Nu būs garum, garš palags, bet gribas piefiksēt svarīgāko.
Tātad:
1. Rufus beidzot…
ir nopelnījis šad tad tikt vaļā no pavadas, tas notiek, kad ejam uz pļāvām, kas mums te netālu no mājām un ja aizbraucam uz laukiem, tur vispār pavada tiek nolikta plauktā un visas pļavas, meži (bijām sēnēs) un krūmi ir Rufusam ar piebildi, ja es esmu netālu, jo mani šādās reizēs pasē jo īpaši un lai kur būs aizbizojis vai aizrāvies, nāk uz pirmo saucienu. Vēl gan nav sanācis šādās reizēs satikt cilvēkus un citus suņus, par meža zvēriem nemaz nerunājot, neesmu vēl droša, ka tad atsauktos, tāpēc pavada tomēr ir pa rokai un pati pasēju teritoriju, lai to svešo pamanītu pirmā.
2. Rufus palēnām pārvar bailes no cilvēkiem un citiem suņiem, un progress ir acīm redzams, es gan vēl līdz šim brīdim neesmu pārliecināta, vai tās tiešām ir bailes un ja ir, tad nav tik spēcīgas, tā drīzāk ir piesardzība, jo līdz ko objekts ir apostīts, tā ir pats lielākais draugs, man liekas viņš vienkārši ir ļoti zinātkārs un kā kārtīgam medniekiem (deguns visu laiku iet pa zemi) visu vajag vispirms apostīt. Un šajā jomā mums bija vairāki nozīmīgi notikumi. Pie Rufusa atkal bija atbraucis bīgls Lello, kurš beidzot atraisījās un arī ļāvās aktīvai komunikācijai. Man par lieliem brīnumiem, mans biklais suns, dienas beigās savās darbībās parādīja un panāca, ka viņš ir galvenais abu attiecībās un bigliņš labprāt ieņēma zemākā lomu. Bijām arī suņu sacensībās, lai socializētos, nu dikti gribēja ar visiem spēlēties, pat mūsu kinoloģes labradors vairs nebiedēja un nomētas tam pie kājām, kā kucēns parādīja cieņu 6 gadus vecajam kungam. Bet favorītīti ir Franču buldogi viennozīmīgi, ar tiem iet vispirms iepazīties, tad ļoti interesē VASi, kas bija vairākums sacensībās, bet te interese mijas ar bailēm, tādu kā adrenalīnu Rufusam, iet klāt ostīties, bet līdz ko arī vilciņš izrāda interesi tā metas prom, bet pavisam prom neskrien. Diemžēl nebija neviena VAS saimnieka, kas gribētu reāli ļaut sunim komunicēt, tiem todien bija citi pienākumi.
3. Rufus vakar bija kafejnīcā, mūs pat uzaicināja iet iekšā, par ko esmu pateicīga kafejnīcas darbiniekiem, Rufus nodemonstrēja visaugstākās savas paklausības spējas, iekštelpās vienkārši nogūlās zem mūsu galdiņa, bet tā kā iekšā bija karsts un suncis pat sāka nedaudz žēli īdēt, izlēmām tomēr pārcelties pie galdiņa laukā, Rufusu arī apkalpoja, atnesa ūdeni speciālā trauciņā un pasūtījām nevārītus cīsiņus, kas tika izsniegti pa gabaliņiem, par labu uzvedību.
4. Un lielākais mans prieks, šodien pilsētā gadatirgus, urā…
cilvēku pūlis, jāizmanto, ņemam īso pavadu un ejam uz pilsētu un tirgū iekšā, dodu komandu Smuki un turu saujā kārumus un man pa lieliem brīnumiem , Rufus soļo man blakus un skatās tik uz mani, jā, ik pa laikam grib novērsties, lai atkal kādu apostītu, bet uz manu Smuki atgādinājumu un pāris reizes arī nelielu pavadas pavilkšanu pievēršas man un tā nogājām pa tirgus laukumu kādus 10 metrus turp un atpakaļ un mana sirds priekā lēkāja, tas man dod cerību, ka mans suns tomēr iemācīsies iet smuki pa pilsētu, necenšoties katru apostīt. Kādēļ komanda Smuki, tas nozīmē, ka ir jāiet man blakus, bet nav būtiski, cik pareizi, var iet vai nu pie labā, vai kreisā sāna, vai pat nedaudz iepakaļus, ja vēlas, bet ir jābūt pie manis. To mums ieteica kinoloģe, kad izteicu vēlmi, ka gribētu kādreiz arī piedalīties kādās sacensībās, ka ir divas komandas, kuram ir jābūt tehniski pareizi izpildītām laukumā, tās ir Blakus un Šurp, tāpēc ielai labāk izvēlēties citu, kas nenosaka tik striktu pareizību.
Kopumā paklausībā ir progress, pastaigas tiek apvienotas ar komandu izpildi, gribas arī iemācīt jau kādu triku, bet nesanāk īsti tam laika, kaut kad taču saimniecei ir jāstrādā arī, tā nu ķepu vēl dot neprot, brīvākos brīžos speciāli piestrādāju pie acu kontakta trenēšanas. Vēl Rufus ir ticis pie superīgiem iemauktiem un atbrīvojies no kakla siksnas. Ideju pariet uz iemauktiem aizguvu no augstāk pieminētās grāmatas, ko tagad lasu, par bailīgu un nervozu suņu audzināšanu. Autores uzskats ir ka pieturēšana pie kakla siksnas ļoti uzbudina nervozus suņus un tā nav vēlama un mums tas strādā tiešām, kopš Rufus staigā iemauktos, pastaigās ir kļuvis mierīgāks un paklausīgāks, man arī vieglāk viņu vadīt, ja vajag kaut kur pavilkt, vai pieturēt, ja pavelk suns. Pirmie iemaukti, ko paveicās nopirkt humpalās mums nerullēja, suns bija kā sapīts, tiem bija siksna starp kājām un arī izlikšana nepatika, suns bija stipri jātur, jo rāvās prom. Tagad mums ir divu siksnu iemaukti, viena virs kājām zem kakla un otra ap skaustu, uzliekas pār galvu, Rufus pats pieliec galvu pirms uzlikšanas.
Nu tiešām palags sanāca, nez vai kādam būs pateicība lasīt, nu paliks vismaz man piemiņai.
Un te pāris bildes.
Pēc kārtīgas sēņošanas.
Prieks skriet bez pavadas, bet saimnieci nedrīkst izlaist no redzesloka.
Mūsu bars
Rotaļas ar Lello
Te var redzēt mūsu iemauktiņus, izskatās pēc ļoti nopietna un svarīga suņa
Un Rufus kafejnīcā.