Zinātne: par neiromediatoriem un mācīšanās procesuSmaidiņam pirms pusotra gada lielākais izaicinājums bija iekustināt pelēkās šūniņas, savukārt saimniecei - pilnībā pārskatīt visu, ko viņa bija iepriekš zinājusi par suņiem, lai kļūtu elastīgāka attiecībā uz mazā pintiķa audzināšanu un apmācību. Tagad "pastrādāsim" ir kļuvis par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu - ja saimniece kādreiz noslinko, tad Smaidiņš ar zīmīgiem skatieniem, izteiksmīgām nopūtām un nemierīgu soļošanu apkārt liek nojaust, ka "man kaut ko vajag" un "saimniec, tev kaut kas lietas labā ir jādara". Ja domājamās un fiziskās aktivitātes ir līdzsvarā, tad man blakus omulīgi snauž piekusis, bet bezgala apmierināts suns.
Līdzīgi kā Smaidiņam pirms darīšanas vajag apdomāties un saskatīt skaidru mērķi un jēgu komandai - mani ne vienmēr apmierina problēmsituācijas raksturojums "tāpēc, ka tā ir un viss", jo gribas uzzināt visus "kāpēc?" un no tiem izrietošos "vai varam lietas labā kaut ko darīt?". Cilvēkam, kuram patīk rakt dziļi, Smaidiņš ar savām bitēm un īpatnībām ir ļoti piemērots izpētes objekts, tāpēc, kad vien laiks atļauj, es meklēju un lasu dažādus zinātniskus rakstus un pieredzes stāstus, lai gūtu labāku izpratni par savu sarežģīto zvirbulēnu.
Viena raksta sakarā īsi atgriezīšos pie tēmas par izslēgšanos - mums tuva, "mīļa" un mūžam aktuāla. Kad tikko Smaidiņu paņēmu, viņš vienas mājas izolācijā bija pavadījis vairākus gadus, tāpēc viss mācīšanās un adaptēšanās process mijās te ar īsiem intereses uzplaiksnījumiem, te ar pilnīgu atslēgšanos - tā, ka aiz plati ieplestajām acīm gaismiņa apdzisusi. Man daudz sarūgtinājuma brīžu bija tad, kad tik tikko viss bija gājis labi, un pēkšņi (tā toreiz likās) puikas vairs nav. Un viss - neko vairs nevar izdarīt. Es to ņēmu ļoti pie sirds, brīžiem likās, ka viņš tā dara, man spītēdams.
Tagad Smaidiņš dažreiz vēl joprojām samulst, taču veids, kā tas notiek, ir mainījies. Tā vietā, lai ierautos sevī, puikam stress laužas uz āru - viņš sāk elsot, trīcēt, tirināties riņķī un lāgiem izpildīt visas komandas, kuras vien viņš zina, pēc kārtas, lai tikai izbēgtu no situācijas, ar kuru viņš netiek galā (tas ir komandu mācīšanās kontekstā). Viņa interese un aizrautība par padarbošanos ir augusi - kā viņš redz našķu tarbiņu, tā viņš ir klāt, asti luncinādams un smaidīdams.
Pagājušajā nedēļā es beidzot atradu rakstu, kas izskaidroja, kāpēc
"Smaidiņš vienkārši ir tāds suns", man patīkamā, ļoti zinātniskā manierē. Smadzenes - kā zināms - ir sarežģīts bioloģisks un bioķīmisks dators. Būšanas un dzīvošanas process ir pakārtots vairākām ķīmiskajām reakcijām, taču īpaši neiedziļinoties visos sīkumos, vēlos izcelt atsevišķu grupu, kuru dēvē par neiromediatoriem (
neurotransmitters), kas nodrošina impulsu pārvadi nervu šūnās un, vienkārši runājot, nosaka to, kā organismam reaģēt uz apkārtējās vides kairinājumu.
Ir uzbudinošie neiromediatori-
adrenalīns, norepinefrīns un hormons kortizols - kuri atbild par "cīņas vai bēgšanas reakciju" un mobilizē organismu aktīvai rīcībai pret briesmām. Notiek atbrīvošanās no visa liekā (tāpēc ir dzīvnieki, kas stresa ietekmē atvieglojas) un tiek atslēgtas "augstākās sistēmas" līdz ar to ilgtermiņa atmiņa neveidojas un mācīties stresa apstākļos ir teju neiespējami.
Inhibējošie jeb nomācošie neiromediatori - serotonīns, kas atrodas ne tikai centrālajā nervu sistēmā, bet arī trombocītos un gremošanas traktā, kur viena no funkcijām ir zarnu kustību nodrošināšana, bet otra - nervu sistēmas līmenī rada laimes, eiforijas un sāta sajūtu, kā arī atbild par citiem emocionālajiem stāvokļiem. Ja ēdam, tad serotonīns izdalās vairāk, un jūtamies tāpēc laimīgāki.
GABA - ir mediators, kas mazina nervu šūnu uzbudinājumu.
Uzbudinošie un inhibējošie neiromediatori - dopamīns savukārt kontrolē smadzenēs esošos atalgojuma un baudas centrus, kā arī kustības, emocionālās atbildes un motivāciju kaut ko darīt, lai sasniegtu mērķi. Ja dopamīna ir par daudz, tad suns kļūst viegli uzbudināms, impulsīvs un reaktīvs, bet, ja tā ir par maz, tad notiek pretējs process. Acetilholīns - mediators, kas palēnina sirds ritmu, taču var arī "pamudināt muskuļus" darboties aktīvāk.
Kā tas izskatās dzīvē? Būtībā, ja sunim dotais uzdevums ir gan motivējošs (tātad būs patīkams iznākums), stimulē mērķtiecīgu rīcību, lai rezultātu sasniegtu, un ir dzīvnieka spēju robežās (nav pārāk sarežģīts un nav pārāk vienkāršs), tad dopamīna līmenis organismā paaugstināsies, un suns būs laimīgāks. Dopamīns arī ir saistīts ar tā saucamo "pozitīvo stresu" jeb "gaidām pēc kaut kā patīkama".
Savukārt, ja uzdevums būs pārāk sarežģīts, dzīvnieks mēģina risināt problēmu atkal un atkal, taču rezultāta nav, dopamīns pārvēršas par stresa mediatoru norepinefrīnu, ieslēdzas "cīņas vai bēgšanas reakcija", domāšana atslēdzas. Kas ir būtiski - organisms nešķiro vai briesmas ir reālas (tūlīt būs gals klāt) vai arī stress ir citu apstākļu radīts. Tāpēc, mācot jebkuru elementu, liekot izpildīt jebkuru uzdevumu, jāpatur prātā vienkārši principi: tam jābūt interesantam, motivējošam un paveicamam.
Kad es uz grūtajiem posmiem Smaidiņa apmācībā skatos no nervu sistēmas fizioloģijas skatu punkta, ir skaidrs, ka, piemēram, "izslēgšanās" nekad nav bijis apzināts process un ka viņam pār to nav kontroles. Ka, lai no "bēgšanas vai cīņas" reakcijas izrautos, ir jādod iespēja to realizēt. Tāpēc viņam stresa situācijās ļoti palīdz izskriešanās, rotaļa vai vienkārši atlaišana no uzdevuma, kuru šobrīd viņš nespēj atrisināt. Situācijā, kad viņam parādās pirmās stresa pazīmes, es arī vairs necenšos izvilkt uzdevumu līdz galam vai "pabeigt uz pozitīvas nots", jo es esmu pārliecinājusies, ka tādējādi paliek tikai sliktāk.
Es no Smaidiņa paklausības un triku repertuāra sadzīvē neizmantoju teju neko, taču pusotra gada laikā viņš ar dažādu uzdevumu palīdzību attīstīja iepriekš neesošo "motivācija -> mērķtiecīga rīcība -> patīkams rezultāts" ķēdīti, ar katru reizi kļūdams pašpārliecinātāks, priecīgāks un atvērtāks jauniem uzdevumiem. Viņš arī iemācījās jaunas problēmsituācijas risināt ar esošo zināšanu bāzi. Atkal fizioloģija, un vēl viens pamatots iemesls, kāpēc ar suni strādāt kaut vai prieka pēc un pozitīvā noskaņā ir ļoti nepieciešams.
Par dopamīnu/stresu jāatceras arī tad, kad sunim mājas apstākļos tiek dotas domājamās mantas vai citi uzdevumi - ja uzdevums būs pārāk sarežģīts, suns vai nu sastresosies vai arī kā Smaidiņš - viegli padosies.
Apsveicu visus, kuri tika līdz galam!
Ja kāds vēlas palasīt par šo tēmu, te ir pāris avoti:1. Self Soothing & Cry It Out Are Neurologically Damaging Here Is Why -
http://www.simplybehaviour.com/letting- ... nt-damage/2. Stress and Dog Training -
https://ppgworldservices.com/2014/07/08 ... -training/3. Dog Brain Chemistry and the Use of Medications and Behavior Modification -
https://pethelpful.com/dogs/Dog-Behavio ... -Chemistry