O, jā, saprotu. Šitādi nelūgtie padomi un vēl ne pa tēmai . Un kaut ko skaidrot šitādiem ir bezjēga, bet toties omu nobojā pamatīgi.
Nez, cik gadiem man būtu jāpaiet, lai rastos imunitāte. Kaut kā nerodas, bet padomus dot citi māk. Un ne jau tikai par suņiem šādi uzbāžas ar neprasītiem padomiem... Es vēl neesmu nonākusi līdz stadijai, kad var konstruktīvi parunāt par "ieteikumiem" vai arī pieklājīgi pateikt, ka padoms šoreiz nevietā. Pārlieku uzvelkos un tad mana domas skaidrība aiziet gulēt.

Jā, gaidu gadus gan sev, gan Teodoram. Būs mierīgāk.

Un nav tā, ka es uz mierīgi izteiktiem "padomiem" nemācētu reaģēt - ja vienkārši grib parunāties, ja man ir laiks, es labprāt iesaistos, paskaidroju arī kaut ko par savām "metodēm" un to, kāpēc kas ir jādara. Šoreiz uz mani kliedza jau "sarunai" sākoties, un es jau tā biju uzvilkusies ar Teo par pavadas raušanu - man nebija spēka skaidroties. Tiešām sen neesmu tik ļoti gribējusi kādam cilvēkam iespert.

Grrrrmph, citi cilvēki un mans suns vispār ir briesmīga tēma. Man arī šausmīgi būtu gribējies Mio iemācīt, ka ciemiņiem virsū lekt nedrīkst, ka katrs kurš viņai pietupjās vēl neaicina viņu ielidot sev klēpī un ka laizīt sejas vispār ir no no, bet to ir praktiski nereāli izdarīt, ja citi reaģē ar "ai nu nē, nē, ir forši, man sunīši patīk" un tik ļauj sunim izpildīties, atbild uz visiem draudzības aicinājumiem. Skaidrs, ka tanī brīdī mana apsaukšana vairs nestrādā, jo Mio taču saprot, ka ar viņu spēlējas un ka viņas uzvedība cilvēkiem šķiet vēlama.

Un es pat nesākšu vārīties par vīra ģimenes mīļāko atbildi uz jautājumu, vai Mio drīkst kaut ko iedot: "Drīkst, ja tikai Spīgana neredz."

Es ļoti, ļoti ceru, ka šis ar laiku pāriet. Nu labi, ja man lec virsū vai manējiem, bet kad citiem lec virsū, es jūtos tik briesmīgi. Un nevajag jau nemaz pietupties, lai dabūtu suņa virsū lecienu. Pietiek tikai labvēlīgāk paskatīties, lai suns to uztvertu kā aicinājumu iepazīties tieši sejā, nu vai vismaz tuvāk sejai.



Bet šitas ir vispār

Eee, i nemaz neceri. Varbūt sunim ar gadiem būs savādāk, bet man kaut kā ar gadiem īpaši progresu grūti novērot.

Mācīt suni draudzēties ar citiem
Esmu sākusi visus ciemiņus informēt par to, ka Teodors ir jāignorē, ja viņš grib sveicināties lecot vai graužot rokas, vai arī jāsaka viņam "nē". Prakse nav visai patīkama, jo daudzi uz mani apvainojas un prasa, kāpēc kaut kas tāds ir jādara, un kopumā izrāda visai lielu neapmierinātību ar to, ka jāmaina sava uzvedība. Manu draugu lokā īpaši bieža ir nespēja praktizēt "nē" un vēl jo grūtāk iet ar dusmošanos, jo viņiem gribas smieties, kad Teodors draudzīgi mēģina apēst viņu sejas. Bet šo rakstot es atcerējos, kā pirmoreiz satiekot vienu foršu meiteni, kurai ir bail no suņiem, bet patīk manējais, Teo savā sajūsmā gandrīz viņai izsita zobu. Nē, nē, ja man būs jāaudzina ne tikai suns, bet arī draugi, lai to apturētu - so be it.

Cēsu rudens
Vakar ar Teo kāpām vilcienā un aizbraucām līdz Cēsīm pabaudīt rudeni un izstaidzināt Teodora labāko draugu Remi. Ceļošana ar vilcienu man ļoti patīk, nekad nav bijušas nekādas problēmas ar suņu pārvadāšanu. Šī bija otrā reize, kad viena pati vedu abus suņus staigāties, un īsti nezinu, vai parakstīšos uz trešo - lai arī ir ļoti forši skatīties, kā abi priecīgi skraida pa "kocenes ceļu", mēģināt noturēt abus pavadā ir mazliet pašnāvības mēģinājums. Ceļā uz "koceni" mums norēgojās bezsaimnieka, nepiesiets krancītis, un abi mani mīļie draugi mani norāva uz sejas zālē, mēģinot tikt viņam klāt. Es piecēlos, abus sarāju un gāju tālāk, bet nezinu, vai gribu to atkārtot.

Pa ilgiem laikiem izvilku no plaukta arī savu fotoaparātu, un tāpēc te jums "dažas" bildes no Cēsīm.


Pirmais - izmēģinājuma kadrs vēl Rīgā, lai pārbaudītu, vai es šo lietu vēl māku. Fonā mana nepieklājīgi netīrā grīda, jo piektdienas nakts pastaigā Teo izskraidījās pa dubļu peļķēm.

Teodoram labākais rakurss ir no augšas - tik piemīlīgs skatiens.
Skaistas fotogrāfijas - kur to "kocenes ceļu" var meklēt un cik garā distancē suņi var brīvi skraidīt?

Jā, viņam ir tāds mīlestības pilns prieks acīs. Tiesa, tas pazūd, ja paslēpju seju aiz fotoaparāta, tāpēc man ir jāsakārto fokuss un tad jāskatās pāri aparātam, lai dabūtu pareizo emociju.

Par kocenes ceļu - tā ir vienkārši vieta netālu no mana drauga mājām, tāpēc arī uz turieni ejam. Suņi brīvi var staigāt kādus 3 km, bet nereti sanāk viņus tomēr saņemt, ja pretī nāk cilvēki. Un jāiet pāri sliedēm diezgan stāvā uzbērumā.

Vieta, kur Cēsīs noteikti ir jēga izstaidzināt suņus, ir meži ap Ninieri - tur ļoti reti kad kāds ir, un ir jau nopietnāki gabali. Es fiksi uzmetu kartē abus ceļus, vari apskatīt. Tiešām iesaku Ninieri. Es esmu uzzīmējusi garāku ceļu, bet var arī tikai apkārt ezeram - tur ir super.

Super! Paldies par karti - kad sanāks turpu doties, noderēs.

Smaidiņam pēdējo suņu un mācīšanās pasākumu krietni pabojāja meitenes ar fotokamerām (te par spogulenēm runa) - puisis pēc tam atteicās līst ārā no krēsla apakšas, ja manīja kādu no viņām netālu staigājam. Ir kaut kas jocīgs ar to lielo, mehānisko aci, kas suņiem ne pārāk patīk.

Milzu mega paldies! Tikai tagad rēķinies, ka tie ceļi vairs nebūs tik tukši.
Cik garš sanāk tas ezera maršruts?

Hihi. Es domāju to karti vēl papildināt ar visām takām, ko zinu un būšu izmēģinājusi. Es šobrīd nemāku vairs atrast vienu taku pie Ērgļu klintīm, kur arī būtu kādi smuki 5km turp, tad ar suni pavadā apskaties klintis, un tad atpakaļ brīvā vaļā atkal. Bet, kad sapratīšu, kā to atrast, uzzīmēšu. Iezīmētajā, garajā ezera takā ir kādi 10km. Tikai apkārt ezeram laikam kādi 5km.

Ja kādreiz kāds grib taisīt suņu ceļojumu uz Cēsīm, lūdzu, pasauciet mani līdzi!

Man arī spogulene, jāatceras, ja nu kādreiz satikšu Smaidiņu, turēties no viņa ar to pa gabalu.

ak ja šī informācija būtu nākusi kripatiņu agrāk... aizpagājušajā nedēļas nogalē apvienojām Valmieras izstādi ar izklaidi pa/ap Cēsīm, suņu takas būtu noderējušas. tātad nākamreiz, jo nākamā reize būs, dikti skaisti tais Cēsīs, gribas vēl pabaudīt.

Cēsis ir , jā. Es tā klusiņām ceru, ka kaut kad tuvāko 10 gadu laikā uz turieni pārcelšos.

ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ ĀĀĀĀ'ĀĀĀĀĀ ĀĀĀĀĀĀA''ĀĀĀĀĀ!!!!

TEO ŠODIEN PALIKA VIENS UZ 40 MINŪTĒM UN NE REIZI NEKAUCA.

Sidenote: Jā, nu, viņš izraka no koridora skapīša divas kurpes, savu kārumu trauciņu ar visiem kārumiem, un iznīcināja vienu paciņu ar vates kociņiem, bet VIŅŠ NEKAUCA. Un NEKAS NAV BOJĀTS. Arī suns nē!
Sidenote of a sidenote: Kārumi ir apēsti.

Paldies manai ģimenei un trīspadsmit bērniem, paldies visiem, kas juta līdzi, paldies LATVIJAI, paldies LATIŅAM, paldies treniņiem, komandām un regulārām ēdienreizēm, paldies komandai "gaidi" un paldies Teodoram.

Apsveicu! Šis ir dikti lieliski.

Prieks, ka ir panākumi!
Pie tā mērķtiecīgi strādājāt vai arī puisis vienkārši izaudzis līdz tam, ka saimnieci var izlaist no acīm uz 40 minūtēm?