoti, ļoti negribētu, jo tas nozīmētu viņas biežāku atstāšanu mājās. Un kā izstādes ar tik emocionālu suni?
Gribējās dzirdēt, vai vēl kādam tā ir bijis, kā tikāt galā un ko darīt saistībā ar svešiem cilvēkiem, bērniem, paziņām - būt ļoti striktai un teikt stingru NĒ?