Smaidiņš zina labāk

Blogs and Chats

Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 17 Apr 2016, 16:37

Suņu blogu sadaļai es sekoju līdzi jau ilgi - gandrīz katru dienu apskatos, kā klājas čaklāko rakstītāju četrkājainajiem mīluļiem - par priekiem, bēdām, izaicinājumiem un triumfa brīžiem un jo sevišķi interesanti ir tad, ja var salīdzināt ar to, kā lietas mainījušās gadu, divu un pat vairāku laikā. Doma, ka varētu pievienoties blogotāju pulkam ir jau kādu laiku, un, tā kā mana pieredze gadu garumā bija saistīta ar patversmes suņiem, tad varbūt kādam, kurš vēl tikai domā par suņa iegādi, vai arī, kuram jau šāds mīlulis ir, bet jāsaskaras ar līdzīgām problēmām, kāds ieraksts varētu arī palīdzēt.

Galvenais iemesls tomēr ir tas, ka pirms gandrīz trijiem mēnešiem pēc ilga pārtraukuma manās mājās ievācās četrkājains, astains un rejošs pilsonis. Pagājušajā gadā uz citiem medību laukiem palaidu savu pirmo suni Kronu, kura sešu gadu laikā man iemācīja gan to, kā ir būt suņa saimniekam reālajā dzīvē (ne viss ir tā, kā grāmatās rakstīts), gan arī, ka attiecību veidošana ar suni ir nebeidzams process un ka rezultāts ir atkarīgs no tā, cik daudz laika un uzmanības tu ieguldi. Ņēmu viņu 9 gadus vecu bez īpašām ambīcijām par to, ka būs Reksis vai Lesija, pieņēmu viņu tādu, kāda viņa bija, un varbūt tieši beznosacījumu mīlestība mūsu starpā bija iemesls, kādēļ mēs vēlāk sapratāmies no pusvārda, acu skatiena vien. Pieslīpējāmies. Laika, protams, vienmēr ir par maz - vai tie būtu seši gadi kopā vai visi divdesmit - tāpēc, kad viņu smagas slimības dēļ nācās palaist, sirds sāpēja ļoti. Varbūt ne tik daudz par to, ka bija viņas laiks, bet drīzāk par to, ka esmu palikusi viena un ka neesmu vairs kādam vajadzīga, nav, par ko rūpēties.
Krona
Image

Laikam jau līdz brīdim, kad beidzas kādas ļoti svarīgas un emocionāli nozīmīgas attiecības, grūti ir saprast citu šaubas par to "vai būs ĪSTAIS". Gan jau, ka to var attiecināt ir uz cilvēkiem, ir suņiem, ir citiem dzīvniekiem. Tāpēc vēlāk, kad zināju - suns kaut kad būs - īsti nezināju, ko un kā meklēt. Darbs ar suņiem bija arī pēc tam - gan trīs mēneši haskiju fermā Somijā, gan vairāki patversmē - un, lai arī zināmā mērā pieķeries un jūti līdzi viņiem visiem, ir pat savi favorīti, par kuriem vari teikt "es paņemtu, ja vien...", tad tās sajūtas "tas ir manējais" nebija. Līdz kādā ziemas vakarā, vedot neilgā pastaigā vienu no patversmes suņiem, viņš iekāpa man klēpī un suniski samīļoja, tā kļūdams par vienu no maniem mīluļiem. Sekoja pierunāšana un atbalstīšana no darba kolēģu puses, es piekritu pamēģināt, lai redzētu, vai iejutīsies un vai varēsim sadzīvot, un pēc pāris nedēļām bija skaidrs, ka Smaidiņš paliek pavisam.

Smaidiņš
Image

Smaidiņa dzīves sākums nav bijis sevišķi veiksmīgs, un tie, kas vēlas par to un viņam līdzīgo likteņiem uzzināt vairāk, to var izlasīt šeit (http://patversme.lv/pvd-partrauc-gadiem-ilgusu-sunu-spidzinasanu-viesata/ , http://patversme.lv/vini-bija-nomociti-mezonisi-tagad-ir-jauki-suneli/ ). Viņš starp citu ir radinieks arī Saulainajam terjeram Dilanam, kurš nāk no tām pašām mājām, bet tika izglābts pirms pāris gadiem. Pieredze ar nesocializētiem suņiem man bija jau iepriekš, sagatavoju sevi pašam ļaunākajam (suns, kas konsekventi kārtojas iekšā, ārā baidās no visa utt.) un brīnumainā kārtā nekas no tā visa nepiepildījās. Vēl šobrīd prātoju par to, cik tomēr maz mēs zinām par suņu socializācijas soļiem kucēna vecumā un laikam, cik liela nozīme ir stabilai psihei. Jo Smaidiņš, kurš vismaz 4 - 5 gadus ir dzīvojis vienas mājas izolācijā laukos, nebaidās ne no pilsētas trokšņiem un drūzmas, mierīgi snauž, braucot sabiedriskajā transportā, nekrīt panikā, ieraugot citus suņus vai cilvēkus, mierīgi uztver visas pārmaiņas un ļoti ātri pielāgojies izlutināta pilsētnieka un dzīvokļa suņa dzīvei. Jā, ir viņš rezervēts pret suņiem un svešiem cilvēkiem un ir retie brīži, kad arī viņam uznāk "melnie", taču līdz šim noietais ceļš ir neticams veiksmes stāsts.

Smaidiņa mīļākā nodarbošanās ir gulēšana
Image
Daudzās izpausmēs viņš ir līdzīgs manam vecajam sunim un dažbrīd liekas, ka Smaidiņš turpina to, ko Krona iesāka. Esmu sapratusi, ka pat ar visu to, ka ar suņiem saskarsme ir bijusi, vēl joprojām zinu pārsteidzoši maz - nesen esam sākuši apmeklēt suņu skoliņu, kur kā reizi Smaidiņam iet labāk nekā man pašai. :) Tad, kad iet labi (un ar Smaidiņu ir viegli), tad grūti saņemties, lai darītu vairāk, tāpēc ceru, ka šis blogs kalpos kā atgādinājums tam, ka nevar citiem pārmest nestrādāšanu ar savu suni, ja pati to nedari. Taču visvairāk gribu redzēt, kur mēs atradīsimies pēc gada. Galu galā tas parasti ir laika posms, pēc kura pieredzi ar patversmes suni var tik tiešām objektīvi novērtēt, redzēt, kas ir mainījies, saprast, pie kā ir jāpiestrādā. Taču jau šobrīd ir skaidrs, ka mans otrais suns ir tikpat īsts un saderīgs kā pirmais un ka man patiešām ir ļoti paveicies.
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 10:50, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Dylan » 17 Apr 2016, 20:16

Sveiciens Smaidiņam, uzreiz pēc actiņām var pateikt no kurienes nāk :)
Dilans, kad bija kucēns nebaidījās un bija salīdzinoši drošs, bet tagad, piemēram, ar šaubām iet ik katrā sabiedriskā vietā, lai arī bērnībā tika vazāts līdzi visur. Viņam pat nepatīk iet kafejnīcās un veikaliņos, kur viņam ir daudz labas atmiņas (dauzīšanās ar citiem suņiem vai, kur viņam dots viskaut kas garšīgs). Agrāk centrālajai stacijai bez problēmām gāja cauri, tagad ar lielu pierunāšanu. Īsti nesaprotu, kas ir mainījies. Bet ievēroju, ka pārsvarā sabiedriskajām vietām ir kopēja iezīme: lielas flīzes, mums mājās tādas nekad nav bijušas. Kaut gan vienā kafejnīcā, kur viņš ļoti daudz bija uzturējies ir koka dēļu grīdas, kas mums ir visā mājā, tāpēc jocīgi.
Sunshine terrier
Image
User avatar
Dylan
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 332
Joined: 18 Dec 2013, 19:35

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 17 Apr 2016, 21:58

Man liekas, ka pie acīm Smaidiņa līdzība ar Dilanu arī beidzas. :D

Interesanti, ka pat visā lielajā radinieku barā var tomēr novērot atsevišķas līnijas (ja tā var teikt) suņus - ir tie ar īsām, līkām kājelēm, tieviņie ar smailām ausīm un purniņu un tad tādi kā Smaidiņš un kaut kas pa vidu. Vēl viena nianse - visi kucēni, kas nonāca reizē ar pieaugušiem suņiem, izauga krietni lielāki, kas varētu norādīt uz to, ka, ja Smaidiņš būtu bijis labā maizē no mazotnes, arī viņš būtu prāvāks augumā.

Pēc pieredzes - flīzes, sevišķi, ja ar gludu virsmu, suņiem nepatīk, jo slīd kājas. Esmu arī lasījusi, ka citreiz no svara, kā krīt gaisma (ēnas, atspīdumi utt.). Kaut gan esmu novērojusi, ka Smaidiņam vide dalās striktās kategorijās - savā rajonā, kur katrs koks zināms, viņš man droši bizo pa priekšu un atstāj ziņas. Svešā - iet aiz muguras kā astīte. Ļoti reti, kad aiziet paošņāties, lai gan šeit manāms progress un es cenšos pēc iespējas vairāk dažādot mūsu pastaigu maršrutu. Tas pats par iekštelpām - mājās, super, patversmē, kur pārzināja visas telpas - nekādu problēmu. Citur - tāds domīgs, nedrošs un brīžiem pat dezorientēts.

Sveicieni arī Dilanam!
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Dylan » 17 Apr 2016, 23:31

Man atkal tieši šķiet, ka tur ir ļoti izteikta viena līnija, visi tādi mīļi jokaini izskatās. Starpcitu, Smaidiņam ir tieši tāds pats krāsojums kā Dilana māsa Bellai. Es pat Smaidiņā saredzu nedaudz Dilana ausis, apkakles kuplo spalvu un skatienu. Vienīgi Dilans ir izteikti slaids ar garām kājām. Man izskatās, ka visiem atšķiras apspalvojums, jo Dilan ir asspalvains, kamēr viņa brālēns Billijs ir maigs kā samts. Tos sunīšus uzreiz var pazīt. Vismīļākie sunīši pasaulē :)
Sunshine terrier
Image
User avatar
Dylan
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 332
Joined: 18 Dec 2013, 19:35

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 18 Apr 2016, 21:43

Pēc ģīmīšiem, protams, visi līdzīgi. Tāds tādu pazīs pa gabalu.

Par lielajiem un mazajiem

Šodien uzdūros rakstam par to, vai suņa izmērs ietekmē viņa uzvedību (http://thebark.com/content/big-dogs-small-dogs). Interesanti tāpēc, ka par šo jautājumu interesējušies arī zinātnieki. Godīgi sakot, neko pārsteidzoši jaunu es neuzzināju, bet pamatdoma bija sekojoša - suņi neatkarīgi no izmēra vēl aizvien ir suņi un tiem patīk darīt suniskas lietas. Atšķiras tikai cilvēku attieksme pret uzvedības izpausmēm. Piemēram, agresīvu čivauvu vai takšeli, no kura veterinārajā klīnikā baidās pat saimnieks, neuztvers par bīstamu suni tādā mērā kā liela auguma duksi, kurš līdzīgos apstākļos uzvedīsies tāpat. Tas lika atcerēties nesenu epizodi, kur Smaidiņš pēkšņā drosmes uzplūdā metās mani aizstāvēt no flomasteriem (ar draugiem zīmējām uz grīdas plakātu) un par to pasmējāmies, kaut gan visticamāk smiekli nenāktu, ja suns būtu bijis stipri lielāks.

Bet, turpinot tēmu par atšķirībām lielizmēra un kompaktās kategorijas četrkājaiņiem, jāatzīst, ka man šo mēnešu laikā ir nācies daudz kam pielāgoties, jo, izrādās...

1. Mazos no cilvēka augstumiem ir viegli nepamanīt. Tāds viegli pinas pa kājām, tādā viegli ieskriet, un es vēl joprojām jūtos vainīga katru reizi, kad nejauši sanāk uzkāpt uz ķepas un Smaidiņš ar skaļu "VAIĪĪĪ!" aizspurdz projām. Ir arī jautri mirkļi - bieži sanāk braukt ar vilcienu, kur Smaidiņš ir atklājis "apakškrēslu kupeju" priekšrocības un tad samulsums konduktoru sejās, kad tiek pasniegtas divas biļetes. Tagad gan esmu iemanījusies teikt, ka "Draugs ir zem krēsla". Vai arī starppilsētu autobusā, pērkot biļeti pie šofera, sakot: "Vienu man un vienu sunim." Domīgi drūms skatiens un jautājums: "Kur tad ir tas suns?"

2. IR tāda lieta kā noguris suns. Vecais suns pat sirmā vecumā bija gatavs iet visur, jebkurā diennakts laikā un cik ilgi vien nepieciešams. Smaidiņš piekūst... nav garo gabalu skrējējs, bet baudītājs un izzinātājs un viņam nekas nav pretim tikai pa savu rajonu tusēt. Tagad gan ir kļuvis drusku izturīgāks, ejam garākās pastaigās, bet vēl aizvien mīļākā nodarbe ir gulēt un augšā necelties.

3. Agrāk nesapratu, kāpēc mazo suņu saimnieki savējos tik daudz pa rokām staipa. Tagad pašai tāds ir (mazs gan, bet vēl joprojām suns) un ir grūti atturēties no paņemšanas klēpī un samīļošanas. Smaidiņš gan neprotestē un pašapzinīgi pacieš. Cik vien iespējams, ļauju viņam iet pašam ar savām ķepām, bet vilciena kāpnes, autobusa pakāpiens ir nepārvarams šķērslis.

4. Mazam sunim nav bezizmēra kuņģis - Smaidiņš ir no tiem suņiem, kas bļodiņu tukšu neatstāj un, ko nevar apēst uzreiz, to paslēpj. Kādu vakaru pāršāvu pār strīpu ar sauso barību - tai ir tendence kuņģītī uzbriest. Divas stundas vēlāk mans nabaga draugs atbrīvojās no vakariņām. Tāpēc tagad ļoti cenšos ar sauso un paiku kopumā piebremzēt, lai cik ļoti gribētos iedot vēl mazdrusciņ.

5. Daži apmācības elementi ir problemātiski - piemēram, "blakus", kur ar treneri prātojam, kā to mācīt tā, lai man nevajadzētu iet pastāvīgi saliekta naža pozīcijā, kas ilgstoši nebūt nav ērti (turklāt Smaidiņš ir viens no tiem retajiem suņiem, kas pastaigas laikā izvēlas turēties man aiz muguras). Šobrīd ir doma par "targeting" apgūšanu, bet, ja kāds cits ar mazsuni ir izgājis paklausības kursu un vēlas padalīties, kā komandu apguvi padarīja ērtu saimniekam, labprāt uzklausīšu komentārus.

6. Vari aizmirst par tīrām drēbēm - maziem suņiem ir tendence un vēlme būt mazliet augstākiem un tuvākiem saimniekiem. Tas savukārt nozīmē, ka lietainā laikā saimnieka bikses, līdz ceļgaliem būs notašķītas ar dubļiem, par jaku piedurknēm nemaz nerunājot. Tas nebija ienācis prātā un tagad vēl ir jāizdara izvēle - iemācīt pakaļkājās neslieties vai arī... nesūdzēties un biežāk drēbes mainīt, jo tas, kā Smaidiņš komunicē, ir ļoti mīļi.

7. Un - jā - mazs suns ar savu kažoku var piepildīt māju tikpat intensīvi kā lielais.

Laika gaitā saraksts noteikti papildināsies.

Te foto ar Smaidiņu, kurš ligzdo. Viņš citreiz zem segas prot palīst tik meistarīgi, ka nepaliek ārā ne degungals, ne aste. Vakar gan noķēru viņu brīdī, kad pats zem pleda, bet aste ārā - luncinās.
Image
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 10:51, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 19 Apr 2016, 06:47

Pirmkārt, apsveicu ar drosmīgu izvēli un jauku blogu! Būs prieks atkal ko jaunu palasīt. :)

Otrkārt, ļoti piekrītu visam, kas te rakstīts par mazajiem suņiem, īpaši jau par saimnieku attieksmi.
Par blakus mācīšanu - vismaz mēs neatradām prātīgāku variantu par to, kas ir neērts saimniekam, un tā arī visas 10 suņu skolas nodarbības staigāju saliekamā naža pozā, savukārt šobrīd strādāju pie tā, lai varētu pamazām sākt taisnoties un patiesībā tas ir vēl neērtāk, jo sanāk, ka eju uz priekšu nemitīgi klanoties. :jautri: Bet viss nav pavisam slikti. Piemēram, vienkārši apsēsties blakus Mio jau smuki prot arī tad, ja es stāvu un ar roku viņu nevilinu un arī iešana uz priekšu dazdien sanāk jau man iztiekot bez šausmīgas locīšanās.
Vissmieklīgāk šādā veidā sanāk mācīt komandu "guli" - man ir jāliecās pavisam līdz zemei un vēl ar tādu pie zemes nostieptu roku jāvar atiet nost no suņa. Īsta akrobātika. :D
Tā nu no savas puses diemžēl nevaru ieteikt citu metodi kā vien saimnieka pacietību un pamocīšanu. :D Toties varu iedrošināt, ka patiesībā tas nav tik traģiski un pie tā pierod, tikai ir jāatceras maksimāli ātri sākt taisnoties, lai suns nepierod, ka saimniekam blakus jāiet tikai tad, kad saimnieks saliecies. Es laikam būtu varējusi jau ātrāk taisnoties, bet kaut kā nepamanīju to brīdi.
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1167
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 19 Apr 2016, 06:48

Pirmkārt, apsveicu ar drosmīgu izvēli un jauku blogu! Būs prieks atkal ko jaunu palasīt. :)

Otrkārt, ļoti piekrītu visam, kas te rakstīts par mazajiem suņiem, īpaši jau par saimnieku attieksmi.
Par blakus mācīšanu - vismaz mēs neatradām prātīgāku variantu par to, kas ir neērts saimniekam, un tā arī visas 10 suņu skolas nodarbības staigāju saliekamā naža pozā, savukārt šobrīd strādāju pie tā, lai varētu pamazām sākt taisnoties un patiesībā tas ir vēl neērtāk, jo sanāk, ka eju uz priekšu nemitīgi klanoties. :jautri: Bet viss nav pavisam slikti. Piemēram, vienkārši apsēsties blakus Mio jau smuki prot arī tad, ja es stāvu un ar roku viņu nevilinu un arī iešana uz priekšu dazdien sanāk jau man iztiekot bez šausmīgas locīšanās.
Vissmieklīgāk šādā veidā sanāk mācīt komandu "guli" - man ir jāliecās pavisam līdz zemei un vēl ar tādu pie zemes nostieptu roku jāvar atiet nost no suņa. Īsta akrobātika. :D
Tā nu no savas puses diemžēl nevaru ieteikt citu metodi kā vien saimnieka pacietību un pamocīšanu. :D Toties varu iedrošināt, ka patiesībā tas nav tik traģiski un pie tā pierod, tikai ir jāatceras maksimāli ātri sākt taisnoties, lai suns nepierod, ka saimniekam blakus jāiet tikai tad, kad saimnieks saliecies. Es laikam būtu varējusi jau ātrāk taisnoties, bet kaut kā nepamanīju to brīdi.
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1167
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby ingo » 19 Apr 2016, 08:19

Foršs blogs :jaa:
Par apmācību piekrītu Spiganai, tāpat salocījusies mācīju gan punduršpicu (dikti maz gan :sarkstosa: ), gan tagad japāņu špicu.
Tas, ka mazs sunītis jūtas tāpat kā liels- pilnīgi noteikti. Teo (punduršpics) ar lielu lepnumu un pašapziņu pa sētu dzenā lielo kaimiņu suni (kurš savukārt domā, ka Teo ar viņu spēlējas :jautri: ). Teo ir soma, bet tur viņš sēž tikai tad, kad nepieciešams- sab.transportā, mašīnā, kad ir slims un tiek nests pie veta, veikalā. Ikdienā pārvietojas tikai un vienīgi uz savām 4. Nav taisnība, ka mazam sunītim bieži uzkāpj uz kājām, mazs sunītis iemācās vērot un izvairīties no lielajiem lamzakiem- cilvēkiem :jautri: Jo pieaugušāks mazsuns, jo retāk viņam kāds uzkāpj uz kājas vai netīšām iesper, vismaz mūsmājās. Teo tāpat kā Smaidiņš prot meistarīgi palīst zem segas vai gultas pārklāja. Ja pārejot mājās, pašu mazāko sunīti nevar atrast, tad gultā jāapsēžas ļooti uzmanīgi, mazmazītiņais kūkumiņš zem pārklāja gultas vidū ir guļošs suns :jautri:
Opcija noguris suns arī nav tik atkarīga no auguma, vairāk no suņa individualitātes. Špici vienmēr gatavi kaut kur iet, neatkarīgi no auguma, bet mājās ļoti labprāt guļ.
User avatar
ingo
Veteran
Veteran
 
Posts: 1145
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 13:56
Location: Medze, Liepāja

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby pixy » 19 Apr 2016, 09:35

Imagine, Smaidiņš ir ļoti daiļs un interesants. No bildēm gan līdz galam nevar saprast, cik tieši maziņš viņš ir :D . Man vienmēr licies, ka mazus suņus apmācīt ir daudz grūtāk kā lielus, jo viņi ir "kautkurturlejā". Mani suņi jau kucēna vecumā bijuši pietiekami lieli, lai nebūtu jārāpo, tāpēc ar apbrīdnu vienmēr noskatos tajos, kas ņemas ar tiem mazajiem kunkulīšiem. Bet nu briestu, briestu, ka iziešu cauri arī tam :neparliecinats: . Ir tā kā Spīgana saka - ļoti svarīgi ir pēc iespējas ātrāk sākt iztaisnoties - kaut uz sekundi, lai suns nepierod, ka normāla cilvēka poza ir tad, ja tas saliecies uz pusēm. Mācot gulēt arī mani suņi ir zemi, bet es dodu priekšroku, kārumojot guļus nevis liekties, bet ātri pietupties. Fizkultūra sanāk jebkurā gadījumā :D .
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 3989
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 19 Apr 2016, 22:36

Labi vārdi patiešām iedvesmo - paldies, par komentāriem un komplimentiem. :)
Smaidiņš pats ir aizņemts ar gulēšanu un paldies uzrakstīt nevarēs, tāpēc te fotogrāfija, kas mazdrusciņ parāda, kāpēc tāds vārds izvēlēts. Ir viņam tāda īpaša sejas izteiksme, kad tik tiešām izskatās, ka puika smaida.
Image

Spīgana - ar to drosmīgo izvēli ir kā ir - paņemot vispirms uz pagaidmājām un pēcāk adoptējot, nemaz tik drosmīgs nejūties, jo vēl nezini, kā būs, un drusku baidies, ka, jā, tagad ir labi, bet, ja nu tomēr... Smaidiņš gan sekmīgi šaubas ir kliedējis, par ko es priecājos, un jau pēc pirmās nedēļas bija skaidrs, nevienam neatdošu un, ja būs grūtības, tad strādāsim. Bet būtībā - adoptējot suni, tā izzināšana un sagatavošanās neatšķiras no tā, kā tad, ja rūpīgi meklē atbilstošo šķirni un audzētāju. Vienīgi patversmes suņa gadījumā iepazīšana ir indivīda līmenī.

ingo - kad vajadzēja regulāri braukt uz darbu ar autobusu, tad arī Smaidiņš sēdēja somā, jo RS noteikumi ir labvēlīgi somā-sēdātājiem. Biļetes nevajag. Viņš tad saritinājās tik smuki, ka to, kas somā atrodas, daudzi pasažieri uzzināja tikai tad, kad kāpām pieturā laukā.
Aktivitāte - jā - palasot vien Spīganas rakstīto par rasela kucēna nokausēšanu, skaidrs, ka Smaidiņam ir predispozīcija uz nesteidzīgu dzīves baudīšanu. :)
Par to pīšanos pa kājām - Smaidiņš arī ir iemanījies izdancot, taču reizēm gadās, ka viens vai otrs ir aizdomājies un tad uzmīšana gadās.
Smaidiņš manas prombūtnes laikā mēdz manu gultu iekārtot pa savam. Reizēm segas un pārvalki ir sagrūsti vienā lielā murskulī gultas stūrī. Var redzēt, ka alojis no viena stūra uz otru.
Te - foto, ko sauc: "Vēl tikai piecas minūtes..." Veltījums visiem suņiem, kas no rītiem nekādi nemotivē savu saimnieku mosties. Brīvdienu rītos es, protams, par to nesūdzos, bet darbdienās, kamēr es samiegojusies rosos pa virtuvi, šis švaukstiņš ielien gultā vēl drusku pagulēt.
Image

pixy - Smaidiņš ir prāva kaķa augumā, tāpēc šos kustoņus viņš respektē un neaiztiek. Vēl augumā tuvi ir Vesthailendas baltie terjeri/jāgdterjeri.
Ja godīgi, tad mana ideālā suņu augumu kategorija ir tie vidējie tieši to pašu iemeslu dēļ, kā tev - lai nevajadzētu pa zemi jārāpo. :D Bet izrādās, ka arī 7 kg, kaķa izmēra laimei un mīlestībai nav ne vainas. Ir pat parocīgi un šajā dzīves posmā noderīgi. Kaut kad nākotnē gan plānoju, ka otrs kustonis būs prāvāks, lai var iet kopīgi skriet un sportot.

Paldies par padalīšanos pieredzē - no pavingrošanas neizvairīties. Nolēmu pamēģināt Smaidiņam iemācīt "touch" komandu - kur sunim ir jāpieskaras rokai, lai saņemtu našķīti. "Targeting" pamati, lai vēlāk var ar roku vadīt, bet kārumus turēt otrā. Sanāca labi - acīmredzot - par kuņģīšu gabaliņiem visu ko var sarunāt. To, vai mazajā galviņā atausa gaisma un kaut kas arī aizķērās, noskaidrošu rīt. Paskatījos arī, kā uz klikeri reaģē. Pirmajā reizē noklikšķināju par tuvu purnam, un draudziņš, lai arī ēdienā ieinteresēts, atsprāga atpakaļ. Tālāk jau rīkojos drusku gudrāk un liku klikeri aiz muguras - šaubīgs bija, bet ēst taču gribās. Secināju gan, ka arī man klikera skaņa ir nepatīkama, ja par tuvu ausīm. Kaut kas tajā metāliskajā dzinkstoņā nepatīk. Varbūt klusāks apmācības instruments ir jāatrod.
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 10:54, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 20 Apr 2016, 07:37

Man klikeris telpās šķita par skaļu, tāpēc es viņā iebāzu nelielu salvetes gabaliņu - klikšķis joprojām ir, bet skaņa maigāka.
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1167
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 22 Apr 2016, 20:55

Kur asinsaites ir ūdens

Piektdienas ir skoliņas dienas, tāpēc ar Smaidiņu devāmies atrādīties, ko tad mēs pa nedēļu bijām paveikuši. Darba dēļ pastrādāt pie komandām nebija sanācis pārāk daudz, turklāt secināju, ka man ir suns, kas ir gatavs darboties un dara to labprāt, tikai man pašai ir jātiek skaidrībā, ar ko sākt un ko es no viņa gribu panākt.
"Touch" komandai ir rezultāti, kas lieti noderēja, mācoties iet blakus. Tā vietā, lai kā saliekts nazis vadītu suni sev blakus ar kārumiem rokās, varēju izmantot roku, kurā kārumu nebija. Kā purniņš pieskaras, tā - našķītis. Pāris reizes pamēģinājām un izdevās! Līdz skaistam "blakus" mums vēl, protams, ir tālu, taču jau tas vien, ka uz pāris soļiem draugs tipina blakus, nevis aizmugurē, priecē.
Otra lieta, pie kā piestrādāt - panākt lai sēž pēc balss komandas, nevis žesta, kā arī - sēdēšana smuki blakus. Ar pēdējo krietni nopūlējāmies, jo draugs sākumā nesaprata, pēcāk sēdās pusmetra attālumā - acīmredzot, cilvēks, kas pārliecies viņam pāri, īsti drošības sajūtu nesniedz.
Mājasdarbi nākamajai nedēļai ir saņemti, sarunājām arī, ka apmeklēsim ievadnodarbības klikerapmācībā. Tīri intereses pēc, lai saprastu, vai Smaidiņam derēs.

Visbeidzot pie virsraksta - skoliņā satikām Smaidiņa radagabalu, kas arī pirms kāda laika jaunajās mājās ievācies. Aprunājāmies ar saimnieci un izrādās, ka daudzas mūsu suņu izdarības ir līdzīgas. Piemēram, liela pieķeršanās un mīlestība pret saimnieku, bet atturība pret citiem cilvēkiem (radiņš gan labprāt no manis siera un sirsniņas gabaliņus ņēma). Nepatika un bailes pret visiem suņiem, kas lielāki par pašiem, vai arī tiem, kas ļoti uzmācīgi. Kā arī aizvien pieaugošāka patika pret garām pastaigām - gan viens, gan otrs ir atklājuši, ka ārā pastaigāties ir patiešām forši.

Abi puikas saostījās, sākums izskatījās cerīgs un tad radiņš pacēla lūpiņu, zobeļus parādīja un uzrūca, Smaidiņš arī. Bija skaidrs, ka jebkāda radniecība un kopīgi pavadītie gadi ir aizmirsti un kā gruži paslaucīti zem paklājiņa. Katrs pie mājām ticis, katram pašpārliecinātība augšā, tā ka nemaz nelien un neatgādini. Žēl, ka tā - Smaidiņš jau droši vien ir pašpietiekams, viņaprāt, viņam dzīvē nekā netrūkst, taču tīri cilvēcīgi gribas, lai arī viņam ir kāds draudziņš.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Retrīvers » 24 Apr 2016, 00:44

Vai Krona bija no patversmes Dzīvnieku Draugs Candera ielā?
User avatar
Retrīvers
Champion
Champion
 
Posts: 756
Joined: 19 Sep 2011, 15:32
Location: Cēsis

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 24 Apr 2016, 15:46

Jā - tā pati. :) Kā ir pazīstama?

Par pirmajiem suņiem...

Image

Par Kronu patiesībā ir vesels stāsts - krāsaini, piedzīvojumu un mīlestības pilni seši gadi. Atceros, ka tajās pirmajās dienās pēc viņas aiziešanas, lai tiktu galā ar skumjām un pateiktu viņai visu to, ko nevarēju tad, kad atvadījāmies, uz papīra izliku visu. Gan to, kāda viņa bija, viņas patikšanas, nepatikšanas, ko viņa man iemācījusi, kas kopā piedzīvots un ko par viņu rakstīja tie cilvēki, kas viņu labi pazina. Sanāca vairākas lappuses un līdz ar to arī sirdī miers, ka nekas nepaliks aizmirsts.

Ir tāds teiciens - neviens suns nav tāds kā pirmais, jo ne ar vienu citu tu neveic to pašu dzīves ceļu un nesastopies ar tiem pašiem izaicinājumiem. Un ar Kronu bija tieši tā - paņēmu viņu tad, kad mācījos vēl vidusskolā, viņa bija mans uzticamais kompanjons visus augstskolas gadus. Kopā ar viņu, manuprāt, es no pusaudža pārgāju pieaugušā kārtā - mācoties būt atbildīgam suņa saimniekam un - kas vēl svarīgāk - kā būt labam cilvēkam. Ne vienmēr gāja vienkārši un gludi, arī es pieļāvu daudzas tipiskas iesācēja kļūdas, taču laikam jau vecam sunim ir zināmas priekšrocības pār jaunu saimnieku. Viņa raksturs jau ir izveidojies, un viņš (vismaz Kronas gadījumā) var būt iecietīgs un piedodošs pret tavām kļūmēm, kā arī liek apzināties robežas - tu neesi visvarens, tavām prasībām pret dzīvnieku jābūt saprātīgām.

Es daudz iemācījos par suņiem un, tā kā viņai bija labs un nosvērts raksturs, bet galvenais - bija maz lietu, no kā viņa baidījās - varējām palīdzēt socializēties bailīgajiem patversmes suņiem, jo bieži vien tādi, kas maz redzējuši no dzīves, vairāk iemācās no sava sugasbrāļa nekā no cilvēka. Vismaz tas ir pirmais solis, lai bailīgais atvērtos pasaulei un pārējiem. Viņa bija patversmes "ofisa" suns, pieņemdama nodevas no brīvprātīgajiem kārumu veidā. Iepazinu pastaigu un izzināšanas prieku, kad dāma bija jaunāka un spraunāka, veicām kopīgus skrējienus - viņa tādā ziņā bija labs treneris, visu ceļu noskrēja vienmērīgā tempa un piebremzēja mani, ja vajadzēja. Dažreiz viņa nāca līdzi uz vakara lekcijām, kur pacietīgi gulēja man pie kājām, lai gan vairāk par akadēmisko izglītību Kronu interesēja uzkodu galdiņš zāles stūrī. :)

Kad uz vecumu dāmai veselība sašķobījās, piedzīvoju to, kā jūtas saimnieks, ja zina, ka bez zālēm tavs dzīvnieks nedzīvos, un tās nemitīgās bailes zemapziņā par to, ka viena no lēkmēm var būt arī beidzamā. Ka ārēji jau viss ir labi - suns šodien ir priecīgs, laimīgs un dzīvo - bet rīt jau viņš var būt pilnīgi sanīcis. Vizīte pie veterinārārsta, viss atkal ir labi - uz kādu laiku. Kad bija jāpieņem lēmums par Kronas palaišanu, manas vislielākās bailes bija tās, ka citi nesapratīs, ka liksies - es padevos, par suni necīnijos un gribu tikt no viņa vaļā. Tāpēc ļoti palīdzēja gan darba kolēģes atbalsts, gan saruna ar veterinārārstu, kurš pateica, ka Kronai tik tiešām ir ļoti bēdīgi un ka palīdzēt vairs nevar. Tolaik bija sanācis, ka mācību dēļ atrados ārzemēs, braucu pie viņas atvadīties un visu ceļu ļoti lūdzos, lai viņa mani sagaida. Baidījos, ka savā priekšā ieraudzīšu vraku no suņa, ka viņa nepazīs. Taču atkalredzēšanās prieks bija liels - izskatījās, ka, lai cik slikti bija gājis, Krona bija mani gaidījusi. Tāpēc atvadījāmies kā pienākas un paliku pie viņas, līdz viņa aizmiga manās rokās.

Seši gadi tas nešķiet daudz, taču man likās kā vesels mūžs - jo tik īsā laikā piedzīvots tik daudz, sajūta tāda, it kā esi izgājis iniciācijas apli un pēcāk pakāpies solīti augstāk. Ar Smaidiņu ir citādi, bet savā ziņā tas ir kā turpinājums iesāktajam darbam. Un viņš tagad ir tieši tāds suns, kādi Kronai patika - puikas, mazāki augumā, ar neuzbāzīgu raksturu. :)

Kad vēl sēroju, tad neviens no manas ģimenes, draugiem un radiem neteica, ka tā darīt ir muļķīgi, jo tas ir tikai suns. Un par šo tēmu atradu anonīma autora eseju, kas saucas "Tikai suns", bet kas pasaka to pašu būtību, ko mīļš suns nozīmē cilvēkam. Ja ir nepieciešams, varu arī iztulkot.
Image

Tāds ir mans pirmā suņa stāsts, bet labprāt uzklausīšu no pārējiem, kā ir bijis ar tiem pirmajiem (vai pirmajiem un īstajiem) un ko esat no viņiem iemācījšies visai turpmākajai dzīvei.
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 10:57, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Retrīvers » 24 Apr 2016, 23:09

Sen, sen atpakaļ sekoju līdzi "Dzīvnieku Draugs" gaitām. Skatījos sunīšus, kas nāk, ko paņem, lasīju rakstus. Gribēju arī iziet pastaigāties ar sunčiem, bet nekādi nesanāca + bija kaut kādi nosacījumi.. Tad nu tā arī neizdevās man tas, bet vēljopojām gribās ar kādu patversmes iemītnieku iziet pastaigāties, kaut gan man mājās pašai savu pilns :)

Tā sekojot līdzi man acīs iekrita Krona. :samilejies: Viņa bija gados, neviens neņēma, kas bija skumji.. Bet viņai bija tik mīļas un skumīgas actiņas, ka man gribējās viņu paņemt. Bet tolaik dzīvoju dzīvoklī Rīgā un man jau bija suns. Tad pastaigājoties ar savējo vienu dienu šķita, ka redzu pastaigājamies Kronu ar meiteni. Pa ceļu no Zolitūdes - gar "sektu" - uz patversmes pusi. Domāju, ka nevar būt, droši vien tikai līdzīgs suns.. Bet tā tomēr laikam bija viņa, jo redzēju, ka no patversmes lapas ir izņemta. Un es ļoti sapriecājos. Man bija patiess prieks ka viņai beidzot ir savs īstais cilvēks!
Kroniņai ir bijuši skaisti un piepildīti dzīves pēdējie gadi ar Tevi. Viņa noteikti bija laimīga, ka viņai ir tik feina saimniece, kas viņu mīl! :sirsninas:

Man pašai ir visu dzīvi suņi bijuši - jau no bēbja vecuma. Pirmo personīgo sunīti nopelnīju, ja nemaldos 3.-4. klasē, kad klasesbiedram bija VAS kucēnu metiens. Viņu sauca Džena (Jenna - kā no filmas Balto). Bet, diemžēl, viņa aizgāja pārāk ātri, dēļ vetu sliktas aprūpes kā tolaik man teica. :sajucis:

Toties otrais suns, otrais Vācu aitu suns, tas bija MANS! Mana īstā.. :sirsninas2:

Pēc Dženas aiziešanas es biju maza, jauna un sagrauta... Negribēju vairs nevienu suni, jo tas bija pārāk grūti, zaudēt viņu tik ātri un negaidīti. Vecāki pēc tam pakonsultējās ar suņu speciālisti un viņiem teica, lai man ātri nopērkot vietā suni, mazināšot sāpēs, būs ko mīlēt.
Es gan vecākiem teicu, ka negribu suni, ka vairs nevienu.. Bet man lika tomēr iet metienu skatīšanā.. Tā es tiku pie jauna sunīša - Vācu aitu suņi meitenes Šēras.
Džena nomira 20.augustā un Šēra piedzima tā paša gada 25.augustā un tad oktobra vidū Šēra jau bija pie mums mājās.

Maziņa mīļa, jauka, bet no 4 mēn. vecuma radās rakstura problēmas, varbūt iedzimts, bet viņa bija ninka uz svešiniekiem. Tad nu es viņu pati mācīju, jo suņu skolā biju ar iepriekšējo suni gājusi. Un jau ļoti agrā vecumā Šēru izmācīju ļoti paklausīgu, grūtākais viņai bija, nedzīties pakaļ kaķiem un ja ir kāds kaķis, tad atsaukties uz šurp, bet viņa bija ļoti apķērīga un arī to ātri vien apguv. Ar Šēru staigājām pilnīgi bez pavadas, pie veikala sēdēja arī bez pavadas un gaidīja, kad ko nopērku sev un viņai, nesa zobos visu ko vajag, viņai ļoti patika klausīt man. :)) Aizgājām arī uz suņu skolu atrādīties iepriekšējai trenerei un mūs tajā pat dienā uzaicināja uz eksāmenu. Jau tajā pat nedēļā devāmies kārtot un nolikām uz 1. pakāpi. Mums vēl izteica komplimentu - Šēriņa visu laiku man skatoties acīs. Katra komanda, katra kustība, skatās acīs un klausās ko teikšu.. Kaut gan es nemaz nemācīju viņai to darīt.

Ar Šēru bija daudz piedzīvojumu, pastaigu, darbu un nedarbu, pamatskola, vidusskola, ar Šēru gāju uz konsultācijām un viņu arī manā skolā pieņēma, jo bija ļoti gudra,paklausīga. Atstāju pirmajā stāvā un viņa pacietīgi gaidīja, kamēr viņu mēģināja piebarot ar bulciņām, kaut gan bez manas atļaujas viņa neņēma. Katru dienu vairākas stundas pavadījām ārā, uzfilmēju filmu "Ainas šovs" ar draudzeni, kurā piedalījās Šēra kā policijas suns. Piedalījāmies suņu sacensībās - paklausības, barjerlekšanas, gājām "Nakts baiļu pārbaudes", arī izstādē vienā bijām, to pašu arī vinnējām - CAC, Best of Breed dabūjot. Izrādījās, ka citi vācu aitu suņi neizskatījās pārāk labi... Kā arī man Šēra bija iemācīta stāvēt "brīvajā stājā". Ne man kājas jāliek, ne kaut kāda manta kādam aiz ringa jāpīkstina, bet gan stāv pati un skatās uz mani..

Nostaigājām katru dienu vairākus km, no Zolītūdes līdz pat Rīgas centram, citreiz vēl tālāk, uz jūru braucām, gar Lielupi staigājāmies, visu darījām kopā. Un kad sāpēja, kad man bija slikti, kad pārtraucu smagas attiecības, kur pret mani slikti izturējās, bet biju pārāk pieķērusies un turējos tik un tā, Šēra vienmēr bija ar mani, vienmēr atbalstījā, vienmēr bija kas atnāk un samīļo, iedod slapju buču. Arī iepazinu vīriņu, kad Šēra bija, māsa piedzima, mans krustdēls, Šēra piedzīvojusi ļoti daudz.
Šēra bija mana labākā draudzene, visvisvislabākā! Mīlu viņu bezgalīgi un zinu, ka viņa mīl mani. Palaist viņu bija ļoti grūti. Šēriņa jau bija gados, bet tik un tā bija ņipra, aktīva, spēlējās, tusēja ar maniem retrīveriem, reizi pa reizītei aizbraucu pie vecās treneres uz suņu skolu parādīt paraugdemonstrējumus. Tāpēc kā uz galvas uzkrita slimība.. Simptomu nekādu.. Un tad vienu dienu pēkšņi viņai piepūtās vēders kā bumba apaļš. Bija sakrājušies ūdeņi. Uztaisīja sonogrāfiju un izrādās iemitinājies vēzis. Un jau bija visur. Zarnās, vēderā, visur. Nosūknēja viņai punci ar ūdeni un 2 dienās atkal piepildījās. Ar visu to tomēr ar mani viņa jutās laimīga un staroja, gultās leca un bužinājās ar mani. Vets teica, ka ir ļoti slikti un viņai sāp... un jebkurā brīdī viņa var aiziet..
Pirms vispār uzzinājām ka slima, iepriekšējos Ziemassvētkos biju uztāvinājusi viņai zelta ķēdīti, jo viņa bija mans zelts, mana mīlestība. :sirsninas:
Un pēc 2 mēnešiem notika kas notika..Tad nu to visu pamanījām ap februāra sākumu un mana mīļā aizgāja 13.februārī... Bija grūtāk kā iepriekš. Sāpēja nenormāli, izturēt nevarēju. Mans vīriņš mani atbalstīja cik vien spēj, bet katru nakti es raudāju un arī pa dienām raudu.. To vārdos nevar aprakstīt kā es Šēru mīlu.. Es darītu visu, ja varētu to novērst, bet sunīšiem mūžs ir tik ilgs cik viņš ir.. Bieži redzēju pēc tam Šēru sapņos līdz vienam brīdim - pēdējam sapnim. Es pat nezinu kā aprakstīt..

Pēdējo reizi sapnī viņu redzēju, kad bija kaut kāds mašīnas izbrauciens ar ģimeni, es biju vēl sīka meitenīte, teiksim kādus 10 gadus jauna? Varbūt jaunāka.. Un mēs kaut kāda iemesla dēļ apstājāmies mežā, mums kāds pazuda. Pārējie suņi(tagadējie) un ģimene palika ap mašīnu, bet tētis aizgāja kaut ko meklēt pa kaut kādu tumšu meža taku.. Un tad es skrēju ar viņu.. Skrēju un man palika ļoti bail, līdz brīdim, kad ieraudzīju Šēru uz uzkalniņa.. Ieraudzīju un sapnī viņas deguntiņš man pieskārās. Aukstais, slapjais purniņš. Un es sajutu laimes sajūtu. Sapnī un arī īstenībā. Nevaru aprakstīt. Tā bija kā tāda atkalredzēšanās, kā viņa man pieskārās izjutu laimi, pār ķermni pārgāja drošības sajūta, patīkami bija.. Un Šēra mūs no kaut kā pasargāja tur.. Tā arī bija pēdējā reizi kad viņu redzēju un kopš tā brīža es vairs naktīs neraudāju, vairs nebiju tik sabrukusi kā pirms tam.. Es domāju, ka viņa tā no manis atvadījās un pēdējo reizi satika.. Likās kā īstenībā būtu man pieskārusies.. ;( :sirsninas:

Smaga ir tā draugu pazaudēšana.. Bet laikam jau jāatskatās uz pozitīvajām lietām, ka tik daudz patīkama ir bijis kopā ar viņiem. :sirsninas: :samilejies:

Uhh, daudz gan te pierakstīju Tavā blogā. Ielikšu kādu bildīti ar mani un suņiem..
Image
Es ar Šēriņu :samilejies:
Image
User avatar
Retrīvers
Champion
Champion
 
Posts: 756
Joined: 19 Sep 2011, 15:32
Location: Cēsis

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 28 Apr 2016, 21:26

Ar tiem ilgsēdētājiem patversmēs ir tā - vai nu sunim ir raksturs sarežģītāks un ne katram pa rokai un varēšanai, vai arī vecāks (tuklāt tas ne vienmēr nozīmē kategorijā no 7+, bet arī vienu, divus gadus vecus noraksta), bailīgāks, kļūdām socializācijā un audzināšanā, ar kādu hronisku kaiti, fizisku defektu. Un mazāk ir tādu, kur tik tiešām nav acīmredzama iemesla, kāpēc labs suns tik ilgi sēž patversmē. Kronas gadījumā tā bija agresija pret citiem suņiem, kaķu bendes neslava un būšana gandrīz nevaldāmai pie pavadas jaunības dienās. Turklāt viņa nebija sevišķi tendēta uz mīļošanos. Tikai tad, kad es ar viņu sāku vairāk darboties, izrādījās, ka šitais atturīgais suns patiesībā ļoti labprāt saņem glāstus.

Paldies, ka padalījies ar savu stāstu - patiešām brīnišķīgi, ka tev ir bijis tāds uzticams kompanjons. Kad biju mazāka, tad seriāla "Komisārs Reksis" iespaidā man mīļākā šķirne bija Vācu aitu suns, un varu pateikties saviem vecākiem, kas nepaļāvās uz maza bērna uzstājīgajiem lūgumiem pēc sava rekša. Tagad gan pārspīlētā eksterjera dēļ, tīršķirnes VAS nekārojas, taču varbūt kādreiz kādu metisu gan. Ar tiem ir bijusi laba pieredze - suņi atsaucīgi, labprāt mācās un darbojas, vienīgi jāpievērš liela uzmanība socializācijai kucēna vecumā.

Smaidiņš un melnie

Lai arī man ar Smaidiņu iet krietni vien labāk nekā es biju gaidījusi un viņš trijos mēnešos ir fantastiski progresējis, kā sūklītis uzsūcot visu to, kas socializācijā ir izpalicis iepriekšējos gados, ir mums brīži, kad neiet viegli. Vismaz reizi dienā vai ik pārdienas viņam uznāk tā sauktie "melnie". Suns, kas pastaigas laikā īsu brīdi iepriekš ir ālējies, rotaļājies un priecājies, pēkšņi izslēdzas un sāk no tevis baidīties. Kad sauc, klāt nenāk, kā tuvojies, tā vai nu laižas vai arī krīt gar zemi uz muguras un smilkst, kad viņam pieskaries. Un vismaz turpmākās 20 minūtes, dažkārt pat ilgāk, pavadas galā tālu aiz muguras, asti un galvu nolaidis soļo tavs suns. Neesmu es šobrīd atradusi pareizās zāles - našķi un uzslavas nelīdz, mierīga izturēšanās un glāsti - arī ne. Vienīgais, ko daru - ignorēju un turpinu iet tālāk, gaidot, kad epizode pāries. Jāatzīst, ka gluži cilvēcīgi par šādu attieksmi jūties sāpināts - es tev laba, un tu man tā. No otras puses - saproti, ka Smaidiņš nav cilvēks un viņu pēc tādas pašas mērauklas kā divkājainos mērīt nevar un nedrīkst. Gribētos tomēr reizēm redzēt un saprast, kas tajā mazajā galviņā notiek, kādas domas tur rosās.
Image

Arī tas, ka pastaigas puika tagad patiešām izbauda, ir nesens progress. Janvāra beigās, kad viņš pie manis ieradās, pastaigās visur gāja kā astīte līdzi, neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Turklāt ik pa brīdim apstājās un apsēdās, lai pēcāk ar pierunāšanu turpinātu iet. Šobrīd jau esam tik tālu, ka pazīstamā rajonā, noteiktā areālā puikam ir savi pieturas punkti kā sasprausti sarkani karodziņi kartē. Un, lai arī apstaigājamā teritorija, kur viņš jūtas droši (astīte uz muguras gredzenā, aušeles augšā un deguns pie zemes), pakāpeniski pieaug, tad, tikko mēs izejam ārpus tās neredzamajām robežām, Smaidiņa drosme proporcionāli noietajam gabalam "nepareizajā virzienā" sarūk. Tad nu atkal man aiz muguras soļo suns, kura nopietnā sejas izteiksme vēsta - "Viņa mani te atvilka, es nemaz negribēju nākt". Es gan ceru, ka gada laikā mums tomēr izdosies gan drosmi, gan entuziasmu uzaudzēt lielāku, jo pastaigās un pārgājienos man ļoti patīk doties un gribētos tomēr jaunatklāšanas pieredzē arī ar suni dalīties.
Image

Esmu gandrīz "izārstējusi" Smaidiņa vēlmi manā priekšā pazemoties. Tas varbūt nebūtu nekas, bet viņš pie lieliem priekiem vai uztraukumiem, apveļas uz muguras un "špricē". Protams, suņa valodiņā tā droši vien ir atzinība man - tu esi lielais boss, nedari man pāri, bet nav gluži patīkami, ja visu laiku ir jāuzslauka grīda pēc šīm mazajām nelaimēm. Kad vēl viņš no rītiem nebija iemanījies rāpties ārā no gultas vai būra, tad izdabūt viņu laukā bija vesela operācija. Sagatavojies, saģērbies, paķer suni un lielā ātrumā nes ārā koridorī - tā, lai nepaspēj apčurāties. Tāpēc no rītiem un pēcpusdienās, kad pūslītis ir vispilnākais un špricēšanas iespēja ir vislielākā, esmu iemācījusies viņu pārāk neuzkurināt. Tas nozīmē - nekādu strauju kustību viņa virzienā, nepievērst pārāk lielu uzmanību viņam, darot savas lietas, un, ja viņš nāk komunicēt, tad tā vietā, lai es tuvotos viņam, aicinu viņu pie sevis un pacienāju ar našķīti. Un progress ir.

Tā, lūk... ir arī mums lietas, par kurām skoliņā nemācā un ar kurām ir jāmācās tikt pašiem galā.
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:00, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Maija_Dakota » 29 Apr 2016, 18:10

:sirsninas2:
Image Image Image
User avatar
Maija_Dakota
Champion
Champion
 
Posts: 913
Joined: 13 Jan 2010, 16:41
Location: Rīga, Iļģuciems, +371 22086944

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby karalislauva » 29 Apr 2016, 19:07

Retrīvers

Lasīju tavu stāstu par Šēru un apraudājos. Bet es jau vispār jūtīga uz dzīvnieku lietām.. :)
“All his life he tried to be a good person. Many times, however, he failed.
For after all, he was only human. He wasn't a dog.”
Charles M. Schulz
Image
karalislauva
Champion
Champion
 
Posts: 627
Images: 5
Joined: 23 Sep 2014, 15:21

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 01 May 2016, 19:09

Smaidiņš dala smaidus

Man šķiet, kaut kur jau bija minēts - "kamēr kaķu saimnieki ir aizņemti, fotografējot savus mīluļus un liekot bildes internetā, tikmēr suņu saimniekiem nav laika, jo ir jāiet ārā ar suni darboties". Arī man šobrīd blakus guļ mazais pilsonis, kas pēc divām garām pastaigām ārā šobrīd mani hipnotizē, gaidīdams, kad atkal dosimies pastaigā. Tāpēc, lai arī stāstāmā daudz, ieraksts neliels un īss. Ievadam silta, saulaina un smaidīga Smaidiņa bilde no šodienas.

Image

Viņa socializācijā vislielākais un svarīgākais uzdevums ir pieradināt pie svešu cilvēku glāstiem un pieskārieniem, lai vēlāk dzīvē - pat ja nepatīk - nav purpināšanas un kampšanas. Tāpēc pēdējās nedēļās, kad vien varam, apciemojam gan radus, gan darba kolēģus un draugus, dodam našķu tašiņu, iekārtojamies sunim blakus un veicam nelielu socializācijas sesiju. Kārumiņš un glāsti, kārumiņš un glāsti. Tā kā puiku barība motivē ļoti, mums ir pirmie panākumi - Smaidiņš ir kļuvis drosmīgāks, pats nāk tuvāk un vairs nesalēcas no pēkšņiem pieskārieniem. Attiecībā uz ģimenes locekļiem pat ir tā, ka var glaudīt arī bez kārumiem. Redzams, ka lielas patikas par šo pasākumu nav, taču vairs ne baiļu, ne dusmu. Tas priecē.

Pastaigās ejot un apgrozoties sabiedriskās vietās, esmu ievērojusi, ka, pamanot viņa mīlīgo sejiņu, pat nopietnākās un drūmākās sejas atplaukst smaidā. Tā, vilcienā braucot, paejot garām ar šuneli, atmosfēra uz brīdi mainās - paliek gaišāka, priecīgāka, dažs labs pat uzsāk sarunu un lielākoties katram kādreiz ir bijis savs, ļoti mīlēts kustonītis, par kuru pastāstīt un padalīties atmiņās. Un, ja ar veco sunīti, kas bija vidēja augumā, nereti varēja dzirdēt komentārus no sērijas "Tāds teļš un bez uzpurņa", tad par Smaidiņu nav dzirdēts neviens slikts vārds. Tie brīži, kad redzi, ka tavs suņuks ar savu klātbūtni kaut uz pusminūti ir pratis raisīt pozitīvas emocijas, man ir patiešām īpaši, jo tajā priekā, ko Smaidiņš ienes manā dzīvē, es varu dalīties ar citiem.
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:01, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 15 May 2016, 13:48

Smaidiņš pienenēs

Paskrējušas divas darbīgas nedēļas, tāpēc tikai tagad ir laiks sniegt nelielu atskaiti par to, kā tad Smaidiņam īsti klājas. Pavasaris viennozīmīgi ir mans mīļākais gadalaiks un, skatoties, ar kādu prieku mans suns no rītiem un vakaros dodas pastaigās, secinu, ka arī viņam siltais un gaišais laiks tīri iet pie sirds. Ērces, paldies Dievam, neesam noķēruši - vai nu vieta tāda, kur to nešķīsteņu ir maz, vai arī skausta pilieni tik tiešām strādā.

Ar mainīgu centību apgūstam skoliņas gudrības - ļoti cenšos saņemties, lai vismaz vienreiz dienā mēs paklausību atkārtotu. Strādājam pie pacietības un - jāteic - ka tā ir Smaidiņa stiprā puse. Nu jau varu draugu apsēdināt vai apguldīt un atkāpties krietni tālu. Grūtāk savukārt iet ar to vingrinājumu, kur sunim ir jāpaliek guļot un man ir jāapiet viņam riņķī. Ja aplis ir par ciešu, tad Smaidiņš lec kājās. Ar blakus arī - citreiz sanāk labi, citreiz - nu tā. Taču tur vairāk vainīga esmu es, jo īsti nezinu, kurš brīdis būtu īstais, lai puiku paslavētu un apbalvotu. Tāpēc no šodienas mēģināsim to blakus iešanu iekļaut sadzīvē, lai varētu savākties, kad jāšķērso ielas.

Ir panākumi socializācijā ar cilvēkiem, ko labi varēju novērot vakar, kad uzņēmām ciemiņus. Ja pirms pāris mēnešiem Smaidiņš visu vakaru būtu pavadījis manā guļamistabā vai vērojot visu no attāluma, stāvot gaitenī, tad vakar puika visu laiku maisījās mums pa vidu. Gan virtuvē uzkavējās, kamēr sagriezām augļus, gan pēc tam viesistabā, gulēja man pie kājām un ieinteresēti vēroja notiekošo. Protams, tāda uzvedība tika arī pienācīgi atalgota. Turklāt varēja redzēt, ka viņš pats jūtas visai droši un mierīgi, par ko ir ļoti liels prieks.
Socializācijā iespēju robežās aicinu piedalīties arī savus darba kolēģus - spēle jau tā pati - gardumiņš un glāsti. Tā pagājušonedēļ jau varēju viņu atstāt komfortabli sēžam kolēģes klēpī, cienīgi ēdot siera gabaliņus no rokas.

Pēc kinologa ieteikuma mēģināju viņu ieinteresēt rotaļlietās, jo puika nespēlējas vispār un tas koncepts, ka varētu skriet bumbiņām pakaļ, grauzt striķīšus un spēlēt vilkšanu, viņam ir absolūti svešs. Iesēju striķītī gaļas gabaliņu, parādīju draugam un pavilku projām. Reakcija? Suns skatās man acīs un jautā, ko es no viņa gribu. Pēc pāris mēģinājumiem bija skaidrs, ka Smaidiņš šādu rotaļāšanos nesaprot, tāpēc šajā ziņā ir jāizdomā, kā viņu ieinteresēt. No otras puses... es tā prātoju, ka ja jau viņam mantas neinteresē, tad varbūt arī nemaz nevajag spiest un spēlēties labāk tā, kā viņš prot un viņam patīk. Sevišķi mīļš pasākums ir tad, ja viņam izdodas mani izaicināt uz "padzenāšanu" - es mūku, bet viņš joņo pakaļ. Apdzen un tad man jāskrien pretējā virzienā, lai var atkal ķert.

Visbeidzot pagājušajā nedēļā aiz mājas esošajā pļavā bija tāda pieneņu bagātība, ka es un mana draudzene nolēmām uztaisīt nelielu fotosesiju. Un pareizi vien darījām, jo jau šonedēļ tur viss ir rūpīgi nopļauts, pieneņu galvas palikušas tikai dažās vietās.

Image
Mans pieneņu puika.

Image
Te mazdrusciņ kurts, jo joņot pilnā ātrumā viņam patiešām iet pie sirds. Man jau patīk par viņu zoboties un piedēvēt īpašības, kuras viņam nemaz nepiemīt. Piemēram, mans drosmīgais VAS un rotveilers tad, ka pa durvīm nāk sveši ciemiņi un puikam izdodas no sevis izspiest vienu, skaļu rējienu, lai pēc tam aši iemuktu būrītī un lūrētu gar stūri ar cerību, ka varbūt viņi ies tagad projām. :)

Image
Savukārt šeit saimniece pret viņu izturas pavisam ne suņa cienīgi. Čakarē, bet viņš ļaunā neņem. Izmanto brīdi, lai nolaizītu seju un saķertu aiz deguna.

Image
Tāds lūk viņš suncītis, kaut gan viņš ir "apaudzis" ar vēl dažādiem mīļvārdiņiem - bobītis, rakarītis un ma-a-azais pintiķītis,
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:04, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 526
Joined: 23 May 2013, 23:59

Next

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 5 guests