Jā, tieši par to arī aizdomājos - ka ar suņiem (un bērniem), tāpat kā bitēm, nevar neko zināt.
Kādam ir paraugsunītis-negrauzējs, kādam ir reinkarnējies kāmis. Ar vai bez visām nodarbināšanām. Gēni? Gribas jau cerēt uz to labāko (un neaizbaidīt vīrieti par jau pieņemto lēmumu uz suni, jo galu galā ES jau esmu tā, kura bez suņa mājās nevar vairs ilgāk dzīvot (viņam nekad suns nav dzīvojis dzīvoklī - tur, no kurienes viņš nāk, tā ir ierasta prakse suns = ārs), tā kā saprotu arī viņa nedrošību).
Bet es viņu mierinu - ka ar bērniem var gadīties tieši tāpat: Ir mierīgie bērni un ir ūdenszāles, neizpaudušies mākslinieki - interjera apzīmētāji (es, piemēram, zīmēju uz galdautiem un palagiem, arī tapetēm, par ko oma ļoti dusmojās, ka vai tad ar papīru nepietiekot
). Tāpēc jau cilvēks neatteiksies no vēlmes kļūt par vecāku (nu vismaz ne kā galveno iemeslu, hehe). Neizdevies piemērs, bet pagaidām vēl spēlēja manā labā. Katrā ziņā - vienmēr jau paliek būris. Ar nākošo cerību, ka suns būs pietiekami mierīgs, lai neizlauztos no būra. Samijiem tas it kā neesit raksturīgi, bet visādi varot gadīties. Galvenais ir piestrādāt pie tās separation anxiety, lai būtu pēc iespējas maigāk.
Lasot jūsu pieredzes še pat blogos, ļoti palīdz. Gan Mio, gan Aslans, gan Māras saluki, pārējo blogu lasīšanai tā pa nopietnam neesmu vēl pieķērusies.