Galvenais iemesls tomēr ir tas, ka pirms gandrīz trijiem mēnešiem pēc ilga pārtraukuma manās mājās ievācās četrkājains, astains un rejošs pilsonis. Pagājušajā gadā uz citiem medību laukiem palaidu savu pirmo suni Kronu, kura sešu gadu laikā man iemācīja gan to, kā ir būt suņa saimniekam reālajā dzīvē (ne viss ir tā, kā grāmatās rakstīts), gan arī, ka attiecību veidošana ar suni ir nebeidzams process un ka rezultāts ir atkarīgs no tā, cik daudz laika un uzmanības tu ieguldi. Ņēmu viņu 9 gadus vecu bez īpašām ambīcijām par to, ka būs Reksis vai Lesija, pieņēmu viņu tādu, kāda viņa bija, un varbūt tieši beznosacījumu mīlestība mūsu starpā bija iemesls, kādēļ mēs vēlāk sapratāmies no pusvārda, acu skatiena vien. Pieslīpējāmies. Laika, protams, vienmēr ir par maz - vai tie būtu seši gadi kopā vai visi divdesmit - tāpēc, kad viņu smagas slimības dēļ nācās palaist, sirds sāpēja ļoti. Varbūt ne tik daudz par to, ka bija viņas laiks, bet drīzāk par to, ka esmu palikusi viena un ka neesmu vairs kādam vajadzīga, nav, par ko rūpēties.
Krona
Laikam jau līdz brīdim, kad beidzas kādas ļoti svarīgas un emocionāli nozīmīgas attiecības, grūti ir saprast citu šaubas par to "vai būs ĪSTAIS". Gan jau, ka to var attiecināt ir uz cilvēkiem, ir suņiem, ir citiem dzīvniekiem. Tāpēc vēlāk, kad zināju - suns kaut kad būs - īsti nezināju, ko un kā meklēt. Darbs ar suņiem bija arī pēc tam - gan trīs mēneši haskiju fermā Somijā, gan vairāki patversmē - un, lai arī zināmā mērā pieķeries un jūti līdzi viņiem visiem, ir pat savi favorīti, par kuriem vari teikt "es paņemtu, ja vien...", tad tās sajūtas "tas ir manējais" nebija. Līdz kādā ziemas vakarā, vedot neilgā pastaigā vienu no patversmes suņiem, viņš iekāpa man klēpī un suniski samīļoja, tā kļūdams par vienu no maniem mīluļiem. Sekoja pierunāšana un atbalstīšana no darba kolēģu puses, es piekritu pamēģināt, lai redzētu, vai iejutīsies un vai varēsim sadzīvot, un pēc pāris nedēļām bija skaidrs, ka Smaidiņš paliek pavisam.
Smaidiņš
Smaidiņa dzīves sākums nav bijis sevišķi veiksmīgs, un tie, kas vēlas par to un viņam līdzīgo likteņiem uzzināt vairāk, to var izlasīt šeit (http://patversme.lv/pvd-partrauc-gadiem-ilgusu-sunu-spidzinasanu-viesata/ , http://patversme.lv/vini-bija-nomociti-mezonisi-tagad-ir-jauki-suneli/ ). Viņš starp citu ir radinieks arī Saulainajam terjeram Dilanam, kurš nāk no tām pašām mājām, bet tika izglābts pirms pāris gadiem. Pieredze ar nesocializētiem suņiem man bija jau iepriekš, sagatavoju sevi pašam ļaunākajam (suns, kas konsekventi kārtojas iekšā, ārā baidās no visa utt.) un brīnumainā kārtā nekas no tā visa nepiepildījās. Vēl šobrīd prātoju par to, cik tomēr maz mēs zinām par suņu socializācijas soļiem kucēna vecumā un laikam, cik liela nozīme ir stabilai psihei. Jo Smaidiņš, kurš vismaz 4 - 5 gadus ir dzīvojis vienas mājas izolācijā laukos, nebaidās ne no pilsētas trokšņiem un drūzmas, mierīgi snauž, braucot sabiedriskajā transportā, nekrīt panikā, ieraugot citus suņus vai cilvēkus, mierīgi uztver visas pārmaiņas un ļoti ātri pielāgojies izlutināta pilsētnieka un dzīvokļa suņa dzīvei. Jā, ir viņš rezervēts pret suņiem un svešiem cilvēkiem un ir retie brīži, kad arī viņam uznāk "melnie", taču līdz šim noietais ceļš ir neticams veiksmes stāsts.
Smaidiņa mīļākā nodarbošanās ir gulēšana
Daudzās izpausmēs viņš ir līdzīgs manam vecajam sunim un dažbrīd liekas, ka Smaidiņš turpina to, ko Krona iesāka. Esmu sapratusi, ka pat ar visu to, ka ar suņiem saskarsme ir bijusi, vēl joprojām zinu pārsteidzoši maz - nesen esam sākuši apmeklēt suņu skoliņu, kur kā reizi Smaidiņam iet labāk nekā man pašai.
Tad, kad iet labi (un ar Smaidiņu ir viegli), tad grūti saņemties, lai darītu vairāk, tāpēc ceru, ka šis blogs kalpos kā atgādinājums tam, ka nevar citiem pārmest nestrādāšanu ar savu suni, ja pati to nedari. Taču visvairāk gribu redzēt, kur mēs atradīsimies pēc gada. Galu galā tas parasti ir laika posms, pēc kura pieredzi ar patversmes suni var tik tiešām objektīvi novērtēt, redzēt, kas ir mainījies, saprast, pie kā ir jāpiestrādā. Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka mans otrais suns ir tikpat īsts un saderīgs kā pirmais un ka man patiešām ir ļoti paveicies.
Bet viss nav pavisam slikti. Piemēram, vienkārši apsēsties blakus Mio jau smuki prot arī tad, ja es stāvu un ar roku viņu nevilinu un arī iešana uz priekšu dazdien sanāk jau man iztiekot bez šausmīgas locīšanās.
), gan tagad japāņu špicu. 
. Ir tā kā 
Viņa bija gados, neviens neņēma, kas bija skumji.. Bet viņai bija tik mīļas un skumīgas actiņas, ka man gribējās viņu paņemt. Bet tolaik dzīvoju dzīvoklī Rīgā un man jau bija suns. Tad pastaigājoties ar savējo vienu dienu šķita, ka redzu pastaigājamies Kronu ar meiteni. Pa ceļu no Zolitūdes - gar "sektu" - uz patversmes pusi. Domāju, ka nevar būt, droši vien tikai līdzīgs suns.. Bet tā tomēr laikam bija viņa, jo redzēju, ka no patversmes lapas ir izņemta. Un es ļoti sapriecājos. Man bija patiess prieks ka viņai beidzot ir savs īstais cilvēks! 
