Smaidiņš zina labāk

Blogs and Chats

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Silma » 16 May 2016, 07:57

Es atzīšos, ka klusām lasu šo blogu, bet vairs nevaru noturēties - katru reizi lasot par Smaidiņu un redzot bildes, man sejā parādās pašai smaidiņš, un tā nu es sēžu pie monitora un smaidu līdz ausīm kā muļķe :D :samilejies: Viņš ir tik "adorable" !
User avatar
Silma
Baby
Baby
 
Posts: 22
Images: 1
Joined: 04 Dec 2015, 15:13

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby lauva » 16 May 2016, 18:47

Interesanti,ka ieminējies,ka Smaidiņam neinteresē spēles. Mūsu vecajam sunim,kurš tik adoptēts un nāca no ļoooooti agresīvas un brutālas vides, spēlēšanās ļoti ilgi neinteresēja. Kad viņš tika pāri savām bailēm par x lietām, un tur mums pagāja gadi, tad izrādījās,ka Timam patīk spēlēties, pakaļ skriet kociņam un bumbiņai un spēlēt paslēpes un citus brīnumus. Man liekas,ka tiem citiem suņiem vienkārši vajag laiku.
*The dog is the only animal that has seen his god.*
http://twitter.com/#!/LauvaGuna
User avatar
lauva
Veteran
Veteran
 
Posts: 2584
Images: 5
Joined: 14 Jan 2010, 14:22
Location: Liepāja/BCN/BRUX

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Māra » 16 May 2016, 19:00

Jā, es arī gribēju piebilst, kad adoptējām Kaju no audzētavas, arī viņam pagāja laiks (mūsu gadījumā aptuveni pusgads) līdz sāka spēlēties.
Spēle, manā skatījumā, ir lielisks veids kā noņemt spriedzi, iztērēt kādu enerģijas iekrājumu un arī veids kā socializēt ar saimnieku, cilvēkiem vai citu suni. Vai vienkārši izklaidēties. Spēlēties noteikti ir laba lieta.
Jaunākajam mācījām raut-mantu spēli - nesaprata, ko no viņa grib, bet izrādījās, ka tikai jāmodina mednieka instinkts - skolā pamācīja, ka neviens zvērs nelido pa gaisu, bet bēg pa zemi un tad jau dikti gribas tādu noķert un tā kkā pamazām, ar mednieka dabu - vilkām striķmantu pa zemi un suns sāka ķert, pēcāk jau arī iemācījām to raušanu. Nez, Smaidiņam ir kāds medību prieks dvēselē? Uz to varētu apelēt...
Noteikti ir daudz veidi kā iemācīt spēlēties un gan jau ka vajag mēģināt. Izkrāsot sunča dzīvi ^^
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Veteran
Veteran
 
Posts: 2544
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 16 May 2016, 20:51

Silma - man prieks, ka vēl kāds klusais lasītājs ir atklājies un ka Smaidiņš var uzmundrināt arī no virtuālās vides. Ir viņš tāds pozitīvs tēls un nav dienas, kad viņš man nesagādātu priecīgus brīžus.

lauva - es arī drusku palasījos par tām rotaļām - pareizi vien ir, jādod laiks. Man liekas, ka šis ir grāvis, kurā katrs suņa saimnieks kādreiz ir iekāpis - tad, kad ir gūti panākumi, gribas vēl un vēl un piedevām uzreiz. Tāpēc, darbojoties ar Smaidiņu, mans uzdevums ir saprast to brīdi, kad piebremzēt un saprast, ka viņš trijos mēnešos, kopš dzīvo pie manis, tā jau ir sasniedzis ļoti, ļoti daudz. Tādēļ arī ar tām rotaļlietām - es domāju, ka gan jau viņam, kad pašam gribēsies, gaisma atausīs. Līdz tam mēģināsim un koncentrēsimies uz citām lietām. Domāju pamēģināt ar tām domājamām spēlēm, kur kārumiņi jāmeklē. Viņš uz pārtiku ir orientēts - varbūt patiks.

Māra - paldies, ka padalījies! Nu ar to medību prieku ir tā - kaķi, kurus varētu dzenāt, ir viņa augumā un daži ir pat lielāki. Taču tagad jau ik pa laikam manu, ka viņš, astīti saslējis, drusku pacilpo viņu virzienā un apstājas, gaidīdams, kas nu notiks. Vismaz divas citas reizes ir aizdiebis pakaļ vārnām un pēc tam pats juties pārsteigts par to, kas viņam sanācis. Pa drusciņai, drusciņai - kaut kur jau tas mednieks iekšā noteikti snauž, bet līdzšinējā mūžā tam nav bijis pielietojuma, tāpēc gaidīsim, redzēsim.

Šobrīd mūsu spēles izpaužas gluži kā šajā video - https://www.youtube.com/watch?v=DJNcn_R1c3I - padzenāties viņš mani aicina ik pa laiciņam. Kaut kur esmu skatījusies, bet neesmu iedziļinājusies, kāpēc tā darīt nav pareizi. Taču viņam patīk, actiņas sajūsmā mirdz un projām viņš no manis nemūk. Tādēļ, ja tas ir sākums un ja tas ir veids, kā viņš mani aicina rotaļāties, tad - kāpēc ne? Otra spēle ir cīkstēšanās ar manu roku - viņu bužini no visām pusēm un viņš to roku cenšas noķert. Kost nekož, bet satver. Tas gan veicina sliktus ieradumus, tāpēc laika gaitā šito atmetīsim un aizvietosim ar kaut ko jaunu.

Pie tās "noķer mani" spēles man daždien liekas, ka būtu patiešām jauki, ja Smaidiņam būtu kāds draudziņš, ar kuru kārtīgāk izskrieties, taču pārējie suņi šobrīd šķiet pārāk biedējoši. Pastaigu laikā iet ar lielu līkumu vai arī, ja kāds pa tuvu pienāk un ir pārāk uzbāzīgs, sāk knakstināt zobeļus. Kamēr virsū nebāzies, ievēro personīgo telpu - tikmēr viss ir kārtībā un sadzīvot var. Kinoloģe mums teica, ka visticamāk Smaidiņš tāds atturīgs arī paliks - varbūt kādreiz satiks vienu, divus dvēseles radiniekus, bet tā - super-draudzīgais viņš nekad nebūs. Es pieļauju, ka vēl kādam šeit ir gājis līdzīgi - kā pieradinājāt un mācījāt, ka citu suņu klātbūtnē vari izturēties mierīgi?
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 22 May 2016, 20:46

Smaidiņš un viņa "bites"

Pagājusi gara, darbīga un ļoti nogurdinoša nedēļa. Mācīšanās ziņā saimniece ir slaistījusies (bet grūti ir savākties, ja pats, pēc darba mājās pārnākot, krīti nost no kājām), tāpēc Smaidiņš ticis vien garās pastaigās. No otras puses - par to, ka skološanās tomēr ir devusi rezultātus, pārliecinājos divreiz.

Trešdienā, kad tikāmies ar draudzeni, lai ietu kopā pastaigāties, Smaidiņam atvērās kāda čakra un viņš visai labā garastāvoklī priecīgs metās viņai pretī un sasveicinājās. Turklāt viņam bija tik labs garastāvoklis, ka tās pastaigas laikā viņš vēl dažus divkājainos pilsoņus steidza apsveicināt.
Savukārt sestdienas vakarā gājām ciemos, paņēmu līdzi arī viņa deķīti, uz kura skoliņā mācām komandu "vietā". Ko domā - tajos brīžos, kad rakaris nesēdēja man klēpī un negāja apgaitā pa dzīvokli, mierīgi gulēja uz savas sedziņas. Turklāt atšķirībā no divām pirmajām ciemošanās reizēm, tagad varēja just, ka viņš itin nemaz nav nobijies vai uztraucies un, ka cilvēkiem pa vidu maisīties, viņam tīri labi patīk.

Bet virsraksts vēsta par "bitēm". Pirms kāda laika rakstīju arī par "melnajiem" un nu jau esmu atkodusi divas situācijas, kurās Smaidiņam tiek sabojāts garastāvoklis. Par to, ka viņam no flekša pavadas plastmasas daļas ir bail, kaut kā jau nojautu iepriekš. To, ka mans suns paniski baidās no plastmasas maisiņiem, kuros ir kaut kas iekšā - noskaidroju pavisam nejauši. Parasti savācu aiz sava suņa, un maisiņš ar dārgumiem jānes tiktāl, kamēr ceļā pagadās miskaste. Tā arī šoreiz - tikai manu, ka Smaidiņš palicis kaut kur tālu, tālu aizmugurē. Sēž, skatās uz mani, bet klāt nenāk. Nu ko - ne pirmā, ne pēdējā reize. Dodos viņam pretim un šis no manis spiegdams laižas projām. Kas tad nu? Eju vēlreiz klāt, un viņš, ašteli starp kājām iežmiedzis, actiņas piemiedzis, lavās projām un kā maisiņš tuvumā, tā viņš kliedz tā, it kā kāds grasītos viņu dauzīt. Tas no vienas puses ir smieklīgi, ja nebūtu tas, ka viņš tik tiešām ir pārbijies.

Fleksi jau es iegādājos tikai tādēļ, lai puikam būtu drusku brīvsolis tur, kur viņu droši nevar laist no pavadas vaļā. Tāpēc ar tām bailēm arī strādāju tā, ka pastaigas laikā vienkārši nomainu pavadu un eju uz priekšu, izlikdamās, ka nekas īpašs nav noticis. Nu jau puika ir drusku samierinājies un dažās vietās iemācījies visu izvelkamās pavadas garumu izmantot.

Ko ar tiem maisiņiem darīt - vēl nezinu. Negribas stundu, pusotru iet pie pavadas un nest maisiņu līdzi. Bet kaut kā ir jāmācās un jāpieradinās.

Tāpat esmu secinājusi, ka mums abiem vēl tāls ceļš ejams, lai mēs viens otru prastu pareizi nolasīt un nepārprast. Smaidiņam ir vēl epizodes, kur viņa jauniegūtā pašpārliecinātība pašķīst gaisā un viņš manā klātbūtnē kļūst tāds kā saplacis, sabijies. Savukārt es ne vienmēr zinu, ko es esmu izdarījusi tādu, lai viņu sabiedētu, un ko darīt, lai viņš nomierinātos. Taču "bites" parādās jau retāk, kas laikam nozīmē, ka ejam pareizā virzienā.

Ja nu kādam, manu blogu lasot, liekas, ka ar Smaidiņu ir liela ņemšanās, tad tā droši vien ir, bet man ir interesanti un nav garlaicīgi. Kā sacīt - darba lauks ir plašs, iespēju mums ir daudz, vienīgi to saimnieci vajadzētu vairāk bakstīt, lai viņa mazāk slaistās un vairāk ar šuneli darbojas. :)

Jaunu foto mums nav, kaut gan vajadzētu uztaisīt, jo tagad pļavā Smaidiņam zāle ir līdz ausīm. Pašu brīžiem pamanīt nevar. Te viena nomūsu ikdienas: šī seja agros rītos man itin nemaz nepalīdz pamosties! Tiesa gan tagad jau viņš ir iemanījies, kā es sakustos un mostos, tā viņš ir klāt, lai man dotu bučas un samīļotu. Ja es neceļos, tad ieritinās blakus vēl pasnaust.
Image
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:05, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 22 May 2016, 20:59

Ja Smaidiņam tā plastmasa netīk, varbūt ir vērts apdomāt garo brezenta pavadu? Mana Mio ikdienā lieto divas pavadas - 1.5 m ādas pavada ir pastaigām pa Vecrīgu un treniņiem, savukārt pastaigām pa kādām zaļākām vietām, kur gribētos suni tālāk palaist, izmantoju 5 m garu brezenta pavadu un man nemaz neškiet, ka tas būtu ļoti neērtāk par fleksi (man gan vienkārši flekši ne parāk tīk).
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 22 May 2016, 21:19

Man tās parastās pavadas arī patīk labāk, jo ar tām daudz labāk jūti suni - kur viņš ir, ko viņš dara, kad apstājas utt. Ar fleksi ir tā - aizej līdz flekša galam un tad secini, ka suns ir palicis kaut kur ielas vidū, kas nav patīkami. Neesmu fans, bet citreiz ir parocīgi. Piemēram, Smaidiņam tā nesapinas kājās. Slinko saimnieku pavada. :D Un laikam jau kādu laiku arī palikšu pie tā flekša, lai viņš tomēr pierod, ka objekts manā rokā nav nekas tāds, kam piegriezt īpašu vērību.

Mums ir trīsmetrīgā parastā, bet laikam jau vajadzēs iegādāties garāku. Jāatrod tikai tur, kur cena nav tāda, ka mati ceļas stāvus.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 25 May 2016, 22:07

Garā zāle

Pļava, zāle līdz ausīm. Paslēpties vari pats un citi. Ja neesi liels augumā, tad apgaita pa taciņām līdzinās iešanai cauri labirintam ar augstām sienām. Kaut kur blakus dūc bites un sīc knišļi, tālumā gaisā uzspurdz kāda vārna, nejauši satikts kaķis bailēs aizlēkšo, viss ir mierīgi un draudošās briesmas nav nojaušamas... tāda, lūk, izskatījās mūsu vakardienas pastaiga sākumā.

Image
Es droši vien neesmu sevišķi līdzjūtīgs saimnieks, ja man smiekli nāk tad, kad Smaidiņam ir iemesls saīgt. Tā nu vakar puika pa paradumam iepalicis kādu gabaliņu man aiz muguras un apsēdies padomāt par dzīvi. Draudošās "briesmas" maza, žiperīga Džeka Rasela terjera formā es pamanīju pirmā, kad aktīvais puika joņoja saimniecei pa priekšu, astīti kā karoga kātu gaisā saslējis. Skatiens pa kreisi un - super! - draudziņš sēž. Raseliņš kā tāda blusa škērsām pāri zālei un Smaidiņam virsū. Mans puika sākumā pat neattapa reaģēt, nogāzts gar zemi, kamēr otrs, viņam pāri stāvēdams, entziastiski noošņā no galvas līdz kājām. Kad nu Smaidiņš tomēr izlocījās un drusku zobeļus parādīja (pieklājīgi norādot, lai taču tas otrs protās), raseliņam tas šķita uzjautrinoši un viņš mums riņķī šurpu turpu kādu brīdi skraidelēja un taisīja akrobātiskus palēcienus. Sak', ko tu tur ņemies - nāc, spēlēties! Atskan "Pā-ā-ātrik!", un raseliņš, drusku vilcinādamies, aizbizo atpakaļ pie savas saimnieces. Ejam tālāk - pēc pārssimts metriem Patriks ir izprātojis, ka varbūt Smaidiņš ir pārdomājis. To vien redz, kā viens teš pa taciņu atpakaļ mūsu virzienā, saimnieci atstādams tālu tālu. Atkal tā pati entuziastiskā sveicināšanās, un Smaidiņa pieklājīgais žests, kas nepārprotami vēsta: "Lasies!" Nu, neko. Aizskrien atpakaļ. Vēl pēc pārsimts metriem raseliņš - izrādās - ir neglābjams optimists un nav zaudējis cerību. Atkal skrien pie mums. Smaidiņš gan nav pārdomājis, tāpēc draudzēšanās tā arī izpalika.
Jancīgi šuneļi tie raseliņi.

Image
Nākamais stāsts ir par to, ka "jancīgi ir tie saimnieki", jo to droši vien padomāja tie, kas redzēja, kā, suņa saimnieks, uz visām četrām nometies, spēlējas ar savu šuneli. Jau minēju, ka Smaidiņš laiku pa laikam mani izaicina uz paskriešanos un parasti es esmu tā, kas bēg. Vakar joka pēc atdarināju gan to sunisko aicinājumu uz spēlēšanos, gan paskriešanu viņa virzienā. Kā Smaidiņš priecājās - sajutis, ka viņš var ātrumā pārspēt to "lēnāko un neveiklāko suni", joņoja lielā ātrumā un meta milzu lokus, bet man bija jāsmejas. Kā redzams fotogrāfijā, kur puika atkritis pēc kārtīgas izbizošanās pa lauku, laimei vajag gaužām maz, pat ja tas ir saimnieks, kas neveikli atdarina otru suni. :)
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:07, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 26 May 2016, 04:30

Hahahaha, jums patrāpījies ļoti tipisks raselītis. :jaa: Šamie vienmēr šitā uzvedās un katru lietu pārbaudīs piecreiz - a ja nu šoreiz var? Un tāds koncepts kā nedraudzīgi suņi viņu mazajās galviņās vispār neeksistē. :D
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby ash » 26 May 2016, 08:23

mēs flexi iepirkām kad sunim bija jau 3 gadi - bija izveidojies stabils ieradums, glīti iet, neraut pavadu. pēc laika ar flexi konstatēju, ka sācis vilkt pavadu (jo flexi pavelkot var tālāk tikt). nav tā patīkamākā pārmaiņa, bet tomēr izmantoju flexi kad staigājam brīvā dabā, kur nevar laist skriet brīvībā, bet turēt 2 m garājā parastajā pavadā arī drusku žēl.

par rotaļāšanos pastāstīšu savu pieredzi - mūsu sunim ir ļoti spēcīgi mednieku instinkti. viņam ir mednieka dvēsele caur un cauri, tā ir viņa būtība un esence, visa viņa dzīves jēga. un viņš nekad, pat kucēna vecumā nav bijis dikti nasks uz rotaļām. jā, esmu iemācījusi atnest mantiņu, kociņu. IEMĀCĪJUSI to darīt. esmu iemācījusi raut virvi un viņš to dara lai iepriecinātu savu saimnieku. vienīgās rotaļas, kas mūsu sunim patīk ir ķeršana un cīnīšanās ar saimnieku (par ko man ir dalītas jūtas), bet par to ka es varētu izmantot rotaļlietu uzmanības pieslēgšanai vai pārslēgšanai, motivācijai - es varu pat nesapņot, jo to suni neviena manta nekad nav interesējusi. stāsta morāle - ir suņi, kurus neinteresē rotaļlietas un kurus īpaši neaizrauj rotaļāšanās. man būtu daudz ērtāk, ja sunim patiktu spēlēties, bet es tomēr viņie pieņemu tādu, kāds viņš ir :rej:
Image
Image
User avatar
ash
Champion
Champion
 
Posts: 931
Images: 3
Joined: 06 Apr 2011, 13:07

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 04 Jun 2016, 16:45

ash - paldies, ka padalījies! Man arī vecais suns mantiņas nesaprata (ja nu kādreiz uznāca 5 minūšu vēlme paskriet pakaļ kociņam vai papīkstināt pīkstuļmantas), tāpēc es arī sevišķi neuztraucos. Ja nav kazai piena, tad nav. :D

Stāstāmā mums daudz, bet šoreiz, lai iet tas, kur skaistas bildes. Svētdien izlēmu, ka, ja vēl kādu brīvdienu vajadzēs mājās nozvilnēt, būs grūti, tāpēc ar Smaidiņu pie pavadas un draudzeni ar fotoaparātu aizbraucām līdz jūras krastam. Ceļu sākām no Carnikavas, aizsoļojām līdz Gaujas ietekai jūrā un pēcāk mērojām gandrīz 19 km līdz Vecāķiem. Saules dabūjām daudz, bet vēja dēļ karstums bija tīri labi panesams.

Pēc kinoloģes ieteikuma Smaidiņš tika iepazīstināts ar peldēšanu. Pats viņš no laba prāta ūdenī līdz šim nebija līdis, jo īsti nesaprata, kas tas ir. Tāpēc es jūrā izvēlējos siltāko vietu (kur pašam nav jāskaita līdz desmit un kārtīgi jāsaņemas pirms ieniršanas) un pietiekami seklu, lai sākumā ķepas draugam skaras pie zemes. Ienesu, uzmanīgi ieliku un, kad panika nesekoja, pagājāmies tur, kur drusku dziļāks. Smaidiņam peldēšana reiz ir tā lieta, kur viņš var pārvietoties krietni ātrāk nekā tad, kad viņam kādam ir jāskrien pakaļ. Kleinā priekškāja ūdenī ātrumam nemaz netraucē. Kad arī pati ieniru, tad Smaidiņš to vien darīja, kā aši, aši peldēja pie manis un centās ierāpties klēpī. Sak' "Glāb taču mani!" Ārā iznācis, trīcēja un drebēja, kamēr apžuva. Bet mācību stunda izrādījās vērtīga, jo pēcāk viņš pats labprāt ūdenī iebrida un pastaigājās. Tā ka mums ir pavērti jauni apvāršņi, kur darboties un pilnveidoties.
Image

Tas, ar ko nebiju rēķinājusies un kas baltiem suņiem ar nepigmentētu ādu ap plakstiņiem ir problēma, bija ādas apdegšana saulē. Puikam pēc mūsu gājiena ap acīm bija diezgan apsārtis, kaut arī tagad viss ir kārtībā, doma ir uz priekšdienām atrast kādu krēmu vai līdzekli, ko varētu izmantot, lai tas neatkārtotos. Internets saka - cilvēku pretapdegumu krēmus suņiem izmantot nevar, jo varot būt toksiski. Ja nu kāds ir sastapies ar līdzīgu problēmu, varbūt var ieteikt, ko lieto un kas strādā suņa ādas aizsardzībai no saules? Suņu saulesbrilles Smaidiņa gadījumā nav variants, jo viņš, viņaprāt, liekos aksesuārus centīsies noraut nost.

Image
Te smiltiņās izgulties ir labi, jo labi. Nemaz augšā celties negribas. :)

Image
Atšķirībā no mūsu pirmās viesošanās jūras malā marta beigās, kad Smaidiņš priecājās mazāk nekā cilvēki, šoreiz var teikt, ka viņš pats kompānijas būšanu un pastaigas izbaudīja. Piedalījās gan pie pasēdēšanas un uzēšanas, gan pats aicināja uz rotaļām.

Image
Te mēs abi divi.

Image
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:09, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Maija_Dakota » 07 Jun 2016, 10:35

Es saviem SPF 30-50 cilvēku izmantoju, tā lietošana nav tik bieža un ādas pretreakciju neesmu novērojusi.
Image Image Image
User avatar
Maija_Dakota
Champion
Champion
 
Posts: 913
Joined: 13 Jan 2010, 16:41
Location: Rīga, Iļģuciems, +371 22086944

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 08 Jun 2016, 22:39

Maija_Dakota - paldies! Nākamreiz, kad puikam nāksies saulītē būt, tad pamēģināsim. Man ieteica arī cinka krēmu, ko izmanto bērniem.

Dzelzs izturība

Sunīti redzat?
Image

Pirms pāris nedēļām treniņā mācījāmies piesaukšanu. Darbību secība vienkārša - atstāj sunīti vietā, atkāpies atpakaļ un aicini, lai nāk. Aizeju nelielā attālumā - Smaidiņš guļ, kur atstāts, skatienu piekalis man. Apstājos un saucu - viņš nenāk. Nu labi - paiešos vēl tālāk - nekā. Joka pēc trenere mani aizsūtīja līdz zāles tālākajam galam - varbūt tad draugam būs motivācija nākt. Bija? Nebija. Smaidiņš paliek, kur nolikts, un nemaz nedomā kustēties. Sākām smieties - izturība parasti saimniekiem ir lielākais izaicinājums, par atiešanu nelielā attālumā nemaz nerunājot. Redz, Smaidiņam otrādi. Pirmajā acu uzmetienā liksies, ka izturība un koncentrēšanās spējas tādas, kā reti kuram sunim iesācējam.
Bet patiesībā darbības nozīme ir atkarīga no paša darītāja un situācijas konteksta. Smaidiņš pēc būtības ir suns, kuram svarīgais posms socializācijā ir izpalicis, un, lai arī ikdienā viņš ir jūtami progresējis, viņam nav nopietnu uzvedības problēmu un panikas lēkmju, tad šī it kā "dzelzs izturība" ir īpatnējs veids, kā Smaidiņš man paziņo, ka viņš nav īsti pārliecināts, vai tur, kur iet vēlos es, ir droši. Ka viņš labāk paliks komforta zonā. Treniņā it īpaši, kur jau pašā sākumā iemācījāmies, ka deķītis ir tā drošā saliņa.
Fotogrāfijā es sagaidīju mirkli, kad viņš izlēma iepauzēt, un atkāpos pārdesmit metru attālumā. Ar nelielu piestrādāšanu un dāsnu (garšīgu) atalgošanu katru reizi, kad viņš pats pie manis skrien, "izturības" momenti kļūst retāki. Tagad pat ir tā, ka viņš to ir pārvērtis spēlē - apsēžas, nogaida un tad pilnā ātrumā nesas pie manis. :)
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:09, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby lauva » 10 Jun 2016, 22:30

Cik interesanti par to palikšanu uz vietas! Atceros, cik mums gāja grūti,kad vajadzēja sunim mācīt palikt uz vietas. Viņam bija tik paniskas bailes palikt vienam,ka tur vienmēr tracis bija, tur vismaz gadi pagāja,kāmēr iemācījās, bet tas nāca kopā ar pārliecību,ka viss jau ir ok, neviens nekur viņu neatstās...
Malači jūs!
*The dog is the only animal that has seen his god.*
http://twitter.com/#!/LauvaGuna
User avatar
lauva
Veteran
Veteran
 
Posts: 2584
Images: 5
Joined: 14 Jan 2010, 14:22
Location: Liepāja/BCN/BRUX

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 11 Jun 2016, 19:49

lauva - cik nu malači, cik Smaidiņam no dabas iedots. Es vēl tagad nebeidzu brīnīties, kā suns ar tādu pagātni spēj tik labi adaptēties dzīvei normālos apstākļos. Bet, cik ir dzirdēts no pārējo radiņu saimniekiem (ko ir satikt izdevies), tad dažam labam ir problēmas ar kārtošanos ārā, bet lielākā daļa ir mīļi un draudzīgi sunīši.
Par palikšanu vienam arī man sākumā bija ļoti bail, vai tik netrokšņos un netrakos - dzīvoklis un kaimiņi tomēr - jo dažs labs viņa radiņš patversmē, viens istabā palicis, spēja izdot tādas bezdievīgas skaņas (kaut kas starp gārdziena un spiedziena krustojuma), ka tik turies. Arī Smaidiņš dažās situācijās ir protestējis pret norobežošanu un vēl joprojām ikdienā lielākā traģēdija ir tad, kad, viņam redzot, saimnieks pazūd tualetē. Tad seko uztraukta smilkstēšana un raudāšana. Savukārt mājās viņš izturas visai mierīgi - tur ir viņa drošais būris un gulta. Un, cik nu nācies viņu atstāt, tik ir palicis iespaids, ka viņš visu dienu guļ manā gultā, ieviešot savas korekcijas segu izkārtojumā. Tā kā ir nācies sniegt pagaidmājas suņiem - pašdarbniekiem - tad es tik tiešām novērtēju to, ka gan vecais suns, gan tagadējais ir ļoti prātīgi.

Un, runājot par guļvietām, vēl viena bilde, kur sunītis paslēpies:

Image

Trīs reizes nedēļā Smaidiņš saimniecei brauc līdzi uz darbu, kur atkarība no darāmo darbu apjoma viņš drīkst/nedrīkst sekot līdzi. Un, kad ir tas "nedrīkst", tad viņš pats ir izvēlējies drošo vietu zem beņķīša un guļ starp maiņas apaviem. Taču pagājušopirmdien viņš lēma par labu jaunai slēptuvei, tādejādi arī mani nedaudz nobiedējot. Pa paradumam, darbā no rīta ieradusies, atstāju Smaidiņu lejā - viņam vienmēr ir iespēja man sekot, bet, ja viņš negrib, daudz neauklējos - lai paliek, kur ir. Paiet divdesmit minūtes, nāku atpakaļ - suņa nav. Palika neomulīgi, jo puika vienreiz aiz dezorientācijas jaunā, svešā vietā aizmaldījies, kur nevajag. Apstaigāju visas citas zināmās slēptuves (pakrēsles, pagaldes, pagultes un padīvānes), saucu, bet suņa nav. Neviens nenāk prātā, kas nezinot būtu varējis suni izlaist ārā, un galu galā suns jau nav nemaz tik nepamanāms. Tad atvēru skapi un - ko domā - apakšējā plauktiņā uz segām ierušinājies mans rakaris. Skatās un luncinās. Acīmredzot, bija nospriedis, ka gulēt starp apaviem nav tik droši un nolēmis par labu citai vietai. Tagad smejoties kolēģiem atgādinu, ka šodien Smaidiņš guļ skapītī, tāpēc lai nejauši neizlaiž ārā.

Meklēt daļēji slēgtas/tumšas vietas, kur gulēt, Smaidiņam ir visai tipiski. Mājās viņš labprātāk guļ vai nu būrī, vai zem segām, vai zem gultas, vai vannasistabā. Vilcienā viņš palien zem krēsliem, bet darbā esošās slēptuves jau uzskaitītas. Tāds mazs meža zvērēns.
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:10, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Retrīvers » 11 Jun 2016, 22:56

Baigo foršo būdiņas - midzenīti Smaidiņš atradis! :kanepe:
User avatar
Retrīvers
Champion
Champion
 
Posts: 756
Joined: 19 Sep 2011, 15:32
Location: Cēsis

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 03 Jul 2016, 12:07

Es, Smaidiņš un Mazais Pēcis

Kāds laiciņš pagājis kopš pēdējā ieraksta, jo laiks tik labs, ka iekšā sēdēt nemaz negribas, jāskrien baudīt vasaru, kamēr vēl ir. Protams, to dienu, kad termometra stabiņš uzkāpj līdz +30 atzīmei un ir sutīgi karsts, varētu būt mazāk, jo gan man, gan Smaidiņam tad ārā uzturēties grūti. Saimniece apdeg saulē, bet otram acis ir jūtīgas un ļoti asaro. Karstuma dēļ puika pa otram lāgam ir šķīries no pavilnas, par ko liecina balto matu kamoli dzīvoklī, un itin labprāt pavada dienas snauduļojot - vai nu meklējot vēsāko vietu starp palagiem, vai palienot zem gultas. Ejam peldēt, pieveica ap divdesmit kilometru no 50 kilometru pārgājiena (otru pusi saimniece stiepa draugu mugursomā), nosvinējām Jāņus un atklājām, ka, lai arī pilsētas puika, Smaidiņš sirdī tomēr ir īsts lauku duksītis, puikam drusku pašpārliecinātība ir kāpusi, jo pāris reizes jau skrējis apriet tos, kas gar durvīm grabinās un iekšā tiek aicināti, pats gan kaut kā aši apraujas un tad tā kā sakautrējas. Un... pirms trim nedēļām uz laiku pie mums ievācās vēl viens četrkājainais apakšīrnieks.

Iepazīstieties ar Mazo Pēci!

Image
Pēcis ir 2,5 mēnešus vecs kaķu sugas sunītis, kurš pieder pie primitīvo šķirņu grupas un kuram ir ļoti labi attīstīti mednieka instinkti, kas spēcīgi izpaužas jau mazotnē. Katra kustība un rotaļa ir vērsta uz sekmīgāku medību iemaņu apgūšanu. Raksturs neatkarīgs, nav tik daudz mīlīgs, cik orientēts uz darbu. Ļoti atlētisks, aktīvs un nenogurdināms - mērķtiecīgi tiek sasniegtas visas nospraustās virsotnes, lai arī cik augstu no zemes tās atrastos. Ziņkārīgs un ar labi attīstītu praktisko domāšanu - jebkurai jaunatklātai lietai tiks atrasts derīgs pielietojums. Sabiedrisks un ne pārāk patīk palikt vienam vai tikt ierobežotam, ko skaļi paziņo ar ņaudēšanu.

Image
Ko par šo pasākumu saka Smaidiņš - lai arī te un turpmāk bus fotogrāfijas, kur - kā šķiet - abi mīlīgi sēž vai guļ viens otram blakus, patiesībā Pēcis manu draugu bez žēlastības apceļ, izmantodams katru izdevību, lai Smaidiņam iekluptu kājās, ķerstītu asti, bakstītu ausis un purniņu un tā tālāk. Mīļā miera labad tad, kad es esmu klāt, tad cenšos Pēcim uzmanību novērst, kad neesmu - tad katrs uzturas savā telpā. Ir interesanti vērot, kā satiekas divas sugas, kuras runā pilnīgi dažādās valodās. Tā Smaidiņš jau vairākas reizes pa suniskam ir visai pieklājīgi un pat nepieklājīgi teicis Pēcim "LASIES!", taču kaķis tikai nedaudz atkāpjas, izbrīnīti paskatās uz suni, lai pēc brīža atkal dotos improvizētā uzbrukumā. Kaķēnam arī ir tipiska tā tiešā, mērķtiecīgā nākšana virsū ar augsti saslietu asti, ko droši vien Smaidiņš ir nolasījis kā nepārprotamu dominances zīmi un tāpēc no kaķa laižas lapās. Pēcim, protams, to tik vajag, jo viņš ir tajā vecumā, kad nebaidās no itin nekā! Pēcis arī savādā kārtā Smaidiņu arvien uzskata par savu labāko draugu.

Image
Nesen, kad vajadzēja būt ilgāk prom no mājām, Mazo Pēci auklēja mana draudzene, kura pēcāk arī teica, cik labi ir tā pavadīt vienu, divas dienas ar kaķēnu, lai gūtu priekšstatu par to, kas tad tas ir par zvēru. Nevaru nepiekrist, jo man šo gandrīz triju nedēļu laikā ir pilnīgi skaidrs - kaķis nav mana suga. Ja agrāk likās, ko tur cilvēki cepas par to, ka nebūs mans suns, mana šķirne un tā tālāk, tad, padzīvojot kopā ar Pēci, sapratu, ka šāda sūkstīšanās nav gluži bez pamata. Nepārprotiet mani - Pēcis ir amizants un jauks, man viņš patīk, taču kaķim ir savas vajadzības pēc kompānijas un aktivitātēm, ko es ar savu dzīvesveidu un darba slodzi nodrošināt nevaru. Turklāt, ja kāds vēl teiks, ka ar kaķi ir mazāka ņemšanās nekā ar suni, tad mazs kaķēns noteikti nav tas gadījums. Jā, var jau nevest ārā staigāt (kaut gan man tomēr liekas - kaķis ir āra dzīvnieks), bet tad ir jāatrod citi veidi, kā nodarbināt. Citādi - Pēcis, atstāts savā vaļā, katram labajam darbam pretī liek kādu pamatīgu nedarbu.

Image
Labs veids, kā mazo velnēnu nokausēt, izrādījās iešana pastaigās. Būs tie, kas smiesies - kā tad kaķis ar siksniņu un pavadu - taču mēs dzīvojam vietā, kur brīvi laist tādu mazu pintiķi nav droši - mašīnas un ielas kaķi. Kā jau minēju - Pēcis ne no kā nebaidās un ātri ir apguvis, ka pastaigāties un izpētīt pasauli ārā ir visai interesanti un forši. Savukārt man un Smaidiņam pēc šādām pastaigām ir miers mājās. Vismaz uz stundu, divām, kamēr mazais pilsonis nosnaužas.

Pēcis pie manis mīt pagaidu mājās, jo patversmē ieradās ar aizdomām uz kaķu augšējo elpošanas ceļu infekcijas slimību, kas lielas kaķu biezības apstākļos varētu viņam bēdīgi beigties. Par laimi viņam, puika ir veselīgs un žiperīgs, nesen tika arī savakcinēts un pēc 2 - 3 nedēļām būs gatavs iet mājās. Ja nu kāds no jums vai jums zināmajiem ir domājis par maza, ņaudoša strīpaiņa ievešanu savās mājās, ar kaķiem ir uz tu, saprot to vajadzības, kā arī apzinās, ka minkāns ir ne tikai atbildība uz tuvākajiem 15 - 20 gadiem, bet uzturēšana maksā diezgan daudz, tad variet sazināties ar mani personīgi vai arī patversmi (Pēča profils - http://www.dzd.lv/mekle-majas/dzivnieks/dolars-pecis/). Es, protams, priecātos, ja viņš varētu nonākt mājās, kur varētu iet pietiekami bieži ārā, taču, zinot, cik daudz ir tādu mazu kaķēnu un ka labu māju piedāvājumu ir allaž par maz, derēs arī dzīve iekštelpās, ja puika tiks atbilstoši nodarbināts. Arī rotaļu biedrs nebūtu par skādi - ar citiem kaķiem problēmām nevajadzētu būt un suņus viņš jau uzskata par saviem draugiem (vai vienkārši lielākiem un jocīgākiem kaķiem).
Last edited by Imagine on 26 Aug 2017, 11:11, edited 1 time in total.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 03 Jul 2016, 13:31

30 km nest suni mugursomā - respekts saimniecei! Iespaidīgi.
Un Pēcis ir tāds jaukumiņš. :sirsninas: Man itin nemaz nešķiet dīvaini kaķi vest ārā pie saitītes ja tā ir vienīgā iespēja pa āru dzīvoties un ja radināts no mazotnes. Kopš savu Meju laižu ārā, saprotu tomēr, ka arī kaķim āra dzīve ir piemērotāka un lai arī mierīgi var dzīvot tikai istabās, kaķis jūtas laimīgāks, ja dabū arī zaļu zālīti un āra izklaides.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby seila » 03 Jul 2016, 15:37

Es jau domāju apsveikt ar jauno lutekli :samilejies:
Dikti jauks kaķu bērns, ļoti ceru, ka drīz atradīsies pats mīļākais un atbildīgākais saimnieks priekš viņa :sirsninas:
Jā, tādi nu kaķu bērni ir - 24/7 kustībā :D ja man prasītu, es gan teiktu - ar kaķi ir vieglāk, par cik viņš ātri (varētu pat teikt bez mācīšanas) apgūst podiņmācību, tā pa lielam neko neposta, negrauž, visu ko viņam vajag ir dauzīties un kontakts.
Un ļoti simpatizē kaķos arī tā neatkarība, jā viņš kā lipeklis no tevis neatiet, mīļojās, klausa, bet kad vajag - pasēdēs mierā, neuzbāzīsies, viens bez problēmām paliks.
Par ārā iešanu uzskatu, ka jā - kaķim tā ir interesantāk (kad savam meklēju mājas, gribēju, lai tiek pa āru, ko pati nespēju savā dzīvesvietā nodrošināt), bet svarīgi, lai tās pastaigas ir maksimāli drošas - pavada, voljērs, klusa vieta bez auto, klaiņojošiem suņiem, vilcieniem utt. Ja to nespēj nodrošināt, arī mājās 4 sienās nenomirs :)
User avatar
seila
Champion
Champion
 
Posts: 988
Images: 0
Joined: 22 Feb 2012, 16:37

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 03 Jul 2016, 20:43

Un ļoti simpatizē kaķos arī tā neatkarība, jā viņš kā lipeklis no tevis neatiet, mīļojās, klausa, bet kad vajag - pasēdēs mierā, neuzbāzīsies, viens bez problēmām paliks.


Es sasmējos par šo, jo tu tikko precīzi raksturoji manu suni. Viņam ir labi, ja mēs kaut ko kopā darām un mīļojamies, un nav nekas pretī arī turpat blakus snauduļot un likt mani mierā. Tāpēc laikam jāsecina, ka man ir ne tikai kaķu sugas sunītis, bet suņu sugas kaķītis. :D
Un varbūt problēma nav tajā, ka Pēcis ir kaķēns, bet gan faktā, ka es vienkārši nespēju turēt viņam līdzi. Un attiecībā uz graušanu - Pēča kontā ir norauta aizkaru stanga (kāds ar ieskrējienu metās un iekārās aizkaros), iemēģināts interneta optiskais kabelis, kodiens sejā man... protams, bērns tikai un gan jau izaugs.
Es jau arī ceru, ka gadīsies labs un gādīgs saimnieks. Man ir ļoti svarīgi, lai cilvēks nepaņem kaķēnu tikai piemīlīgā izskata dēļ un tad pēc pāris mēnešiem secina, ka netiek galā un ka mincis nemaz nav vajadzīgs.

Spīgana
- te Smaidiņš somā:
Image

Garās distances, kas jāiet noteiktā tempā, nav Smaidiņa stiprā puse. 10 - 11 kilometri pastaigas tempā ar biežu stāšanos - ir ok, bet šis izturības gājiens viņam bija par daudz. Vienā brīdī draugs apsēdās grāvī un man skaidri un gaiši pateica, ka VIŅŠ jau uz nekādu pārgājienu neparakstijās. 7 kg vēl ir panesams apjoms, tāpēc priecājos, ka līdzi nebija lielāks suns, jo, ko gan es darītu tad, ja 25 kg pateiktu, ka viss - viņiem pietiek! Tā jau viņš bija pārgājiena nagla - visi prasīja, kur tad mēs sunīti likām un smējās, kad pamanīja galvu raugāmies no mugursomas. Uz priekšu gan izbraucienus dabā ar Smaidiņu organizēšu citādi.

Starp citu - šovakar pastaigu laikā pie Smaidiņa entuziastiski skrēja apsveicināties raselu meitenīte. Enerģiska, priecīga un neatlaidīga - atkausēja manam īgņam sirdi un tas tā kā parādīja iniciatīvu paspēlēties. Man jau kādu laiku figurē doma, ka vajadzētu Smaidiņu iepazīstināt ar viņa izmēra un mazākiem, draudzīgiem šuneļiem - varbūt draudziņš atrodas. Otra atziņa - tā kā šis jau ir vismaz trešais - ceturtais rasels, kas pie Smaidiņa ar tādu prieku nesas, tad man radās sajūta, ka viņiem vienkārši liekas, ka mans puika ir vēl viens šķirnes-brālis.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

PreviousNext

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 1 guest