Laimes lācis - samojeds

[karalislauva]

Ja paši sunim neierādīsiet tādu ēšanu, suns arī nediedelēs (..) citiem nez kāpēc liekas, ka suns ir miskaste, kur būtu jānogrūž sava šķīvja pārpalikumi.

Man šajā sakarā arī ar draugu nācās strādāt - viņam, tāpat kā Mārai bija reiz tāds "Boņa tipa suns" - kam deva visu, ne tikai paši, bet arī kaimiņi un

ciemojoties, ir bijis, ka taisās dot līdzi cepeša kaulus un vēl sazinko

un nesaprata, kāpēc vienam varēja, bet šitam nevarēs. Tagad būs laikam apradis, ka suns nav ne miskaste, ne cūka un, ka tam nav nekāda sakara ar šķirnīgumu/bezšķirnīgumu, ka nedrīkst nevienam sunim, bet citi cilvēki to nesaprot vai negrib saprast. Jau radinu sevi pie domas, ka būs pamatīgi jāpacīnās, it īpaši, ar vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem, sevišķi - ciemojieties ar suni pie drauga ģimenes un radiem. Un īpaši jāpievaktē neatstāt suni divatā ar drauga māmiņu, jo - lai arī būs piekodināts nebarot ar galda pārpalikumiem, zinu, ka būs "nāc nu, ieņammā šo to, kamēr ļaunā saimniece nav klāt" Un runāt tur var līdz pagurumam, vienkārši nav jēgas, esot tur man vieglāk suni būs vazāt mums visur līdzi nekā cīnīties ar sentēvu ieradumiem. Un ar suņa vēdergraižu sekām un glauno bikšu tīrīšanu jau man būs jānoņemas. Vispār, es šo te liku galdā draugam - dod, dod, bet ar sekām būs jācīnās tev. Pārgāja visa vēlme.

Šis arī nav standarts, bet tiešā veidā no saimnieka atkarīga lieta

Ja nemaldos, tik un tā būs viens vecumposms, kurā šis būs aktuāls. Taču jā, tikai no saimnieka [suņa nodarbināšanas] būs atkarīgs, vai sunim pieaugot, ņikis izklaidēties gāžot māju riņķī, saglabāsies. Lai gan to savā veidā palīdz atrisināt kucēna atstāšana nožogotā bēbju laukumā/būrī saimnieka prombūtnes brīdī?

[Alpina]

Neatceros jau vairs pie kā, bet kādu laiku jau apspriedām šo būra apgūšanu un noderīgumu sadzīvē.

Par to vecumu, ne jau velti ir teiciens - noguris kucēns, labs kucēns
(pati par sevi tagad pasmejos, nezinu, ko par šo teikšu un domāšu pēc pusotra mēneša )

[Māra]

Ja nemaldos, tik un tā būs viens vecumposms, kurā šis būs aktuāls. Taču jā, tikai no saimnieka [suņa nodarbināšanas] būs atkarīgs, vai sunim pieaugot, ņikis izklaidēties gāžot māju riņķī, saglabāsies. Lai gan to savā veidā palīdz atrisināt kucēna atstāšana nožogotā bēbju laukumā/būrī saimnieka prombūtnes brīdī?

Varbūt mierinājums, jo zinu, ka tas nav obligāti manai šķirnei raksturīgs - zināmi visdažādākie rakari, kas pat sienas grauzuši ārā, bet manējie pagadījušies ar neārdīšanas un negraušanas tieksmēm. Pat ar visu to, ka šobrīd nespēj palikt vieni - mantas neaiztiek/neaiztika, kad tika atstāti vieni. Arī kucēna vecumā. Domāju, tas ārkārtīgi individuāli no suņa.

[Māra]

Māra, es vairāk par e-pastiem, nevis sms.

Āha Man tas pats. Es bieži nevēršos pie kāda, teiksim, pakalpojumu sniedzēja, ja nav epasts, tikai, piemerām, telefona numuri. Pat ja nav iespēja izvēlēties citu.

Sms ir gandrīz tikpat nejēdzīgs pasākums kā telefonsarunas.

[karalislauva]

nesen ciemojāmies pie draugiem ar četriem bērniem un maniem sunčiem sveša vieta plus bērni (ak, tie ir kkas brieeeesmīgs, manu suņuprāt), tad nu tā bija viena reize, kad atļāvu, ka bērni viņiem visu dod (tur nemaz nevarētu izkontrolēt, ko šamie tur dod...) un suņie tiešām iejutās krietni labāk un vieglāk baisajā atmosfērā, jo mīla caur vēderu

Vispār, runājot par suņu nepatiku pret bērniem, arvien vairāk saprotu, cik svarīgi ir socializēšana AR BĒRNIEM, kā arī - zinot, ka dzīvē daudz nāksies būt ar bērniem (pašu vai svešu) - izvēlēties šķirni draudzīgu bērniem. Es ne konkrēti par Māras saluki, bet vispār - par sevi aizdomājoties.
Mēdzu šad tad satikties ar vienu šeit dzīvojošu latvieti, kurai ir 3 gadus vecs mazsunis un gadu ar kapeikām meitiņa. Sune bija radusi, ka viņa ir nr. 1 bērns ģimenē, un sākumā bija ļoti aizvainota par divkājainā bērna ienākšanu mājās. Tagad ir apradusi, bet joprojām ir rezervēta (bet nekādā gadījumā agresīva!) un ar savu attieksmi skaidri un gaiši parāda - es ar tevi nespēlēšos. Kad bērna uzmanība sāk kļūt pārāk uzbāzīga, vienkārši pieceļas un aiziet uz citu istabu. Ne tikai ar ģimenes bērnu, bet arī parkā, kad citi bērni mēģina noķert un paglaudīt suni, viņa ne pa ko nedodas rokā un neļaujas, kā arī neizrāda interesi par bērnu iniciatīvu rotaļāties. Cilvēki jautā, kāpēc sunītis bailīgs... Saimniece atbild -nav bailīgs, vienkārši, nepatīk bērni. Nu ar varu tur neko nepanāks.
Kā jau te teica - mīlestība iet caur vēderu.. Viņa arī dod kārumiņus, iesaistot meitu - vienīgais veids, kā sunim piesaistīt interesi - ka no bērna rokas nāk gardumiņš. Vispār, tas sunītis nav no tipiskajiem mazsuņiem, kas ar bērniem uz Jūs, cik sapratu no saimnieces, ka parasti šiem suņiem patīkot bērni (falene) un tikai viņu suns ir šāds NEsocializēšanas ar bērniem, rakstura dēļ.
Izvēloties šķirni, mums prioritāte bija, lai ir bērniem draudzīga suns. Jo lielākā daļa draugu ir ar bērniem, kā arī, es šad tad mēdzu pieskatīt pa kādam bērnam, pašu bērns pagaidām nav aktuāli, bet tāds kādu dienu būs. Un noteikti, negribētu, ka mans suns pastaigas laikā parkā pītos pavadā, mēģinot aizbēgt no bērnu roķelēm. Zinu, suņa saimnieka pienākums nav, lai viņu suns būtu bužināmais visiem, bet manā gadījumā tas atvieglotu dzīvi. Un samojeds ir viena no šķirnēm, kur gan no pieaugušo, gan bērnu uzmanības un jautājumiem "vai drīkst paglaudīt?" neizbēgt (pati varu atzīties, ka esmu vainīga šajā sakarā, jo man taču ir jāpaglauda visi satiktie samojedi, japāņu un vilkušpici! )

[karalislauva]

īsziņā ne tu intonāciju vari vienmēr uzķert (sarkasms?, apvainojums?, prieks?, vienaldzība? - reti kurš prot izteikties tik daiļi, ka tas tāpat saprotams, pietam - tas prasa plašāku rakstīšanu, lai nodotu auriņu ar ziņu)

Es šo liktu pie rakstveida sarakstes mīnusiem - man tas reizēm mēdz būt problemātiski, saprast, vai pateiktais bija sarkasms vai tomēr nopietni. Ir nācies tiešā tekstā tā arī pajautāt (lai jau domā, ka es tik glupa, ka ar pirmo neaiziet)

Neatceros jau vairs pie kā, bet kādu laiku jau apspriedām šo būra apgūšanu un noderīgumu sadzīvē.

Ja nemaldos, par Spīganas Mio? Es lasot to tēmu arī apdomāju būra jautājumu, bet...rasela būris tomēr aizņem mazāk vietas kā samojeda Bet, ja piedalīsimies izstādēs, tad jau to būri tāpat vajadzēs. Braukšanai automašīnā vēl tiek apskatīts variants uz pavada-sprādzējama-pie-drošības-jostas (nezinu, kā viņu latviski sauc).

Par to vecumu, ne jau velti ir teiciens - noguris kucēns, labs kucēns

[Spigana]

Neatceros jau vairs pie kā, bet kādu laiku jau apspriedām šo būra apgūšanu un noderīgumu sadzīvē.

Ja nemaldos, par Spīganas Mio? Es lasot to tēmu arī apdomāju būra jautājumu, bet...rasela būris tomēr aizņem mazāk vietas kā samojeda Bet, ja piedalīsimies izstādēs, tad jau to būri tāpat vajadzēs. Braukšanai automašīnā vēl tiek apskatīts variants uz pavada-sprādzējama-pie-drošības-jostas (nezinu, kā viņu latviski sauc).

Zini, es esmu šausmīgi priecīga, ka tomēr izlēmu par labu būrim, nevis tām drošības siksnām. Galvenokārt mašīnas tīrības dēļ - redzot, cik būris ir smilšains pēc pludmales apmeklējuma, es priecājos, ka man ir tikai sega jāizpurina un jāiemet veļas mašīnā, nevis mašīna jāšrubē. Vai vēl ļaunāk - bija mums viens tāds gadījums, kad Mio braukšanas laikā parāva drausmīgi pretīga, šķidra kaka. Es būtu iekšas izrīstījusi mašīnu tīrot, a šitā ar būri sāpe bija krietni mazāka...
Vēl viena lieta, ko es iepriekš nebiju iedomājusies - ja manai Mio ir būris, man ir krietni vieglāk mašīnā uzņemt citus suņus, jo zinu, ka viens otram klāt netiks.
Plus ir ļoti forši, ka uz mājām var atnākt dajebkādi meistari un izdarīt, kas nu vajadzīgs, man nebaidoties, ka Mio paskries zem kāda urbja.
Īsāk sakot - es ļoti ātri nonācu būra fanu klubiņā par spīti tam, ka pirms tam man pret to bija diezgan lieli aizspriedumi.
Un ja jau tāpat domājat par sacensībām vai izstādēm, tad jau labāk uzreiz no mazotnes radināt.

[Silma]

bet uzreiz atzīstos, ka arī es esmu pulciņā, kam problēmas zvanīt/runāt, kā arī - tik ļoti nepatīk telefoniskā saziņa, ka bieži ignorēju svešus numurus...

Piedodiet par spamu samojedu tēmā, bet es arī iznākšu no skapja ārā - cik labi zināt, ka neesi vienīgais, kas tā dara Turklāt mani mēreni tracina cilvēki, kas domā, ka mobilā tālruņa esamība uzliek par pienākumu atbildēt 24h jebkur un jebkādos apstākļos un teju apvainojas, ja necel klausuli.

[Māra]

karalislauva, viena no rakstura iezīmēm, kas krita par labu saluki, bija tieši nemīlestība pret bērniem. Nu vismaz patika kā tāda nav iedzimta. Un jāatzīstas, ka arī man bērni nemaz nemaz nepatīk, tad šķita - ar šo suni mums būs pa ceļam. Bet šajā gadījumā tas ir mazliet apgrītonoši, jo tieši tā, jaunākais pat bēg no bērniem un pinas, lai tikai izvairītos un stress viņam liels no tā nesaprotamā tirekļa, kuri nekustas tā, ka varētu nolasīt - nāk ar labu vai ļaunu vai kas nu vispār būs...
Rūsam tas bija izteikti jau bērnībā un tad nu lielākoties visur līdzi ņēmu suņa našķus - gan vienkārši treniņiem, sasaukšanai, gan tad, kad pienāk bērns, tam var fiksi iegrūst suņu našķus un tā pielīst sunītim, radot iespaidu, ka bērni ir labi. Laikam par maz praktizējām Lai gan jo vecāks kļūst, jo labāk. Kajs pavisam labi piecieš. Bet - pieCieš.
Noteikti ļoti atkarīgs, kā un kur saļuks aug... Nedomāju, ka ar samojediem varētu būt kaut uz pusi tik slikti.


Ira Shneyvays no Izraēlas ģimenē saļuki gan aug supersocializēti.
(Bildes no viņas FB profila)





Šis gan man nešķiet pārāk pieņemami, bet gan jau viņi pievaktēja...




Dievinu graudu bildes.

[karalislauva]

Zini, es esmu šausmīgi priecīga, ka tomēr izlēmu par labu būrim, nevis tām drošības siksnām. Galvenokārt mašīnas tīrības dēļ - redzot, cik būris ir smilšains pēc pludmales apmeklējuma, es priecājos, ka man ir tikai sega jāizpurina un jāiemet veļas mašīnā, nevis mašīna jāšrubē. Vai vēl ļaunāk - bija mums viens tāds gadījums, kad Mio braukšanas laikā parāva drausmīgi pretīga, šķidra kaka. Es būtu iekšas izrīstījusi mašīnu tīrot, a šitā ar būri sāpe bija krietni mazāka...

Mašīnas tīrību mani nedaudz mazāk uztrauc (atskaitot, protams, apķēzīšanos - kā tev Mio gadījumāi), jo mašīnu mēdzam aizlienēt drauga brālim, tā nu reizēm būtu jāuztraucas par suņa balles kleitu, ka drīzāk nesasmērējas sēžot aizmugures sēdeklī Joks, kas joks.
Bet lietas tik un tā mēs vēl apspriedīsim visus pros & cons. Piemēram,

man ir krietni vieglāk mašīnā uzņemt citus suņus, jo zinu, ka viens otram klāt netiks.
Plus ir ļoti forši, ka uz mājām var atnākt dajebkādi meistari un izdarīt, kas nu vajadzīgs

ja jau tāpat domājat par sacensībām vai izstādēm, tad jau labāk uzreiz no mazotnes radināt.

Tagad domāju - bet samojeds kucēns izmēros tomēr atšķiras no pieauguša suņa, tas ir, būris, kas derēs kucēna atvešanai mājās/vadāšanai mašīnā, nederēs pieaugušam sunim. Kā darāt - pērkat uzreiz pieauguša suņa būri vai no sākuma kucēna, un tad to pārdodat/glabājat pagrabā ar domu - noderēs nākamajam? Jo ar maza izmēra suni uzreiz pērc pieauguša suņa izmēra būri. Kā darat lielāka izmēra suņu īpašnieki? Nav arī kam vairs pajautāt, paziņām, kam ir lielāki suņi, tie sēž mašīnā bez būra un izstādēs nepiedalās, bet toreiz neienāca prātā pajautāt samojedu audzētājai, kad vēl bijām kontaktā.
Un ikdienā, pieaugušam sunim, kur turat būri? Goda vietā dzīvojamā istabā, jo arī dzīvoklī suns tur guļ vai nobāztu kaut kur no acīm prom un tiek lietots vien pēc vajadzības/turat viņu mašīnā?
Danute, ingo, Alpina? Māra, tu uz izstādēm ar būri?

Piedodiet par spamu samojedu tēmā, bet es arī iznākšu no skapja ārā - cik labi zināt, ka neesi vienīgais, kas tā dara Turklāt mani mēreni tracina cilvēki, kas domā, ka mobilā tālruņa esamība uzliek par pienākumu atbildēt 24h jebkur un jebkādos apstākļos un teju apvainojas, ja necel klausuli.

Kas nu tas par spamu! Kā jau te kaut kas teica - spams ir tad, ja reklamē ātros kredītus un Dormeo matračus Visu citu - gan par samojediem, gan vispār, ja pa tēmu, droši!

karalislauva, viena no rakstura iezīmēm, kas krita par labu saluki, bija tieši nemīlestība pret bērniem. Nu vismaz patika kā tāda nav iedzimta. Un jāatzīstas, ka arī man bērni nemaz nemaz nepatīk, tad šķita - ar šo suni mums būs pa ceļam.

Man bērnu mīlestiba nav dabiska, bet rūpīgi izkopta Ar vienu izņēmumu - meitenīte, par kuras suni iepriekša rakstīju, ka nemīl bērnus, tā ir mana mīlulīte! Nezināju, ka man tik ļoti dabīgi var patikt kāds bērns. Ir kontakts, tā teikt, kas ir svarīgi, ne tikai suņiem, bet arī cilvēkiem.

Noteikti ļoti atkarīgs, kā un kur saļuks aug... Nedomāju, ka ar samojediem varētu būt kaut uz pusi tik slikti.

Nu tā, ka bēg no bērna, nedomāju, arī ja pietiekami nesocializēts. Spriežu, jo vienkārši tādu nav gadījies satikt Sliktākajā gadījumā varētu būt rezervētība, tādu gan vienu zinu. Tāds vēsā tipa samojeds. Bet bērnam jau vienalga - vai tas suns tur laimē kūst, jo apkārt bērni vai arī stoiciskā mierā atļauj mazajām roķelēm sevi apčamdīt, ka tikai atļaujas.

[karalislauva]

Te piekomentējot par Māras un Spīganas sarunu kāzu fotosesija ar saviem suņiem


Foto no Instagrama profila @kovu_and_kiara

[Danute]

Adītās lietiņas no suņu vilnas ir ļoti siltas un tajā pašā laikā elpojošas. Samojeda vilnas adījumi būs mīkstāki un pūkaināki,vilku špica nedaudz raupjāki, taču nedz vieni nedz otri nekož. Gan jau ka ir cilvēki,kuriem jebkuri adījumi šķitīs kodelīgi. Vilna ir 100% suņu ar smalku pusvilnas pavedienu pievērptu klāt,jo viena pati suņu vilna nebūs tik izturīga.

Manējās mašīnā brauc salonā vai bagāžniekā. Kad braukājām uz izstādēm, tad līdzi ņēmu auduma būri,lai ļaužu burzmā suņiem ir vieta kur atpūsties netraucētiem.

[Māra]

Izstādēs lietojam sētiņu/iežogojumu, bet arvien vairāk sāku domāt par auduma būri, jo cilvēki reizēm par daudz ir bezkaunīgi un uzbāzīgi. Skatīs.
Mājās stāv būris, viesistabā. Tiek lietots vienam no suņiem. Pirkām lielu (pieauguša suņa izmēram), kamēr bij vēl kucēns.
Automašīnā brauc bagāžniekā. Tā arī tad ir viņu smilžu un spalvu vieta, lai pakaļbeņķī var braukt ar balles kleitām, bēdu nezinot. Vienīgi štukojam, ka bagāžniekā viņiem vietu varēt mazliet samazināt, ieviešot kādu mantu kasti, lai arī mums tur ir vieta, kur kko salikt.

[Danute]

Māra
Mums universālim gar sāniem bagāžniekā bija tādas kā slēptuves. Tur tad likām mantas. Ja nu kādreiz savajadzējās vēl vietu,tad tika zem suņiem ielikta stabila plakana kaste mantām visa bagāžnieka platumā,kurai pa virsu tika pielīmēts vecs paklājs,lai suņiem neslīd. Bet nu manējie nav galīgi lieli eksemplāri.

[ingo]

Kopš mums ir maķenīt lielāka izmēra suns, pērkam tikai tādus auto, kur suņi var sēdēt bagāžniekā. Tā kā šad un tad sanāk vest kanisterapijas komandu uz dažādiem pasākumiem, tad bagāžnieks tiek izmantots maksimāli
Būris mums vēl nav ieviesies , esmu ideālā būra meklējumos . Izstādes mums nav tie svarīgākie un biežākie pasākumi, tāpēc tajās retajās reizēs mierīgi iztiekam bez būra. Kanisterapijas pasākumos gan noderētu.
Par suni un bērniem. Ir dažāda pieredze. Kad bērni bija pavisam mazi, viņi auga kopā ar super mīļu un pacietīgu krancīti. Ripsim kļūstot vecākam, mūsu ģimenē ieradās pirmais špics- punduršpiciņš Teo. Bērni jau bija pusaudži un Teo viņi ļoti patika (patīk arī tagad, pieauguši ), labprāt kopā delverējās. Mazus bērnus tikai piecieš, var arī iekost , tāpēc vienmēr jāpieskata. Sākās šī nepatika, kad 5-gadīga radu meitene ar sajūsmas spiedzienu -"Teooo!!!", sunci nobaidīja. Ar Greisu un Vasu aktīvi jau no mazotnes piedalījāmies dažādos pasākumos, kur bija arī bērni, ciemojāmies pie radu bērniem, pašiem uzradās mazbērni. Ar Greisu iesaistījāmies kanisterapijā un tad jau patikas pret bērniem (un vispār cilvēkiem) veidošana kļuva mērķtiecīga. Tā nu viņām nav nekādu iebildumu pret bērniem. Greisa pat pati piedāvāja gadu vecam bērnam rotaļu ar savu mantiņu- viens otram deva un ņēma nost. Prātīgi, tā, ka tikko staigāt sākušais puika ne reizes nenokrita vai nesabijās. Abiem bija lielie prieki

[karalislauva]

Adītās lietiņas no suņu vilnas ir ļoti siltas un tajā pašā laikā elpojošas. Samojeda vilnas adījumi būs mīkstāki un pūkaināki,vilku špica nedaudz raupjāki, taču nedz vieni nedz otri nekož. Gan jau ka ir cilvēki,kuriem jebkuri adījumi šķitīs kodelīgi. Vilna ir 100% suņu ar smalku pusvilnas pavedienu pievērptu klāt,jo viena pati suņu vilna nebūs tik izturīga.

Esmu no tiem, kam parastā vilna kož, bet ar dažām merīnajām ir ok (saku dažām, jo ir man viens džemperis, kurš 100% merīno aitas vilnas, bet nu tik kodīgs ) Bet noteikti gribētos pamēģināt uzadīt zeķītes no sava samojediņa vilnas.

Manējās mašīnā brauc salonā vai bagāžniekā.

Atvainojiet par tik muļķīgu jautājumu, jo es no mašīnām gandrīz neko nesaprotu bet, vai jebkurā mašīnas bagāžniekā var suni, jeb tikai passāta tipa mašīnās (noteikti tagad šausmīgi izgāzos, nemaz nezinu, vai tā tās mašīnas vispār saucas ), nu tajās ar garajām aizmugurēm?

Runājot par sētiņu, dzīvoklim mūsu prombūtnes laikā bija padomā kaut kas šāds -

vai nu ierobežota teritorija, spēļu laukums sētiņā


vai norobežot dzīvojamās un guļamistabas durvis ar šādām


Es domāju, pārlekt nevarēs pāri, izgrauzt redeles, ceru, ka arī nē Un krietni vairāk vietas nekā esot būrī, lai gan būris, cik sapratu, pasargā no nokārtošanās pa atvēlēto teritoriju, jo suns guļvietā nenokārtojas?

Še pat viens samijbēbis sētiņā, lai gan man tā neizskatās visai stabila


Pagaidām vēl neesam izlēmuši būra jautājumos, vēl mašīnai apsveram šādu variantu - lai pludmales smiltis, dubļi vai, ja sunim brauciena laikā paliek slikti, sēdeklis būtu vieglāk satīrāms - sēdekļa apklāšanu





Pēdējais man izskatās sunim visērtākais.

[karalislauva]

Ar Greisu un Vasu aktīvi jau no mazotnes piedalījāmies dažādos pasākumos, kur bija arī bērni, ciemojāmies pie radu bērniem, pašiem uzradās mazbērni. Ar Greisu iesaistījāmies kanisterapijā un tad jau patikas pret bērniem (un vispār cilvēkiem) veidošana kļuva mērķtiecīga. Tā nu viņām nav nekādu iebildumu pret bērniem. Greisa pat pati piedāvāja gadu vecam bērnam rotaļu ar savu mantiņu- viens otram deva un ņēma nost. Prātīgi, tā, ka tikko staigāt sākušais puika ne reizes nenokrita vai nesabijās. Abiem bija lielie prieki

Aiiii, cik tas forši! Tas noteikti arī būtu mans mērķis. Tātad - pēc iespējas vairāk socializēt, socializēt ar bērniem, ņemt līdzi uz dažādiem pasākumiem. Skaidrs.

[karalislauva]

Aiiiii. Tikko nejauši uzzināju, ka kucēns, kuru bijām gribējuši, nav paņemts (aizrunāts)... Visi tā viņu gribēja, bet beigās neviens tā arī nepalika pie viņas, pārdomāja un izvēlējās citu brāli. Kā man sirds tagad sāka sisties straujāk... Ņemt vai meklēt tālāk? Eh, esmu tik vāja.

[seila]

Nu tā jau bez maz vai ir zīme...bet jāklausa sirdij.

[Silma]

Pēc manas pieredzes, varu teikt, ka tie dzīvnieki, kas pie mums nonāk viegli, tā teikt, bezmaz "uzkrīt uz galvas" paši, ir tie, kuriem mūsu dzīvē ir jābūt. Un otrādāk, tie, kurus var dabūt tikai, skrienot ar galvu sienā un laužoties durvīs, tāpat ilgi neaizturēsies.