Es, Smaidiņš un Mazais PēcisKāds laiciņš pagājis kopš pēdējā ieraksta, jo laiks tik labs, ka iekšā sēdēt nemaz negribas, jāskrien baudīt vasaru, kamēr vēl ir. Protams, to dienu, kad termometra stabiņš uzkāpj līdz +30 atzīmei un ir sutīgi karsts, varētu būt mazāk, jo gan man, gan Smaidiņam tad ārā uzturēties grūti. Saimniece apdeg saulē, bet otram acis ir jūtīgas un ļoti asaro. Karstuma dēļ puika pa otram lāgam ir šķīries no pavilnas, par ko liecina balto matu kamoli dzīvoklī, un itin labprāt pavada dienas snauduļojot - vai nu meklējot vēsāko vietu starp palagiem, vai palienot zem gultas. Ejam peldēt, pieveica ap divdesmit kilometru no 50 kilometru pārgājiena (otru pusi saimniece stiepa draugu mugursomā), nosvinējām Jāņus un atklājām, ka, lai arī pilsētas puika, Smaidiņš sirdī tomēr ir īsts lauku duksītis, puikam drusku pašpārliecinātība ir kāpusi, jo pāris reizes jau skrējis apriet tos, kas gar durvīm grabinās un iekšā tiek aicināti, pats gan kaut kā aši apraujas un tad tā kā sakautrējas. Un... pirms trim nedēļām uz laiku pie mums ievācās vēl viens četrkājainais apakšīrnieks.
Iepazīstieties ar Mazo Pēci!
Pēcis ir 2,5 mēnešus vecs kaķu sugas sunītis, kurš pieder pie primitīvo šķirņu grupas un kuram ir ļoti labi attīstīti mednieka instinkti, kas spēcīgi izpaužas jau mazotnē. Katra kustība un rotaļa ir vērsta uz sekmīgāku medību iemaņu apgūšanu. Raksturs neatkarīgs, nav tik daudz mīlīgs, cik orientēts uz darbu. Ļoti atlētisks, aktīvs un nenogurdināms - mērķtiecīgi tiek sasniegtas visas nospraustās virsotnes, lai arī cik augstu no zemes tās atrastos. Ziņkārīgs un ar labi attīstītu praktisko domāšanu - jebkurai jaunatklātai lietai tiks atrasts derīgs pielietojums. Sabiedrisks un ne pārāk patīk palikt vienam vai tikt ierobežotam, ko skaļi paziņo ar ņaudēšanu.
Ko par šo pasākumu saka Smaidiņš - lai arī te un turpmāk bus fotogrāfijas, kur - kā šķiet - abi mīlīgi sēž vai guļ viens otram blakus, patiesībā Pēcis manu draugu bez žēlastības apceļ, izmantodams katru izdevību, lai Smaidiņam iekluptu kājās, ķerstītu asti, bakstītu ausis un purniņu un tā tālāk. Mīļā miera labad tad, kad es esmu klāt, tad cenšos Pēcim uzmanību novērst, kad neesmu - tad katrs uzturas savā telpā. Ir interesanti vērot, kā satiekas divas sugas, kuras runā pilnīgi dažādās valodās. Tā Smaidiņš jau vairākas reizes pa suniskam ir visai pieklājīgi un pat nepieklājīgi teicis Pēcim "LASIES!", taču kaķis tikai nedaudz atkāpjas, izbrīnīti paskatās uz suni, lai pēc brīža atkal dotos improvizētā uzbrukumā. Kaķēnam arī ir tipiska tā tiešā, mērķtiecīgā nākšana virsū ar augsti saslietu asti, ko droši vien Smaidiņš ir nolasījis kā nepārprotamu dominances zīmi un tāpēc no kaķa laižas lapās. Pēcim, protams, to tik vajag, jo viņš ir tajā vecumā, kad nebaidās no itin nekā! Pēcis arī savādā kārtā Smaidiņu arvien uzskata par savu labāko draugu.
Nesen, kad vajadzēja būt ilgāk prom no mājām, Mazo Pēci auklēja mana draudzene, kura pēcāk arī teica, cik labi ir tā pavadīt vienu, divas dienas ar kaķēnu, lai gūtu priekšstatu par to, kas tad tas ir par zvēru. Nevaru nepiekrist, jo man šo gandrīz triju nedēļu laikā ir pilnīgi skaidrs - kaķis nav mana suga. Ja agrāk likās, ko tur cilvēki cepas par to, ka nebūs mans suns, mana šķirne un tā tālāk, tad, padzīvojot kopā ar Pēci, sapratu, ka šāda sūkstīšanās nav gluži bez pamata. Nepārprotiet mani - Pēcis ir amizants un jauks, man viņš patīk, taču kaķim ir savas vajadzības pēc kompānijas un aktivitātēm, ko es ar savu dzīvesveidu un darba slodzi nodrošināt nevaru. Turklāt, ja kāds vēl teiks, ka ar kaķi ir mazāka ņemšanās nekā ar suni, tad mazs kaķēns noteikti nav tas gadījums. Jā, var jau nevest ārā staigāt (kaut gan man tomēr liekas - kaķis ir āra dzīvnieks), bet tad ir jāatrod citi veidi, kā nodarbināt. Citādi - Pēcis, atstāts savā vaļā, katram labajam darbam pretī liek kādu pamatīgu nedarbu.
Labs veids, kā mazo velnēnu nokausēt, izrādījās iešana pastaigās. Būs tie, kas smiesies - kā tad kaķis ar siksniņu un pavadu - taču mēs dzīvojam vietā, kur brīvi laist tādu mazu pintiķi nav droši - mašīnas un ielas kaķi. Kā jau minēju - Pēcis ne no kā nebaidās un ātri ir apguvis, ka pastaigāties un izpētīt pasauli ārā ir visai interesanti un forši. Savukārt man un Smaidiņam pēc šādām pastaigām ir miers mājās. Vismaz uz stundu, divām, kamēr mazais pilsonis nosnaužas.
Pēcis pie manis mīt pagaidu mājās, jo patversmē ieradās ar aizdomām uz kaķu augšējo elpošanas ceļu infekcijas slimību, kas lielas kaķu biezības apstākļos varētu viņam bēdīgi beigties. Par laimi viņam, puika ir veselīgs un žiperīgs, nesen tika arī savakcinēts un pēc 2 - 3 nedēļām būs gatavs iet mājās. Ja nu kāds no jums vai jums zināmajiem ir domājis par maza, ņaudoša strīpaiņa ievešanu savās mājās, ar kaķiem ir uz tu, saprot to vajadzības, kā arī apzinās, ka minkāns ir ne tikai atbildība uz tuvākajiem 15 - 20 gadiem, bet uzturēšana maksā diezgan daudz, tad variet sazināties ar mani personīgi vai arī patversmi (Pēča profils -
http://www.dzd.lv/mekle-majas/dzivnieks/dolars-pecis/). Es, protams, priecātos, ja viņš varētu nonākt mājās, kur varētu iet pietiekami bieži ārā, taču, zinot, cik daudz ir tādu mazu kaķēnu un ka labu māju piedāvājumu ir allaž par maz, derēs arī dzīve iekštelpās, ja puika tiks atbilstoši nodarbināts. Arī rotaļu biedrs nebūtu par skādi - ar citiem kaķiem problēmām nevajadzētu būt un suņus viņš jau uzskata par saviem draugiem (vai vienkārši lielākiem un jocīgākiem kaķiem).