Čības blogs

[čība]

Es nu arī beigu beigās esmu nolēmusi izveidot savu blogu.

Ceru, ka kādam arī interesēs un patiks!

[čība]

Beidzot esmu atradusi kādu laiciņu, lai ierakstītu savu stāstu.
Patiesībā, tas vēl tikai sākas.

Skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka sava suņa man nav. Jā, ir drauga vecāku suņi - VAS metiss un angļu kokera metiss, bet... neviens no suņiem nav MANS.
Suņu pasaulē pa īstam mani ievilka pirms nu jau gandrīz 3 gadiem iegādātā VAS metisa meitene Dīva. Ar viņu es iepazinos ar fantastisko apmācību pasauli un suņu sportu.
Tomēr doma par savu suni man ir kopš bērnības un nekad nav izzudusi.

Dīva mums ir fantastisks suns - kādu audzinājām, tāda izauga. Varbūt nav viss perfekti, bet priekš manis - ideāli.
Tieši Dīvas dēļ, ilgu laiku domājām, ka visticamāk mūsu dzīvē ienāks vēl viens VAS.


Kā mēs nonācām pie hofavarta

Pirmkārt, vienmēr esam skatījušies uz potenciāli viegli apmācāmu suni, īpašuma sargu, kompanjonu un ģimenes draugu. Esam pārcilājuši daudzas šķirnes - austrālijas aitusuns, malina, citi beļģu aitusuņi, bernes un šveices ganu suņi, labradors, leonbergeris kane korso, dobermanis, rotveilers ... Nu respektīvi miljons un vienu iespēju aplūkojām. Bet vienmēr katrā šķirnē atradām kaut ko... kas lika atgriezties pie VAS.
Tomēr pārliecības par VAS nebija. Mēs taču meklējām mūsu Dīvas kopiju, un man jau no paša sākuma skaidrs, ka viņai nav tipiskas VAS īpašības. Tāpēc arī tās šaubas. Bet neko piemērotāku atrast nevarējām. Tad nu nolēmām, ka meklēsim melnu VAS, lai vismaz kata ziņā nav līdzīgi un nebūtu salīdzināšanas.

Jau gatavojos kontaktēties ar audzētājiem un jau biju sākusi aptaujāt VASistus, kad vienā jaukā vakarā draugs kārtējo reizi izspļāva - nu bet varbut tomēr kaut ko citu. Saprotiet, biju nikna kā pūķis, atvēru dinozoo mājaslapu, ieraudzīju mazākdzirdētu nosaukumu - hofavarts un pajautāju vai tādu gribi. Sanāca palasīt aprakstu - jā, tādu mēs gribam!

Kā nu sanāca, kā ne - tuvojās SKONTO rudens izstāde. Diemžēl tur mums nesanāca atrast nevienu hovīšu īpašnieku - trāpījām ne tājā dienā. Bet šķirne mani ieinteresēja.


Novembris 2009 - tagad

Gaidīšanas un cilvēku tiranizēšanas laiks.
Sāku ar vietējo īpašnieku aptaujāšanu, hovīšu satikšanu dzīvē. Tas deva tikai lielāku pārliecību - fantastisks suns!
Tomēr Latvijā nav dabūjams.
Par to, cik grūti ir dabūt kucēnu no Vācijas jau zināju gan no VAsistiem, gan no LV hovīšu saimniekiem. Tāpēc ķēros pie citas sev tīkamas zemes - Zviedrijas. Iesācēja veiksme - pirmā audzētava uz ko trāpīju bija Zviedrijas hovavartu kluba entuziastu (darbinieku) audzētava.
Mums vienmēr ir bijis skaidrs, ka gribam tikai un vienīgi meiteni, krāsa - melna vai melni brūna.
Tomēr liktenis bija lēmis savādāk - metienā piedzima tikai divas meitenes un tikai viena melni brūna... Līdz ar to pie kucēna netiku.
Tomēr ar zviedrieti man bija jau izveidojušās labas attiecības un viņas sirdsapziņa neļāva mani pamest likteņa varā.

Tā es tiku pie kontakta no Vācijas RZV asociācijas.

Šobrīd Vācijā ir ļoti daudz metienu, tomēr mana nu jau draudzene no Vācijas, daudzos metienos saskata mīnusus. Līdz ar to process atkal ievilkās uz pāris mēnešiem Un vēl nav beidzies.

25. aprīlī piedzima manis kārotais metiens. 3 meitenes, blonda, melna un melni brūna. Galīgā atbilde no audzētājas - nākamās nedēļas beigās.

Turiet īkšķus

[Zuks]

Apbrīnoju Tavus nervus! Man ir tā, ka, ja izdomāju, tad vajag sročno!
Turēsim īkšķus par TAVU Lai viss izdodas!!!!

[Sinty]

Pilnīgi piekrītu Zuks un arī turam īkšķus!!!!

[čība]

Es jau gan, ja godīgi pati vairs neticu ka tikšu pie suņa vasarā...
Bet nu... kā liktenis būs lēmis, ja nu kas, zviedriete apsolīja man pirmo roku no jebkura viņas nākamā metiena (ziemas beigās)

Ir vēl padomā viena audzētava, kur kucēni būs 11. maijā... bet vēlāk - jau rudens. Man savi apsvērumi, kādēļ gribu kucēnu vasarā

[čība]

Dīva

Tā kā mans īstais suns vēl ir kaut kur pasaulē, pastāstīšu mazliet par citiem nezvēriem.

Kad ienācu sava drauga (nu jau arī manā) ģimenē, priekšā bija jau 14 gadus vecs, kurls un akls amerikāņu kokers. Toties tik mīļš diemžēl pēc pāris mēnešiem suns aizgāja no mājām...

Drauga mātei uzreiz bija skaidrs, ka suns būs. Vienīgais, kas cīnījās pret bija drauga tēvs, bet nu nekas viņam nesanāca.
Suņa izvēle bija manā ziņā, zināja tikai to, ka grib VAS. Turklāt max. 100 LVL. Tajā laikā zināju kāpēc vajag c/r (tikai nezināju atšķirību starp LKA un LKF), tā pat zināju, ka jāskatās lai vismaz māte normāla. Diemžēl neizdevās man nevienu pierunāt uz suni ar papīriem, tāpēc bija jāizvēlās starp mazākajiem ļaunumiem - sāku cilāt ss.lv sludinājumus. Ieraudzīju kucēnus, māti - bildēs apstākļi izskatījās pat ļoti apmierinoši. Netīšām uzzināju, ka caur paziņām cilvēks ir zināms. Tā nu braucu apskatīties savu krustbērnu. Palikušas bija divas meitiņas, viena lielāka, viena mazāka. Pārliecība par labu cilvēku radās brīdī, kad teica, ka mazo vājo meitiņu vēl nedos, grib paturēt redzes lokā un redzēt vai aug normāli. Tā pat pamācīja un deva līdzi barību. Sapratu, ka tas ir labākais no tipa "VAS" pirkumiem un ņēmām kucēnu ciet.

Kucēna postījumi
Postījumi praktiski nebija un nav. Pāris sagrauztas čības un kurpes, izrīta konfekšu paciņa, bet tas arī viss.

Apmācība
Dīvu mācījām jau no ienākšanas mājā, tomēr 4 mēnešu vecumā sapratu kādas problēmas esam nopirkuši. Raksturs bija šausmīgs. 4 mēnešu vecs kucēns uz ielas uzbruka cilvēkiem, metās virsū riteņbraucējiem. Koda - nevis spēlējoties, bet nikni. Turklāt nebija arī pārāk uz cilvēku vērsts. Ar instruktori likām galvas kopā, daudz lasīju par apmācību, draugos.lv daudzi VASisti man palīdzēja. Pozitīvā apmācība viena nedarbojās, nācās meklēt vidusceļu - ar kārumu vai spēli nevarēja apturēt uzbrukumu garāmgājējam.
Atceros kā stundām staigājām pa centru, kā cilvēki šausminājās ka 6 mēnešu vecu kucēnu es spiežu pie zemes. Tajā brīdī gribējās pajautāt vai tad, kad sunim būs divi gadi, viņi arī priecāsies par klāt skrienošu un uzbrūkošu suni.

Apmeklējām aī skolu. Sākumā to darīja drauga māte, jo galu galā viņa bija galvenā saimniece. Gāja labi, tomēr ziniet... tas cilvēku slinkums Pusgada vecumā skola tika pārtraukta, jo suns "apmēram" klausīja.

Tomēr es, protams, nelikos mierā. Sazinājos ar instruktori un, kad Dīvai bija gads - atsāku skolas gaitas.
Gāja nu kā gāja - tipa klausa, bet ne tā, kā gribētos. Pusotra gada vecumā notika lūzums - vienā jaukā dienā sapratu, ka suns klausa. Tas tiešām notika vienā dienā un paklausība bija momentāla. Pat to, ko iepriekš Dīva darīja nelabprāt, tagad izpildīja ar prieku. Ja nedrīkst, tad nedrīkst un nekādu problēmu. Kopš tā laika neatceros nevienu pastaigu, kurā suns būtu jāved pavadā, vienalga - laukos vai Rīgā. Garāmskrienoši kaķi nav problēma, citi suņi - pilnīgi vienalga, sveši garāmgājēji - lai iet. Un par laimi, nekas nav mainījies.

Lai tiktu pie rezultāta, kad varam staigāt pa Rģu bez siksnas, lai būtu droša par suņa darbībām un paklausību - jāstrādā daudz, bet rezultāts ir tā vērts

Sports
Sākām nodarboties arī ar sportu - Nacionālo daudzcīņu. Kāds prieks sunei ir lekt! Ja ilgi nav būts treniņu laukumā, aiz prieka suns nezina, kur likties!
Ar sacensībām ir tā, ka pārāk labu rezultātu jau nevar gaidīt, ja ar suni darbojas tikai pa brīvdienām. Bet pēdējās nepaliekam. Augstākie sasniegumi ir otrā un trešā vieta atsevišķos posmos. Bet tā kā pagājušais gads bija pirmais un pieredze nekāda, šogad ceru startēt labāk.
Vainīga jau nav Dīva, bet tizlā saimniece



Dīva ir mans pirmais suns. Lai arī uz papīra saimnieki ir citi, sirdī viņa ir un paliks mans pirmais, brīnišķīgais suns

Un nu jā, hovītim jāuzmanās - no viņa gaidu daudz Protams, esmu gatava ieguldīt atbilstoši daudz darba.

[Bak-tax]

Vēlviens jaukais blogs, ko ar prieku palasu! Super!
Pievienojos īkšķu turētājiem- lai izdodās piepildīt sapni!

[čība]

PALDIES visiem, kas kaut mazdrusciņ tos īkšķus turēja.

Jūnija beigās Latvijā ieradīsies melna mazā raganiņa

[Lii]

Super... Sapni piepildas..
ar nepacietību gaidīšu bildes ar mazo meitēnu..

[suksene]

Lielais prieks par Tevi! Lai veicas!
A Dīvai esi teikusi par gaidāmo draugu?

[čība]

Dīva vēl nav lietas kursā. Un zinot mūsu greizo sirdi, iespējams kādu laiku viņa būs apvainojusies. Šērai sākumā viņa meta milzu līkumu un klāt nenāca vispār Cerēja, ka aizvāksies laikam.
Bet es tomēr ceru, ka man nebūs ļoti jāiejaucas suņu attiecībās, jo Dīva ir krietni vecāka un mazā jau viņas pozīciju neapdraudēs. Turklāt, mazais melnais radījums asociēsies ar mūsu ciemošanos - tātad garām pastaigām un "dauzīšanos līdz nāvei (ciešam miegam)". Es tiešām ceru, ka atradīs visas dāmas kopēju valodu un neredzu iemeslu, kāpēc lai tā nebūtu

[čība]

Nebija laikam paredzēts dabūt mazo raganiņu
Jau biju pieradusi pie domas, ka mums rinķī skraidīs mazs, melns velnēns... Bet liktens ATKAL lēma citādāk.

Atkal esmu kucēna meklējumos.

[Rotija]

čība,

Skarbi,bet tad tā meitene nebija Tev domāta. Katram kucēnam ir SAVS saimnieks un liktens....
Tavējā īstā meitene droši,ka pavisam drīz parādīsies un nonāks tieši jūsmājās.

[čība]

Rotij, es arī tam ticu. Tieši tāpēc neesmu paņēmusi citu šķirni

Un tā kā gaidu savu meiteni jau no 2009.gada novembra, tad tiešām ticēju, ka šī ir īstā. Bet, protams, tieši MANS kucēns tiek novērtēts par nervozu un bailīgu. Protams, labi, ka to audzētāja pateica jau tagad, nevis es to konstatēju aizbraucot uz Vāciju. Bet vienalga - skumji.

[vuks]

Tātad nebija Tavs.....
Gan jau Tavs arī kur mīt un būs īstais.
Vot man lielāka problēma - visas 3 liekas īstās... kādreiz domāju, cik audzētājiem labi, var no visiem izvēlēties.. tagad saprotu, ka grūti..... it īpaši, ja visām ir kāda rozīnīte, kas man viņā patīk.

[čība]

Vācieši ir dīvaini putni...

[La-lā]

Nu super, čība, prieks, ka drīz tiksi pie sava hovīša.
Es Tev piekrītu, vienreizēja šķirne. :]

[čība]

La - lā, es ceru, ka drīz tikšu pie sava hovīša nē, nu gan jau beidzot izkaušos ar vāciešiem

[La-lā]

Es vēl nesen runāju ar Ingu(Fates saimnieci) un Lauru (Ingas meitu), viņas man pastāstīja kāda situācija Tev ir.
Traki, jau traki, bet nu beidzot ir Tev jātiek pie SAVA hovīša.
Kādas tagad ziņas no vāciešiem?

[čība]

Vairs jau nepārdzīvoju, visa situācija paliek tikai smieklīgāka Ļoti pārdzīvoju, ka nekas nesanāca ar melno kucīti, tā sieviete, ar ko sākumā bija runāts tiešām ļoti jauka. Un labi vien ir, ka man nebija jāaizbrauc uz Vāciju, lai konstatētu, ka tomēr tādu bailīgu un nervozu kucēnu negribu...

Izmantoju māsīcas vācu valodas prasmes un liku viņai vienkārši zvanīt. Apnicis uzrakstīt e-pastu un miljons gadus gaidīt atbildi

Tad sākās jaunie meklējumi. Uzkritu Ingai uz galvas ar milzīgu čupu audzētavu Nu ņēmu vērā padomus un koncentrējos uz tām audzētavām, ko ieteica Inga.
Sazvanījām pirmo vācieti, tā ļoti pretimnākoša, bez maz jau runājām, ka brauksim pakaļ (Vom Schimmelbusch), bija tikai jāsagaida pirmdiena, lai viņu metiena uzraudzītājs pateiktu cik ātri var dokumentus nokārtot. Pa brīvdienām viņa tomēr izdomāja, ka Latvija ir pārāk tālu. Ja godīgi, pārējie iemesli, izklausījās dīvaini, bet nu arī iepriekš citi vācieši man minēja ko ļoti līdzīgu... viņi vienkārši grib suni satikt.

Liku māsīcai zvanīt otrai audzētājai (Bairischen Blues). Šī izteicās skeptiski, ka nu nesakot uzreiz nē, bet ka diez vai. Uzcepām tomēr e-pastu. Kā izrādās šī audzētāja runā angliski Bet telefonsaruna bija tāda, ka nu lai neceram. Vakar saņēmu e-pastu, ka viņi ir nolēmuši vienu meitenīti pārdot mums Palikušas ir divas meitenītes un viņa solījās palīdzēt man izlemt, kura būtu piemērotāka mums. Tomēr pārāk nepriecājos, jo kamēr tas kucēns nav pie manis, neko nevar zināt.

Tāpēc jau saku, ka vācieši ir dīvaini putni - pirmā teica ka jā, beigās izrādās nē... otra teica, ka nē, bet pārdomaja (kas, protams, man patīk )