ZaķošanaPagājušajā nedēļā arī mani rižiki ķēra zaķi. Akis kā vienmēr – azarts tek pa ausīm ārā, apziņas stāvoklis pilnībā izmainīts un tāda sajūta, ka suns atrodas citā laika un telpas dimensijā. Jāsaka ka azarts ir vienīgais ar ko viņš paņem punktus, jo jau uzsākot trasi viņš momentā sadomā, kur “medījums” skries un izmanto savu atstrādāto taktiku – aiziet medījumam priekšā. Skaidrs, ka te nevar būt nekāda runa, ka suns izņems līkumus un sapelnīs punktus. Otrs aspekts, kas iegriež punktu ziņā ir tas, ka īru terjeriem ir “mīksta mute” (nezinu, vai pareizi iztulkoju no “soft mouth”) – taču doma ir skaidra – notvertais medījums tiek turēts, nekāda purināšana, raustīšana, žļembāšana . Protams, es ar to rēķinos un ne jau punktu dēļ mēs piedalāmies, ir taču prieks redzēt, kā sunim strādā instinkti, un kārtējo reizi nodomāju – žēl, ka ģimenē nav mednieku.
Binītim gan bija pilnīgi cita attieksme pret notiekošo pasākumu. Ņemot vērā viņas raksturu, tas mani īpaši nepārsteidza – viņa ir daudz mierīgāka, rāmāka par Aki, viņa ir atsaucama. Un viņa bija izsalkusi. Badā. Ļurai pakaļ gan skrēja (pēc tam kad bija izpētījusi laukuma aprīkojumu), bet tiklīdz deguns ziņoja, ka zem kājām ir ēdiens, viņa uzreiz pārslēdzās uz zemē nokrituša ēdiena atrašanu. Nevarētu teikt, ka tas man radīja izbrīnu. Arī mājās viņa nespēj strādāt, ja ir izsalkusi – vnk nekoncentrējas. Šobrīd esmu iemācījusi ka ir jāapsēžas un jāgaida, līdz tiek dota komanda doties pie bļodas – to tad viņa arī pilda. Taču ja es pirms barošanas sāku atprasīt komandas, tas ir pilnīgi bezjēdzīgs pasākums – viņa nedomā par to kas notiek. Viņa pat nepiefiksē, par ko dabon gardumiņu, jo galvā ir shēma – apsēsties un skatīties uz bļodu.
Tādi redz pretstati vienas šķirnes ietvaros – viens nespēj izrādīt pat minimālu interesi par ēdienu, kad koncentrējies uz ko citu, otrs nespēj koncentrēties ne uz ko, ja gribas ēst.
Par īru terjeru izmantošanu medībās – sākotnēji šķirne tika radīta lai ķertu mazus dzīvniekus, kas dzīvo alās – trušus, lapsas, grauzējus – lielākas izredzes notvert tādu medījumu ir ja aizsteidzas priekšā, lai tas nepaslēpjas alā, jo īru terjeram nav zemā šasija, kas noder lai līstu pakaļ zvēram zem zemes. Sākotnēji īru terjers izmērā bija mazāks kā šobrīd, tomēr garās kājas, izturība un veiklība deva iespēju pavadīt saimnieku arī izjādē, tā radās iespēja darboties kā dzinējam – atrast un izdzīt medījumu, jāpiebilst, ka īri ir arī ļoti neatlaidīgi un drosmīgi, no viņiem sanāk labi dzinēji (šo funkciju Akis aizrautīgi pilda pie katras iespējas), un tā “mīkstā mute” savukārt dod iespējas sekmīgi pildīt retrīvera funkciju – šķiet mūsdienās īri visvairāk darbojas tieši šajā jomā. Manējie gan ne viens, ne otrs neizrāda sajūsmu par kociņa, mantiņas pienešanu, taču mēdz to izpildīt. Un nesamais priekšmets nekad netiek ne grauzts, ne purināts, nedz jebkādā veidā mocīts. Tāpat īru terjerus sekmīgi var apmācīt iešanai pa asinspēdu. Īsāk sakot – īru terjers medībās var tikt izmantots dažādos veidos. Tomēr man šķiet, ka tik spēcīgi instinkti kādi ir Akim nav tik bieži sastopami.
Protams, Binītim nav vēl pat 6 mēneši, līdz ar to vēl nevar pateikt, cik medīga viņa varētu izaugt, taču esmu pilnīgi pārliecināta, ka Akim viņa līdz nekad neturēs. Un teikšu godīgi – mani tas priecē, vismaz vienu suni varēs ņemt līdzi dodoties sēņot.
Akim vs BrīzeMazliet par pretstatiem manos īros. Binija visumā ir maigāka, rāmāka, mierīgāka, viņa ir atsaucama (protams ne jau 100%, bet viņai nudien ir labs potenciāls), viņā ir redzama vēlme sadarboties. Viņa nav tik neatkarīga un pašpietiekama kā Akis. Taču zem šīs maigās ārienes slēpjas riktīgs nejaucēns – neganta skopule, ja viņa būrī grauž kauliņu, tad Akim pat nedrīkst iet uz savu vietu, kas ir blakus būrim – rēcošais krokodils metas sargāt savu ēdienu. Pie bļodas Aki nelaiž. Un greizsirdībā sargājot lielo brāli atļaujas izrādīt savu skaisto sakodienu! Mani nedaudz biedē šīs izpausmes, jo salīdzinoši – līdz 2 gadu vecumam Akis nebija uzrūcis nevienam sunim, bet tagad ir tāds nesaticīgs, īgns kašķupods. Un es domāju, ko tad man gaidīt no Binijas, ja viņa jau tagad šņakstina zobus?
Cita lieta, ko es novēroju apmeklējot publisku suņu pasākumu, ir manu krokodilu attieksme pret citiem zvēriem. Ar Aki man jau puslīdz viss ir skaidrs – viņš jebkuru suni uztver kā apdraudējumu, tāpēc pirmā reakcija ir izturēties agresīvi. Ja viņš saprot, ka suns neuzbruks, tad agresiju aizvieto neuzticība un neiecietība, ja vēl izdodas izraisīt kašķi – vispār ideāli. Tai pat laikā apmeklējot pasākumus, kur ir daudz suņi, tā pirmā agresīvā reakcija izpaliek. Es domāju, tāpēc, ka viņa pieredze liecina, ka šādos apstākļus viņam neviens neuzbrūk. Varbūt arī tāpēc, ka es esmu mierīgāka (jo zinu, ka šādos pasākumos visi suņi ir pie pavadām un tiek kontrolēti).
Binija savukārt labprāt metas pie jebkura suņa un grib padraudzēties – normāla kucēna uzvedība.
Bet tad nāk komplekts – viņi ir divi.
Akim uzņemas gādīgā vecākā brāļa lomu un ir gatavs sargāt sīceni no jebkura suņa – jo viņam taču ir skaidri zināms, ka visi suņi ir ļauni. Un situācijas, kurās viņš citkārt saglabātu savaldīgu attieksmi izvēršas par sargāšanu. Un Binītis kopē lielā brāļa uzvedību, taču man šķiet ka viņu vada nevis vēlme pasargāt, bet gan mazāk cēlas jūtas – greizsirdība.