Suns ir dzīvnieks un var sadarīt kaut ko pilnīgi negaidītu. tā vienu vakaru mani bandīti izlavījās ārā pa vārtiem.
Jā, protams, tā ir mana atbildība, ka izlaidu suņus pagalmā, kad vārti vaļā. Es gan viņus ar vienu aci pieskatīju un vispār jau viņi bez atļaujas neiet ārā no pagalma. Parasti. Bet tas nebija parasts vakars.
Tumšs, auksts, dubļi. Pārbīlis un milzu dusmas. Stundu ilgi meklējumi. Zvanīju māsai izstāstīt savu sāpi un lūgt, lai tur acis un ausis vaļā.
Jāpiebilst, ka māsa dzīvo netālu, šad tad ar suņiem līdz viņai aizstaigājam, pēdējā reizē mājās nākot sastapām stirnas pa ceļam. Skaidrs, ka Akim bija jāiet paraudzīt – vai tās stirnas tur vēl ir vai ne, un tad jau tur netālu māsas māja, māsas suns un stirnas, kas apgrauž māsas ābeles. Tur arī atradās manējie. Abi.
Dusmas, ka tas kriminālis sīko paņēma līdzi. Un atvieglojums, ka tā bija izturējusi līdz galam, jo par viņas spējām orientēties es neesmu diez ko pārliecināta, un par spēju turēt līdzi Akim tempam ne tik. Labi, ka stāstam laimīgas beigas. Visas tās šaušalīgās ainas, ko zīmēja mana iztēle, cenšos neatcerēties. Jāpiebilst, ka sunīši galīgi nesaprata, kāpēc man tik drūms vaigs un izpaliek priecīgā apsveicināšanās.
Barošanas jautājumos arī ir izmaiņas. Brīze ir iemācījusies ēst kripatiņu lēnāk. Tas ir radījis situāciju, ka Akis cenšas viņai atņemt barību.
Tā teikt – nu pozīcijas ir mainījušās. Protams, protams – kaut kas tāds notiek tikai tad, ja es esmu uzgriezusi muguru. Toties konkurence nāk par labu, ja jāiebaro suņiem jocīgās lietas. Senajos laikos, kad mums nebija Brīzes Akis cūku ausīm klāt neskārās un reņģes ēda nelabprāt, tikai sasalušas un tikai ja bija tiešām ļoti izsalcis. Kopā jautrāk, tagad visu šņakā nost tā ka prieks un man tiešām nav izdevies iegādāt kādu neēdamu lietu. Noēd visu pa tīro.
Raizes man dara Brīzes
ne-meklēšanās. Pēc audzētājas teiktā, bija jābūt 6-7 mēnešu vecumā. Rīt Brīzei pilni 9 mēneši, Akis viņai neuzmācas, uz manu aci liekas, ka pat netuvojas. Brīžiem mani pārņem paranoja – varbūt viņai tā meklēšanās jau kaut kā pa kluso ir bijusi un es nepamanīju? (saprotu, ka tā nevar būt, bet nu visādas domas nāk prātā, pat tik tālu ka sāku skatīties, vai viņa neslēpj grūsnību no manis – paranoja, es zinu)
Un vēl Brīzei izveidojies nejauks niķis – viņa nenāk man klāt, kad saucu viņu iekšā, vai tāpēc, ka gribu pieturēt, kaut ko apskatīt – īsāk sakot, ja saucu viņu ar nolūku. Pienāk pāris soļu attālumā, mīņājas, lēkā un nedodas rokās.
Gardumiņš ne vienmēr līdz. Par laimi, pastaigās šāda problēma nav, vismaz pagaidām. Bet tik un tā kaitinošs niķis.