Sveiciens visiem!
Neesmu te bijusi veselu mūžību, ienāku un Māras jautājums priekšā. Tad nu pastāstīšu, kā mums iet.
Pēc pāris mēnešiem Rufim, kā es viņu saucu ikdienā, būs 2 gadi. Rufus ir izaudzis par tiešam skaistu un staltu suni, bet nu prāts un paklausībā stipri iepaliek, bet visu pēc kārtas.
Par paklausību runājot, suņu skolu vairs neapmeklējam, pavasarī bija pauze pēc kastrācijas un tā arī neatsākām, jo patiesībā mums gāja grūti un tā kā nekāds sacensību un cits pasākums no mana delvera nesanāks, nolēmu, ka nav ko sev bendēt nervus un turpināsim apgūt mājmācībā tās elementārās lietas, ka nepieciešama parastam mājas sunim. Kādēļ grūti gāja skolā? Man laikam ir paveicies, bet tas bieži sagādā arī galvas sāpes, Rufis ir ļoti draudzīgs suns, nu tik draudzīgs, ka pat tad, ja mums tuvojas zobus atņirdzis agresors, viņš priekā kustinās asti, klanīsies un neliksies ne zinis, ka es pēdējiem spēkiem cenšos novērst šo satikšanos. Par laimi izteikti agresīvs suns mums pagadījās tikai vienu reizi un tad arī saimnieks viņu fiksi savāca. Nu tad nu šī izteiktā vēlme komunicēt ar sugas brāļiem ļoti apgrūtināja mācības suņu skolā, jo tur tik viens prātā, kad tik ar kādu padauzīties. Tāpat pa šo laiku esmu piedzīvojusi nepatīkamus mirkļus, kad mans mīlulis, palaists brīvsolī, pēkšņi pamana pie apvāršņa citu suni un nesās ar to draudzēties, un tad es varu kaut uz galvas stāvēt, pilnīga nulle, jo tur taču ir suns, kas var būt labāks par otru suni..., bet tā otra suņa saimnieks pārbijies ne pa jokam, kad tāds, gandrīz VAS izmēra, suns skrien virsū viņa mazajam mīlulim.
Bet vispār, ja salīdzina, tad tomēr ir palicis nopietnāks mans suns, diezgan labi atsaucas, ja nav redzes lokā cits suns vai kaķis (tā vispār atsevišķa tēma). Prot salīdzinoši labi uzvesties mājās, nav vairs jāizolē koridorā, kad nav laika pieskatīt, labi saprot un klausa uz Nē un Nedrīkst. Grib reizēm pārbaudīt robežas rūceklējoties, bet, ja agrāk es par to ļoti uztraucos, tad nu jau vairs pat neiespringstu, ātri nolieku Rufi pie vietas un viss ir atkal kārtībā. Smejos, mums ir diskusijas, kurš mājas saimnieks. Rufis ir dominants suns, ne izteikti, bet ir, labi, ka tomēr diezgan ātri piekāpjas, ja jūt, ka kāds ir spēcīgāks, to es novēroju arī viņa attiecībās ar citiem suņiem.
Un nonākam pie paša svarīgākā, kas pa šo laiku noticis, Rufis ir ticis pie divām pastaigu biedrenēm, bet saimniece pie divām lieliskām draudzenēm (suņu saimniecēm), katru rītu ejam, kopīgā, divu stundu garā pastaigā un tad nu suņiem tiek visi suņu prieki, dauzīšanās, rakšana, skrējieni, kā ausis plīvo u.c. Viena draudzene ir zeltainā rertrīvera meitene, izteikt suņu lēdija, gracioza gan kustībās, gan raksturā un otra - izbijusi patversmes sunenīte - laikas jauktene, tāda pat pašpuika, ka manējais.
Un ir Rufim viens netikums, ko īsti suņinieki neatzīst un tas protams nav labi, bet es vairs neiespringstu, bet arī no tā nebaidos. Rufis reizēm grib sargāt ēdienu, bez rūkšanas, tā maigi, tik sastingst un ar baltu aci skatās uz mani, bet nu ir šis niķis, bet ne vienmēr un ne uz visu. Šādas reizēs stāvu blakus un gaidu kamēr atslābst un nomierinās un tad ņemu nost bļodu, bieži iemainu to pret kādu kārumu. Lai nebūtu problēmu, ēst dodu pagalmā, kur viņu arī neviens netraucē, lai nejauši negadās bērni.
Vispār visas mūsu attiecībās ar Rufi veidojas tīri intuitīvi, mēs vienkārši dzīvojam nepiedomājot, uznāk Rufim kāda palaidnība, dabū pa ausi (ne fiziski,bet pārnestā nozīmē), labi uzvedas - dabū kārumus un daudz mīļojienus. Esam ar suni tik organiski saauguši, līdzīgi kā ar bērniem, kad jau ikdiena nedomā kā būtu pareizi un kā tagad jārīkojas, bet rīkojies tā, ka tai brīdi jūti, kā vajag nu kaut kā tā.
Dažas bildītes:
Mans skaistulis, šī bilde man ļoti patīk.
Ainiņas no mūsu rīta pastaigām:
Rufis aicina uz rotaļu, dzīvē tas izskatās ļoti amizanti, baksta ar ķepām savu draudzeni, kamēr viņai neiztur nervi un tad iet vaļā.