Imagine wrote:karalislauva - man liekas, ka mācīt un audzināt jebkuru suni nav ne medusmaize, ne neiespējamā misija. Tur pat izcelsmei nav nozīmes, cik saimnieka vēlmei kaut ko iesākt un neaizbildināties - ai, tas jau ir .... (ieliec jebkuru šķirni), ai, viņš jau no patversmes, ai, viņš jau tāds ir, ko tad tur utt. Svarīgi, lai ir mērķis un vīzija, ko vēlies sasniegt.
Salīdzinot ar kucēnu - pirktu, no patversmes vai kā citādi iegūtu, kuru tu pats uzaudzinot vari lielā mērā "veidot", pieaudzis suns ļoti bieži nāk ar saviem putniem un uzvedības problēmām dzīves apstākļu dēļ, un labot uzvedību, iedvest ticību sev prasa vairāk laika un pacietības, nekā novērst pirms tās vēl radušās.
Imagine wrote:Un pats galvenais - pieaudzis suns der tādam cilvēkam ar tādu dzīvesveidu, kuram nav iespējas kucēnu izauklēt, izskriet līdzi un izskolot.
Imagine wrote:Žēl, ka pašiem suņiem nevar pajautāt, ko viņi sajūt un kā viņi jūt.
Imagine wrote:Pēc ģīmīšiem, protams, visi līdzīgi. Tāds tādu pazīs pa gabalu.
Par lielajiem un mazajiem
Šodien uzdūros rakstam par to, vai suņa izmērs ietekmē viņa uzvedību (http://thebark.com/content/big-dogs-small-dogs). Interesanti tāpēc, ka par šo jautājumu interesējušies arī zinātnieki. Godīgi sakot, neko pārsteidzoši jaunu es neuzzināju, bet pamatdoma bija sekojoša - suņi neatkarīgi no izmēra vēl aizvien ir suņi un tiem patīk darīt suniskas lietas. Atšķiras tikai cilvēku attieksme pret uzvedības izpausmēm. Piemēram, agresīvu čivauvu vai takšeli, no kura veterinārajā klīnikā baidās pat saimnieks, neuztvers par bīstamu suni tādā mērā kā liela auguma duksi, kurš līdzīgos apstākļos uzvedīsies tāpat. Tas lika atcerēties nesenu epizodi, kur Smaidiņš pēkšņā drosmes uzplūdā metās mani aizstāvēt no flomasteriem (ar draugiem zīmējām uz grīdas plakātu) un par to pasmējāmies, kaut gan visticamāk smiekli nenāktu, ja suns būtu bijis stipri lielāks.
Bet, turpinot tēmu par atšķirībām lielizmēra un kompaktās kategorijas četrkājaiņiem, jāatzīst, ka man šo mēnešu laikā ir nācies daudz kam pielāgoties, jo, izrādās...
1. Mazos no cilvēka augstumiem ir viegli nepamanīt. Tāds viegli pinas pa kājām, tādā viegli ieskriet, un es vēl joprojām jūtos vainīga katru reizi, kad nejauši sanāk uzkāpt uz ķepas un Smaidiņš ar skaļu "VAIĪĪĪ!" aizspurdz projām. Ir arī jautri mirkļi - bieži sanāk braukt ar vilcienu, kur Smaidiņš ir atklājis "apakškrēslu kupeju" priekšrocības un tad samulsums konduktoru sejās, kad tiek pasniegtas divas biļetes. Tagad gan esmu iemanījusies teikt, ka "Draugs ir zem krēsla". Vai arī starppilsētu autobusā, pērkot biļeti pie šofera, sakot: "Vienu man un vienu sunim." Domīgi drūms skatiens un jautājums: "Kur tad ir tas suns?"
2. IR tāda lieta kā noguris suns. Vecais suns pat sirmā vecumā bija gatavs iet visur, jebkurā diennakts laikā un cik ilgi vien nepieciešams. Smaidiņš piekūst... nav garo gabalu skrējējs, bet baudītājs un izzinātājs un viņam nekas nav pretim tikai pa savu rajonu tusēt. Tagad gan ir kļuvis drusku izturīgāks, ejam garākās pastaigās, bet vēl aizvien mīļākā nodarbe ir gulēt un augšā necelties.
3. Agrāk nesapratu, kāpēc mazo suņu saimnieki savējos tik daudz pa rokām staipa. Tagad pašai tāds ir (mazs gan, bet vēl joprojām suns) un ir grūti atturēties no paņemšanas klēpī un samīļošanas. Smaidiņš gan neprotestē un pašapzinīgi pacieš. Cik vien iespējams, ļauju viņam iet pašam ar savām ķepām, bet vilciena kāpnes, autobusa pakāpiens ir nepārvarams šķērslis.
4. Mazam sunim nav bezizmēra kuņģis - Smaidiņš ir no tiem suņiem, kas bļodiņu tukšu neatstāj un, ko nevar apēst uzreiz, to paslēpj. Kādu vakaru pāršāvu pār strīpu ar sauso barību - tai ir tendence kuņģītī uzbriest. Divas stundas vēlāk mans nabaga draugs atbrīvojās no vakariņām. Tāpēc tagad ļoti cenšos ar sauso un paiku kopumā piebremzēt, lai cik ļoti gribētos iedot vēl mazdrusciņ.
5. Daži apmācības elementi ir problemātiski - piemēram, "blakus", kur ar treneri prātojam, kā to mācīt tā, lai man nevajadzētu iet pastāvīgi saliekta naža pozīcijā, kas ilgstoši nebūt nav ērti (turklāt Smaidiņš ir viens no tiem retajiem suņiem, kas pastaigas laikā izvēlas turēties man aiz muguras). Šobrīd ir doma par "targeting" apgūšanu, bet, ja kāds cits ar mazsuni ir izgājis paklausības kursu un vēlas padalīties, kā komandu apguvi padarīja ērtu saimniekam, labprāt uzklausīšu komentārus.
6. Vari aizmirst par tīrām drēbēm - maziem suņiem ir tendence un vēlme būt mazliet augstākiem un tuvākiem saimniekiem. Tas savukārt nozīmē, ka lietainā laikā saimnieka bikses, līdz ceļgaliem būs notašķītas ar dubļiem, par jaku piedurknēm nemaz nerunājot. Tas nebija ienācis prātā un tagad vēl ir jāizdara izvēle - iemācīt pakaļkājās neslieties vai arī... nesūdzēties un biežāk drēbes mainīt, jo tas, kā Smaidiņš komunicē, ir ļoti mīļi.
7. Un - jā - mazs suns ar savu kažoku var piepildīt māju tikpat intensīvi kā lielais.
Laika gaitā saraksts noteikti papildināsies.
Te foto ar Smaidiņu, kurš ligzdo. Viņš citreiz zem segas prot palīst tik meistarīgi, ka nepaliek ārā ne degungals, ne aste. Vakar gan noķēru viņu brīdī, kad pats zem pleda, bet aste ārā - luncinās.
Imagine wrote:*** Bet sesijas parasti noslēdzām ar komandām, kas Smaidiņam pašam ļoti patīk - "ķepu", "turies" (sunns tup uz pakaļkājām, bet ar priekškājām aptvēris plaukstu)
Users browsing this forum: No registered users and 20 guests