Labsvakars. Tā nu ienācu beidzot pastāstīt, kā mums iet.
Sapnis par savu suni, savu laimes lāci, ir piepildījies. Beidzot.
Svētdien mazā pūkudupse atbrauca mājās. Pareizāk - viņa atbrauca man pretī uz lidostu, nevis es viņai, jo man lidojums aizkavējās par pāris stundām.
Iepazīstieties - mūsu ģimenes jaunā locekle, Beauty Yuki del Colle Ombroso, jeb vienkārši -
Yuki.
Yuki japāņu valodā nozīmē sniegs, kas, manuprāt, ir ļoti piemērots vārds samojedam.
Pagaidām ir sajūtu mikslis - septītās debesis, apjukums un šaubas, vai daru visu pareizi.
Pati sune vismaz pašlaik raksturā šķiet tāda, kādu mēs gribējām. Mierīga, nosvērta, draudzīga (pat pārāk) ar visiem neatkarīgi no vecuma un dzimuma, nebaidās no negaidītiem trokšņiem, piemēram, motocikliem, netālu braucoša vilciena, ātrās palīdzības mašīnām un pat pērkona. Naktī, kad atvedām, bija ļoti negants pērkona negaiss, tāds, ka man pat bija bail - ja nu tas patiesībā bija sprādziens nevis pērkona grāviens... Bet malace, necēla ne ausu, tā it kā tā būtu viņas ikdiena.
Kontrastam - pimajās dienās viņai bija bail no lifta, tagad ir sapratusi, ka, ja grib ārā (jo ārā taču ir forši), tad jākāpj vien būs tajā grabošajā kastē.
Mēdz prasīties no rītiem vai ilgas gulēšanas ārā, tikai es dažreiz esmu pārāk liela čamma ar izkasīšanos no mājas vai arī nesanāca novaktēt zemes ostīšanu - 3x sanāca dēļ tā piečurāt, vienreiz, jo spēlēšanās laikā fiksi pietupās, un vienreiz kāpņu telpā nedaudz sanāca, taču paspēju iznest laukā - kaimiņš, redz, gribēja papaijāt, bet viņa domāja, ka galapunkts un sāka tupties. Tagad saku - mums tagad nav laika, jāčurā.
Vēl ar cilvēkiem cīnos - visi nez kāpēc glauda un bužina galvu un ausis... Bet viņai tagad sākušas slieties un negribu, lai sabojā. Jāmāca cilvēkiem pareizi glaudīt.
Vispār, Yuki ir tik draudzīga, ka grib iet visiem līdzi, mīļoties. Mācu, ka ne vienmēr tā notiks.
Pavadā iet iemācījās uzreiz. Vēl nerej, kad zvana pie durvīm kāds un es ceru, ka tā arī paliks.
Pagaidām grūtākais ir pieskatīt, kamēr tusē pa balkonu, jo tur ir vēsi un forši, un daudz puķu un puķupodu, ko pagrauzt... Un tā ir viena no viņas mīļākajām vietām, kur gulēt, jo ar flīžu grīdu un vēsāk kā iekštelpās, tad vēl vakarā viegls vējiņš.. Tik tās puķes - vēl nav kur īsti sacelt visas augšā, tāpēc bez uzraudzības neatstāju. Indīgo man nav.
Rudenīgs skats, bet ar vasaras temperatūrām (bildēts speciāli priekš
Māras, kā es arī iepriekš rakstīju, ka mums lapas lēnām sāk birt jau jūlija beigās, augustā)
Mums abām viedoklis sakrīt par pastaigu laikiem - visforšākie ir rīta agrumā un vakarā, kad nav vairs sutīgs. Kā nekā abas ziemeļnieces.
Rīta saulītē
Kad slinkums piecelties...
Pīkstuļbumbiņas ir visforšākās
Ir arī mums pa kādai pajoliņbildei
Dārznieks atlūzis
Bildes visas telefonbildes, jo mājās vēl nav ievilkts internets un arī kameras baterijas lādētāju nevaru atrast, kurā kastē iekrāmēts. Vispār, beidzot saņēmos uzrakstīt, jo no mobilā interneta un telefona ir kā ir ar tām esejām. Bet vismaz beidzot notērēšu savus nebeidzamos gigabaitus.
Labi, ejam tagad vakara pastaigā!
Naktī man ir bail vienai, arī draugs negrib, lai eju viena ar suni vēlu, reizēm cilvēki visai uzmācīgi prasa, kas par šķirni un cik maksā... neinteresējoties sīkāk par šķirnes īpašībām, vajadzībām utt. Vai arī saka - var redzēt, ka šķirnes suns, ka tik smuks... Iespējams, tā ir kaut kāda mūsu paranoja, bet fakti, kad šķirnes suņus zog, tomēr ir.
Bet pozitīvi, ka, lai kur ejam, komplimenti birst kā no pārpilnības raga un cilvēki jautā, vai drīkst nofotogrāfēt..
Viņai ļoti patīk bērni, bet bērniem vecumā no 4-6 mēdz būt bail, it sevišķi (mans novērojums), citu rasu bērniem, kuru kultūrā nav pieņemts turēt suni kā mājdzīvnieku.
Vispār, cilvēki bieži jautā vai tas ir Maremmas aitu suns vai arī tas no filmas ar Ričardu Gīru... Kad atbildu, nē, tas ir samojeds, jautā, vai japāņu šķirne. Varbūt asociācijas ar samurajiem vai dēļ nosaukuma itāliski, kas nezinātājam varētu izklausīties nedaudz japāniski - samoiedo.