Smaidiņš zina labāk

Blogs and Chats

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 02 Dec 2016, 17:24

Mums arī. :D

Es smejos, ka Smaidiņš ir katra urbānā, ļoti aizņemtā cilvēka sapnis - slinks sunītis, kuram nav nekas pretī gulēt dienas lielāko daļu. Ja es viņu no rītiem un vakaros neaizstieptu uz gaiteni un nenostādītu fakta priekšā, ka mums ir jāiet ārā, tad viņš visticamāk arī nekur pats nekustētos.

Tā arī saruna no šī rīta: "Smaidiņ, uz skolu iesim?"
Viņš: "Nē-ē-ē-e... Es vēl pagulēšu..."
Un ilustratīva bilde!

Image
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 04 Dec 2016, 22:28

Smaidiņš un sniegs


Kaut kur tālu, tālu sniega klajā kustas mazs punktiņš, sniegs virpuļo vien...
Image

... un kad pienāk tuvāk, tad izrādās, ka tas ir mazs sunītis.
Image

Bet patiesībā šis pilsonis pa sniega kupenām bizo tikai tāpēc, ka saimniece ievilka. Viņš tomēr ir pilsētnieks, ar praktisku pieeju dzīvei - ja var, tad tipinām pa taciņām, ja jābrien, tad tikai saimniecei aiz muguras un pa viņas pēdām. Citādi kājeles salst, bet starp pirkstiem biezi saaugušie matu kušķi lāgiem pielīp ar sniegu, kas iešanu padara nepatīkamu. Tad ir jāsēžas, ar skumju skatienu jāskatās saimniecei virsū un jāsauc, lai glābj. Nezinu gan, kā ir labāk - matu kušķus aplīdzināt vai arī atstāt, kā ir. Jo liekas, ka tad, kad mums jāiet pa vietām, kur ietves nokaisītas ar sāli (paldies Dievam, mūsu mazpilsētas atbildīgie sāls ziņā nav tik dāsni kā Rīgas dome, kur sāls tiek bērts uz ielas ar kaudzi pat tur, kur sniega nav vispār), viņam tomēr ķepas kaut kā tiek pasargātas.

Ir arī jāpacenšas atrast vietas, kur komandas atkārtot, jo mana caca sniegā - ja tas sniedzas augstāk par paša ceļiem, strādāt atsakās. Ideālā vieta izrādījās kādas piemājas notīrītā ietve. Tur nostiprinājām jaunapgūto "uz sāniem pa labi/pa kreisi", nostiprinājām līkumošanu caur kājām (tagad jau klausa pēc komandas un bez liekas minstināšanas, vienīgi dažreiz, kad viss apnicis, mēdz improvizēt) un reversu (apiešana, ejot atmuguriski). Briestu arī tam, lai to, ko esam šajos mēnešos apguvuši, nofilmētu. Citādi runājam vien... :)

Iekams nebiju pastrādājusi haskiju fermā Somijā, kur vienā vietā mita pat veselas suņu ģimenes, man nekad nebija ienācis prātā, ka arī suņi līdzīgi kā cilvēki var pēc izskata atgādināt savus vecākus/vecvecākus, ka ir viegli pateikt, kurš ir brālīšu/māsu bars utt. Smaidiņa radiņus arī pēc izskata var atpazīt uzreiz.
Te pāris saites uz vēstulēm patversmei no mana puikas radiem. Ģīmīši bezgala līdzīgi manējam, sejas izteiksmes, ieņemtās pozas arī tādas pašas. Sen, sen bija arī vēstule no Smaidiņa meitiņas, kas kā kucēns bija pilnīgi identiska manējam, vienīgi visi plankumiņi un raibumiņi bija izvietoti spoguļrakstā. Kad man jokojot teica, ka pieprasīs alimentus par katru puikas pēcnācēju, es atbildēju, ka droši zinu tikai par vienu. :)

Variet skatīt dažus un novērtēt:

1. Murītis - http://patversme.lv/muritis/
2. Brūka - http://patversme.lv/bruka-hfcnh/
3. Mērsija - http://patversme.lv/mersija/
4. Mika - http://patversme.lv/mika-4/ - savukārt šī suņu dāma tad arī ir pati beidzamā no visiem teju sešdesmit suņiem, kas pirms gada nonāca "Labajās mājās", bet kura vēl joprājm mīt patversmē.

Facebook lapā savukārt, apskatot senākas fotogrāfijas, var redzēt citus laimīgos Jaunpils suņuku/viesatiņu stāstus. Man liels prieks par katru no viņiem, kas, nonākot labās rokās, atvērās jaunai, skaistai un laimīgākai dzīvei.
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 12 Dec 2016, 20:54

Viens pats ciemos

Forumā ik pa laikam sanāk acis priecēt ar skaistām suņu fotogrāfijām - kurš skrien, kurš spēlējas, lido, kurš strādā, kurš skaisti pozē fantastiski ainaviskā vidē un ir daudz tādu, kuri, šķiet, piedzimuši tam, lai viņu skaistos purniņus iemūžinātu, skatoties caur kameras aci. Es, pārskatot savu bilžu krājumu ar Smaidiņu, secināju, ka, ja nu kāds izdomātu rīkot konkursu ar nosaukumu "Guļošie negrēko", tad kategorijā "Piemīlīgākais gulētājs" viņš pat varētu cerēt uz uzvaru. Jo, ja ar jebkuras citas tēmas bildēm ir laimes spēle - sanāks/nesanāks, tad to baudu un prieku, ar kādu viņš guļ, nav grūti notvert kadrā, jo viņam tas labi padodas. Smejos, ka reiz varēšu arī tādu kalendāru uztaisīt.
Image

Taču stāsts ir par būšanu vienam pašam ciemos. Kad ņēmu suni, tad vienīgais no jautājumiem, uz kuriem toreiz vēl nevarēju sniegt drošu atbildi, bija, vai vajadzības gadījumā būs kāds, kurš par Smaidiņu parūpēsies. Nedroši tāpēc, ka viņš pats toreiz bija viena liela jautājuma zīme - man nebija ne jausmas, cik socializējams viņš ir un kā mums uz priekšu ies. Ar bailīgiem suņiem manā pieredzē ir tā - ka viņi atveras un ļoti pieķeras tam vienam cilvēkam, varbūt dažiem - bet ar pārējiem situācijas var izvērsties ļoti dažādas. No pilnīgas panikas, līdz mērenai draudzībai vis-vis-labākajā gadījumā. Tas, protams, viņu atstāšanu citu uzraudzībā padara sarežģītu.

Pirms pāris nedēļām situācija tomēr bija tāda, ka uz pāris stundām Smaidiņam vajadzēja dzīvoties manu radu mājās, kamēr man pašai bija darāmas lietas vairāku stundu garumā. Man par lielu prieku - viss bija bijis labi. Puika bija paslēpies aiz dīvāna, ik pa laikam izskrējis ārā apstaigāt dzīvokli, lai pie pirmajām izbailēm atkal mestos atpakaļ. Pie ārdurvīm arī dežūrējis, mani gaidīdams un drusku papukstējis. Bet tā - ļāvies pat drusku ārā izvesties.
Vakar bija iespēja izmēģināt otro reizi - šoreiz pie labas draudzenes. Nu jau varēju sniegt norādījumus, ka - "vietiņu iekārtojiet kādā kaktiņā, stūrītī, ja suns palien zem dīvāna, krēsla, vannas, kurpju plaukta - jebkur, nav jāuztraucas un, ja nav galīgi iesprūdis, nav arī jāvelk ārā. Pats izlīdīs. Vislabāk par viņu nelikties ne zinis, lai pats domā, ka ir neredzams un nedzirdams. Visu laiku, ko viņš pavadīs pie jums, drīzāk būs sajūta, ka sunīša nemaz nav, utt.". Situācijas atstāsts dienas beigās bija līdzīgs pirmajam. Ārā varējis iziet tik daudz, lai pie tuvākā staba atzīmētos un tālāk nekur neietu. Vienīgais izņēmums - suns praktiski neesot gulējis, ko arī vakarā varēja just - kā mājās ieradāmies, tā draugs atlūza līdz nākamajam rītam.

Secinājumi - šobrīd viņu var atstāt pie draugiem un radiem, ja mana diena solās izvērsties ļoti, ļoti gara un vajadzīgs kāds, kas viņu izlaiž ārā. Tik tālu esam gan tikuši, bet līdz atstāšanai uz pāris dienām svešā vidē un uzraudzībā vēl ir jāaug un jāmācās. Laikam jau nākamais solis būtu paplašināt Smaidiņa cilvēk-draugu loku.

Image
Svarīgi esot ar suni kopīgi darboties - Smaidiņam dažkārt pietiek vien ar to, ka viņš var gulēt man blakus, lai ko es arī darītu. Parocīgs šunelis. :)
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 16 Dec 2016, 21:16

Dzimšanas diena

Patversmes suņiem ļoti reti ir zināms īstais svinamais datums, tāpēc katrs, kurš suņa dzimšanas dienas uzskata par svarīgām, izvēlas sev piemērotāko. Kronas dzimšanas diena bija 17. janvāris, kad viņu adoptēju. Smaidiņam savukārt datumi izvēlami vairāki - 19.februāris, kad oficiāli adoptēju, 31. janvāris, kad vedu mājās, vai arī 16. decembris, kad viņš kopā ar pārējiem bēdubrāļiem no lauku mājas Viesatā nonāca patversmē.

Es atceros, ka todien no rīta zināms bija vien tas, ka no kaut kurienes izņems 20 mazus takšus, bet pret vakaru, kad visi darbi bija jau apdarīti, būri atbrīvoti un gaidījām ierodamies darba kolēģes ar jaunpienācējiem, bija zināms, ka skaits ir uzkāpis līdz piecdesmit, jo, redzot tur notiekošo ārprātu, viņām bija skaidrs - atstāt tur nedrīkst nevienu.

"Kā ķīniešu restorānā," teica viena no viņām, kad caur mašīnas stiklu puskrēslā varēja redzēt būros citu pie cita saliktos šuneļus, kas ar acīm, apaļas kā pogas, raudzījās mums pretim, rūca, ņirdza zobus vai arī centās jau tā lielajā šaurībā ierakties, paslēpties un neredzēt, kas notiek apkārt. Ienesām viņus iekšā gaismā un tur Smaidiņu - tolaik bezvārda kroplīti ar kodienu rētām klātu purnu, sarkanām, aizpampušām acīm sēžam un trīcam citu suņu ņudzeklī - ieraudzīju pirmoreiz. Pirmajās emocijās pavīdeja doma, ka es taču šo varētu paņemt, jo cits neviens negribēs, taču bija arī skaidrs, ka ar šādiem mucā augušiem, pa spundi barotiem suņiem tu nezini, kas būs. Lai cik ļoti žēl būtu slimo un dzīvē apdalīto un gribētos viņiem palīdzēt, ir jāsaprot savu spēju robežas. Cik daudz tu vari un gribi nest. Tā kā vecais suns trīs gadus dzīvoja ar hronisku slimību, kuru vajadzēja kontrolēt un ik pa laikam suni vilkt ārā no krīzēm, es nejutos gatava uzņemties rūpes par vēl kādu slimo. Jā, tev ir pieredze, tu vari ar to tikt galā, bet emocionāli tas tevi velk pie zemes un nomāc.

Kad niknākais kauslis un kūdītājs bija atdalīts no pārējiem un ielikts atsevišķā būrī, tad pārējos sadalīt pa četriem voljēriem nebija grūti. Vienīgi tas, ka viņi kā apjukuši čurāja uz visām sienām, kakāja bez mitas, savā starpā plēsās un kucītēm, kas meklējās, kāpa mugurā, viesa vieglu izmisumu. Pirmajās dienās ar menedžmentu vispār bija grūti, jo - kā iztīri voljēru, tā nākamajā brīdī tas ir jau tāds it kā nekas nebūtu darīts, skaļš riešanas koris katru reizi, kad ej garām, un apklusa vienīgi tad, kad tika atnesta barība, ko viņi visi aizgūtnēm rija. No cilvēka raustās, pašķīst kā vilnis, kad ej iekšā voljērā, un dažu labu noķert nevari, jo tas aiz bailēm metas riņķī un ķer rokās. Sākums nebija cerīgs un šo suņu turpmākais liktenis bija neskaidrs.

Mazpamazām, citu pēc cita atlasot komunikablākos draugus un četras lielās grupas sadalot vairākās sīkākās, suņuki mainījās. Gan pie rutīnas pierada - ēdiens būs, gan pie tā, ka iziet ārā var, gan arī pie cilvēku klātbūtnes. Sterilizējot un kastrējot, kā arī rūpīgi sekojot līdzi, kurš ar kuru sadzīvo, mazinājās agresivitāte. Pirmie soļi pie pavadas - bailes un trakošana, bet pēc tam - viss kārtībā. Kad atskatos uz to, kā bija un kā ar darbnieku un brīvprātīgo gādību šuneļi atvērās un mainījās, es vēl joprojām brīnos par tiem milzīgajiem soļiem socializācijā, ko viņi spēra nākamo mēnešu laikā. Es savā dzīvē esmu redzējusi daudzus suņus, kuri auguši tikai patversmē un kuri nekad arī nespēj tik pāri bailēm un panikai no pasaules žoga otrā pusē. Un tad ir šie - dažāda vecuma rējēji, kuri savā dzīvē ir piedzīvojuši to, ko nevajadzētu nevienam, bet viņi visu jauno uzsūc kā švammītes, mācās, attīstās un pārveidojas un galu galā nav īpaši citādāki par tiem, kas jau no pašām pirmajām dienām ir auguši mājas apstākļos. Tas man atkal atgādināja veco teicienu "nekad nesaki nekad" - pat šķietami bezcerīgākais gadījums var tevi pārsteigt.

Man nebija vēl doma ņemt suni, bet Smaidiņš mani izvēlējās, ierāpjoties klēpī un nolaizot degunu. To viņš dara arī joprojām, vai nu pastaigas laikā pieskrienot klāt un paprasot, lai viņu sabužina, vai arī tad, kad viņš nāk lūkot, ko es daru. Man liekas, ka gada laikā viņš ir pilnīgi aizmirsis veco dzīvi, lai gan dažreiz, kad viņš intensīvi sapņo un piepeši pamostas, lai ar skaļu kaucienu rautos augšā un mestos bēgt, es prātoju, vai viņš nav murgojis. Saka jau, ka suņi to nedara, taču, redzot viņa pārbiedēto seju, tuvāku apzīmējumu un citu skaidrojumu tam, kas notiek, es nezinu. Tādos brīžos viņš ir gluži kā mazs bērns, kuram vajag kādu, kam pieglauzties, kuru vajag samīļot un pateikt, ka viss ir kārtībā. Nebaidies.

Lielākā dāvana man ir viņa beznosacījumu pieķeršanās un vēlme pēc mīlestības, tā piepildot katrā cilvēkā dziļi mītošo vēlēšanos būt tam īpašajam, īstajam, vienīgajam. Tā atsver visus tos brīžus, kad nesaprotamies vai kad ir bijušas dusmas un sarūgtinājums, tā dod drosmi un apņēmību iet tālāk un pavirzīt to latiņu vēl drusciņ augstāk, tā iemāca pašu svarīgāko - pieņemt un mīlēt to otru tādu, kāds viņš ir.

Tāpēc varbūt lai arī 16. decembris paliek par Smaidiņa dzimšanas dienu - datums, no kura viņa dzīve sākās no jauna. Daudz laimes, puika!
Image

Mums gan vēl ir jāsaņemas pilna garuma video, lai atrādītu, ko tad mēs protam, taču te viens no pēdējā treniņa, kur mācāmies iešanu uz sāniem. Smejos, ka mazformāta spriedzes filma - uzkāps saimniece sunim uz ķepas vai arī nē. :)
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 17 Dec 2016, 00:28

Man vienmēr jūsu abu stāsts ir licies ārkārtīgi iedvesmojošs un Smaidiņam ir dikti paveicies ar saimnieci. Sveiciens jaunskungam dzimšanas dienā un pareizi jau ir, ka par īpašo dienu jāizvēlas tas brīdis, kad dzīve patiesi sākas no jauna. :svecipusam:

Un trika video ar dikti jauks. :) Šis triks ir arī manos plānos, diemžēl Mio nepiekrīt - vi;na nesparot, kāpēc jāmažojas un nevar normāli kustēt ar priekšķepām pa priekšu. :D Bet Smaidiņam gan glīti sanāk un nemaz no malas neizskatās satraucies par to, ka kāds viņam grasītos uz ķepām brist virsū.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby pixy » 17 Dec 2016, 07:26

Daudz laimes Smaidiņam :svecipusam: . Brīnišķīgs knipucītis, kam ļoti paveicies ar viņa jauno dzīvi. Lai jums abiem daudz prieka pilnu dienu :pastaiga: .
Par sapņiem arī es negribu piekrist, ka suņi nesapņo. Simba kādreiz miegā tā reaģēja, ka praktiski nebija šaubu, ka viņa atkal pārdzīvo tās šausmas, ko piedzīvojusi pirms ieradās pie manis. Tie suņi, kam nav tādas pieredzes, nekad sapņos tik sāpīgi nav raudājuši un izmisīgi mēģinājuši bēgt no kaut kā. Un, kad es viņu modināju, tas atvieglojums acīs un prieks ieraugot mani bija acīmredzams, tāpēc es tomēr domāju, ka viņa bija sapnī un tas bija par iepriekšējo dzīvi.
User avatar
pixy
Veteran
Veteran
 
Posts: 4038
Images: 0
Joined: 13 Sep 2010, 07:28
Location: mežs

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Felix_PS » 17 Dec 2016, 13:41

Daudz laimes Smaidiņam!

Par sapņiem varu piebalsot. Fēlim gan nav sliktu pagātnes atmiņu, bet pirmo pusotru mūsu kopīgo nedēļu viņš dikti pārdzīvoja par mācīšanos palikt vienam un vispār - bez manis. Tā nu viņš mēdza sapņos tikpat dikti raudāt, kā brīžos, kad viņš bija piešņorēts vesela metra attālumā no manis. :kanepe:
Ja jau viņi redz labus sapņus, tad kur gan ir iemesls neredzēt sliktus?
Image
User avatar
Felix_PS
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 430
Joined: 07 Aug 2014, 12:14

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 17 Dec 2016, 23:15

Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka suņi nesapņo, arī pētnieki principā ir noskaidrojuši to, ka sapņo visi mugurkaulnieki (ja tā to latviski sauc) un vēl daži. Tā kā sapņošana ir netieši saistīta ar atmiņas un mācīšanās procesiem, nav dīvaini arī tas, ka suņi miegā atkal un atkal izdzīvo savas dzīves spilgtākās epizodes.
Te mazliet vairāk par šo jautājumu: http://www.livescience.com/53743-dog-dreams.html

Mio traumatiskas pieredzes nav bijušas, bet viņa miegā mēdz skriet un dažreiz esmu modusies no tā, ka viņa būrī satraukti dīdās un uzvedas līdzīgi kā ieraugot svēto bumbiņu, tikai miega formātā.
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Māra » 17 Dec 2016, 23:33

Milzu apsveikumi jubilāram un saimniecei! Daudz veiksmīgus, veselīgus un jautrus gadus vēl!! :svecipusam:
Ļoti patīk lasīt jūsu sasniegumus un vienkārši ikdienišķo. :alinji:

Par miegu, esmu novērojusi, ka manējie dikti aktīvi skrien, smilkst, rej, muskuļi raustās, sejai sevišķi - pēc kopīgiem pasākumiem ar citiem suņiem vai ja bijis kāds pasākums, kas viņiem bijis lielāks pārdzīvojums, ciemošanās un tamlīdzīgi. ^^
If salukis could talk, they wouldn't talk to us.
User avatar
Māra
Veteran
Veteran
 
Posts: 2544
Joined: 22 Jun 2014, 18:52
Location: Rīga.

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Maija_Dakota » 20 Dec 2016, 06:58

:sirsninas2:
Image Image Image
User avatar
Maija_Dakota
Champion
Champion
 
Posts: 913
Joined: 13 Jan 2010, 16:41
Location: Rīga, Iļģuciems, +371 22086944

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby ruu » 20 Dec 2016, 10:36

Sveicieni jums abiem jubilejā, lai daudz kopīgu piedzīvojumu un jaunas pieredzes :dzimene:

Vienu rītu jūs abus redzēju vilcienā. Zinot jūsu stāstu un redzot, KĀ Smaidiņš uz Tevi skatās, nav ne mazāko šaubu par to, ka viņš ir izvēlējies savu īsto cilvēku :pukudupsis:
Handle every stressful situation like a dog. If you can't eat it or play with it, just pee on it and walk away.
User avatar
ruu
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 355
Images: 0
Joined: 24 Aug 2011, 15:17

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby lauva » 20 Dec 2016, 11:15

Jeeej, daudz laimes pilsonim Smaidiņam dzimšanas dienā! :sirsninas2:
Lai jums abiem vēl daudz foršu piedzīvojumu kopā!
*The dog is the only animal that has seen his god.*
http://twitter.com/#!/LauvaGuna
User avatar
lauva
Veteran
Veteran
 
Posts: 2584
Images: 5
Joined: 14 Jan 2010, 14:22
Location: Liepāja/BCN/BRUX

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby dresetajs » 20 Dec 2016, 14:42

Daudz laimes Smaidiņam!

Vēl mazliet ieskats nodarbībās 8-)
Image

Image
User avatar
dresetajs
Veteran
Veteran
 
Posts: 4702
Joined: 15 Jan 2010, 09:45
Location: Rīga, Ķengarags

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 02 Jan 2017, 18:00

Paldies par laba vēlējumiem!

Jauns gads iesācies, atskaitījušies par paveikto jau esam iepriekš un man apņemšanās divas - Smaidiņam iemācīt nebaidīties no plastmasas maisiņiem un palēnām īstenot kluso sapni piedalīties kādās OBD ralija sacensībās. Noteikumi un zīmes ir jau saņemti, tagad jāstudē. Par to, ka suns ir darba gatavībā, pārliecinājos šī gada pirmajā treniņā, bet pašai vēl joprojām jāmācās, kur likt rokas un kājas (nianšu daudz), kā arī to, ka vairāk ir jādod vārdiskās komandas, jo mans pintiķis tik tiešām saprot, ko viņam saka. :D

Ziemassvētkus un Jauno gadu puika aizvadīja ģimenes mājās, viesistabā slēpjoties aiz dīvāna (tur, kā izrādās, ir vesela pasaule; pašam savs štābiņš), bet ārā laiks tāds, ka labām fotogrāfijām par tumšu, tāpēc te viena no vasaras.

Image
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 14 Jan 2017, 22:41

Mērķēšana jeb target training

Krietni sen neesam atskaitījušies, taču laikapstākļu un jaunu bilžu trūkuma dēļ maz arī ir, ko stāstīt un rādīt. Smaidiņa šī brīža izaicinājums ir iemācīties iet blakus brīvi, nepiespiesti un tāpēc, ka viņam pašam to gribas un ir interesanti. Viegli - nebūt ne! Jo komandu skalā "blakus" ir pašā apakšā jau kopš tās dienas, kad sākām to apgūt. Iemesli vairāki - gan tāpēc, ka kreisajā pusē tuvu pie saimnieka zābakiem ir kleinā ķepa, gan tāpēc, ka Smaidiņš, būdams piesardzīgs pēc dabas, ejot labprātāk ietur nelielu, pieklājīgu distanci un arī tāpēc, ka šo mēnešu laikā esam mācījušies komandu visādi un dažreiz saimnieces pārāk lielo ambīciju dēļ šīs komandas mācīšanās prieks ir drusku sabojāts.

Līdz šim "blakus" panākumi ir bijuši mainīgi - nedaudzi apgaismības brīži, kad puikam ir pietiekami labs garastāvoklis, lai priecīgi tecētu man blakus, un lielākoties mudināšana un pierunāšana no saimnieces puses, kamēr suns gliemeža gaitā ar biežu stāšanos un domāšanu iet nopakaļus. Viss ģīmītis saka - nu, kam tev tas ir vajadzīgs, darīsim kaut ko citu.

Taču izrādās, ka svarīga ir ne tik daudz komanda, kā pieeja to mācoties, un pagājušajā reizē ar treneri atradām to, kas der Smaidiņam. Ja paskatās suņu apmācības video youtube, tad kā vienu no pirmajām komandām, ko kucēniem māca, ir "touch" - suņa uzdevums ir ar purniņu pieskarties rokai un tad par to tiek saņemts apbalvojums. Te ir video (mēs mācījāmies bez klikera, jo tā radītais troksnis novērš viņam uzmanību) :


Smaidiņš to apguva kādā trešajā, ceturtajā mēģinājumā un gluži kā video redzamajam kucēnam arī viņam visai drīz kļuva skaidrs, ka ir forši par "neko" dabūt ēst. Aste luncinās un komandu izpilda palēkdamies. Pagājušajā reizē skoliņā to atrādījām un mums ieteica to "touch" izmantot kā palīglīdzekli, mācoties sarežģītus elementus. Piemēram, to pašu "blakus". Uzsākam kustību no pamatpozīcijas (suns stāv kreisajā pusē) - pirmais solis uzsākot, komanda "touch" un puika priecīgi izceļas no savas vietas. Ejam tālāk, ik pa laikam "touch" (pieskaras rokai, kas vada uz priekšu), viss izdodas skaisti un patīkamā tempā. Ir moments, kad Smaidiņš kļūst tāds kā aizdomīgs - pag, pag, te kaut kas nav tīrs - bet tad šaubas tiek atmestas un viņš, ar lepni paceltu galvu un asti gredzenā uz muguras, apņēmīgi soļo man blakus un cenšas noķert plaukstu, par ko saņem gardumus. Urā! Saimniece laimīga, un suns pat nenojauš, ka ir apvests ap stūri. Labā nozīmē. :D

"Touch" ir tā sauktās "mērķēšanas" jeb "dog target training" pamatā, kur sunim iemāca ar purnu, ķepu un pat sānu, ausi un asti pieskarties norādītajam mērķim (roka, priekšmets utt.), un tā ir noderīga komanda ne tikai lai sunim iemācītu jaunus trikus, bet arī, lai nedrošam sunim iemācītu vispirms nebaidīties no cilvēka rokām un, otrkārt, celtu pašpārliecinātību ("oho, man sanāk" momenti ļoti palīdz).
Te par to var izlasīt sīkāk, tiesa gan angļu valodā - http://www.whole-dog-journal.com/issues ... 784-1.html
Un youtube ir gana daudz video, kur mērķēšanai atrodami visdažādākie pielietojumi. Piemēram, šādā suņu sporta veidā, ko sauc par "Treibball":


Pārējā laikā mācāmies un slīpējam paklausības un triku nianses, kur suns dara to, ko viņam liek, bet saimniece lāgiem nesaprot, kur likt rokas un kājas, lai viss sanāktu, bet par to citā reizē. Varbūt ar visu video. Savukārt te foto ar kādu, kas ir mazs un ļoti lepns. :)Image
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 22 Jan 2017, 22:27

Par momentiem, kas skaitās

Pavisam nesen manam pirmajam sunim Kronai būtu palikuši 17 gadi, tāpēc, pieminot vecos, labos laikus, es pārskatīju visas fotogrāfiju mapītes datorā, meklēdama viņas fotogrāfijas. Skumji nācās secināt, ka man ir simtiem dzīves fotomirkļu ar patversmes suņiem, no kuriem daļai es vairs neatceros vārdus un no kuriem nevienu dzīvē vairs nesatikšu, taču ar savējo - tikai nedaudzas. Kolekcija ar video, no kuriem Kronai veltīts tikai viens. Sešus gadus diendienā nodzīvo kopā ar suni, piedzīvojumu un atmiņu daudz, taču foto maz. Droši vien, ka tad, kad suns bija blakus, pieņēmu viņu kā kaut ko pašsaprotamu un mūžīgu. Un gluži kā ar visiem tādiem, arī es viņu zaudēju pēkšņi un negaidīti, un tad jau arī bildes uzņemt ir par vēlu. Taču tās dažas, kuras ir, ataino momentus, kas ir bijuši svarīgi.

Image
Dāma visā savā godībā pārrauga to, kas notiek patversmes suņu skoliņā. Jaunībā pietiekami iztrakojusies un ar citiem izkāvusies, viņa vecumdienās neapšaubāmi bija autoritāte patversmes suņu vidū. Gudrais un mierīgais līderis, kurš savu vērtību apzinās un ar kuru konfliktus necēla pat visasociālākie suņi. Pie viņas luncināties līda visi jaunie un nedrošie suņi (un tas viņai krita uz nerviem), viņai sava pārākuma nostiprināšanai pietika tikai ciešāk paskatīties, lai otram būtu skaidrs, kur ir viņa vieta. Viņa savas pašpārliecinātības dēļ arī vēlāk palīdzēja visiem audžubērniem nebaidīties no dzīves aiz patversmes žoga.
Dzīvesgudrs suns, taču man ir žēl, ka savulaik tieši šīs īpašības dēļ man likās, ka viņai suņu skola nav nepieciešama. Jo suns izpildīja visas saimnieka prasības, rāmi gāja pie pavadas, uz ielas uzvedās adekvāti un citu utu viņai arī nebija. Lai gan interese par darbošanos viņai neapšaubāmi bija un, ja toreiz būtu zinājusi kaut pusi no tā, ko tagad, arī viņu vestu skoloties.

Image
Krona pēc nonākšanas pie manis nebija agresīva izpausmēs pret citiem suņiem, kaut gan patversmē bija izslavēta kausle un aizbēgšanas meistare. Augstākais, ko viņa atļāvās, bija rūkšana un ašs grābiens pie purna, ja uzmācīgais pilsonis nesaprata. Taču bija suņu vecuma grupa, kuru viņa konkrēti necieta, un tie bija kucēni. Jo viņi - kā labi redzams fotogrāfijā - uzskatīja, ka veca suņa rūcināšana un kaitināšana ir kaut kas šausmīgi uzjautrinošs. Tāpēc dancoja riņķī metra attālumā un aprēja. Kā vecā uzrūca, tā visi aiznesās projām, lai pēc brīža atgrieztos un izdarības atkārtotu.

Image
Krona nelabprāt dalīja savu guļvietu ar citiem. No visiem maniem audžubērniem viņai tik tiešām patika un viņa labi jutās tikai ar diviem - puikām, savukārt visas meitenes tika pieciestas ar sakostiem zobiem. Turklāt varēja manīt, ka, laikam ejot, viņa kļūst arvien bēdīgāka un bēdīgāka, jo jaunais, protams, pieprasa uzmanību no saimnieka uzstājīgāk, bet vecais jūtas nostumts malā. Labi atceros, kā vienam no suņiem mētāju bumbiņu, bet Krona nāk pie manis, pazemīgi luncinādamās un glaužas gar kājām, kā sacīdama "ka es arī esmu laba". Apstākļi tolaik neatļāva turēt vēl vienu suni, un man arī tagad šķiet, ka pēc tik daudziem patversmē nodzīvotiem gadiem viņa bija pelnījusi būt un palikt kā vienīgais bērns.

Image
Interesanti, ka Mišela - suns pa kreisi - bija vienīgais audžubērns, kuru Krona patiešām uztvēra kā lielu konkurentu arī tad, kad viņa vairs pie mums nedzīvoja. Kad laidu Mišelu patversmes pagalmā bez pavadas izskrieties, tad Krona - lai cik būtu pārgurusi - vienmēr rausās kājās un arī prasījās ārā līdzi. Tā pat nebija greizsirdība, bet... vienkārši kaut kas, ko Krona mēdza darīt.

Image
Kokudancis - ja kādam vēl ir suns, kurš ar baudu kasa muguru pret kokiem, stabiem un gultas malām, tad zina, ka tas ir ļoti smieklīgs skats. Kronai tā bija gandrīz kā vesela deja apkārt kokam, no vienas, no otras puses, bet sejā ļoti svētlaimīga izteiksme.

Image
Alusuns - Kronai ļoti patika rakt, viņu uz to varēja arī piedabūt tad, ja es izlikos pakašājam zemi, tad viņa metās klāt un cītīgi turpināja iesākto. Laukos viņai zem dārza krēsla bija izrakts vesels štābs, tas pats bija iekārtots zem dzīvojamā treilera. Tāpat viņai dzīvi interesēja visas alas - reiz viņa atrada tik dziļu, ka, ielienot pazuda pavisam, atstājot aiz sevis saimnieku, kas garāmgājējiem turpmākās piecpadsmit minūtes atstāj dīvaina cilvēku iespaidu. Kā citādāk izskaidrot to, ka stāv kāds un skatās zemē.

Image
Džuljeta un Romeo - Krona dievināja maza auguma sunīšus. Acis mirdzēja, aste luncinājās un mīlošā dvēsele lauzās pa visām porām ārā. Viņai rajonā bija vairāki tādi suņudraugi, kuri gan ne vienmēr prata novērtēt viņas mīlestības izpausmes. Savukārt fotogrāfija raksturo Kronas tā saucamo mīlas dzīvi kopumā - viņa allaž bija tā Džuljeta, kurai bija jāstāv lejā, kur no neaizsniedzamiem augstumiem (vai aiz necaurejama žoga) uz viņu noraudzījās Romeo. Arī šis Romeo ir ļoti reāls - Krona allaž mēdza apstāties tieši pie šī balkona, lai pārliecinātos, vai mazais draugs nav izlaists ārā paelpot svaigu gaisu.

Image
Kad Kronu paņēmu, tad viņa nebija pieradusi pie glāstiem - man vispār likās, ka viņa ir suns bez īpašām emocijām, ļoti neatkarīgs, cilvēku viņam īsti nevajag. Varbūt tā arī ir ar tiem suņiem, kuri nav zinājuši, ka var būt arī savādāk. Lai arī salīdzinājumā ar Smaidiņu Krona nebija tik uzbāzīga un, kad mācījos vai strādāju, tad mierīgi gulēja, tad arī viņa laiku pa laikam nāca lūkot, ko tad es daru, varbūt es gribētu viņu samīļot? Varbūt vēl labāk - puncīti pabužināt? Viņai arī īpaši nepatika man blakus gulēt, bet gan ieturēt distanci. Kopmītnēs dzīvojot, istabiņā nebija daudz vietas, tāpēc mana gultas mala atradās pie rakstāmgalda. Jāmācās bija ļoti daudz, ilgi un pamatīgi, tāpēc Krona pasāka man gulēt vietā starp mani un spilveniem un ar purniņu bakstīja roku, lai es viņu paglaudu.

Image
Kronai laika gaitā izveidojās gulētiešanas rituāls. Manu gultu viņa, protams, iekaroja jau pirmajā dzīvošanas nedēļā pie manis. Pusdeviņos kāds kļuva ļoti nemierīgs, ja gulta nebija jau saklāta un gatava gulēšanai. Zīmīgi skatieni, izteiksmīgas nopūtas un atgriešanās vēl pāris reizes, ja pirmajos mēģinājumos ziņa nebija skaidra. Labākā bija tikko uzklāta gultasveļa, kurā ar baudu kāds vārtījās no viena uz otru sānu, tad piecēlās kājās un kārtīgi ieberzēja galvu un pieri (platās galvas dēļ, viņa to varēja nolikt gandrīz "galvstājā"), sakašāja segas, paplucināja drusku ar zobiem un tad ar apmierinātu nopūtu iekārtojās pašā vidū. Jo vecāka viņa kļuva, jo gulēja, protams, vairāk, taču miegs līdz dzīves beigām bija ļoti trausls. Mazākā kustība, troksnis viņu varēja iztrūcināt. Es to skaidroju ar to, ka, patversmē dzīvojot, trokšņu un trauksmes līmenis dienas laikā ir visai intensīvs. Kā kāds noiet garām, tā reju koris, protams, gulēšana nekāda nesanāk. Smaidiņš tādā ziņā ir pilnīgi tas pats. Ar to atšķirību, ka Krona, iztraucēta no miega, apvainojās, izkāpa no gultas un sēdēja, man muguru pagriezusi, bet Smaidiņš krīt panikā un mūk.

Image
Tāda dzīve sešu gadu garumā un pāris fotogrāfijās izskatās kopā ar Kronu. Ja kaut ko varētu pagātnē mainīt, tad es gribētu to, lai man no viņas nebūtu vajadzējis atvadīties steigā. Kaut būtu bijusi diena, divas varbūt pat nedēļa, lai varētu viņu vēl pēdējoreiz kaut kur aizvest, ļaut našķoties no ledusskapja, gulēt man blakus - būtībā darīt visas tās lietas, kas viņai patika. Pirms kāda laika runāju ar kādu kolēģi par to, ka suņiem ar hroniskām slimībām, ar vēzi savā ziņā sadzīvot ir vieglāk nekā cilvēkam, jo viņi līdz pašam beigām nezina un nemoka sevi ar domu par to, ka mirs. Tādēļ arī viņi turpina izdzīvot katru dienu, bet nožēla un jautājums par to "kā būtu, ja būtu" paliek saimniekam. Suns jau tev nepārmet, ja kaut kas nav sanācis kā plānots.

Katram ir tie īpašie suņi, kas gadās vienu reizi dzīvē, un, kad viņi aiziet, tad gribas vietā tieši tādu pašu un liekas, ka tādu otrreiz atrast nevarēs. Tāpēc arī man ilgu laiku bija grūti pieķerties kādam vienam sunim. Taču dzīve ir interesanta ar to, ka nākamo suni tā piespēlē pavisam citādāku un - izrādās - ka arī ar tādu vari sadzīvot, tev tāds patīk un tu to īsā laikā ļoti, ļoti iemīļo.
Citā blogā gudri pateikts - neviens nevienu neaizvieto - par Kronu dažkārt domāju un man viņas vienmēr nedaudz pietrūks, tāpēc priecājieties par katru kopā pavadīto dienu ar savu mīluli un iemūžiniet fotogrāfijās. To nekad nevar būt par maz. :)
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby lailamasa » 23 Jan 2017, 10:27

Tik sirsnīgs stāsts, pat gandrīz apraudājos. Kronai ļoti paveicās, ka savas dzīves otro pusi pavadīja ar tevi.
Image
User avatar
lailamasa
Junior
Junior
 
Posts: 145
Images: 43
Joined: 27 Jun 2016, 08:45
Location: Limbaži

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby lauva » 23 Jan 2017, 13:10

Nevaru nepiekrist, skaisti un sirsnīgi uzrakstīts.
Tie patversmes suņi ir īpašāki, jo katrs ar savu bagāžu ienāk jaunajās mājās.
Ik pa laikam piedomāju, kādas ir/bija atšķirības ne tikai raksturā, bet tieši uzvedībā starp Aslanu,kurš pie manis ir kopš 2 mēnešu vecuma un Timīti, kuru mēs dabūjām,kad viņam bija 6 un smaga,pārdzīvojumu pilna dzīve aiz muguras.
Tas pats kas Kronai - no sākuma likās,ka glāstus nemaz nevajag, jo suns pats nesaprata,ka tas ir tikai normāli, trauslais miegs (Aslans visu nakti var nokrākt vienā vietā,kāmēr māja skan un šķind, Tims - nekad. Mazākais troksnis un suns bija nomodā), utt.

Par to rubināšanos gar koku - nekad neko tādu neesmu redzējusi suņa izpildījumā :jiihaa:
*The dog is the only animal that has seen his god.*
http://twitter.com/#!/LauvaGuna
User avatar
lauva
Veteran
Veteran
 
Posts: 2584
Images: 5
Joined: 14 Jan 2010, 14:22
Location: Liepāja/BCN/BRUX

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Imagine » 27 Jan 2017, 15:02

Ir, ir tie patversmes suņi īpaši, un man laikam visvairāk viņos kā "sugā" patīk tas pārsteiguma moments, kas citus biedē un attur. Tu nekad nevari zināt, kas parādīsies. Manā pieredzē vairāk ir bijis labā nekā patiešām nopietnu "utu". :)

Par to trūkšanos augšā - dažreiz gribētos, lai viņi tomēr tā nedara. Citādi katru reizi pēc tādas spējas uzmodināšanas jūties viņu priekšā vainīgs.

Par to rubināšanos gar koku - nekad neko tādu neesmu redzējusi suņa izpildījumā.


Es mēģināju Youtube atrast kaut vai attāli līdzīgu video, taču starp daudziem smieklīgajiem neviens nebija tāds, kurā būtu redzams tas pats, ko darīja Krona.

Kad apaugam ar lietām...

Nesen secināju, ka būtiska atšķirība starp pirmo un otro suni ir tā, ka pie otrā ir uzkrāta pieredze un daudzām ikdienišķām un sadzīviskām lietām saimnieks pieiet filozofiskāk. Tā atceros, cik ļoti strikti sākumā piegāju citu teiktajam, ka: suns nedrīkst gulēt gultā, suns nedrīkst nākt virtuvē, suns nedrīkst iziet pirmais pa durvīm, nedrīkst diedelēt, jāēd tikai savs ēdiens - neko no galda, uz ielas ar citiem suņiem komunicēt nedrīkst un daudzi, daudzi citi "nē". Protams, ka laika gaitā visi "nē" un "nedrīkst" viens pēc otra atkrita, jo, pirmkārt, par suņiem iemācījos šo to vairāk un, otrkārt, izrādījās, ka daudzas sunim it kā aizliegtās lietas man tīri labi patīk. Piemēram, ir ļoti omulīgi, ja kāds guļ blakus uz dīvāna vai gultā pie kājām. Ēdiens garšo labāk, ja vari padalīties, turklāt tam ir praktiska nozīme - suns neļauj pārēsties. Gluži loģiski domājot, tikai un vienīgi suņu barība visa mūža garumā - tas taču nav interesanti. Kāpēc ēdienkarti nepapildināt? Un tā tālāk (protams, šeit jāpiezīmē, ka ne pirmajam, ne arī tagad otrajam sunim nav jautājumu par to, kurš ir galvenais. Tāpat arī abi ir izlutināti normas robežās)...

Tagad arī laiki ir citi un ne tikai idejas par suņu audzināšanu, turēšanu un ēdināšanu ir mainījušās, bet zooveikalos pieejamais sortiments dažādām dzīves vajadzībām ir krietni pieaudzis. Tāpēc, kopš mājās ir Smaidiņš, es, gluži nemanot, esmu apaugusi ar suņu mantām. Smieklīgākais ir tas, ka ne tikai nereti ledusskapī suņa paikas ir vairāk nekā pašam (nedēļas beigās it sevišķi), bet arī, veikalā ieraugot kaut ko jaunu un interesantu sunim, ir krietni sevi jāpiebremzē, lai neskrietu pirkt.

Te ir foto ar mūsmāju mazo suņa aptieciņu:
Image

Zobi - manā bērnībā uzskatīja, ka ir gluži normāli, ja sunim elpa ož, un tikai pēc daudziem gadiem, gūstot ieskatu suņu zobārstniecības pamatos, izrādījās, ka ož tāpēc, ka pēc ēšanas zobus netīra. Es pieņemu, ka lielajiem suņiem šī problēma nav tik izteikta, turklāt elpas svaigums un zobu stāvoklis ir atkarīgs arī no ēdienkartes, taču, ja es noslaistos pāris dienas, tad saņemt bučas no Smaidiņa nemaz nav patīkami. Dzerokļus viņš pats tīra, reizi nedēļā saņemot graušanai jēlos kaulus, bet nepareizā sakodiena dēļ (viņš ir par 5% buldogs) priekšzobi ir šķībi greizi un izlūzuši, bet ilkņi netiek izmanoti vispār. Aplikums krājas, elpa - slikta, saimniece kļūst par ļauno, stiepj uz vannasistabu un ar birstīti un zobupastu izšrubē zobeļus. Priecīgs viņš nav, bet vienai dienai rezultāts ir.

Ķepas - dzīvojam pilsētā, tāpēc ziemā un sevišķi atkušņa laikā sētnieki bagātīgi ielas kaisa ar sāli. Cenšamies meklēt vietas, kuras ir šīs ligas neskartas, taču ne vienmēr veicas. Sākumā nopirktais "VetExpert" aizsargkrēms likās, ka būs panaceja, taču konsistence tam ir visai šķidra, sunim ķepās iemasēt grūti un pats esi notašķījies. Tāpēc pārgājām uz "Eviju" pēc pastaigām. Smaidiņš smērēšanas procesu pacieš, uz muguras apvēlies ar kājām gaisā un ar rezignētu skatienu, kas vēsta par to, ka suns ir samierinājies ar kārtējo jocīgo sava saimnieka izdarību. Savukārt suņiem paredzētais aizsargkrēms izrādījās ideāls manām sasprēgājušām rokām. Ja kāds izmanto citus labus ķepu aizsargkrēmus - priecāšos, ja padalīsieties!

Pretsāpju zāles - kopš pagājušās vasaras nav nācies izmantot, taču pašā sākumā, kad Smaidiņš ne tikai vēl nebija pieradis daudz staigāt uz bizot riņķī, kā arī lēkāt (vienvārdsakot, apaļīgs, kusls sunītis), tad viņam visai bieži sanāca ar kroplo ķepiņu klibot. Tāpēc, kad bija vajadzība, izgājām 3 - 5 dienu pretsāpju zāļu kursu. Tagad puikam muskuļi un saites attīstītas, pie regulārām kustībām pieradušas, un par laimi izmantot nevajag, bet pa rokai glabājas.

Image
Acis - paskatoties citu Smaidiņa radu bildes, "tekošās actiņas" ir gandrīz visiem, kas, iespējams, ir sekas no ilgstošās dzīvošanas amonjaka izgarojumos. Esam izgājuši ārstniecisko acu pilienu kursus, bet bez īpašām izmaiņām. Tā kā acis nav iekaisušas un diskomfortu nerada, tad ar "brillītēm" sadzīvojam, kaut gan ir nācies dzirdēt cilvēku jautājumus, no kuriem dīvainākais bija: "Vai sunītim actiņas sašpricētas?" Man gan ikdienā netraucē, taču nolēmu pamēģināt kādu no tiem līdzekļiem, kas palīdz notīrīt asaru traipus. Nezinu gan, kādus brīnumus es biju gaidījusi, taču pirmā tīrīšanas reize - bez īpašām izmaiņām. Droši vien jādara tas regulāri, nevis sporādiski. Meklējot internetā un aptaujājot zinošus kolēģus, minēti bija ne tikai dažādu firmu ražojumi, bet pat, manuprāt, visai drastiskas metodes - tīrīšana ar ūdeņraža peroksīdu vai etiķūdeni - savukārt dažu līdzekļu sastāvā bija nātrija laurilsulfāts, kas teorētiski tās pašas ziepes vien ir. Un nejūtos tik pārliecināta par savām tīrīšanas iemaņām, lai kādu no iepriekšminētajiem nejauši neiešķiestu savam draugam acīs. Atkal - ja nu kādam ir ieteikumi, ko vēl darīt asaru traipu sakarā - priecāšos dzirdēt komentārus.

Šampūnus nav nācies izmantot, jo Smaidiņš sevi smuku un lielisku uztur gluži labi pats, mājās plauktā stāv arī izsmidzināmais pretblusu līdzeklis, ja nu kāda gadās, pašlīpošā saite un betadīna ziede.
Par našķiem, paiku un mantiņām citā reizē.
Lai nav pavisam garlaicīgi, tad te Smaidiņš pirms pāris nedēļām cilpo pa vēl toreiz biezo sniega kārtu.
Image
User avatar
Imagine
Champion
Champion
 
Posts: 580
Joined: 23 May 2013, 23:59

Re: Smaidiņš zina labāk

Postby Spigana » 27 Jan 2017, 15:49

Jā, dikti interesanti par tiem aizliegumiem. Mums mājās ar sākumā bija visi "pareizie" aizliegumi un kādu brīdi biju pārliecināta, ka citādi, nemaz nevar, bet diezgan ātri sapratu, ka var gan, tikai pašiem savas prioritātes jānovērtē. Tā nu Mio drīkst ielīst ij dīvānā, ij gultā, klēpī ar drīkst sēdēt. :)
Ir terjeri, ir rasela terjeri un ir Mio.
Mio, my dog
Mio Instagramā
Image
User avatar
Spigana
Veteran
Veteran
 
Posts: 1313
Images: 279
Joined: 28 Nov 2015, 18:28

PreviousNext

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 2 guests