Par momentiem, kas skaitāsPavisam nesen manam pirmajam sunim Kronai būtu palikuši 17 gadi, tāpēc, pieminot vecos, labos laikus, es pārskatīju visas fotogrāfiju mapītes datorā, meklēdama viņas fotogrāfijas. Skumji nācās secināt, ka man ir simtiem dzīves fotomirkļu ar patversmes suņiem, no kuriem daļai es vairs neatceros vārdus un no kuriem nevienu dzīvē vairs nesatikšu, taču ar savējo - tikai nedaudzas. Kolekcija ar video, no kuriem Kronai veltīts tikai viens. Sešus gadus diendienā nodzīvo kopā ar suni, piedzīvojumu un atmiņu daudz, taču foto maz. Droši vien, ka tad, kad suns bija blakus, pieņēmu viņu kā kaut ko pašsaprotamu un mūžīgu. Un gluži kā ar visiem tādiem, arī es viņu zaudēju pēkšņi un negaidīti, un tad jau arī bildes uzņemt ir par vēlu. Taču tās dažas, kuras ir, ataino momentus, kas ir bijuši svarīgi.
Dāma visā savā godībā pārrauga to, kas notiek patversmes suņu skoliņā. Jaunībā pietiekami iztrakojusies un ar citiem izkāvusies, viņa vecumdienās neapšaubāmi bija autoritāte patversmes suņu vidū. Gudrais un mierīgais līderis, kurš savu vērtību apzinās un ar kuru konfliktus necēla pat visasociālākie suņi. Pie viņas luncināties līda visi jaunie un nedrošie suņi (un tas viņai krita uz nerviem), viņai sava pārākuma nostiprināšanai pietika tikai ciešāk paskatīties, lai otram būtu skaidrs, kur ir viņa vieta. Viņa savas pašpārliecinātības dēļ arī vēlāk palīdzēja visiem audžubērniem nebaidīties no dzīves aiz patversmes žoga.
Dzīvesgudrs suns, taču man ir žēl, ka savulaik tieši šīs īpašības dēļ man likās, ka viņai suņu skola nav nepieciešama. Jo suns izpildīja visas saimnieka prasības, rāmi gāja pie pavadas, uz ielas uzvedās adekvāti un citu utu viņai arī nebija. Lai gan interese par darbošanos viņai neapšaubāmi bija un, ja toreiz būtu zinājusi kaut pusi no tā, ko tagad, arī viņu vestu skoloties.
Krona pēc nonākšanas pie manis nebija agresīva izpausmēs pret citiem suņiem, kaut gan patversmē bija izslavēta kausle un aizbēgšanas meistare. Augstākais, ko viņa atļāvās, bija rūkšana un ašs grābiens pie purna, ja uzmācīgais pilsonis nesaprata. Taču bija suņu vecuma grupa, kuru viņa konkrēti necieta, un tie bija kucēni. Jo viņi - kā labi redzams fotogrāfijā - uzskatīja, ka veca suņa rūcināšana un kaitināšana ir kaut kas šausmīgi uzjautrinošs. Tāpēc dancoja riņķī metra attālumā un aprēja. Kā vecā uzrūca, tā visi aiznesās projām, lai pēc brīža atgrieztos un izdarības atkārtotu.
Krona nelabprāt dalīja savu guļvietu ar citiem. No visiem maniem audžubērniem viņai tik tiešām patika un viņa labi jutās tikai ar diviem - puikām, savukārt visas meitenes tika pieciestas ar sakostiem zobiem. Turklāt varēja manīt, ka, laikam ejot, viņa kļūst arvien bēdīgāka un bēdīgāka, jo jaunais, protams, pieprasa uzmanību no saimnieka uzstājīgāk, bet vecais jūtas nostumts malā. Labi atceros, kā vienam no suņiem mētāju bumbiņu, bet Krona nāk pie manis, pazemīgi luncinādamās un glaužas gar kājām, kā sacīdama "ka es arī esmu laba". Apstākļi tolaik neatļāva turēt vēl vienu suni, un man arī tagad šķiet, ka pēc tik daudziem patversmē nodzīvotiem gadiem viņa bija pelnījusi būt un palikt kā vienīgais bērns.
Interesanti, ka Mišela - suns pa kreisi - bija vienīgais audžubērns, kuru Krona patiešām uztvēra kā lielu konkurentu arī tad, kad viņa vairs pie mums nedzīvoja. Kad laidu Mišelu patversmes pagalmā bez pavadas izskrieties, tad Krona - lai cik būtu pārgurusi - vienmēr rausās kājās un arī prasījās ārā līdzi. Tā pat nebija greizsirdība, bet... vienkārši kaut kas, ko Krona mēdza darīt.
Kokudancis - ja kādam vēl ir suns, kurš ar baudu kasa muguru pret kokiem, stabiem un gultas malām, tad zina, ka tas ir ļoti smieklīgs skats. Kronai tā bija gandrīz kā vesela deja apkārt kokam, no vienas, no otras puses, bet sejā ļoti svētlaimīga izteiksme.
Alusuns - Kronai ļoti patika rakt, viņu uz to varēja arī piedabūt tad, ja es izlikos pakašājam zemi, tad viņa metās klāt un cītīgi turpināja iesākto. Laukos viņai zem dārza krēsla bija izrakts vesels štābs, tas pats bija iekārtots zem dzīvojamā treilera. Tāpat viņai dzīvi interesēja visas alas - reiz viņa atrada tik dziļu, ka, ielienot pazuda pavisam, atstājot aiz sevis saimnieku, kas garāmgājējiem turpmākās piecpadsmit minūtes atstāj dīvaina cilvēku iespaidu. Kā citādāk izskaidrot to, ka stāv kāds un skatās zemē.
Džuljeta un Romeo - Krona dievināja maza auguma sunīšus. Acis mirdzēja, aste luncinājās un mīlošā dvēsele lauzās pa visām porām ārā. Viņai rajonā bija vairāki tādi suņudraugi, kuri gan ne vienmēr prata novērtēt viņas mīlestības izpausmes. Savukārt fotogrāfija raksturo Kronas tā saucamo mīlas dzīvi kopumā - viņa allaž bija tā Džuljeta, kurai bija jāstāv lejā, kur no neaizsniedzamiem augstumiem (vai aiz necaurejama žoga) uz viņu noraudzījās Romeo. Arī šis Romeo ir ļoti reāls - Krona allaž mēdza apstāties tieši pie šī balkona, lai pārliecinātos, vai mazais draugs nav izlaists ārā paelpot svaigu gaisu.
Kad Kronu paņēmu, tad viņa nebija pieradusi pie glāstiem - man vispār likās, ka viņa ir suns bez īpašām emocijām, ļoti neatkarīgs, cilvēku viņam īsti nevajag. Varbūt tā arī ir ar tiem suņiem, kuri nav zinājuši, ka var būt arī savādāk. Lai arī salīdzinājumā ar Smaidiņu Krona nebija tik uzbāzīga un, kad mācījos vai strādāju, tad mierīgi gulēja, tad arī viņa laiku pa laikam nāca lūkot, ko tad es daru, varbūt es gribētu viņu samīļot? Varbūt vēl labāk - puncīti pabužināt? Viņai arī īpaši nepatika man blakus gulēt, bet gan ieturēt distanci. Kopmītnēs dzīvojot, istabiņā nebija daudz vietas, tāpēc mana gultas mala atradās pie rakstāmgalda. Jāmācās bija ļoti daudz, ilgi un pamatīgi, tāpēc Krona pasāka man gulēt vietā starp mani un spilveniem un ar purniņu bakstīja roku, lai es viņu paglaudu.
Kronai laika gaitā izveidojās gulētiešanas rituāls. Manu gultu viņa, protams, iekaroja jau pirmajā dzīvošanas nedēļā pie manis. Pusdeviņos kāds kļuva ļoti nemierīgs, ja gulta nebija jau saklāta un gatava gulēšanai. Zīmīgi skatieni, izteiksmīgas nopūtas un atgriešanās vēl pāris reizes, ja pirmajos mēģinājumos ziņa nebija skaidra. Labākā bija tikko uzklāta gultasveļa, kurā ar baudu kāds vārtījās no viena uz otru sānu, tad piecēlās kājās un kārtīgi ieberzēja galvu un pieri (platās galvas dēļ, viņa to varēja nolikt gandrīz "galvstājā"), sakašāja segas, paplucināja drusku ar zobiem un tad ar apmierinātu nopūtu iekārtojās pašā vidū. Jo vecāka viņa kļuva, jo gulēja, protams, vairāk, taču miegs līdz dzīves beigām bija ļoti trausls. Mazākā kustība, troksnis viņu varēja iztrūcināt. Es to skaidroju ar to, ka, patversmē dzīvojot, trokšņu un trauksmes līmenis dienas laikā ir visai intensīvs. Kā kāds noiet garām, tā reju koris, protams, gulēšana nekāda nesanāk. Smaidiņš tādā ziņā ir pilnīgi tas pats. Ar to atšķirību, ka Krona, iztraucēta no miega, apvainojās, izkāpa no gultas un sēdēja, man muguru pagriezusi, bet Smaidiņš krīt panikā un mūk.
Tāda dzīve sešu gadu garumā un pāris fotogrāfijās izskatās kopā ar Kronu. Ja kaut ko varētu pagātnē mainīt, tad es gribētu to, lai man no viņas nebūtu vajadzējis atvadīties steigā. Kaut būtu bijusi diena, divas varbūt pat nedēļa, lai varētu viņu vēl pēdējoreiz kaut kur aizvest, ļaut našķoties no ledusskapja, gulēt man blakus - būtībā darīt visas tās lietas, kas viņai patika. Pirms kāda laika runāju ar kādu kolēģi par to, ka suņiem ar hroniskām slimībām, ar vēzi savā ziņā sadzīvot ir vieglāk nekā cilvēkam, jo viņi līdz pašam beigām nezina un nemoka sevi ar domu par to, ka mirs. Tādēļ arī viņi turpina izdzīvot katru dienu, bet nožēla un jautājums par to "kā būtu, ja būtu" paliek saimniekam. Suns jau tev nepārmet, ja kaut kas nav sanācis kā plānots.
Katram ir tie īpašie suņi, kas gadās vienu reizi dzīvē, un, kad viņi aiziet, tad gribas vietā tieši tādu pašu un liekas, ka tādu otrreiz atrast nevarēs. Tāpēc arī man ilgu laiku bija grūti pieķerties kādam vienam sunim. Taču dzīve ir interesanta ar to, ka nākamo suni tā piespēlē pavisam citādāku un - izrādās - ka arī ar tādu vari sadzīvot, tev tāds patīk un tu to īsā laikā ļoti, ļoti iemīļo.
Citā blogā gudri pateikts - neviens nevienu neaizvieto - par Kronu dažkārt domāju un man viņas vienmēr nedaudz pietrūks, tāpēc priecājieties par katru kopā pavadīto dienu ar savu mīluli un iemūžiniet fotogrāfijās. To nekad nevar būt par maz.
by Imagine » 02 Dec 2016, 17:24 
.
