man ar nerāda, es no telefona mēģināju pievienot
īsais variants par šķirnes izvēli - intuīcija + apstākļu sakritība
garais variants:
… vispār jau tas viss notika pasen, tāpēc viss tiek skatīts caur laika prizmu
visumā ceļš pie īru terjera man sākās jau sen. Bērnībā man viena no mīļākajām grāmatām bija “Paša audzināts draugs”, kur bija gan nodaļas par vispārējiem suņu turēšanas jautājumiem un mana mīļākā sadaļa – apraksti un šķirnes suņu fotogrāfijas. Mums pašiem mājās vienmēr bija pa kādam sunim, bet neviens nebija šķirnes. Un, lai arī visus mūsu krancīšus es no sirds mīlēju, es skaidri zināju, ka kaut kad man būs šķirnes suns. Man patika dažādi – VAS, bladhounds, melnais terjers, erdelterjers, vācu asspalvainais putnus suns, bokseris, seteri, kolliji. Un tad 17 gadu vecumā tētis man uzdāvināja taksi (bez CR, bet īstu mednieku takšu pēcnācējs) Tas nebija gluži tas, par ko biju sapņojusi, bet savu taksi es ļoti mīlēju un izaudzināju par kolosālu suni – pa pilsētu varējām staigāt bez pavadiņas, viņš klausīja man uz vārda. Vienīgi bērni viņam nepatika. Hipis pazuda 2003. gada rudenī, 3 gadu vecumā. Bez pēdām. Aizdomās turu čigānus, kas bija izteikuši vairākus piedāvājumus Hipi nopirkt, regulāri prasīja vai negribam pārot ar viņu takseni. Sirds sāpēja ilgi. Kad sapratu, ka Hipis neatgriezīsies, mierināju sevi ar domu, ka būs man reiz cits – asspalvainais, patīk man tās bārdas. Gāja laiks, iepazinos ar savu vīru, apprecējāmies, bet suņa kā nebija tā nebija. Ik pa laikam es runāju, ka kaut kad būs mums suns, pētīju šķirnes, rādīju vīram – gribēju, lai mūsu nākotnes suns patiktu mums abiem. Vīram patīk lielie – viņš uzauga kopā ar rīzenšnauceru. Taksis jau uzreiz tikai izbrāķēts kā suņa necienīga radība – pārāk mazs un histērisks. Nu salīdzinot ar rīzenšnauceru – protams. Objektīvi vērtējos – taksis mums nederētu, nedz izmēra un fizisko spēju ziņā, nedz arī raksturā. Un arī man labāk patīk lieli suņi.
Par īru terjeriem zināju jau sen – Džeka Londona stāstus un romānus par suņiem biju lasījusi daudz reizes, taču nekad nebiju redzējusi. Pat ne foto. Iegooglēju – daži ir ļoti skaisti suņi, citi vairāk līdzinās paplukušiem krančiem
. Sāku lasīt aprakstus par šķirni un visi galvenie aspekti likās ļoti pieņemami un piemēroti tieši mums – vidēja izmēra, ērti paņemt laivā, mašīnā, vilcienā, uz kafejnīcu, brīvdabas festivālu, bet pietiekami liels un sportisks, lai varētu skriet pie velo, visu dienu kopā ar saimnieku kāpt kalnos. Viegli kopjams – nekādas biežas mazgāšanas, ķemmēšanas, pietiekami siltu kažoku ziemas aktivitātēm (attiecīgi ja pareizi kopj suni, tad ir smuks nevis noplucis krancis). Aktīvs, rotaļīgs, dzīvespriecīgs, lojāls pret savu ģimeni, nav agresīvs pret cilvēkiem, labi satiek ar bērniem. Der. Stūrgalvīgs? Grūti audzināms? Ļoti neatkarīgs, patstāvīgs? Eemm – nu gan jau tiksim galā. Agresīvs pret citiem suņiem? Nejauki, bet visu nevar gribēt. Un smukiņš (ja tiek trimmēts). Un izvēle bija izdarīta.
Jāpiebilst, ka tas notika tādā tīri idejiskā līmenī, suņa jautājums bija tikai teorija, bez jebkādām ievirzēm uz realizāciju. Pagāja vēl pāris gadi, piedzima dēliņš, pārvācāmies no dzīvokļa uz privātmāju. Bija 2011. gada marta beigas – manas kolēģes mājā bija ielauzies zaglis, notikušā iespaidā, es vīram teicu – mums vajag suni. Viņš saka – jā. Tajā pat vakarā metos pie googles un – tavu brīnumu – pārdošanā īru terjera kucēni! Tad es vēl nezināju, cik grūti ir iegūt īru terjera kucēnu, lai gan apzinājos, ka tā nav šķirne, kuru var dabūt uz katra stūra – Latvijā ir 1-2 metieni gadā. Igaunijā apmēram tā pat. Lietuvā tajā laikā bija tikai 2!! īri. Nu jā, ir Skandināvijā, Vācijā, Krievijā, bet tā ir reta šķirne, pat Īrijā. Tajā laikā brīnišķīgā suņu pasaule man bija sveša un kucēna atvešana no ārzemēm mani biedēja, mulsināja un likās pārāk neiespējama. Un te kucēni – Latvijā. 4. aprīlī, savā dzimšanas dienā sazvanījos ar audzētāju, pēc ilgas, nopietnas, eksāmenam līdzīgas sarunas viņa man pateica savu verdiktu – jā, viņa mums uzticēs savu kucēnu. Ak jā, jā, jāāāāā!!!!
Skatoties pirmās atsūtītās bildītes, es uzreiz izvēlējos savējo, to ar zilo lentīti. Vēlāk audzētāja man teica, ka izvērtējot kucēnu temperamentu un to ka mums ģimenē ir bērniņš, mēs drīkstēsim izvēlēties starp 2 mierīgākajiem kucēniem. Mana sirds drebēja bailēs, līdz uzzināju, ka mans kucēns ir viens no tiem diviem, ko drīkstu izvēlēties. Kad aizbraucām kucēnam pakaļ – visi mazuļi bariņā spēlējās, bet mūsējais sēdēja atsevišķi un skatījās tieši uz durvīm. 4. maijā atvedām Akim uz mājām. Tāds bija mūsu ceļš.
Godīgi sakot – man šķiet, ka mūsus stāstā šķirnes izvēle bija otršķirīgs jautājums. Jo svarīgākais bija vnk satikt to īsto suni. Visā procesā es ļoti paļāvos uz savu intuīciju – gan izvēloties šķirni, gan konkrēto kucēnu. Var jau teikt, ka tās ir sakritības, bet man liekas – ka tam tā vnk bija jānotiek. Īru terjeru pirmo reizi dzīvē es tā īsti redzēju tikai tad, kad kucēns jau bija sarunāts – tad braucām iepazīties ar tēti.
Ar laiku sapratām, ka tieši īru terjers ir mūsu suns, ideāli piemērots mūsu dzīvesveidam, atbilstošs mums emocionāli un praktiski. Šobrīd pat iedomāties nespējam dzīvi ar citas šķirnes suni. Patīk daudzi – gan kurti, gan pūkulāči, gan elegantie putnu suņi, un vilkveidīgie, taču katram ir kāds bet, kāpēc tas nav tieši mūsu suns.
Un tā nu mēs esam lieliskais 4.nieks. Pagaidām