BrīvdienasSmaidiņam pirmā saimnieces atvaļinājuma nedēļa izvērtā nepieredzēti darbīga - puisis brauca dārza darbos Vidzemē, brauca uz Gaujas ieteku jūrā sargāt mantas, kamēr saimniece, viņaprāt, nesaprātīgi plunčājās pa ūdeni, piedalījās pārgājienos pa Tukuma mežiem un Kurzemes jūrmalu, aizbrauca ciemā uz patversmi, izgāja Bauskas rogainingu un ķirsītis uz tortes bija svētdienas paklausības rallija sacensības. Bet puisis visu izturēja ar vīrišķīgu "kas jādara, jādara". Visu piedzīvoto nestāstīsim, taču ar spilgtākajiem pagājušās nedēļas momentiem gan padalīsimies.
Paklausības rallijs: sestdienas vakarā, skatoties uz cieši aizmigušo darboni, bija šaubas, vai maz sacensībās piedalīties, jo ir bijusi situācija, kad pēc ļoti aktīvas darbošanās puika strādāšanai pasaka - "nē, paldies". Taču Smaidiņš svētdienas rītā bija tik svaigs un atpūties, cik var būt pēc darbīgas nedēļas. Nostartējām ar nu jau gandrīz nemainīgu rezultātu - 80 - 90% precizitāte katrā trasē. Tā bijis arī iepriekšējās sacensībās.
Mums lielākais klupšanas akmens ir blakus iešana ar tempu maiņu. Piemēram, pirmajā trasē Smaidiņu pie zemes spieda saule un karstums, līdz ar to gājām gliemeža ātrumā un tajos divos posmos, kuros bija norādīts, ka jāiet lēni, vēl lēnāk iet nebija iespējams. Ātrajā posmā es jau, protams, varu skriet, bet Smaidiņš tipina nopakaļ.
"Blakus" vispār ir grūta komanda, bet, manuprāt, mums iet vēl grūtāk, jo Smaidiņam tā nav dabiska pozīcija - viņš daudz labprātāk iet man aiz muguras.
Toties ļoti novērtēju to, ka nu jau varam īsākus un garākus posmus un komandas izpildīt bez našķa katrā vārda galā, un ka puikam sacensībās stresa nav vispār. Viņš gan uzskata par savu pienākumu mani nikni aizsargāt no citiem suņiem, kas pārāk tuvu pielien, bet viņam arī nav iebildumu starplaikos mierīgi nosnausties.
Vita - smuko drostaliņu redzat?
/Avots - https://www.facebook.com/patversme/phot ... 3&theater/Sen, sen, kad vēl visi viesatiņi dzīvoja patversmē, tad dažām no mammām bija mazi bērneļi. Ej nu sazini, kā visi un kurš ar kuru krustojies, taču par vienu kucēnu uzreiz bija skaidrs - mats matā kā Smaidiņš. Meitenīte, visi raibumiņi tādi paši, tikai izkārtoti spoguļrakstā. Mani vēl apcēla, ka vajadzēs alimentus maksāt. Kucēnu paņēma, sūtīja bildes no mājām un tad šī gada jūlijā atdeva atpakaļ patversmē. Tā kā sen jau bija doma aizbraukt ciemos kustoņus aplūkot un ar kolēģiem apsveicināties, tad šis bija labs iegansts - jāpaskatās taču, kāda tā atvasīte ir izaugusi.
Smaidiņš patversmes virtuvē ieņēma savu vietu zem skapīša un, snīpja galu no turienes pabāzis, nekādu radniecību neatzina. Savukārt Vita (tā nokristīta mājās) pati uztraukusies, sabijusies, nemaz komunicēt negribēja. Augumā drusciņ lielāka par papu, taču miesasbūve tikpat smalka un trausla kā mammītei. Kažociņš arī plānāks, bet raibumi citā krāsā. Taču savādāk - visi manierismi (runāšanās, knosīšanās un izturēšanās) tieši tādi paši kā Smaidiņam.
Izgājām arī pastaigā un, izrādījās, ka mans mazais mizantrops tomēr ir saskatījis kādu pazīstamu vaibstu otrā sunī un visās apošņāšanās reizēs izturējās ļoti pieklājīgi un ieinteresēti. Nekādas rūcināšanās un "ej dillēs!" momentu, nekādas arī greizsirdības, kad samīļoju gan viņu pašu, gan Vita pienāca parunāties. Forši bija redzēt, kāds būtu Smaidiņš, ja viņš no pirmajām dzīves dienām būtu audzis normālos apstākļos - meitiņa bija mierīga un nosvērta, atturīga - jā, taču ne bailīga, uz ielas arī ne no kā nebaidījās un ik pa laikam pačekoja, ko tad es pavadas aizmugurē daru. Suns tāds, ka ņem kaut uzreiz mājās un viss būs kārtībā.
Laikam jau tas un arī pirmais patiesi draudzīgais moments, ko es Smaidiņa attiecībās ar citiem suņiem esmu redzējusi, uz diennakti iesvēla domu, vai man otrs tāds šunelis daudz ko mainītu? Jo piepeši likās - ambīcijas jau nekur nepaliks, šķirnes un darba suni varēšu dabūt vienmēr, bet tāda Vita ir tikai viena, un, lai arī apstākļi nav ideāli, visu jau var sabīdīt, sakārtot un pielāgoties.
Taču attiecībā uz lieliem lēmumiem dažkārt vajag nogaidīt, izgulēties un paskatīties, vai domas nav mainījušās nākamajā rītā. Sapratu, ka tik vienkārši nemaz nav, un prātīgāk ir vispirms dzīvi un darbu iekārtot tā, lai pašam un otram sunītim ir ērti. Šoreiz visu izšķīra garās darba stundas un ilgais laiks, ko pavadu projām no mājām dažas dienas nedēļā. Smaidiņš neiebilst, jo viņš tomēr ir vīriņš gados, bet pusotru gadu vecam kustonītim, tas būtu par grūtu.
Tā nu Vita savu otro iespēju vēl joprojām gaida patversmē "Labās mājas" (
http://patversme.lv/patversme-labas-majas/kontakti-2/) un, ja nu kādam lasītāju pulkā ir nopietna vēlme un doma pēc neliela auguma, kārtīga, labi audzināta, bet jūtīga sunīša, sazinieties un aizbrauciet iepazīties.
Es savukārt sapratu, ka ir milzīga starpība - kad par otru suni fantazē, ko tik visu kopā nedarīsiet, un kad tiešām nonāc izvēles priekšā - ņemt vai neņemt. Atvēra acis - ja es tagad nebiju gatava otram, es arī nebūšu pēc gada, ja nesaņemšos dzīvē kaut ko mainīt.