pixy wrote:Grupas treniņā instruktors nevar daudz pievērsties katram individuāli, līdz ar to saimniekam ir jāzin, ko no suņa prasīt. Pirms tam apgūstot dažādus elementus individuāli, instruktors palīdzēs saimniekam pareizi kustināt rokas un kājas. Un gan suns, gan saimnieks bez liekiem traucējumiem iemācīsies izpildīt dažādus elementus, kas pēc tam būs jāpilda grupas nodarbībā. (..) ja nav pārliecības par sevi, tad grupas treniņā suni savākt būs daudz grūtāk.
Par šo nebiju tik padziļināti aizdomājusies.
pixy wrote:Par to suņu un kuciku kompāniju mācībās - esmu pret tusiņu treniņos, tajā katrs suns strādā ar savu saimnieku, tusēties var pēc tam.
Spigana wrote:suņu tusiņš labās nodarbībās tiešām nenotiek.
Nē, tas nebija tā domāts, ka es apmācību laukumu uztveru kā suņu laukumu parkā. Bet gan vairāk kā - kucēns iemācās pildīt komandas arī, kad apkārt ir citi suņi.
Lai gan - jā,
pirms iziet svešā vietā, visu to vislabāk iemācīties pazīstamā vietā. Nākamais etaps varētu būt iziešana ārpus savas teritorijas un, kad vingrinājumi izdodas tur - došanās uz grupu.
- tā jau arī apmāca kucēnus - no sākuma mājās, līdz komanda zināma, tad jau ārpus savas vides.
Neko jau nepareizi nepateicāt (kā teica
pixy - nav pareiza un nepareiza viedokļa, ir tikai dažādi), vienkārši laikam pie vainas, ka es līdz galam neuzticos individuālajiem instruktoriem, nezinu, bailes uzrauties uz neprofesionālu vai tādu, kas kaut ko māca pretēji manam uzskatam (kaut vai šī konkrētā kundze, kas nu ne gluži uzstāja, ka man suns jāmāca ar itāļu komandām, bet īpaši priecīga nebija, kad teicu, viņa iemācītās komandas zina, tikai vairums nav itāliski, jo tā man vieglāk. Jo patiesībā, kāda starpība, kurā valodā es mācu, kaut vai ķīniski, suns saprot un izpilda (kad grib

).
Lēmumu vēl apdomāšu un varbūt tikmēr arī atradīšu labu treneri, pirms pašas skolas, jo tās visas ir ārpus pilsētas un par braukšanu ar vilcienu es varu aizmirst.
(kā man tiešām tagad iegriež tas, ka nav noliktas tiesības)
ingo wrote: "Nē" var nebūt tik stingrs, atkarībā no situācijas. Kad sunes slapjām kājām ieskrien istabā, mierīgs "nē"nozīmē- tagad dīvānā nelecam
Jā, mums tas pats. Tāpēc līdz šim biju domājusi ar vienu lakonisku Nē (patiesībā mums tas ir No, no it. val) mums pietiek.
Ā, vēl gadās, ka izsprūkt Eu! uz ko viņa arī reizēm reaģē.

Nu, viela nelielām pārdomām.
Jo patiesībā šādi tādi robi mums ir. Jau iepriekš minētā vilkšana un augšā lekšana uz citiem suņiem un pazīstamiem cilvēkiem (nu jau arī ar vīrieti pasākusi, kad viņš atgriežas nedēļas nogalēs - aiz priekiem ir koncerts ar emociju čuru pa gaisu un lekšanu augšā..), kā arī netiekam uz priekšu jaunu komandu apmācībā, jo iepriekšējā nav kārtīgi nostiprinājusies. Tā arī mēs esam palikuši pie Sēdi, Ķepu, Blakus, Stāt, un...Guli, kas arī visu nobremzēja. Vēl aizvien nevaru dot komandu bez saliektas muguras, kā arī - kolīdz es iztaisnoju muguru, viņa mēdz uzreiz piecelties. Un tikai ar balsi bez žesta komandu dot nevaru, jo viņa to nepilda. Bijām jau sākuši mācīties velies komandu, bet sapratu, ka rīkojos nepareizi un gāju soli atpakaļ...un tur arī paliku.
Taču no ikdienišķajām lietām viņa (nosacīti) ir iemācījusies komandu Paliec (paliek nosēdinātajā/noguldītajā pozīcijā, nenāk man līdzi laukā pa durvīm) un ēst iet tikai pēc komandas, nevis uzreiz klūp virsū bļodai, kā arī Blakus mums, manuprāt, smuki strādā. Tikai, aizdomājos - vai ir nozīme tam, pie kuras kājas mācu iet blakus? Es parasti lieku viņai iet pie kreisās, arī tāpēc, ka pavadu man ērtāk turēt kreisajā rokā, bet reizēm viņa pēc komandas blakus apiet man riņķī un iet pie labās, uz ko es līdz šim arī neesmu iebildusi no
katikizpildīts sērijas.
Ar lekšanu augšā uz pazīstamiem cilvēkiem ir tā. Zinu, kā ir jāmāca nelekt augšā (kaut vai nosēdinot pirms paspējusi uzlekt, ko izmantoju arī, lai viņa savāktu sevi brīžos, kad emocijas sit augstu vilni un apčurājas - (sēžot viņa var labāk koncentrēties, taču - vai izdosies vienmēr viņu saviļņojuma brīdī nosēdināt, tas cits jautājums) vai vecais, labais "es tevi ignorēju, kamēr ar visām četrām neatrodies uz zemes"). Uz mani praktiski nekad vairs nelec, ir sanācis, kad aiz priekiem, atgriežoties vīrietim, vai, ja satikts sen neredzēts cilvēks, viņa vairs neko nesaprot un negrib saprast un lec visam, kas pagadās, virsū, tostarp arī man.
TAČU. Man bieži citi cilvēki (kaimiņi, paziņas utt.) atbild -ai, lai tak lec, man vienalga; neuztraucies, mani tas netraucē, utjp. un man cik nav nācies skaidrot viņiem, ka 1) augšā lecošs kucēns varbūt ir mīļi, bet pieaudzis 25 kilogramīgs suns ar netīrām ķepām - mazāk, kad man atbild - mani tas neuztrauc, melnas bikses kājās, 2) Man tas gluži vienkārši nepatīk. Arguments "Bet
man nav vienalga, jo
man nepatīk, ka
mans suns lec augšā un
es negribu, ka viņai izveidojas šāds ieradums" reizēm nostrādā. Bet mani vēl aizvien nošokē, cik cilvēki mēdz būt uzstājīgi un fanātiski suņmīlestībā, no sērijas "a vot, man tā patīk un es tā gribu un daru, pat ja saimnieks iebilst".
Vīrietis zin manu nostāju un taktiku šajā jautājumā, bet reizēm tāpat aizmirstas viņam -grūž nost vai vārdiski saka, Nedrīkst, komandu "Zemē!". Un ko jūs domājat, viņa klausa?

Tādās reizēs man aizveras un sāku lasīt viņam morāli, ka nenovērtē manu darbu un suns IR jāignorē tādos brīžos, lai cik žēl nebūtu vai pašam patiktu šāda viņas atkalredzēšanās prieka izrādīšana.
Jā, nu šis, protams, kliedz pa gabalu "Vajag nodarbības!" (un vajag beigt būt pārāk tolerantai pret citiem!

), un noteikti individuālajās šim pievērstu vairāk uzmanības, jo pārlasot ralkstīto pašai, skaidrs, ka ir šīs pāris lietas, ar ko pati nemāku visai labi tikt galā un reizēm sanāk tāda vicināšanās vien.