Nevarēju nociesties neatverot savu pļāpu lapu, jo mājas visi jau mani uzskata par suņu apsēsto un neviens īsti vairs mani neklausās, bet tā gribas papļāpāt. Pēc profila redzams esmu baby - jauniņā
, bet šis forums nu ir vieta, kur iegriežos katru dienu, ar interesi lasu citus blogus un pļāpas un sagribēju uzrakstīt pati.
Tātad, es, kam nepatīk liekas klapatas un rūpes, pilnīgi nejauši kļuvu par saimnieci mazam suņu puikam, vārdā Rufuss. Manā dzīvē nekas nav bijis plānots un tā notika arī ar suni. Bērni gribēja, es ne pa kam, tā ir atbildība, rūpes u.t.t. Kamēr dzīvojām vienistabas dzīvoklī, dzelžainais arguments bija, sunim te nav vietas, tad pārvācāmies uz māju, atrunājos, ka negribu problēmas, negribu savu dzīvi pakārtot sunim. Pēc vairāk kā gada, kad bērni un pat vīrs neatlaidīgi dīca, ka mājās vajag suni, es beidzot padevos un vienā jaukā sestdienas rītā piekritu ar norunu, ka man ar viņu nebūs jāņemas. Ha... liktenis par mani pasmējas, mazais kamoliņš, kas ieripoja mūsmājās, jau otrā diena lika saprast, ka es būšu viņa jaunā mamma un saimniece, visi jau smej, ka suns jūt kurš mājās galvenais. Un ta es tiku pie sava, paša mīļākā, labākā un paklausīgākā puikas, nu jau pagājuši 2 mēneši, bet esmu pilnībā pārņemta, līdzīgi, kā mamma ar jaundzimušo.
Tātad iepazīstinu ar savu puiku Rufusu, vārdu deva lielā meita, bet es bieži saucu par puiku vai manu puisīti. Pasē rakstīts bezšķirnes, latviski sakot krancītis. Jā, pavisam vienkāršs lauku puika, kura mammu saimnieki nenovaktēja un atskrēja 3 jauki kucēni, diemžēl vecākus neredzējām, bet saimnieki teica, ka tētis ir Lietuviešu dzinējs, mamma jauktene, bet puika arvien vairāk kļūst līdzīgs tētim un nepavisam nav krancis
. Smejamies, mums aug slaids un skaists leišu puika.
Mums nav dižciltīgi radu raksti, bet tāpat, kā visi suņi, mācamies labi uzvesties, esam apguvuši jau atsevišķas komandas un labi saprotam, kurš mājās galvenais, suņu puikas pienākums ir ēst, gulēt, uzspēlēt spēles ar saimnieku un iet pastaigās, pēdējais jo īpaši patīk, patreiz apgūstam mūsu mazpilsētu un tās smaržas .... Jaunās vietās ļauju ošņāties pēc sirds patikas.
Esmu izlasījusi 4 grāmatas par suņu audzināšana, sākumā galvā bija putra, kā īsti ir pareizi, bet beidzot, šķiet, esmu atradusi to īsto, tieši mums piemēroto draudzības un sadzīvošanas veidu, cerams, ka esam uzņēmuši pareizo kursu, tik mieru un pacietību. Viss, patreiz jābeidz, jāiet staigāties, lai naktī bērnam labāks miegs.
Vēl mēģināšu ielikt bildes:)
Pirmā dienā mūsmājās, apmēram 2 mēneši.
Tagad 4 mēneši.