Ko es pirms tam zināju par suņiem? Ja neskaita, ka padsmit gadu vecumā biju n reizes pārlasījusi “Paša audzināts draugs”, ko man par labām sekmēm uzdāvināja skolā
, tad citādi es par suņiem zināju ļoti maz. Taču par dažām lietām gan biju brīdināta un morāli uz tām gatavojos: 1. ka sunītis pirmajās dienās un īpaši naktīs ļoti, ļoti raudās, 2. ka būs ļoti aktīvs un visu laiku gribēs trakot un skriet (kas gan ir bišķi pretrunā ar pirmo punktu) 3. ka mājās viss būs sagrauzts. Kad nu Rozālija ieradās, tad biju ļoti pārsteigta, ka suns vakarā vienkārši noliekas gulēt. Šķiet, ka viņa pat jūtas atvieglota, ka nu visi beidzot atkasīsies un liks mieru. (Vienreiz tomēr naktī pamodos no žēlabaina trokšņa – laikam raud. Jau iešu pie suņa, bet ieklausījos un sapratu, ka tās ir dzērves.) Un ar to aktivitāti ir tā, ka laikam jau tā “aktīvā” esmu es. Sēdēju, skatījos TV, Rozālija man pie kājām gulēja, tad piecēlos un teicu “nāc, iesim izkārt veļu” (nu kā, filmās tak rāda, ka suns vienmēr gatavs celties un skriet, ja tik saimnieki būtu gājēji), tad par atbildi saņēmu ņurdošu žāvu “ej pati, nafig man jāiet”. Un tad par to graušanu – jā, čības dažkārt tiek aizvilktas, bet es neteiktu, ka īpaši grauztas. Tāpat ar visu citu – viegli pažļembā un izmet. Nu varbūt tā lielā graušana vēl priekšā.Tad par vietas ierādīšanu. To es atceros jau no sen lasītās grāmatas, ka pirmā komanda, kas jāiemāca, tā ir “Vieta”. Tā arī darīju, bet šķiet, ka tā Vieta tomēr kalpo citam nolūkam. Uz Vietu sunīte aiziet, kad trakā saimniece atkal grib kaut kur vest, lai pateiktu “es guļu savā Vietā, ko tu man uzbāzies”. Bet kad gribas gulēt, tad Vieta ir neērta, jo tur tak ir mīksts. Gulēšanai vajadzīga ir cieta grīda. Ja kāds skatās televizoru, tad pie kājām – un tur arī paliek, kad skatītājs aiziet. Un tad viena ļoti forša vieta gulēšanai izradījās sprauga starp mēbelēm. Nu bet es nevaru skatīties, ka suns guļ uz plikas grīdas kā tāds bomzītis! Tad ieklāju segu tajā šķirbā, kas tagad ir kļuvusi par Vietu Nr.2. Un tomēr ir tik jauki dažreiz pagulēt uz plikas grīdas - uz tās segas var uzstutēt ķermeņa augšdaļu, bet dibenam vienalga jābūt uz grīdas..
Šorīt bija epopeja ar TV pulti. Man pie brokastu kafijas vajag TV, bet pults pazudusi! Nu izmeklējāmies visur, jo gadās jau, ka paši kaut kur nobāžam. Nav. Uz suni īpašas aizdomas neturēju. Tak pirmkārt viņa nemaz nevarētu dabūt to pulti, ja tā ir (kā parasti) atstāta uz dīvāna. Viņa tur netiek, viņa ir pārāk maza. Un, ja arī būtu ņēmusi, nu tad tā pults, nedaudz apžļembāta, mētātos kaut kur uz grīdas, vai ne? Bet suns tak nevar izgaisināt to pulti pavisam. Taču vēlāk, mazgājot grīdu, nezin kā iedomājos paskatīties šķirbā starp dīvānu un sienu – un jā, tur viņa bija iestumta. Nu un nevarēja tā pults tur nonākt kaut kā nejauši, iekrist vai tml. Tas nav iespējams, jo tā šķirba ir pavisam šaura. Tur var tikai iestumt, ļoti mērķtiecīgi un ar nolūku. Un sunītei ir tikai pusotrs mēnesis un nevainīgs skatiens!
Kāds meitēns izskatās?
Kaut kāda baigi sarežģītā sistēma te.
Un pie pirmās izdevības (ja vien ārdurvis vaļā), iet iekšā.
Bet arī tas pāriet.
. Kaķene boksējas ar vienu vai ar abām pārmaiņus, bet sunce skaisti izvairās. Nu toč kā boksa mačā. 
.
Es pilnīgi uz pauzes. Ko tas tagad nozīmē "Es tagad būšu puisis un es te padominēšu"? Viņa taču ir meitene! Un nepilnus 3 mēnešus veca, nupat tikai pazaudējusi bēbīša apaļumu. Viņa vispār neko par tādām lietām nevarētu vēl zināt. Tad atcerējos, ka tak suņskolā mums ir mīlas pārītis - divi franču buldogi. Un vienā brīdī pieķēru savu bēbi aktīvi vērojam, kā šie tur abi meņģējas. Laikam būs noskatījusies. Ak dievs, samaitātā jaunatne! 