Suņiem arī ir sargeņģelis, jeb stāsts par neticamo nejaušību
šis rīts sākās kā parasti - 7os no rīta izlaidu savus šakāļus pagalmā izskraidīties. 8os grasījos doties uz darbu, saucu suņus, bet uz māju atnāk tikai Brīze, Akis nav. Pirmais – neticība. Nu kā var pazust tikai viens suns? Brīze var tikt ārā no pagalma, jo ir krietni mazāka un smalkāka ( mums ir pagaidu žogs un īstais procesā), ir pāris vietas, kur viņa var izspraukties. Bet ne jau Akis. Pārlekt? Šaubīgi, bet ne neiespējami. Pie mājas ir uzstādīta videonovērošana, konstatēju, ka pēdējo reizi abi suņi piefiksēti 7-30, bet tad vēl tumšs un žogmale no mājas ir tik tālu, ka saprast neko nevar, caurumu žogā nav. Suņa arī nav.
ņemu pavadu un abas ar Brīzi ejam meklēt. izstaigājam krūmus, grāvjus, nobrienamies pa dubļiem – trakoti slapjš tur pļavās pie upes. Suņa nav. Parādās dusmas. Suns prom jau vairāk kā stundu. Mierinu sevi ar domu, ka drīz pārnāks – kopš dzīvojam šajā mājā šis ir 4.brīvsolis – gada laikā , bet stundas laikā tomēr vienmēr ir pārnācis. Nedaudz nervozēju, jo kavēju darbu. Nolemju pabraukties tajā virzienā, kur viņš varējis aizskriet, pameklēt. Piebraucu ar mašīnu pie tām vietām, kur var kaut cik iziet uz pļavām – domāju, ka nekur citur nevar būt, kā tik aizlaidies uz pļavu stirnas ķert – staigāju, saucu, svilpju, aptaujāju makšķerniekus un garāmgājējus – nekā. Pārmeklēju krietnu gabalu un noraizējusies braucu mājās, cerībā, ka bēglis būs pārnācis. Nav. Lieveņa flīzes sausas, neredz mitru ķepu nospiedumus, tātad mājās nav bijis. Suns ir prom jau vairāk kā divas stundas. Piezvanu uz patversmi. Izstaigāju vēlreiz pļavu aiz mājas. Lielākā baile, ka tik nav izskrējis uz ceļa, tur dzīva satiksme.
Darbā šodien obligāti jābūt, ilgāk vairs kavēties nevaru. Smagu sirdi braucu uz darbu.
Pēc pusotras stundas māsa pusdienu pārtraukumā aizbrauc līdz mājām, paskatīties, vai Akis nav pārnācis. Nav. Trakoti grūti tikt galā ar darbiem, grūti koncentrēties. Nolemju ātri apdarīt steidzamākās lietas un doties atkal meklēt. Ar grūtībām valdu asaras.
Zvana telefons, vīramāte. Un prasa – vai es darbā, vai suņi mājās. Apraudos un saku, ka Akis no rīta pazudis. Vaaiiii… viņa nupat izgājusi no savas mājas un pa lielu gabalu redzējusi sunīti – nu tieši kā mūsējie, un padomājusi, kur nu tik līdzīgs suns var būt – visiem tak zināms, ka mani īri ir vienīgie Jelgavā. Vaiiiii….vīramāte, kundze gados, ne tik veikla, metas virzienā kur aizcilpojis suns, kvartālu tālāk iegriežas daudzdzīvokļu māju pagalmos, pasauc – un tur nu viņš ir, mans bēglis – bezgala netīrs un ļoti laimīgs apsveicinas ar mīļoto vecmāmiņu un paklausīgi dodas viņai līdzi uz dzīvokli.
Atvieglojums. Un neticība. Kā? Kā viņš ir nokļuvis pilsētas centrā? Kā viņam ir izdevies palikt nesabrauktam? Laikam suņu sargeņģeļiem arī ir 4 ķepas un tie ir naski ceļojuši līdz. Un vainīgais bēglis nokļuvis kūrortā pie omītes un pat nejūtas vainīgs par to, ko saimniece šodien pārdzīvojusi… tāda mums viena novembra diena…