Paldies par komentāriem! Protams, ka daļēji es mēģināju arī kaut ko tādu samedīt - man gribas attaisnoties un saņemt attaisnojumus tam, ka negribu būt sportists vai izstāžu dalībnieks, ka nevaru un negribu savu dzīvi pakārtot sunim, lai vai cik ļoti es viņu nemīlētu. Es esmu gatava paostīties jaunās lietās, aiziet uz kādu izstādi, varbūt pamēģināt
agility bet, skatoties un lasot par tiem, kas patiešām ieguldās un ir pakārtojuši šai lietai savu dzīvi, es redzu, ka man nav ne resursu, ne vēlēšanās uz ko tādu iet.
IesūnojamBet par dzīvošanu. Nu jau kādu nedēļu līst un mēs ar Teo esam iesūnojušies - neejam garās pastaigās, jo mani tik ļooooti nesaista doma par slapju, netīru suni manā baltajā dzīvoklī. Un tomēr, šovakar, kad sapratu, ka pēdējā garā pastaiga bija tieši pirms nedēļas, man pēkšņi likās, ka es smoku - un paņēmu savu suni pie pavadas, gatava iet līdz otram Rīgas galam. Pēc kādām 15 minūtēm slapjas pastaigas gan atcerējos, ka tieši šovakar ciemos nāks mamma, un dabūju griezties atpakaļ, bet
garās pastaigas ir dzīve, man jātiek prom no pilsētas. Un eh, dzīvokli izmazgāšu.
Līdz ar iesūnošanos var just, ka Teo ir pārlieku daudz enerģijas - viņš pie katras ārā iešanas gandrīz vai sajūk prātā no priekiem, un ļoti bieži nāk pie manis mīļoties - bāž galvu padusē un pie kakla, gāžas virsū, laiza rokas. Kamēr stundām ilgi esmu iegrimusi datorā un strādāju, viņš sēž un dziļdomīgi skatās ārā pa logu, vai reizēm noguļas tā, lai varētu mani pārmetoši vērot.
Piedod, manu sunīt! Rīt izplānoju pastaigu Ozolniekos, parīt Ogrē, un svētdien domāju aizlaist uz Cēsu mežiem.
Bankā ar suniVēl šodien biju aizskrējusi līdz bankai darba darīšanās un galīgi nebija, kur atstāt suni - pirmoreiz atļāvos viņu piesiet pie staba, cerībā, ka ātrais apmeklējums patiešām būs ātrs. Pirms tam
googlēju, vai
Swedbank drīkst ieiet ar suni, un atradu
šo eksperimentu, kur tieši bankā ar suni iet iekšā neļāva. Kamēr bankas darbiniece klikšķināja peli, es nemitīgi staipīju kaklu un centos redzēt ārā pa logu, līdz beidzot nenoturējos un teicu - es ātri aizskriešu apskatīties, kā iet sunim.
Man par pārsteigumu, bankas darbiniece gandrīz mani sarāja par to, ka atstāju suni ārā, un teica, lai droši vedu iekšā, un, kad ievedu, laipni smaidīja, jautāja, kā sauc un teica, ka īsts mīļumiņš. Mīļumiņš gan bija galīgi satracinājies no priekiem mani atkal ieraudzīt un vispār piedubļoja visu bankas grīdu (un, kā vēlāk pamanīju, arī manu mēteli), bet visa pieredze bija patīkama un darbiniece bija ļoti, ļoti pretimnākoša.
Man gan ir spēcīgas aizdomas, ka cita darbiniece mani dzītu ārā, ja nāktu ar suni - biju tajā pašā filiālē vakar, un attieksme jau pret mani vienu pašu bija pilnīgi cita. Viņiem nepatika, ka aizmirsu vārdu "izziņa", un neviens nesmaidīja.
Tā kā viss laikam atkarīgs no veiksmes.
Bet ejiet uz Valdemāra ielas
Swedbank Rīgā!
Un noslēgumam - manam piedzīvojumu un pastaigu nobadinātajam Teodoram tik ļooooti patīk kāpt augšā pa kāpnēm (sestais stāvs), ka viņš negrib apstāties arī tad, kad esam uzkāpuši pašā augšā - viņš taču redz, ka tur ir vēl daži pakāpieni, kāpēc Lote never vaļā šito stulbo režģi un nelaiž viņu tālāk?! "Okei, es varu arī apsēsties un pagaidīt, bet laid mani tālāk!" ...uz jumta?