Smaidiņš zina labāk

[Imagine]

Grāmata gan nav par apmācību, bet par suņiem pašiem. Kā autore pati saka grāmatas sākumā - tagad kārtīgi paskatieties uz savu suni un... aizmirstiet visu, ko jebkad par suņiem esiet zinājuši. Tā arī ir - cilvēki pārāk bieži suņa dabu, rīcību un motīvus antropomorfizē, kaut gan tas ir viens no iemesliem, kāpēc man ar Smaidiņu pastaigās nekad nav garlaicīgi - ja pakomentē to, ko viņš dara, tad ir visai smieklīgi.

Un tā, ko tev ieteica, ir vēl viena no grāmatiņām, kas pie manis atgriezās. Daudz gan neatceros no tā, kas tur bija rakstīts (tāpēc būs jāpārlasa), taču ir patiešām laba un ar reālām situācijām no dzīves, kas labi papildina autores teoriju un vieglāk ļauj vilkt paralēles no pašas pieredzes. Turklāt - tā kā es esmu no cilvēkiem, kam patīk rakt dziļi, tad tas, ka autore ir zinātniece, grāmatas informatīvo vērtību tikai ceļ.

[Imagine]

Par saprašanos un mācīšanos

Nesen pabeidzu lasīt "Inside of a dog" un iesāku Patrīcijas Makkonelas "Pavadas otrā galā" ("The other end of the leash") - stāsts vienkāršā un saistošā valodā par cilvēkiem, suņiem un, cik ļoti bieži, vienam otru nesaprotot un pārprotot (ļoti atšķirīgās pasaules uztveres dēļ) rodas problēmas. Abu autoru grāmatās paustās idejas ir līdzīgas, un šobrīd, kad Smaidiņam ik pa laikam uznāk "izslēgšanās" momenti (bieži vien manas neapzinātas rīcības dēļ) vai arī, kad mums kaut kas nesanāk, es ļoti cenšos analizēt, ko es kā cilvēks neesmu sapratusi, nevis ļoti ņemt pie sirds, ka "pat pēc tik ilga laika kopā tu joprojām no kaut kā baidies". Galu galā - kā teiktu grāmatas autori - viņš ir tikai suns, un es esmu tikai cilvēks.

Tā labs piemērs iz dzīves ir apmācības atsākšana. Svētdien tikāmies ar treneri, izklāstīju savu interesi paklausības rallijā un citās jomās un mums parādīja un ieteica daudzas nozīmīgas lietas, ko mājās pamēģināt. Mājās vēl paskatījos video, kur OBD rallijā suņi startē dažādās klasēs, un sajūta ir, ka man arī tā kādreiz gribētos.

Ar vislabākajiem nodomiem pirmdienas rītā savācu kārumus - nu tik mēs darbosimies, un... Smaidiņš īsti nestrādā - tāds sabijies, sarāvies, kaut ko dara, bet bez intereses. Turklāt viņa taktika saspringtās situācijās vai, kad viņš tīri nevar saprast, ko es no viņa gribu, ir "es labāk lieku reizi padošos". Ja tas notiek mājās - tad parasti viņš aizlaižas uz būri vai gultu, ja ārā, tad veļas uz muguras un izpilda veselu repertuāru ar nomierinošajiem signāliem. Neko darīt - metām mieru.
Šodien mēģinājām atkal - ar citiem kārumiem, drusku labākiem rezultātiem un secinājumu, ka vaina ir manī - pārāk ātri gribējās pārāk daudz - un puika vienkārši samulsa. Tad, kad iesildījāmies ar komandām, kuras viņš jau zina, tad pa vidu iepīt kaut ko jaunu nebija grūti. Turklāt mēs tā īsti līdz galam neesam apguvuši principu "seko rokai", kas ir arī viens no iemesliem, kāpēc brīdī, kad mēģinu draugu vilināt uz priekšu un izkustēties, viņš sēž un skatās uz mani kā auns uz jauniem vārtiem. Ir, pie kā piestrādāt, un mācība priekšdienām - neskriet ratiem pa priekšu, spert nelielus soļus un priecāties par mazām uzvarām.

Te jaunskungs tika pie visai jaukas un apcerīgi nopietnas fotogrāfijas no kāda pasākuma:


Savukārt "The other end of the leash" varu ieteikt visiem suņeniekiem - neesmu labs recenzents, bet šī grāmata ir viena no tām, kuru ar interesi var pārlasīt ik pa laikam un kurā katru reizi var atrast sev kaut ko jaunu un noderīgu. Te grāmatas vāks:

[lailamasa]

Es arī patreiz lasu "The other end of leash", man lēni iet, jo vajag nedaudz vārdnīcu palīgā, bet nu lēnām virzos uz priekšu.

Man prieks lasīt par jūsu jaunajiem plāniem, domāju un priecājos, kā Smaidiņam paveicies, ka viņu izvilka no tā ūķa, kur viņš bija un ka viņam tagad ir iespēja dzīvot pilnvērtīgu suņa dzīvi.

[karalislauva]

Visupirms, kā klusais lasītājs, gribu teikt - ļoti interesants un jauki aprakstīts blogs! Tā tik turpināt!
Un noteikti iedvesmos patversmes sunīša gribētājus nenobīties no pirmajām grūtībām un, iespējams, arī nedaudz morāli sagatavos, ar ko sākumā varētu būt jāsaskaras. Tas ir, ka paņemt UN audzināt sunīti no patversmes nav nu dien nav ne medusmaize, ne arī neiespējamā misija.
Un klusi nokaunos tavā priekšā, jo tu ar Smaidiņu dari daudz vairāk nekā es ar savu kucēnu.

Paldies par grāmatas ieteikumu, biju dzirdējusi par to, tikai nezināju, vai vērts pasūtīt.

[Imagine]

karalislauva - man liekas, ka mācīt un audzināt jebkuru suni nav ne medusmaize, ne neiespējamā misija. Tur pat izcelsmei nav nozīmes, cik saimnieka vēlmei kaut ko iesākt un neaizbildināties - ai, tas jau ir .... (ieliec jebkuru šķirni), ai, viņš jau no patversmes, ai, viņš jau tāds ir, ko tad tur utt. Svarīgi, lai ir mērķis un vīzija, ko vēlies sasniegt.

lailamasa - Smaidiņš arī pats tā uzskata. Pie labas dzīves ātri pierod.

Ledus laušana

Pēc Aleksandaras Horovicas grāmatas "Inside of a dog" izlasīšanas viena no nodaļām, kas palika prātā vislabāk, saucās "Making your dog" jeb "suņa veidošana". Stāsts par to, ka brīdī, kad mēs izvēlamies savu suni un atvedam mājās, savā veidā tiek atkārtots pieradināšanas cikls. Jo neviens suns nepiedzimst ar skaidru izpratni par to, ko cilvēki no viņa sagaida un kas cilvēkam ir svarīgi. Saimnieka un suņa mijiedarbība/saskarsme ir ceļš, kā veidojas suņa personība, viņa "es".

Atskatoties uz to, kāds viņš bija, kad tikko ieradās manās mājās, un kāds viņš ir tagad - nevar autorei nepiekrist. Iedrošinot, mācot un dažreiz nepiekāpjoties no manas puses (piemēram, sākotnēji pastaigās iet viņam nemaz nepatika, taču bija vien jāiet) no manas puses, un mēģinot/kļūdoties no viņa puses, mēs šobrīd atrodamies uz "zelta vidusceļa", kur abiem ir ērti un patīkami kopā staigāt. Un, būdams pēc rakstura pavisam citāds nekā mana vecā, labā Krona, vairākās sadzīviskās izpausmēs viņš ir ļoti līdzīgs. Iespējams tādēļ, ka manas prasības pret suni kā tādu nav būtiski mainījušās, varbūt arī tāpēc, ka līdzīgs līdzīgu atrod.

Smaidiņam apmācībā visgrūtākais ir "ledus laušana", kad sākam apgūt kaut ko jaunu, jo viņam - kā jau minēju iepriekš - pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem iestājas "ko tu no manis vispār gribi, es nesaprotu, es labāk padošos". Savukārt, kad viņš ir domu uzķēris, tad jau nākamajā reizē viss izdodas bez aizķeršanās. No vienas puses - man ir jāmācās nodarbību beigt vēl tajā brīdī, kad kaut kas ir sanācis (un nepalaist šo momentu garām, nenokavēt apbalvošanu un paslavēšanu), no otras - es esmu sapratusi, ka mans uzdevums ir viņam iedvest kaut nedaudz mērķtiecības un pārliecību, ka "tu vari un tev izdosies". Es labi apzinos, ka savā būtībā puika allaž būs piesardzīgs gļēvulis, ka vienmēr būs brīži, kad viņš nobīsies no manis vai no kāda cita, bet es ceru, ka, pārvarot grūtības, kas mums rodas, skoliņā apgūstot jaunus trikus, viņam vieglāk būs tikt galā arī ar sarežģītām situācijām, ko piespēlēs dzīve.

Manuprāt, interesantākais visā suņa veidošanas procesā ir momenti, kad nejauši atklāj talantus vai tādas rakstura īpašības, par kurām nemaz nenojauti. Šoreiz tikai pozitīvā nozīmē.

Humoram - te kāds nepavisam no rīta necelsies augšā. Gultu Smaidiņam arī pa virsu var saklāt - sešos no rīta, pa tumsu, ārā pastaigāt? Nē, paldies!


Un te savukārt kāds ir ļoti, ļoti piekusis pēc vakardienas orientēšanās sacensībām mežā 2,5 stundu garumā.

[karalislauva]

karalislauva - man liekas, ka mācīt un audzināt jebkuru suni nav ne medusmaize, ne neiespējamā misija. Tur pat izcelsmei nav nozīmes, cik saimnieka vēlmei kaut ko iesākt un neaizbildināties - ai, tas jau ir .... (ieliec jebkuru šķirni), ai, viņš jau no patversmes, ai, viņš jau tāds ir, ko tad tur utt. Svarīgi, lai ir mērķis un vīzija, ko vēlies sasniegt.

Es konkrēti biju domājusi paņemot jau pieaugušu/pusaugu suni no patversmes (šajā gadījumā īsti nav svarīgi - šķirnes vai bezšķirnes, lai gan, protams, šķirnes sunim rakstura iezīmes ir zināmas/var paredzēt). Salīdzinot ar kucēnu - pirktu, no patversmes vai kā citādi iegūtu, kuru tu pats uzaudzinot vari lielā mērā "veidot", pieaudzis suns ļoti bieži nāk ar saviem putniem un uzvedības problēmām dzīves apstākļu dēļ, un labot uzvedību, iedvest ticību sev prasa vairāk laika un pacietības, nekā novērst pirms tās vēl radušās.
Divu domu nav - ar suni vajag strādāt, neatkarīgi no tā izcelsmes. Bet vēl joprojām daudzi to nesaprot un klusi ceru, ka šis blogs liks kādam tādam par to aizdomāties.

[Imagine]

Salīdzinot ar kucēnu - pirktu, no patversmes vai kā citādi iegūtu, kuru tu pats uzaudzinot vari lielā mērā "veidot", pieaudzis suns ļoti bieži nāk ar saviem putniem un uzvedības problēmām dzīves apstākļu dēļ, un labot uzvedību, iedvest ticību sev prasa vairāk laika un pacietības, nekā novērst pirms tās vēl radušās.

Es par šo daudz nestrīdēšos, jo kucēnu neesmu audzinājusi, nevaru salīdzināt. Taču vēlos piebilst, ka tie "putni" var būt arī labas rakstura iezīmes. Ir gaužām nepareizi domāt par patversmi kā vietu, kur nonāk tikai salauzti, sabojāti vai kā citādi nogrēkojušies suņi. Tādi suņi kā Smaidiņš nav norma - es savā 11 gadus ilgajā darbā patversmē bez bailīgiem suņiem ar ielaistām problēmām esmu satikusi daudzus patiešām lieliskus, stabilus, nosvērtus suņus, ar kuriem pat nevajag īpaši piestrādāt - ved mājās kaut vai šodien un viss būs kārtībā. To labo un problemātisko suņu proporcija ir visai līdzīga, turklāt visinteresantākais ir tas, ka cilvēku izpratne par to, kas kuram ir problēma, atšķiras.

Pieauguša suņa šarms manā izpratnē (un mana pieredze saistās tikai ar lielajiem) ir tas, ka tu redzi, ko tu ņem, tu redzi, kur vajag piestrādāt un kur jau viss notiek kā nākas. Tev jau ir zināms izmērs, aktivitāte, viņš vairāk vai mazāk saprot, ka jākārtojas ārā, nevis iekšā, tu vari viņu notestēt dažādās situācijās, un savā ziņā tev ir visas iespējas situāciju uzlabot, nevis pasliktināt. No tāda skatupunkta man būtu lielākas bailes pieļaut kļūdas kucēna audzināšanā, nekā kļūdīties attiecībā uz pieaugušu suni, jo tur jau raksturs ir priekšā, tur vairs nevar neko sabojāt (ja vien ļoti necenšas to darīt). Protams, nenoliedzu, ka mainīt nav ļoti vienkārši, bet izdarāms gan.

Un pats galvenais - pieaudzis suns der tādam cilvēkam ar tādu dzīvesveidu, kuram nav iespējas kucēnu izauklēt, izskriet līdzi un izskolot. Es piederu šai grupai, lai arī cik ļoti man pašai patīk pasapņot par mīļajiem, pūkainajiem kamoliņiem un priecāties par citu izvēlētajiem, ilgi gaidītajiem un sagaidītajiem suņabērniem. Es patiešām apbrīnoju visus, kas savās mājās ieved kucēnus un velta laiku, pūles, nervus un līdzekļus, lai izaudzinātu viņus par kārtīgiem suņiem.

[karalislauva]

Un pats galvenais - pieaudzis suns der tādam cilvēkam ar tādu dzīvesveidu, kuram nav iespējas kucēnu izauklēt, izskriet līdzi un izskolot.

Tā podiņmācība, manuprāt, ir visilgākā strādojošam cilvēkam, it sevišķi, paņemot kucēnu, kurš to vēl nav apguvis pie audzētāja.

[Imagine]

DAP kaklasiksna

Pirms pāris dienām nolēmu, ka Smaidiņam un man vieglāk būs, ja viņš pa nakti gulēs nevis blakus gultā, bet gan savā būrī. Iemesls tāds, kas sākumā raisa smieklus, bet, jo ilgāk velkas, jo grūtāk paliek abiem. Nezinu, vai esmu minējusi, taču Smaidiņš baidās no modinātāja. Tikko tas sāk zvanīt, tā mans suns ar skaļu spiedzienu metas no gultas ārā un skrien slēpties. Protams, tad miegs kā ar roku atņemts un pirmā lieta, ko dari pēc izkāpšanas no gultas, ej atrast mazo muļķīti un nomierināt. Citreiz viņš pats savācas un ielien atpakaļ zem segām vēl pasnaust.
Pēdējā laikā tomēr Smaidiņš šādus pašu etīdi izspēlēja vairākkārt nakts laikā. Viņam ir tendence ierušināties man cieši, cieši klāt - parasti pie muguras - kā es miegā pagrozos un jauši, nejauši trāpu viņam, tā puika panikā raujas augšā, metas ārā no gultas, vēl nelabā balsī iebļaujas un skrien slēpties. Pēc pāris minūtēm nāk atpakaļ. No rītiem suns ir nelaimīgs un nobijies, un es pati arī neizgulējusies ne sevišķi labā garastāvoklī. Varu tikai iztēloties, kā ir katru nakti vairākas reizes mosties no šausmām, ka tūdaļ gals būs klāt. Izšķīrāmies - un tagad guļam mierīgi. Es vairs nedzirdu modinātāju un aizguļos, bet puikam ir ticis netraucēts naktsmiegs un pats ir priecīgāks.
Vakar arī uzķēru momentu, kāpēc puika lāgiem iekliedzas, kad kāpj no gultas ārā - ja piezemējas ne tā uz kroplās kājiņas. Parasti viņš pats nokontrolē, kā svaru nolīdzsvarot, bet, kad emocijas sit augstu vilni, tādam sīkumam nav laika.

Taču stāsts ir par "Adaptil" DAP kaklasiksnu, kas satur "dog appeasing pheromone" jeb feromonu (feromons - viela, ko izdala dzīvas būtnes organisms, lai panāktu vēlamo uzvedības atbildes reakciju no cita tās pašas sugas pārstāvja), kas uz suni iedarbojas nomierinoši un kuru var izmantot kā palīglīdzekli suņiem, kuriem ir fobijas un grūti savākties stresainās situācijās. Vairāk var palasīt šeit - http://www.adaptil.com/us/Adaptil/Adaptil-Collar . Kaklasiksna ir piesūcināta ar feromonu, un to aktivizē suņa ķermeņa siltums. Darbības ilgums - 1 mēnesis. Pieejami ir arī spreji un mājās lietojamie "pheromone dispenser", kurus līdzīgi kā dažus gaisa atsvaidzinātājus var iespraust rozetē un feromona izdale telpā notiek pastāvīgi.

Darbības princips:


Kā izskatās:


Atsauksmes par efektivitāti ir ļoti dažādas, un arī ražotājs atzīst, ka tā nav panaceja. Ir suņi, kuriem nostrādā uzreiz, un efekts pirms/pēc, ar/bez feromonu ir ļoti jūtams. Ir citi, kuriem kā pīlei ūdens. Tā kā man bija iespēja šo kaklasiksnu iegādāties lētāk, nolēmu pamēģināt uz sava pilsoņa. Man gan īpaši nepatīk tas, ka kaklasiksna jānēsā visu laiku, taču pārliecinājos, ka aizdare ir pietiekami vienkārša un vaļīga, lai gadījumā, ja Smaidiņš manas prombūtnes laikā kaut kur aizķertos, viņš varētu pats saviem spēkiem atbrīvoties. Siksniņa arī nav kaitīga (feromons gan ir sintētiskais analogs dabiskajam, taču tās nav zāles, kas varētu kaitēt vai ietekmēt suņa veselību) un īpatnēji, bet jauki smaržo (Smaidiņam pašam bija liela interese).

Pirmos novērojumus ir grūti novērtēt objektīvi, jo Smaidiņam bailes nav pastāvīgs dvēseles stāvoklis, bet tās ierosina konkrētas situācijas. Piemēram, braukšana ar autobusu un vilcienu pēdējā laikā ir diezgan liela trīcēšanas un drebēšanas epopeja, atrašanās manā darba vietā viņam prieku nesagādā, pēkšņi, negaidīti notikumi utt. Taču - pirmajā vakarā, kad braucām mājās gan ar vilcienu, gan ar autobusu, man tomēr bija sajūta, ka viņš nomierinājās ātrāk un pat iesnaudās. Tāpat arī darba vietā nebija vairs tā viegli izmisusī seja, lielās bēdīgās acis, kas vēsta - kur tu mani atvilki, nu kāpēc??? - bet gan astīte bija uz muguras gredzenā un viņš visai pārliecināti izpētīja arī pārējās telpas, nevis tikai virtuvi.

Nevaru saprast, cik daudz "placebo" efekts (smejies, bet saimniekam pašam - siksna ir pietiekami dārga, lai gribētos ticēt, ka tā strādā), cik daudz ir tas, ka Smaidiņš pats ir ar kādu situāciju prātā samierinājies un ticis tai pāri, un cik daudz no tā, ka feromons manam sunim patiešām palīdz. 20. novembrī siksnai termiņš beigsies - varēsim salīdzināt. Ir interese pamēģināt arī izsmidzināmo versiju, bet to tad, kad skopums pāries, vai arī, ja tiešām māks izmisums. Jo mēs jau tāpat arī gluži labi tiekam galā.

Ja kāds vēlas iepazīties ar pētījumiem, kas veikti par feromona ietekmi uz suņiem, te ir dažas saites. Jāteic gan, ka uzvedības pētniecības lauciņā ir ļoti grūti pētījumu sastādīt un veikt tā, lai tā rezultātus nevarētu apstrīdēt. It sevišķi, ja ir runa par tik plašu jomu kā stress (izpausmes vien jau ir n-tās). Tāpēc arī rezultāti ir visai dažādi un neatbild uz jautājumu - strādā vai nē. Žēl, ka pašiem suņiem nevar pajautāt, ko viņi sajūt un kā viņi jūt:

1. Efficacy of dog-appeasing pheromone (DAP) for ameliorating separation-related behavioral signs in hospitalized dogs - https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2839826/

2. Influence of dog appeasing pheromone (DAP) on dogs housed in a long-term kennelling facility - http://vetrecordopen.bmj.com/content/2/1/e000098.full - te pētnieki izvirzīja hipotēzi, ka pie pārāk liela stresa līmeņa suņiem, kas ilgstoši dzīvo būru apstākļos, nenostrādā.

3. Dog-appeasing pheromone collars reduce sound-induced fear and anxiety in beagle dogs: a placebo-controlled study - http://veterinaryrecord.bmj.com/content ... 03172.full

4. Un viena skeptiķa raksts - http://skeptvet.com/Blog/2010/06/pherom ... evidence/- lai nav viss tik rožaini. Argumenti visai pamatoti, tāpēc izvēle - pamēģināt vai nepamēģināt ir katra saimnieka rokās. Ja arī pašam sunim nelīdz, bet saimnieks "placebo" efekta ietekmē pret suni pats neapzināti labāk, uzmanīgāk un vērīgāk izturas, tad varbūt arī to var uzskatīt par efektu.

Starp citu līdzīgs produkts tiek ražots kaķiem - "Feliway".

[dresetajs]

Cik vēroju Adaptila iedarbību, man patīk - strādā. Man gan vairāk pušmais variants patīk

[karalislauva]

Žēl, ka pašiem suņiem nevar pajautāt, ko viņi sajūt un kā viņi jūt.

Jā, par šo tik bieži esmu iedomājusies par tik daudz ko. Kaut vai, vai sunim kaut kas nesāp.

[Imagine]

Par to, ko suņi domā un jūt, un ko varētu pateikt mums cilvēkiem, ja vien prastu runāt, es aizdomājos tad, kad lasīju šo grāmatu - Dženija Smedlija "Dzīvnieks tavs sargeņģelis" (izdevniecība "Jumava").


Tā ir rakstīta "Cāļa zupa dvēselei" stilā, pieņēmumi ir ļoti cilvēciski un noteikti ir labs plāksteris tiem, kuri savu mīluli ir zaudējuši nesen un vēl joprojām sāp. Stāsti par to, kā dzīvnieki iedvesmojuši savus saimniekus, kā snieguši vērtīgas mācības dzīvē, par spēcīgo saikni starp cilvēku un dzīvnieku un galu galā par tiem, kas devušies aizsaulē un no turienes devuši ziņu (par šo gan man ir labsirdīgi skeptiski jāpasmaida).

Grāmatas beigās sniegts arī dzīvnieku saziņas ekspertu saraksts - būtībā tie ir cilvēki, kas līdzīgi ekstrasensiesm prot sazināties ar dzīvniekiem (lielākā daļa aprobežojas tikai ar šosauli, bet ir tie, kas pārkāpj pasaulīgās robežas un sasniedz dzīvniekus, kas atrodas otrā pusē). Palasīju intervijas, pašķirstīju viņu mājaslapas un, lai arī es ticu, ka viņu vidū tik tiešām ir cilvēki, kuriem komunikācija un sapratne ar dzīvniekiem nāk pilnīgi dabiski, tad man drīzāk liekas, ka lielais vairums vienkārši ļoti labi māk nolasīt dzīvnieka un cilvēka ķermeņa valodu, novērtēt situāciju un pateikt to, ko cilvēks grib vai dažkārt negrib dzirdēt. Kaut vai palasot pieminētās problēmsituācijas - ar tām galā tiktu arī cilvēks, kuram ir zināšanas dzīvnieku uzvedībā un medicīnā.

Pati pēc grāmatas izlasīšanas un ieskata dzīvnieku saziņas ekspertu pasaulē secināju divas lietas:

1. Lai cik kārdinoši liktos un pat ja tas būtu iespējams, veco duksi aizsaulē traucēt negribētos. Gan jau viņa pati gluži labi tiek galā;
2. Tā kā es esmu no lielā vairuma, kuram izpratne par to, ko saka mans suns, nāk no ilgas, grūtas un gadiem ilgas mācīšanās, tad man nemaz īsti negribētos zināt, ko tad Smaidiņš par mani patiesībā domā. Ar to, ko man viņš pasaka klusējot, pietiek - galu galā tas ir viens no iemesliem, kāpēc man suņi patīk un kādēļ es tik viegli viņiem pieķeros.

Internetā viņus var meklēt ar atslēgas vārdu "animal communicator".

Savukārt te dažas intervijas:

1. Saimnieks skeptiķis, kurš secināja, ka otrreiz laikam neko tādu neatkārtotu un draugam ieteiktu tikai tad, ja ar saprātu viss kārtībā un ir vēlme uzlabot attiecības ar savu mīluli - http://stories.barkpost.com/pet-psychic/
2.Savukārt te ne pašā labākajā kvalitātē, bet pietiekami izklaidējoši - "Late night show" vadītājs uzaicināja dažādus dzīvnieku saziņas ekspertus, lai tie nolasītu, kas notiek viņa levretes Frisbee prātā:

[mervit]

Pēc ģīmīšiem, protams, visi līdzīgi. Tāds tādu pazīs pa gabalu.

Par lielajiem un mazajiem

Šodien uzdūros rakstam par to, vai suņa izmērs ietekmē viņa uzvedību (http://thebark.com/content/big-dogs-small-dogs). Interesanti tāpēc, ka par šo jautājumu interesējušies arī zinātnieki. Godīgi sakot, neko pārsteidzoši jaunu es neuzzināju, bet pamatdoma bija sekojoša - suņi neatkarīgi no izmēra vēl aizvien ir suņi un tiem patīk darīt suniskas lietas. Atšķiras tikai cilvēku attieksme pret uzvedības izpausmēm. Piemēram, agresīvu čivauvu vai takšeli, no kura veterinārajā klīnikā baidās pat saimnieks, neuztvers par bīstamu suni tādā mērā kā liela auguma duksi, kurš līdzīgos apstākļos uzvedīsies tāpat. Tas lika atcerēties nesenu epizodi, kur Smaidiņš pēkšņā drosmes uzplūdā metās mani aizstāvēt no flomasteriem (ar draugiem zīmējām uz grīdas plakātu) un par to pasmējāmies, kaut gan visticamāk smiekli nenāktu, ja suns būtu bijis stipri lielāks.

Bet, turpinot tēmu par atšķirībām lielizmēra un kompaktās kategorijas četrkājaiņiem, jāatzīst, ka man šo mēnešu laikā ir nācies daudz kam pielāgoties, jo, izrādās...

1. Mazos no cilvēka augstumiem ir viegli nepamanīt. Tāds viegli pinas pa kājām, tādā viegli ieskriet, un es vēl joprojām jūtos vainīga katru reizi, kad nejauši sanāk uzkāpt uz ķepas un Smaidiņš ar skaļu "VAIĪĪĪ!" aizspurdz projām. Ir arī jautri mirkļi - bieži sanāk braukt ar vilcienu, kur Smaidiņš ir atklājis "apakškrēslu kupeju" priekšrocības un tad samulsums konduktoru sejās, kad tiek pasniegtas divas biļetes. Tagad gan esmu iemanījusies teikt, ka "Draugs ir zem krēsla". Vai arī starppilsētu autobusā, pērkot biļeti pie šofera, sakot: "Vienu man un vienu sunim." Domīgi drūms skatiens un jautājums: "Kur tad ir tas suns?"

2. IR tāda lieta kā noguris suns. Vecais suns pat sirmā vecumā bija gatavs iet visur, jebkurā diennakts laikā un cik ilgi vien nepieciešams. Smaidiņš piekūst... nav garo gabalu skrējējs, bet baudītājs un izzinātājs un viņam nekas nav pretim tikai pa savu rajonu tusēt. Tagad gan ir kļuvis drusku izturīgāks, ejam garākās pastaigās, bet vēl aizvien mīļākā nodarbe ir gulēt un augšā necelties.

3. Agrāk nesapratu, kāpēc mazo suņu saimnieki savējos tik daudz pa rokām staipa. Tagad pašai tāds ir (mazs gan, bet vēl joprojām suns) un ir grūti atturēties no paņemšanas klēpī un samīļošanas. Smaidiņš gan neprotestē un pašapzinīgi pacieš. Cik vien iespējams, ļauju viņam iet pašam ar savām ķepām, bet vilciena kāpnes, autobusa pakāpiens ir nepārvarams šķērslis.

4. Mazam sunim nav bezizmēra kuņģis - Smaidiņš ir no tiem suņiem, kas bļodiņu tukšu neatstāj un, ko nevar apēst uzreiz, to paslēpj. Kādu vakaru pāršāvu pār strīpu ar sauso barību - tai ir tendence kuņģītī uzbriest. Divas stundas vēlāk mans nabaga draugs atbrīvojās no vakariņām. Tāpēc tagad ļoti cenšos ar sauso un paiku kopumā piebremzēt, lai cik ļoti gribētos iedot vēl mazdrusciņ.

5. Daži apmācības elementi ir problemātiski - piemēram, "blakus", kur ar treneri prātojam, kā to mācīt tā, lai man nevajadzētu iet pastāvīgi saliekta naža pozīcijā, kas ilgstoši nebūt nav ērti (turklāt Smaidiņš ir viens no tiem retajiem suņiem, kas pastaigas laikā izvēlas turēties man aiz muguras). Šobrīd ir doma par "targeting" apgūšanu, bet, ja kāds cits ar mazsuni ir izgājis paklausības kursu un vēlas padalīties, kā komandu apguvi padarīja ērtu saimniekam, labprāt uzklausīšu komentārus.

6. Vari aizmirst par tīrām drēbēm - maziem suņiem ir tendence un vēlme būt mazliet augstākiem un tuvākiem saimniekiem. Tas savukārt nozīmē, ka lietainā laikā saimnieka bikses, līdz ceļgaliem būs notašķītas ar dubļiem, par jaku piedurknēm nemaz nerunājot. Tas nebija ienācis prātā un tagad vēl ir jāizdara izvēle - iemācīt pakaļkājās neslieties vai arī... nesūdzēties un biežāk drēbes mainīt, jo tas, kā Smaidiņš komunicē, ir ļoti mīļi.

7. Un - jā - mazs suns ar savu kažoku var piepildīt māju tikpat intensīvi kā lielais.

Laika gaitā saraksts noteikti papildināsies.

Te foto ar Smaidiņu, kurš ligzdo. Viņš citreiz zem segas prot palīst tik meistarīgi, ka nepaliek ārā ne degungals, ne aste. Vakar gan noķēru viņu brīdī, kad pats zem pleda, bet aste ārā - luncinās.

OMG, tik gudrs suns!

[Imagine]

"Viņš vienkārši ir tāds suns."

Strādājot ar Smaidiņu, itin bieži ir situācijas, kad viņš kādā treniņa sesijas brīdī "izslēdzas", kas izpaužas kā skatiena novēršana no manis, vēršanās mākoņos un visai apjukusi sejas izteiksme. Ja vēl cenšos viņu no transa izcelt, tad vai nu puika atsakās kustēties vispār vai arī padodas. Mājās - viņš vienkārši pagriežas un aiziet projām. Parasti šādam spriedzes momentam seko kārtīga nopurināšanās un atgūšanās. Atmiņā bija iesēdies vecum vecais padoms, ka sunim nedrīkst ļaut izvēlēties, kad beigt, lai neizveidojas paradums - negribu, nedarīšu. Tāpēc jāpanāk izpildīt vismaz beidzamo komandu. Ideja būtībā ir pareiza, taču ir viens, liels BET - Smaidiņu nevar piespiest kaut ko darīt. Un, tagad saprotot viņu labāk, arī pašai ir skaidrs, cik tomēr muļķīgi ir mudināt un pārliecināt suni, kuram stress ir tik liels, ka visas domājamās šūnas nonāk hibernācijas stadijā.

Kad vienā no nodarbībām par izslēgšanās momentiem, kas var notikt arī tad, kad treniņu sesija ir bijusi ļoti īsa (2 - 3 minūtes), jautāju trenerim pēc padoma - man atbildēja, ka "viņš vienkārši ir tāds suns". Ka, ja nav radināts izmantot domājamo aparātu no agras mazotnes, protams, ka iekustināt to vēlāk prasa pūles un darbu gan no saimnieka, gan suņa puses. Ja tā padomā, tad arī mums vajadzīgs laiks un iedziļināšanās, lai rēķinātu sarežģītus matemātiskus uzdevumus. Protams, ka paies laiks un koncentrēties paliks grūtāk, ja stresojam - tad nesanāk nekas. Smaidiņam tie "sēdi-paliec", "griezies", "dejo", blakus pozīcijas n-tajās kombinācijās, guli, stāvi-paliec utt. - būtībā viss, ar ko mēs strādājam, tā pati matemātika vien ir. Paanalizēju, ko esam darījuši līdz šim, un nolēmu necensties vienā sesijā izdarīt 5-6 dažādas lietas, bet labāk izvēlēties tikai 2, kurām pievērst uzmanību. Ja sunim iet labi, tad pielikt vēl kaut ko klāt.

Ir rezultāti! Smaidiņš šonedēļ nostiprināja "stāvi" (reaģē uz žestu un, es jau varu izslieties pilnā augumā un našķus dot no saviem augstumiem - sunim dibengals pie zemes nekrīt), turpināja mācīties "blakus" iešanu un iešanu atpakaļgaitā. Nošķīrām "guli" no "klanies". Bet sesijas parasti noslēdzām ar komandām, kas Smaidiņam pašam ļoti patīk - "ķepu", "turies" (sunns tup uz pakaļkājām, bet ar priekškājām aptvēris plaukstu), "griezies"/"dejo". Tur, kur platība atļāva, tur starp sesijām ieliku arī izskriešanos (skriešana palīdz atbrīvoties no uzkrātās spriedzes), bet pārējā laikā ļoti kontrolēju sevi, lai neaizrautos, un pabeigtu darbošanos, pirms piekusis pats suns. Tādejādi izslēgšanās momentu praktiski vairs nav, lai gan var redzēt, ka vēl joprojām ir brīži, kad puikiņš drusku tā kā mulst.

Interesanti ir arī tas, ka "izslēgšanās" nav kļuvusi par ieradumu un veidu, kā panākt, lai nekas nebūtu jādara. Jau nākamajā darbošanās reizē šķiet, ka puika ir pilnīgi aizmirsis, ka iepriekš kaut kas sagādājis grūtības. Varbūt tāpēc, ka viņam patiešām patīk pastrādāt.

[Maija_Dakota]

[Imagine]

Kādā citā blogā uzgāju šo attēlu ar virsrakstu: "Dog spelled backwards is God." Vārdu spēle angļu valodā - "dog" - "suns" no otras puses lasās kā "God" - "Dievs"



"Vai tad suņa dzīvespriecīgā, mīlošā un mūžīgi piedodošā daba tev nepateica priekšā?"

Šovakar Smaidiņš varonīgi pieveica stundu garo pastaigu, bet pēc tam zibenīgi nozuda aiz mājas durvīm, un tagad priecīgs ņemas pa būri, cenšoties no gudrajām mantiņām izmakarēt našķīšus.

[dresetajs]

*** Bet sesijas parasti noslēdzām ar komandām, kas Smaidiņam pašam ļoti patīk - "ķepu", "turies" (sunns tup uz pakaļkājām, bet ar priekškājām aptvēris plaukstu)

Procesā:






"Kas tas tāds?":


"Ak, barjera! Nu tad lekšu":




Un jā, pat nodarbībā izslēgšanas nebija!

[Imagine]

Paldies par fotogrāfijām darbībā - vismaz var redzēt, ar ko mēs skolā nodarbojamies.

Šonedēļ gan sniega dēļ teju visur ir jāliek lietā krietna deva izdomas, lai atrastu pietiekami nesniegainu vietu, kur pastrādāt. Kupenās draugs lec iekšā tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kur sniegs līdz ceļiem, tur trīcinās un drebinās, bet uz gājēju celiņiem daudz padarboties nevar, jo turpat blakus iet ielas, kur brauc mašīnas. Līdz ar to suņa laišana no pavadas atkrīt. Taču pamazām, pamazām pildām mājasdarbus.

Pievienojoties sniega tēmai - ķipars sniega klajā tik tikko pamanāms.

[Imagine]

21 dienas likums un kas notiek tālāk...

Ir mīts, ka ir nepieciešama 21 diena, lai iegūtu jaunus paradumus vai lauztu vecos, kaut gan ir pierādīts, ka šis laiks katram ir ļoti individuāls un var ilgt no divām nedēļām līdz pat trim mēnešiem. Pirms gandrīz diviem mēnešiem ar Smaidiņu atsākām strādāt un, lai arī tobrīd likās, ka daudz ko jau zinām, tad izrādījās, ka mums ir krietni daudz darba priekšā. Vissvarīgāk bija lauzt viņa uzskatu - ja es neko nesaprotu, tad es neko nedarīšu - jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, tikt galā ar "izslēgšanos". Savukārt man vajadzēja iemācīties pacietību, neprasīt pārāk daudz no suņa vienā paņēmienā un saprast, kā tad mazās, pelēkās šūniņas ir kustināmas un kā panākt to, lai suns saprot, ka mācīties ir forši.

Teikt, ka gājis ir viegli, nevar, taču daļa no vienādojuma, kas Smaidiņam padarīja mācīšanos interesantu bija:

1) īsas, bet biežas treniņu sesijas (izrādās, ka 2 - 3 minūtēs var izdarīt ļoti daudz un ka pastaigas tāpēc vien paliek interesantākas abiem, ja tās atsvaidzina ar pāris darbošanās momentiem);

2) iesildi un pabeidz ar komandām, kas sunim patīk. Bilžu man nav, bet Smaidiņa gadījumā der viss, ko viņš dara pilnīgi dabiski - dod ķepas, "turēšanās" (pats sēž, bet priekškājas atbalsta pret manu roku), klanīšanās - vai arī tas, ko viņš jau labi zina - sēdi, guli, stāvi, nāc, paliec utt.;

3) grūtākos elementus (Smaidiņam vajadzēja sevi ļoti pārvarēt, lai varētu man komfortabli iet blakus vai līkumot caur kājām) mācīt pa maziem posmiem un pakāpeniski, sākumā daudz atalgojot katru mazo soli pareizajā virzienā; šo pakāpeniskumu es lāgiem aizmirstu, jo, panākumu iedvesmots, saimnieks, protams, grib no suņa paprasīt vēl vairāk un noteikti uzreiz;

4) pats jaunākais - ja komandu izpildīji pareizi, tad šajā sesijā otrreiz to vairs nedarām. Citādi sunim var apnikt vai arī viņš var samulst un sākt improvizēt, lai no saimnieka izdabūtu laukā to, kas tad īsti ir gribēts;

5) iedod brīvdienas; to, ka mācīšanās sunim var būt par daudz, man nebija ienācis prātā, līdz pagājušajai nedēļai, kad Smaidiņam motivācija kaut ko darīt bija tuvu nullei un viņš slēdzās ārā pat pēc vienkāršām komandām. Atmetām ar roku, slaistījāmies līdz treniņa dienai un, ko tu neteiksi, pēc kārtīgām brīvdienām laukumā puika strādāja brīnišķīgi.

Tad vēl vērts pieminēt suņa individuālās īpatnības - Smaidiņam traucē pat viegla un neuzkrītoša fiziska komandas korekcija - pieturēšana, pieskaršanās utt., jo tas novērš uzmanību un puika aizmirst, ko darījām pirms tam. Līdz ar to strādājam tikai un vienīgi uz vilināšanu un pareizo momentu ķeršanu. Sniegainā laikā pārliecinājos, ka mans suns ir caca un, ja vien laukums nav attīrīts no sniega, tad par strādāšanu vari aizmirst. Tumsā savukārt ir momenti, kad ēnas nobiedē.

Divu mēnešu darba rezultāts - man ir suns, kuram patiešām patīk un gribas mācīties. Tagad, kad viņš jau šo to zina, tad, cenšoties atkost jauno, tā vietā, lai slēgtos ārā, puika pats piedāvā dažādas pozīcijas un uzvedības modeļus. Piemēram, pie "velšanās", kur ļoti svarīga ir pareiza rokas kustība, Smaidiņš atkarībā no kāruma lokācijas te met ar ķepām, te klanās, te guļas, sēžas un visam pa vidu aste sparīgi luncinās, jo našķīti taču, ai, kā gribas. Var arī just, ka entuziasms ir liels, un kad sanāk, tad viņš tīri priecīgs defilē riņķi, kā izrādīdamies - re, kā es protu. Vai arī sesijas noslēgumā pats aiziet kārtīgi izošņāt treniņu vietu, lai atrastu un uzlasītu nobirušos kārumus. Un solis allaž pēc mācīšanās ir tāds atsperīgs, un puika ir ļoti labā garastāvoklī.

Tā, lūk... pašai grūti noticēt, ka tik īsā laikā no suņa, uz kuru sākumā neliku visai lielas cerības ne attiecībā uz mācīšanos, ne socializēšanos, tagad pakāpeniski veidojas brīnišķīgs būtnis, ar kuru strādājot rodas sajūta - mēs varam vēl daudz, mēs varēsim visu!

[dresetajs]

Prieks par jums abiem!!!