Smaidiņš zina labāk

Blogs and Chats

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 01 Jan 2018, 16:33

Rimti arī 2018. gadā

Intereses pēc paskatījos, ko solījos pagājušā gada sākumā, un pārliecinājos, ka, izvirzot mazus un sasniedzamus mērķus, nereti izdodas paveikt mazliet vairāk. Klusais sapnis par paklausības rallija sacensībām tika īstenots ar uzviju - dalību ņēmām 4 un nopelnījām vienu medaļu. Ja paklausības mācīšanos var salīdzināt ar deju, tad šī gada laikā Smaidiņš un es esam sadejojušies drusku labāk, un atliek cerēt, ka deju meistara (lasi - trenera) vadībā, soļus un kustības saskaņosim vēl labāk.

Image
Otrs - nebaidīšanās no plastmasas maisiņiem. Njā... bailes ir tāda interesanta lieta, kuru ārstēšanai vienas formulas visiem nav. Turklāt, ja runa ir par jūtīgu un emocionālu suni, tad jārēķinās, ka laikam jau vienmēr būs tā "pa viļņiem". Kur vienas bailes pagaisīs, tur vieta radīsies nākamajām. Čaukstoši maisiņi vairs nav fobija "nr.1", taču nevaru teikt - tādēļ, ka būtu pie tā īpaši piestrādājuši. Puika pierada. Treniņos, mājās, pastaigu laikā. Pačaukstini, viņš paliek domīgi stāvam, ja troksnis bijis pēkšņs - tad gan atsprāgst pāris soļus tālāk, kā sitienu dabūjis, taču atnāk atpakaļ painteresēties, vai tik tur nav kaut kas ēdams.

Toties šogad viņš pirmo reizi pamanīja, ka ārā uguņo un ka šaušanas troksnis ir kaut kas, no kā jāraustās. Pirms pāris mēnešiem pasāka jūtīgi uztvert tuvu garām braucošās mašīnas, sevišķi vakaros, kad vēl priekšējie uguņi zibinās. Slota ir briesmīga padarīšana, jo galīgi nav skaidra saimnieces grīdas slaucīšanas loģika. Un attiecībā uz viņu - pārdzīvojums ir dziļš - to nevar ar ēdienu nomākt un aizvilināt, tur nevar pateikt komandu vai kā citādi viņu savākt. Ja vieglāk, palīdz emocionālais atbalsts, paņem rokās, draudzīgi aprunājies, izstāsti, ka viss jau būs labi. Tādos brīžos puisis pats tā kā nomierinās, sapurinās un skrien, ar lepni paceltu astīti. Smagākām situācijām zāles es neesmu atradusi, un mani apbēdina tas, ka es vēl neprotu viņam tad palīdzēt.

Bailes savā ziņā ir veids, kā dzīva būtne mācās. Bailes no kaut kā ir kā sarežģīts matemātisks vienādojums, kamēr esi procesā un neredzi rezultātu, ir gan satraukums, gan nemiers, gan puņķi un asaras, bet, kad esi nonācis līdz iznākumam, pēkšņi tev paveras cita pasaule. Tu esi nonācis žoga otrā pusē un vairs neskaties atpakaļ. Smaidiņš un sabiedriskais transports ir vēl viena sāpīga tēma, taču pēc šī gada man ir cerība. 1 no katriem 4 braucieniem tiek aizvadīts mierīgi. Klēpī guļ pie visām miesām trīcoša klimpa sunīša izskatā, bet paiet minūtes un pamazām drebulis atkāpjas. Pabužini galviņu, pie ausīm, pie purniņa - lāgiem nomierinās pavisam. Bailes kā ar roku tiek noņemtas, kad viņam pasaki: "Viss. Kāpsim laukā!" Un puisis priecīgs izlec no klēpja, purinās, staipās, sajūsmināti pauž, ka "redz, es taču esmu palicis dzīvs!" un ir pilnā gatavībā doties dzīvē. Kaut kur mazajā galviņā šis iracionālo baiļu vienādojums tiek risināts, kaut kur ir atrastas pirmās atbildes, pirmie nervu savienojumi, kas ļauj nomierināties un atslābt. Un paies laiks - vienalga vai tas būs vēl viens gads vai vairāki - puika ar šo problēmu būs ticis galā. Jo, tāpat kā mēs cilvēkam, kuram ir bailes no augstuma, nevaram iestāstīt, lai nebaidās, tāpat arī ir lietas, kur sunim ir jāļauj izdomāt pašam. Kad tas ir paveikts - atpakaļceļa nav. Tikai uz priekšu.

Image
Pagājušogad Smaidiņš Jauno gadu sagaidīja aiz dīvāna, šogad slēptuvi atrada vannasistabā zem vannas. Traģikomisks skats - bilde arī, ne tāpēc, lai pasmietos, bet atcerētos. Es sapratu, cik svarīgs jūtīgam sunim ir miers un klusums, un kāds milzīgs kontrasts ir mūsu ikdienas sadzīve ar to ļembastu, kas ir ģimenes lokā, svētkus sagaidot. Jo Smaidiņš nesaprot ne to, ka televizors fonā ļerkšķ, ne to, ka tik daudz cilvēki riņķī, visi kaut kur iet, skaļi runā, trokšņo, durvis virinās, saimniece arī mierā nesēž, nav ne pazīstamo kaktu, ne arī var saprast, kur uz dīvāna piemesties. Nav skaidrs, kāpēc ir jādzied vai kāpēc ārā uguņo un šauj. Mazam sunim milžu pasaulē ir grūti aptvert to, ka ir tik daudzas lietas, kas notiek reizē, un ka netiek dots laiks tās apdomāt un saprast. Un kad "katliņš verst pāri malai", tad drošāk ir nolīst šaurā un tumšā vietā. Jāatzīst, ka laika gaitā tomēr pielāgojies savam sunim vairāk nekā spied viņu pierast pie apstākļiem. Mana vecā Krona paniski baidījās no uguņošanas, un es kopš tā laika uguņošanā nesaskatu nekādu šarmu un skaistumu. Savukārt šodien - mājās atgriežoties - sapratu, ka man - tāpat kā Smaidiņam - daudz patīkamāks ir mājas miers, klusums un rutīna. Varbūt tas nav tikai suns vien, bet vecums arī... :D

Image
Apņemšanās nākamajam gadam sporta jomā tikai viena - dabūt tos nepieciešamos 90% četrās trasēs, lai pārietu uz RO-1. Un mazāk sēdēt mājās - vairāk doties ar mazo draugu dabā. Viņš tagad ir pilnvērtīgs un aizrautīgs pārgājienu biedrs. Tāpēc otra vēlēšanās - pabūt tur, kur ir skaisti, kur daba dod spēku un kur vēl labāk nekā ikdienā jūti saikni starp savu un suņa Es.

Laimīgu Jauno gadu!
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 543
Joined: 23 May 2013, 23:59

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 05 Jan 2018, 20:54

Smaidiņa ofiss

Dažreiz it kā sarežģītām lietām ir vienkāršs risinājums. Droši vien esmu minējusi, ka man mājās pie datora pastrādāt ir teju neiespējami, jo puisis īsti nesaprot, kāpēc saimniece ilgi sēž un skatās vienā punktā, ja varētu pievērsties citām lietderīgākām nodarbēm. Piemērām, rotaļām vai ēšanai, vai gulēšanai gultā, kur sunim sirdsmiers, ka savs cilvēks ir pie vietas. Pieļauju, ka daudzi, kuriem ir suņi, ir piedzīvojuši arī "psiholoģisko teroru", kad tevi hipnotizē pārmetumu pilns acu pāris, kad cenšas iekārtoties ērtāk, bet nemitīgi trinas gar un ap kājām, pukst un vaid, un činkst utt. Vienīgais, ko Smaidiņš savā arsenālā neizmanto, ir riešana un - paldies Dievam!

Laiku pa laikam, piekāpjoties viņam, strādāju vai nu, viņam sēžot man klēpī (bet pēc pusstundas 9 kg miesas kājas padara stīvas un nejūtīgas), vai arī es sēdēju uz dīvāna ne sevišķi ērtā leņķī, kas ilgtermiņā atstāja nepatīkamas sekas uz muguru. Smaidiņš labi saprot komandu "vietā", bet to izpilda ar bēdīgu sejas izteiksmi un nolaistu asti, uztverot to drīzāk kā par sodu. Jo galu galā viņš jau tikai grib piedalīties.

Šī gada decembrī beidzot atradu kompromisu, kas der mums abiem. Puikas sirdsmiera labad (jo jābūt blakus saimniecei, pat ja nav skaidrs, kas ir tās garlaicīgās lietas, ar kurām viņa nodarbojas), blakus savam krēslam iekārtoju ofisu arī viņam - no diviem virtuves beņķiem saliku tādu kā plauktu, spilvens un sega pa virsu - gatavs. Puika pirmajā reizē bija tāds šaubīgs, bet tagad pats nāk labprāt blakus gulēt. Miers pašam un saimniece var bez sirdsapziņas pārmetumiem nodoties darbam. Turklāt tāds snaudošs kompanjons, pie kura var ik pa laikam roku pastiept, lai pabužinātu aiz auss vai pakakli, ir patiešām jauks darba biedrs.

Image
Te arī foto ar pašu stāsta varoni. Tiesa gan nelaimīga sejas izteiksme tāpēc, ka saimniece izvilkusi fotoaparātu. Tā elektroniskā acs tomēr vēl sabojā garastāvokli...
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 543
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby nezinīte » 07 Jan 2018, 08:42

Ļoti smuks puisis uz ļoti smuka deķīša!
nezinīte
Puppy
Puppy
 
Posts: 115
Images: 8
Joined: 08 Aug 2017, 15:14

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 19 Jan 2018, 15:45

Pārdomas par patversmju suņiem

Šonedēļ pie manis viesojās bijusī darba kolēģe no tiem laikiem, kad vēl pati strādāju patversmē. Tā kā mūsu darba vietā suņu rejas vairs neskan jau trīs gadus, devāmies lūkot, kā izskatās citās patversmēs, un savu interesi apvienojām ar labiem darbiem, izvedot pastaigās to četrkājainos iemītniekus.
Visiem patversmes suņiem manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta, taču pārliecinājos, cik gan daudz viss savādāk izskatās nejauša apmeklētāja acīm. Es redzēju daudzus suņus, taču nebija sajūtas, ka gribētos visus paņemt uz mājām līdzi, un sapratu, ka, ja man tagad vajadzētu kaut kur braukt un meklēt suni, ko vest mājās, būtu grūti. Jo no vienas puses ir skaidri jāzina, ko tu gribi, no otras - nevar latiņu celt pārāk augstu, jo patversmes nav lielveikals, kur suni varētu izvēlēties kā termosu ar pareizajiem parametriem, krāsu un elektroenerģijas patēriņu.
Image

Attiecībā uz pirmo argumentu - ja man ļautu izpausties, tad laikam jau beigās es ilustrācijai no azotes izvilktu Smaidiņu un teiktu - ja jums ir tieši tāds, tad es ņemu un braucu mājās. Ja pasaki administrācijai par savām vēlmēm par maz (kaut vai aptuveno izmēru, vecuma diapazonu un ka suns ir paredzēts dzīvošanai dzīvoklī), tad nereti gadās, ka par tevi jau sākumā izdara spriedumu kā nenopietnu adoptētāju un īpaši necenšas ne tuvāk un detalizētāk iztaujāt, ne suņus parādīt, ne arī par tiem pastāstīt tuvāk vai censties kādu īpaši izcelt. Un tad, ejot garām voljēriem un būriem, no kuriem uz tevi raugās tik daudz acu pāru, no kuriem tu tiec apriets vai draudzīgi sveicināts, ir distancēta sajūta. Vientulība pūlī - it kā viņu ir daudz, bet to vienu īsto ne tu pats saskati, ne arī tev palīdz ieraudzīt.
Image

Aizdomājos par tik ļoti iemīļoto saukli "Nepērc - adoptē!", kam es daļēji piekrītu. Ja man būtu māja, iežogota teritorija, laiks, nauda un nebūtu neviena suņa - izvēles iespējas apmeklētajās patversmēs būtu visai lielas. Aitu suņi no vidējiem līdz lieliem, spuraiņi un pūkaiņi, laikas un haskiju metisi, enerģiski un flegmātiski, sargi un vienkārši mājas mīluļi. Ja ir tā, kā tagad - dzīvoklis, viens suns jau mājās, ar kura vajadzībām un vēlmēm ir jārēķinās, un brīvais laiks, kurš pietiek pieaugušam sunim vai pusaudzim, bet ne kucēnam, tad tā izvēle sašaurinās ļoti, ļoti, ļoti. Galu galā no četrām apmeklētajām patversmēm, no ap 300+ tur dzīvojošajiem suņiem kritērijam - lai suns labi manās mājās justos - iespējams, atbilda trīs suņi, kas nav slikti, taču gribas jau kustoni paņemt ne tikai tāpēc, ka citu nebija. Diemžēl ne visi labie nodomi sakrīt ar iespējām, ko vari sniegt.
Image

Man gan pirmais, gan otrais suns ir adoptēts, atšķirīgi, bet brīnišķīgi kustoņi katrs savā veidā, taču - atskatoties uz to, kāpēc es viņus izvēlējos, saprotu, ka tas nebija strikti racionāls vai tikai emocionāls lēmums. Kronu es pirms tam 5 gadus no vietas biju vedusi pastaigās un vēl pusgadu pirms adopcijas katru nedēļu vedu uz mājām iepazīties ar jauno vidi un redzētu, vai viņa sadzīvos ar maniem ģimenes locekļiem. Smaidiņš manā redzeslokā bija pāris nedēļas, arī ar viņu es sākumā piekritu tikai pamēģināt, jo tolaik vēl bija ļoti daudzi argumenti, kāpēc suns mājās nebūtu laba doma. Un ar katru no maniem audžubērniem no patversmes laikiem bija līdzīgi - es iepazinu viņus vispirms un tikai pēc tam, rūpīgi pārdomājot, piedāvāju vietu savās mājās. Jo viena no daudzām lietām, ko patversmē strādājot iemācies, ir, ka šo suni pievilt otrreiz nedrīkst nekādā gadījumā. Sajūtai, ka vēlies palīdzēt, strādāt un tikt galā ar visām grūtībām, ir jābūt stiprai un noturīgai.
Image

Vērtīgākais no šiem apmeklējumiem bija izpratne par to, kādus tad savā laikā manus patversmes suņus redzēja tie, kas brauca izvēlēties sev četrkājaino draugu. Es kā kopējs savus suņus pazinu gandrīz līdz kaulam - sevišķi tos, kuri aizsēdējās uz gadu, diviem vai trijiem. Man bija laiks, ko viņiem veltīt ārpus rutīnas "būris-pastaigu laukums-būris" - rotaļāties, samīļot, aprunāties vai vienkārši barā palaist pa pagalmu izskrieties un izdauzīties. Būt tam cilvēkam, kam veltīt pieķeršanos, kam sekot pa pēdām, kurš piešķir jēgu un uzdevumu dzīvei, kamēr ir jāgaida savas mājas.
Image

Tāpēc bieži, vedot apmeklētājus apskatīt suņus, man bija patiešām žēl, ka nevarēju viņiem parādīt to, ka aiz birkām "VAS metiss", "terjera jauktenis", "hiperaktīvs briesmonis", "dāma ar raksturu", "kucēns, kas varbūt izaugs liels", "ļoti bailīgs", "svešiem neuzticas" un tā tālāk, ir personības, mīlošas un uzticības pilnas dvēseles, kurām vajag tikai nedaudz, lai tās mirdzētu. Varbūt tieši šīs tuvības man pietrūka, apciemojot citu patversmju suņus šonedēļ, neļaujot saskatīt vairāk kā tikai ārējo veidolu. Varbūt tieši šo man vajadzēs atcerēties tad, kad es patiešām nopietni pievērsīšos otra suņa meklējumiem.

*Foto no maniem bijušajiem audzēkņiem darbā patversmē - par lielāko veiksmi uzskatu to, ka līdz mana darba gaitu beigām viņi visi atrada mājas.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 543
Joined: 23 May 2013, 23:59

Previous

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 4 guests