Burvis

Blogs and Chats

Burvis

Postby ligakrista » 16 Jul 2018, 22:27

Ne viss šajā stāstā būs pareizā hronoloģiskā secībā, bet pilnīgi viss ir reāls, nekas nav izdomāts un ir tieši tik burvīgs kā aprakstīts. Bildes nemāku pievienot :| Tās var redzēt, līdz kamēr neiemācīšos: https://www.instagram.com/burvis_the_entle/

Stāsts aizsākās pirms 14 gadiem, kad mums ar manu partneri bija pirmais kopīgais suns. Viņam bija tikai galva ar pasaulē jaukāko sejas izteiksmi un dzīvoja viņš aiz sekcijas stikla. Es toreiz strādāju vēstniecībā, kur mans pienākums bija izlasīt visas avīzes un "Dienā" bija tik kolosāla bilde, ka izgriezām to un nolikām sev acu priekšā. Allaž jokojām, ka tad, kad mums būs suns, tas būs Rodēzijas Ridžbeks. Gāja gadi, mēs mainījam dzīvesvietas ne tik vien Latvijas ietvaros, mainījām darbus, kļuvām par vecākiem, mūsu dzīvesstilā bija maz pastāvīgu lietu un vietu. Nemitīgi bijām kustībā un iekšā pārmaiņās. Suņa seja ceļoja mums līdzi iekš "atmiņu kastes" līdz noklīda. Allaž apgalvojām, ka mūsu dzīvesstils nevienam mājdzīvniekam nebūtu panesams. Stāstījam meitai un sev, ka knapi tiekam galā ar esošajiem pienākumiem un jaunus uzņemties nebūtu prātīgi.

Pirms nu jau teju gada ar sirdsdraugu un viņa otru pusi bijām uz Skuteļa stāvizrādi un pēc tam devāmies kopīgās vakariņās. Sen nebijām tikušies, daudz runājām par sev svarīgām lietām un aizrunājušies līdz viņu kaķiem, kas ceļojuši no Somijas, teicām, ka kādreiz mums būs Rodēzijas Ridžbeks, nezinu pat cik nopietni to domājot. Draugi uzreiz meklē internetā bildi un nosaka: "Liels suns." Mums nekad nebija ienācis prātā, jo suņa ideja bija ļoti tālu no realitātes, paskatīties uz suni pilnā augumā. Epizodes beigas.

Dodamies ciemos pie citiem draugiem, no tās pašas augstskolas, uz vārda dienas svinībām. Ģimenei ir melns labradors un vīrs lielāko vakara daļu pavada ar suni un tiem bērniem, kas ar suni spēlējas. Labradors atstāj fantastiski labu iespaidu ar savu perfekto uzvedību. Epizodes beigas.

Tikmēr mūsu dzīves stils ir mainījies uz ļoti lokālu un dzīvošana atkal savās mājās raisa vēlmi pēc dzīvnieciņa, bet nav pārliecības, tāpēc ierakstu facebook, ka varam pieskatīt citu cilvēku kaķus, saimnieku prombūtnes laikā. Pirmā atsaucas sen nesatikta paziņa ar jautājumu, vai esam ar mieru arī suņus pieskatīt. Neieslīgstot detaļās, kļūstam par "vecmāmiņu laukos" aplam emocionālai bīglu meitenītei. Vīra sirds ir izkususi un visa ģimene nokļūst suņa varā. Ik pa laikam ar atkārtojumiem. Epizodes beigas.

Ārpus laika un telpas ir vēl divi suņi mūsu dzīvēs - Ledus no patversmes un zelta retrīvers Twix. Abu vairs nav fiziski ar mums, bet abi bijuši mums mīļi un atstājuši vislabāko iespaidu par suņu personībām.

Nosacīti dzīva ir arī mana bērnības pārliecība, ka man kādreiz piederēs suņu patversme. Ar šodienas acīm skatoties - drīzāk viesnīca.

Nevaru atcerēties kontekstu, bet atceros sajūtu brīdī, kad saprotu, ka mūsu sarunas mājās ietver sevī iespējamību iegādāties pašiem sev savu suni un ka tas nav joks. Sākumā kā pa plānu ledu taustos un nespēju noticēt, ka sarunas virzas aizvien tālāk - jau sākam pētīt šķirnes. Braucot garākus gabalus automašīnā es lasu priekšā vīram šķirņu aprakstus, vakaros YouTube skatamies suņu video.

Ātri vien saprotam, ka izsapņotais Ridžbeks būs par lielu mūsu mājai, lai cik majestātiski viņš neizskatītos. Nākamā šķirne ir Ungārijas vižla, kas joprojām vizuāli ir vīra vismīļākā, tomēr pēc padziļinātas izpētes (šī bija pirmā šķirne, kuru pētījām un ar saimniekiem runājām) saprotam, ka, lai arī vēlamies aktīvu suni, vižlas nepieciešamība pēc aptuveni 3 aktīvam stundām dienā nav mums izpildāma, pie tam meita (kas vispār grib kolliju) iebilst pret faktu, ka suns ir vienkrāsains. Jau teju sarunājam tikšanos dzīvē ar vižlu, jo grūti vīram pieņemt faktu, ka nebūs mums vižla, kad iedziļinos par niansēm par retrīveriem un pointeriem un nolemjam - jāmeklē nākamā šķirne.

Lai arī vienkrāsains, meita piekrīt labradora idejai, visdrīzāk jau nesenās ballītes iespaidā. Vīrs grib melnu, es vēlos gaišu, tad nu vienojamies par kompromisu, kad neviens nedabon to, ko grib - šokolādes krāsas labradoru. Ar saimniekiem satikšanās fāzi varam izlaist, lasu par šķirni - nu nav kur piesieties, jau ievācu informāciju par audzētājiem Ādažos un, pēc nedēļu ilgas pārliecības, ka mums būs labradors, pēkšņi saprotu, ka mūsu ģimenes temperamentā labradors būs izlecējs ar savu mierīgo un nosvērto dabu. Turpinam meklēt.

Līdz šim brīdim mums jau ir skaidrs, ka gribam vidēja izmēra suni, ar īsu spalvu, vēlams ganu suni, pavisam noteikti tādu, kas ir viegli apmācāms un raksturots kā ļoti inteliģents. Un fonā meitas vēlme pēc trīskrāsaina suņa. Tāds suns, kas atbilstu visām prasībām, nav atrodams. Kādā no kopīgajiem braucieniem, kad atkal krustu šķērsu esam izlasījuši šķirņu aprakstus, nosaku: varbūt mums jāatsakās no idejas par suni, ja jau nevaram atrast tādu, kas visus apmierina. Meita iesaucas: "nu tad vismaz žurciņu!"


Atsākam meklējumus un es esmu gatava atteikties no savas vēlmes pēc īsspalvaina suņa un pakonsultējoties ar sev zināmu Bernes ganu suņa īpašnieci esmu gatava šo šķirni pētīt detaļās. Kādā no aprakstiem ir minēts, ka Bernes ganu suns ir viens no četriem Šveices ganu suņiem un pavisam īsi aprakstīts arī Entlebuheris. Viss sakrīt: ir ganu suns, ir viegli trennējams un gudrs, ir aktīvs un enerģisks un ir trīskrāsains!! Bonusā mums pavisam svarīgs aspekts - sunim patīk ziema un ne īpaši karstums ;)


Nakamās nedēļas paiet izlasot visu (diezin vai es pārspīlēju) pieejamo informāciju angliski internetā par šo šķirni, jo šķirne, izrādās, nav populāra un salīdzinoši nesen ir atzīta oficiāli par šķirni. Noskatamies visus video, tiekamies ar īpašniekiem un savas šķirnes pārstāvi (tas ir brīdis, kad saprotam, ka Latvijā arī šī šķirne ir reta, tādi te ir ļoti maz un ka kucēnu var nākties meklēt ārpus Latvijas robežām). Nav neviena pretargumenta. Pēc 2 mēnešu izpētes esam izlēmuši par labu Entlebuherim.

Citreiz saņemšos uzrakstīt par to, kā tikām tieši pie Burvja.

Paldies šī foruma aktīvajiem dalībniekiem par atbalstu!
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Burvis

Postby karolīna » 17 Jul 2018, 09:52

Entlebuhas ganu suns


Entlebuhas ganu suns – pats mazākais suns no visām četrām Šveices kalnu ganu suņu šķirnēm. Cēlies no Entlebuhas – ielejas Lucernas un Bernes kantonu rajonā. Pirmais apraksts ar nosaukumu „Entlibucherhund” tika veikts 1889. gadā, tomēr vēl ilgu laiku apencellers un entlebuhers pastāvēja kā viena šķirne.

1913.gadā četri šīs mazās kalnu ganu suņu šķirnes pārstāvji ar no dzimšanas īso asti tika parādīti suņu izstādē Langentālē profesoram Albertam Haimam, kura paspārnē norisinājās Šveices kalnu ganu suņu selekcija. Pēc tiesnešu lēmuma tie tika ierakstīti Šveices Ciltsgrāmatā (SHSB) kā ceturtā šķirne. Pirmais standarts tika izstrādāts 1927.gadā.

1926.gada 28.augustā tika dibināts Šveices Entlebuhas ganu suņu klubs. No šī brīža doktors B.Koblers, liels šķirnes cienītājs, lika pamatakmeni entlebuhera tīršķirnes selekcijai un popularizēšanai. Kā rāda Šveices Ciltsgrāmata, ilgu laiku ofociāli pieregistrēto suņu skaits bija ļoti mazs, kas liecina par to, ka šķirne attīstījās lēni. Kā stimuls šķirnes attīstībai kalpoja iespēja izmantot entlebuheru kā suņi kompanjonu un tā universālās darba spējas - nelielā izmēra kombinācija ar kustīgumu un tām lieliskajām īpašībām, kuras jau no laika gala piemīt visiems Šveices kalnu ganu suņiem.

Mūsdienās šis oriģinālais trīskrāsu suns kinologu pasaulē iegūst aizvien jaunus un jaunus pielūdzējus.
karolīna
Puppy
Puppy
 
Posts: 53
Images: 0
Joined: 01 Feb 2018, 15:14

Re: Burvis

Postby ligakrista » 24 Jul 2018, 16:44

Forums kluss un bezgalīgs, bet pašai sev kautvai šis tas jāpiefiksē, savādāk viss aizmirsīsies.

Par to, kā tikām tieši pie Burvja


Kad bijām izlēmuši,ka Entlebuheris ir mūsējais, sākās garas sarkastes ar audzētājiem un konsultācijas ar vienīgā Šveices kalnu suņu kluba Entlebuhera īpašniekiem, viņu devums šitajā visā ir neatsverams, nezinu, kur mēs būtu šodien bez viņiem! Paldies jums, ja šo lasat ;)

Mums no sākta gala bija ideja, ka ideālā gadījumā kucēns pie mums atnāks vasaras sākumā, jo dažādu loģistisku apsvērumu dēļ tad varam veltīt visvairāk laika socializācijai un agrīnai apmācībai. Plāns izdevās par 70%, jo Burvis ieradās jūlija sākumā.

Ļoti garš stāsts īsumā:
- viskolosālākā komunikācija bija ar audzētājiem ziemeļvācijā, bet tur tikai viena no divām kucītēm palika grūta un audzētāja godīgi teica, ka rinda ir ļoti gara un ka diezin vai mums no šī metiena kas atliks :noliedz:
- viens Austrietis arī bija tāds audzētājs, kādu man gribētos mūsu sunim, bet cena bija par 60% dārgāka kā "parasti" :jaut:
- Polijā piedzima tikai 1 meitene un 1 puika un tobrīd, la arī asinis bijām izpētījuši un šķita labas, februārī nebijām gatavi paņemt vienkārši puiku bez izvēles :lasu:
- vienīgie Latvijas audzētāji padeva ziņu, ka šogad kucēnu nebūšot
- 3 mēnešu garumā komunicējām ar Slovākijas audzētāju, viss nebija ideāli, bet bijām droši, ka mūsu kucēns būs no Bratislavas, tomēr, kad pienāca apciemošanas laiks un jāpērk aviobiļetes turp, audzētāja "izlikās", ka nav sapratusi, ka gribam puiku un visi puikas bija pēkšņi aizrunāti
-jau februārī bija bijusi īsa saruna ar Igaunijas audzētāju un - jā - maijā plānoti kucēni - mamma patīk ļoti vizuāli un pēc temperamenta(tikai vēlāk uzzinam,ka gūžas ir C) un tēva asinis ir "foršas" :kanepe: piedzimst tikai 3 kucēni un tikai 1 puika.. bet mēs zinam, šis ir mūsu Burvis, un braucam ciemos uz mēneša jubileju. Kamēr abas māsas skrien mums pretī palēkdamās, Burvis, mūs ieraudzījis, ir kā iemiets zemē :asaras: pēc tam gan viss jauki, bet par aktīvāko viņu nenosauksi, tomēr arī mierīgākais no trim viņš nav, ko nu vispār mēneša vecumā var pateikt..

rezervējam un mums ir Burvis! :aptracis:

Augstāk aprakstītais ir process 6 mēnešu garumā, kas reizēm bija izvedis no pacietības un novedis līdz asarām, bet ko nu par to :sarkstosa:
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby ligakrista » 26 Jul 2018, 14:42

Šodien plānā pirmā kucēnu skolas grupas nodarbība. Mājās līdz šim jau esam tikušies ar kinologu un treneri. Nākamnedēļ pamēģināsim agility. Kamēr laiks un iedvesma ir - jāizmēģina viss! :kanepe:

Kas to būtu domājis (bet ja tā padomā - nepārsteidzoši :sarkstosa: ), ka mans pirmais klupšanas akmens komunikācijā ar suni būs tieši mana garlaicīgā balss un nepieradums bez mitas slavēt :jautri:

Šodien beidzot 2mēn3ned vecumā iedevu šim kaulu ar smadzenēm savu pusstundu arī godīgi nocīnījās. :pedinja:
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby ligakrista » 26 Jul 2018, 15:26

Mums nav riņķī suņu cilvēku, tad nu pateicoties Mārai no foruma tikām pie kaudzes ar kontaktiem. Kolosāli vērot, kā suns aug ar katru tikšanās reizi. No viena iemācās, ka kociņš ir forši graužams un nesams, no cita, ka vislabāk tikšanos sākt ar uzbrukumu :tikainesaki:

Mazlietiņ satraucos, ka teorijā sunim drīkst tikai 30minūtes pastaigu/aktivitāšu (dienā vai reizē?), mēģinu vienkārši ne katru dienu spēlēties tik daudz, bet kad spēlējamies, nu nevienam ar pusstundu nepietiek :o
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby karolīna » 26 Jul 2018, 17:21

Varētu uzrakstīt savu numuru
karolīna
Puppy
Puppy
 
Posts: 53
Images: 0
Joined: 01 Feb 2018, 15:14

Re: Burvis

Postby ligakrista » 27 Jul 2018, 14:35

karolīna wrote:Varētu uzrakstīt savu numuru


uzraksti man PM
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby ligakrista » 27 Jul 2018, 14:41

Vakardien kucēnu skolā mūs tā kā sakaunināja, ka nemākot draudzēties un ka paareizais veids ir pie pavadas. :dejosuns: Tad nu šodien tikāmies ar bīglu, abi pavadā. Katru reizi kā Burvis rēja, vai mēģināja kost ausī vedu prom. Rezultātā suņi vienkārši ignorēja viens otru, jo pa lielam nekas no tā, kā Burvis līdz šim ir spēlējies nebija atļauts.. tad sāka sarunāties ar riešanu, ko tomēr mazliet atļāvu, droši vien jau ka nepareizi darīju.

Bet nu lielais jautājums tiem, kas te lasa un tiem, kas tad pēc tam individuāli atbild: kāda tad skaitās normāla kucēnu (un arī suņu) spēle? Pilnīgi nekādas fiziskas saskarsmes? Kūleņus kopīgos arī nedrīkstot. Lekt kukaragā arī neļāva. Esmu samulsusi :aknee:
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby madja » 28 Jul 2018, 00:28

gribēju sākt ar burkšķi,ka nav bilžu, bet, par laimi esmu sasniegusi apskaidrības līmeni,kur, kad šķiet,ka otrs dara neriktīgi,vēlreiz pārbaudu sevi.
tātad, bildes ir, kucēns burvīgs, bet būtu jau jauki,ja varētu redzēt pa tiešo.
vai neviena no "par un ap foruma"sadaļā aprakstītajām iespējām neiet? es kādu brīdi neesmu likusi bildes, bet man radikālis vienmēr ir strādājis.

ligakrista wrote:Vakardien kucēnu skolā


par to, mani pieci centi
šeit ir simts un viena taisnība, no kurām vienīgā pareizā ir tā,kas der tavam sunim.
manējā - galvenais,lai nav pārmerīga slodze, nesamērīgi izmēri un ātrumi.

katram saimniekam savs suns ir pareizākais un mīļākais, un,ja saimniekam šķiet,ka Tas Otrs dara Nepareizi, spēlēšanās nesanāks. mums katram ir sava pieredze,kas nereti ir negatīva un tajā tad sakņojas bailes,ka kautkas var noiet greizi. vai tā būtu košanās, vai grūstīšanās,vai riešana, vai vēl kautkas.
kūleņos, protams, pastāv traumas risks. bet riski pastāv pilnīgi visur.

par pavadu gan, suņus laist pavadā sapazīties MAN nešķiet pareizi, jo suns pavadu un objektu tās galā uztver kā atbalsta komandu un uzvedas pavisam savādāk; man nupat bija ļoti uzskatāms piemērs, kur (neviens gan nebija kucēns) bīglpuika pavadā uzklupa manām abām dāmām, bet,kad beidzot no pavadas atlaida, uzvedās daudz jēdzīgāk.

smejas jau par suņiniekiem,ka tie suņus kā bērnus auklē, bet tā nu ir, jāsaprot,ka katram savs tas mīļākais. tā,piemēram, mums ar Pixy - Frīda koda Keli kājās, jo viņu tracināja,ka Keli skrien ātrāk. man jau likās,ka nav tik traki, bet Pixy likās,ka ir. un pasaule nesabruka no tā,ka mēs nolēmām savus suņus vairs nelaist kopā skrieties.
neba katrs suns derēs par draugu, man arī bērnībā nepatika liela daļa mammas draudzeņu bērnu :D

diemžēl man Berta jau ir nopietna dāma savos 3 gados un kucēnus diezko nemīl, pat,ja mīl, viņa skrien tā kā zaķis un kucēnam tik asi pagriezieni nav vēlami - respketīvi, varu gudri izrunāties, bet ne kompāniju piedāvāt...
Image
Image
User avatar
madja
Veteran
Veteran
 
Posts: 1766
Joined: 15 Apr 2010, 14:37
Location: Čiekurkalns

Re: Burvis

Postby ligakrista » 28 Jul 2018, 15:17

madja wrote: bet būtu jau jauki,ja varētu redzēt pa tiešo.
vai neviena no "par un ap foruma"sadaļā aprakstītajām iespējām neiet? es kādu brīdi neesmu likusi bildes, bet man radikālis vienmēr ir strādājis.


taisnība, man tikai slinkums :lamajas:

madja wrote:par to, mani pieci centi
šeit ir simts un viena taisnība, no kurām vienīgā pareizā ir tā,kas der tavam sunim.
manējā - galvenais,lai nav pārmerīga slodze, nesamērīgi izmēri un ātrumi.


man kā pilnīgam iesācējam nav ne jausmas, kas ir pārmērīgs un nesamērīgs :grr:

kur pagriezies, tur kaut kas nepareizi, vienvārdsakot :tikainesaki:

kādus nu suņu draugus atrodu, tādi ir :D pa lielam visi mega ātri un jā, 30min pastaiga pa mežu ir par maz viņam, es jau, protams, noslogoju arī smadzenes, bet nu nenogurst viņš tik ātri. es cenšos neļaut par daudz skraidīt - ne vienmēr sanāk :aizsvilstas:


madja wrote:

smejas jau par suņiniekiem,ka tie suņus kā bērnus auklē,




ar bērnu bija daudz vieglāk! tur mātes intuīcija allaž palīdzēja! :par:

madja wrote: un pasaule nesabruka no tā,ka mēs nolēmām savus suņus vairs nelaist kopā skrieties.
neba katrs suns derēs par draugu, man arī bērnībā nepatika liela daļa mammas draudzeņu bērnu :D




tā ka man savu suņu draugu nav, tad katrs potenciālais gribas, lai kļūst par draugu :kanepe:

madja wrote: diemžēl man Berta jau ir nopietna dāma savos 3 gados un kucēnus diezko nemīl, pat,ja mīl, viņa skrien tā kā zaķis un kucēnam tik asi pagriezieni nav vēlami - respketīvi, varu gudri izrunāties, bet ne kompāniju piedāvāt...


kurā vecumā tas paliek nekaitīgi?
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby ligakrista » 28 Jul 2018, 17:48

Hm, atceroties Māras komentāru, ka es nenovērtēju savu suni un zinot, ka pusaudžu laikā gribēšu :ieraujpoda: tad tomēr jāpiefiksē, ka Burvim ir bez 5 dienām 3 mēneši, pie mums viņš ir nepilnas 3 nedēļas (kas šķiet kā pusgads) un ir beidzot iemācījies ignorēt un neriet uz iepirkumu maisiņiem, nekāpt iekšā trauku mašīnā, to nelaizīt un neapriet. vadus negrauž kopš otrās dienas. čības un kurpes joprojām gadās, ka kāja paslīd. man drēbēs vispār neķerās, pārējai ģimenei ar mainīgām sekmēm. svešiem cilvēkiem visvairākk ķeras šortos un biksēs :paukojas:

uz "šurp" forši reaģē, ja vien nav jāēd sūdi, vai jāķer kāds super ātrs suns... :kanepe:

mana lielākā sāpe un baile ir atstāt šo velkro suni vienu, neesmu arī īsti noformulējusi, vai gribu, lai viņš to laiku pavada būrī vai mājā. tā nu kaut kā pilnīgi haotiski radinu pie būra - dodu tur ēst un tikmēr būra durvis ciet, pēc ēšanas lieku vēl kādu laiku palikt, man esot ik pa laikam redzamai un garām staigājošai. šodien pēc savām kaula grauzšanas minūtēm pat tur aizmiga, mēs gan bijām tepat blakus, bet nākamnedēļ mēģināsu nebūt blakus :-)

man nav īpaši svarīgi, lai viņš pa nakti gulētu būrī, bet ir svarīgi, ka uztver to kā drošo vietu, līdz kam mums vēl tāls ceļš, jo pagaidām tur iet tikai ēdiena dēļ (saķeru šausmās galvu, kā ir strādāt ar suni, kas nav ēdienmotoivēts) :sarkstosa:
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby ligakrista » 28 Jul 2018, 18:05

Oij, pavisam aizmirsu piefiksēt - pēc aptuveni pusotras nedēļas mājās, Burvis bija ticis tik tālu, ka 90% gadījumu, ja terases durvis ir vaļā, viņš iziet pats dārzā nokārtoties, kakāt iekšā vispār nekakā (tikai pa nakti, jo es savu miegu neziedoju, lai vestu ārā un neguļ būrī).

Šis prieks gan mijas ar bažām, kā lai iemāca prasīties ārā, ja esam pie kāda cita mājās (atskaitot ostīšanos) vai, kad LV skars tas klimats, kad durvis vaļā visu laiku nestāvēs.. :sajucis: - kā arī vai atvērtās durvis netraucē mācīties "paciesties"? auto, kad braucam easy paciešas visas 2 stundas, ilgāk neesam mēģinājuši
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby ligakrista » 30 Jul 2018, 10:16

Dzīve ievieš korekcijas un šodien izlaidīsim jau otro kucēnskolas nodarbību :histerija:

Ar visādām ne suņu socializēšanām iet uz priekšu sekmīgi, tikai visu laiku aizmirstu vēlreiz zirgus parādīt. :sarkstosa:

Šonakt suns ņēmās kā traks, vai nu tāpēc, ka vakardienas karstums lika gulēt visu dienu un vēl 3 stundu auto brauciens, vai arī tāpēc, ka šonakt nebija meitas mājās. Ap septiņiem es neizturēju un ļāvos paņemt viņu dīvanā, kur šobrīd guļu,jo otrais stāvs ir neizturams. Kļūda, es saprotu bet cik nu var skrāpēt muguru :aizsvilstas:

Tā kā meitas nav, man vieglāk sākt likt palikt sunim būrī vienam pašam, paņemu laptopu, eju strādāt uz otro stāvu un ik pa 10min norēcos "kuš" uz smilkstēšanu, pēc pusstundas suns beidzot pilnībā nomierinājās un tad jau es drīz nācu lejā. :pukudupsis:

No rīta beidzot sāka vemt no visiem zariem un kokiem, ko pa nakti bija sarijies. Kontekstā ar vakardienas bites kodumu uz mirkli sabijos, bet tajā gadījumā vemšanai būtu bijis jābūt daudz drīzāk nekā 15 stundas pēc koduma... :?:

Monologu beidzu un eju mirt nost, es jau pie 22 grādiem sāku mocīties ;(
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby madja » 30 Jul 2018, 15:21

nu Tu jau tur par daudz,man šķiet, gribi, tas taču vēl galīgs bēbībēbis. (man ir priekšpēdējā atvaļinājuma diena, dārzā pārkarsu, tad nu paizrunāšos gudri, varbūt galva pāries)
manā milzīgajā veselu divu suņu pieredzē nenoliedzami labākas sekmes mājnečurāšanā bija ar Frīdu, kurai netika nekādi dižie bēbīšatvaļinājumi, izņemot nedēļu+, bet es viņu mājās atvedu pusotrā mēnesī un jau ap 4-5 mēnešiem viņa izturēja visu darba dienu
Berta, kas pie manis nonāca jau liela (3,5 mēneši) un tai laikā vīrs bija mājās un ik pa brīdim gāja laukā, vēl gada vecumā peļķi pie klavierēm uztaisīja, jo vispār nemācēja prasīties ārā; 9no būra pa nakti-jā, bet tur pilnu nakti diezgan ātri iemācījās izturēt)
man vēlarvien ar viņu ir gandrīz vai domas jānolasa,jo, tā kā strādāju no mājām un "pīppauzēs" izeju ar suņiem dārzā,tad B nav nācies iemācīties izteikties.

ar to es gribēju teikt,ka "durvis vaļā" nav diezko laba opcija, jo Tu pat neesi klāt, lai kviektu "māāālacis, pačurāji!!!" - man tas ir vienīgais glābiņš, ka B zin komandu "pačurā" un to arī dara, ļoti noderīgi - jo Bertai čurājamais ir cieši saistīts ar aktivitātes līmeni,piemēram, agility treniņā viņa var arī 2-3 reizes to izdarīt; tā kā es ciest nevaru, ka suņi nokārtojas angārā/laukumā, tad labāk kaut pēc katras trases izeju ārā un lieku pačurāt. Berta ir puskobelis tādā ziņā,ka viņai obligāti ir jāuzliek pa virsu visur, kur kāds nupat ir bijis.

ligakrista wrote:
madja wrote: diemžēl man Berta skrien tā kā zaķis un kucēnam tik asi pagriezieni nav vēlami

kurā vecumā tas paliek nekaitīgi?

te jau atkal viedokļi būs dažādi, tomēr visumā augošam organismam,kamēr viss skelets nav nostabilizējies, ir lielāks risks satraumēties, maziem suņiem tas būs līdz gadam,lielākajiem līdz pat 2-2,5; ne velti ir vecuma ierobežojumi suņu sportos
tāpat arī tādas slodzes kā bumbiņas atnešana, kur suns ieiet azartā un neseko līdzi,cik piekusis, līdz gadam labāk ierobežot.
man Bertas audzētāja piekodināja kautkādu tik absurdu pastaigu režīmu,ka to pat neatceros, tur sanāca,ka līdz gada vecumam vairāk par pusstundu nestaigāt vai kas tamlīdzīgs,ko es, protams, neievēroju,jo man tomēr liekas,ka tie nav stikla eži, bet gan suņi, pie kam darba suņi, viņiem jābūt spējīgiem kustēties.

ligakrista wrote:Ap septiņiem es neizturēju un ļāvos paņemt viņu dīvanā, kur šobrīd guļu,jo otrais stāvs ir neizturams. Kļūda, es saprotu


kā kurš uz to skatās. Man,piemēram, tas sagādā milzu prieku un laimi, gulēt zem lopu kaudzes.
kad paņēmu Frīdu (savu pirmo, kad nezināju NEKO vispār), dīvānā viņu ielaidu pēc kāda mēneša laikam, un gultā -pēc trim, jo tābrīža draugs bija Positivusā un nevarēja protestēt. visi bojfrendi pēc tam un arī vīrs jau bija spiesti pieņemt,ka man gultā guļ suns, pie kam nejau šādstāds suns, bet gan VASveidīgais, kas pavilnu audzē un met tīri kaitnieciskos nolūkos cauru gadu. tolaik man viesistabā bija 2 dīvāni, viens suņa, viens cilvēku, Frīdai bija 99% skaidrs,ka viņa tikai vienā no tiem var kāpt.
diemžēl, viss ir labi,kamēr viss IR labi - suns laimīgs gulēja dīvānā un lielākoties arī gultā (naktīs) 4 gadus,līdz Frīdai atklājām smagu displāziju un mugurkaulā visu ko, līdz ar to viņai tika atņemts speciāli ieviestais ādas dīvāns un uztaisīta dīvānparodija grīdas augstumā un noliegts kāpt uz otro stāvu. kad atbrauc mana mamma vai man sakārojas gulēt ar lopiem, tad drīkst kāpt viesu istabas gultā.
Berta,kas mājā ienāca pirms 3 gadiem un uz nakti tika likta būrī, baigi nesaprot,kas tur tik īpašs tai gultā, no dīvāna pāris reizes ir aiz škvarņika izmesta un saprot,ka tur nav aicināta. Bet reizumis,kad es slimoju, kad paņemu lielo pūkaino pledu, tad suņiem ir uzreiz skaidrs,ka viņi drīkst pie manis viesistabas dīvānā.

eskuzemuā, es te šodien kā tāds Upīts, paragrāfos; baigi negribas iet strādāt dārzā

mums katram ar katru suni sanāk kāds errors un gribas dot padomiņus izejot no savām kļūdām.

mans nelūgtais padoms visā tajā, ko raksti, būtu pievērsties būrpalikšanai un palikšanai pie kāda cita cilvēka. es ar Frīdu to nedarīju un man ir bijuši 8 pagrūti gadi,jo atvaļinājumā varu aizbraukt vien, izsaucot māti; pie mātes ir labi, bet gaudo,ja māte aiziet prom uz ilgāku laiku, kaimiņi nav sajūsmā.

Bertai būris ir viņas mājiņa, viņa tur iet grauzt jebko,kas nav aprijams dzīvs (piemēram, kaulu viņa vispār savādāk nemāk, tikai tur ir droši,ka neviens nenoņems), viņa tur iet vemt (ļoti izdevīgi salīdzinājumā ar kaķi,kas izvēlas paklājus), viņa tur slēpjas, ja jūt,ka saimniecei ir retrogrādais mēness aiz Tukuma. Un no nagu šķērēm, protams.

Un, visā,ko ļauj vai neļauj sunim... Štrunts ar to,kas patīk vai nepatīk; ļaujot kādas atlaides, padomā, vai suns to varēs, kad pienāks pensija, vai, nedoddies, kāda vaina. man tāpēc standartā neviens suns nenāk uz otro stāvu, lai, ja ir veselības problēmas/vecums, nav jāmokās.
Image
Image
User avatar
madja
Veteran
Veteran
 
Posts: 1766
Joined: 15 Apr 2010, 14:37
Location: Čiekurkalns

Re: Burvis

Postby ligakrista » 01 Aug 2018, 11:31

Ieraksts ar bildēm no vienas puses citiem ir daudz baudāmāks, no otra puses, tad tiek piefiksēts tikai tas, par ko ir bildes, bet ir tik daudz kas noticis, kas nav bildēts. Bet nu beidzot esmu saņēmusies arī ierakstam ar pāris bildēm.
Lai arī šobrīd uzskatu,ka mēs paliksim pie sausās barošanas mūžīgi mūžos, jo tā ir visērtāk un nav man laika ņemties ar raw, tomēr labprāt uzklausu visādas idejas par ēdienkartes dažādošanu. Burkānus suns grauž aizgūtnēm, lai gan viņš, principā, visu grauž/ēd aizgūtnēm, paipalu olas eksperiments beidzās ar neapēstu čaumalu, bet tā kā viņš ēd visu iespējamo, tad galu galā arī to čaumalu apēda.


Image

Pati joprojām neesmu 100% izdomājusi, kādu funkciju pildīs būris, bet viens ir skaidrs, ka Burvim tajā būs jāpaliek, kad paliks mājās viens pats. Kopš sākām trennēties nav pagājusi vēl nedēļa, max laiks, ko ir sabijis viens pats ir stunda un sagaida mani pilnīgi mierīgā omā, arī ejot man prom nesmilkst. Pāris reizes pirmajās reizēs, es nevis gāju prom, bet uz otro stāvu, tad iesākumā mazliet smilkstēja, bet pēc komandas "kuš" apklusa. Savādāk būris stāv vaļā un nereti viņš pats izvēlas pa dienu tur pagulēt,bet ja nē - iekšā pati nelieku. Nu jau ir arī otrā nakts, kopš pa nakti viņš izvēlas tur gulēt, ar durvīm vaļā, saprotams, jo nav vēl gatavs bez čurāšanas iztikt visu nakti.


Image


Pēc pirmās stundas vienam pašam mans suns, kas jau tāpat man visur seko, vispār neatstājās ne uz mirkli, bet nu jau ir pārgājis un ir atkal "sekotājs parastais"

Image


Ja braukšana auto sākumā tika pavadīta ar smilkstēšanu, tad nu jau iekāpj mašīnā un guļ aizmugurē pie kājām, bet vakardien auto bija pārlādēts un nācās gulēt klēpī - izskatās, ka iepatikās

Image
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby ligakrista » 01 Aug 2018, 11:53

madja wrote:nu Tu jau tur par daudz,man šķiet, gribi, tas taču vēl galīgs bēbībēbis.


jā, šāda īpašība man ir ne tikai attiecībā uz suņiem :ludzu:


madja wrote:man vēlarvien ar viņu ir gandrīz vai domas jānolasa,jo, tā kā strādāju no mājām un "pīppauzēs" izeju ar suņiem dārzā,tad B nav nācies iemācīties izteikties.

jap, arī strādāju no mājām, bet pagaidām atslābšu, trennere teica,ka sākot no 5 mēneši var sākt cerēt uz ārā prasīšanos, koncentrēšos pagaidām uz citu komandu apmācīšanu :jaa:

madja wrote:ar to es gribēju teikt,ka "durvis vaļā" nav diezko laba opcija, jo Tu pat neesi klāt, lai kviektu "māāālacis, pačurāji!!!" -


Burvis lēkšo pie manis pēc graudiņa,kad ir pačurājis ;) un,kad izvedu ārā, izspiež 3ml, lai tikai dabūtu graudiņu. pēc tā, ka nakts pelķu daudzums samazinas, secinu,ka sāk ciesties - vienkārši fizioloģiski vēl tik ilgi nevar izciesties, bet nu naktī netaisos nevienu ārā vest :velnins:



madja wrote:
tāpat arī tādas slodzes kā bumbiņas atnešana, kur suns ieiet azartā un neseko līdzi,cik piekusis, līdz gadam labāk ierobežot.


šis man nākas ļoti grūti, bet nu jāmēģina ir



madja wrote:eskuzemuā, es te šodien kā tāds Upīts, paragrāfos; baigi negribas iet strādāt dārzā


droši turpini :alinji:



madja wrote:mans nelūgtais padoms visā tajā, ko raksti, būtu pievērsties būrpalikšanai un palikšanai pie kāda cita cilvēka.


ļoti vērtīgs padoms: pie palikšanas būrī strādājam, pagaidām max 1 stunda ir bijusi no vietas, bet dienas laika kopumā kādapusotra! citi cilvēki,pagaidām, ir palikuši pie mums ar viņu, kad manis nav, bet kucēnu dot uz citām mājām - nav man tādu cilvēku, ar ko šitā varētu izdarīties :kanepe:


madja wrote:Bertai būris ir viņas mājiņa, viņa tur iet grauzt jebko,kas nav aprijams dzīvs (piemēram, kaulu viņa vispār savādāk nemāk, tikai tur ir droši,ka neviens nenoņems), viņa tur iet vemt (ļoti izdevīgi salīdzinājumā ar kaķi,kas izvēlas paklājus), viņa tur slēpjas, ja jūt,ka saimniecei ir retrogrādais mēness aiz Tukuma. Un no nagu šķērēm, protams.


šitas man pašlaik šķiet raķešzinātne, bet gan jau! :pukudupsis:
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby Alpina » 01 Aug 2018, 13:43

Negribu sačakarēt Tavu aizraušanos ar savu bēbēbīti, bet kucēns no divu mēnešu vecuma, spēj izgulēt cauru nakti, neatstājot entās peļķītes pa māju. Jo ilgāk Tu sev centīsies iestāstīt pretējo, jo ilgāk un grūtāk nāks tā "podiņapmācība" ;)
User avatar
Alpina
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 452
Images: 13
Joined: 22 Dec 2014, 09:25

Re: Burvis

Postby ligakrista » 01 Aug 2018, 13:46

Alpina wrote:Negribu sačakarēt Tavu aizraušanos ar savu bēbēbīti, bet kucēns no divu mēnešu vecuma, spēj izgulēt cauru nakti, neatstājot entās peļķītes pa māju. Jo ilgāk Tu sev centīsies iestāstīt pretējo, jo ilgāk un grūtāk nāks tā "podiņapmācība" ;)


Sačakarēt jau pats tikai sev visu ko var ;) citiem tur maza darīšana. Un kur paliek teorija, ka var izturēt tik stundas, cik mēneši? Tā ir aplama? pagaidām peļķu skaits sakrīt matemātiski - 2 peļķes pa visu 8 stundu nakti no 3 mēnešu veca kucēna un pie tam tieši pie tām durvīm, pa kurām var tikt uz dārzu dienas laikā
ligakrista
Junior
Junior
 
Posts: 120
Joined: 07 Jan 2018, 19:56

Re: Burvis

Postby Alpina » 01 Aug 2018, 14:03

Oi, par laimi sev, savai ģimenei un mājas iedzīvei neko par tādu teoriju nezinu :D
Šobrīd manās mājās jaunākajam sunim ir nepilni 4 mēneši. Vakarā pēdējā nokārtošanās variē no kādiem 23-02 atkarībā no tā ko pati daru vai nedaru. Nu jau krietnu laiku arī no rītiem speciāli neceļos dēļ suņiem, jo neviens mani nemodina. Pārsvarā sāk prasīties tad, kad kāds ir pamodies, bet arī ne vienmēr - citreiz sīkā var tv skatīties vai vēl sazin ko un suņi vēl guļ. Bet jā, kucēns pa nakti guļ būrī. Ja uz īsu brīdi braucu prom, citreiz atstāju būrī, citreiz voljērā. Ja uz ilgāku laiku, tad voljērā. Ar domu, ka tur drīkst nokārtoties, lai nav jāciešās, bet neviens no maniem suņiem voljērā nenokārtojas :dejo:

Tikko sākot podiņapmācību es naktīs ceļos - pirmās speciāli (ap kkādiem 4-5, vienu reizi), pēc tam jau tikai tad, kad prasās, kas ātri vieni jau aiziet līdz 7iem un vēl vēlāk. Nu jau ne 8, ne 9 mani neviens nemodina, citreiz pat 10 un 11 vēl ne :D
Bet nu manā variantā liela loma ir slinkumam - atzīstu, es tiešām esmu ļoti slinka un es labāk trīs naktis pieceļos ar modinātāju, vēl pāris ar čīkstēšanu, nekā līdz 3..4..7...12 mēnešiem samierinātos ar nokārtošanos mājās :D

Šādi man podiņapmācībai ir izgājuši cauri vairāki suņi, tā kā domāju, ka tas ir sistēmas, nevis veiksmes vai sakritības rezultāts :)
User avatar
Alpina
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 452
Images: 13
Joined: 22 Dec 2014, 09:25

Re: Burvis

Postby Felix_PS » 01 Aug 2018, 20:28

Mans pirmais suns, kas pie manis nonāca deviņu nedēļu vecumā, mierīgi cietās visu nakti. Vienīgie negadījumi bija manis pašas vaina. Tagadējais suns pie manis nonāca astoņu mēnešu vecumā, 6:00 no rīta savācu Maskavas lidostā un nākošās dienas rītā ap 7:00 viņa BEIDZOT pačurāja. Attiecīgi, ja labi grib, suns patiesībā var izturēt ļoti ilgi. Pieļauju, ka viņš čurā, jo gribās, bet ne tāpēc, ka nevar izturēt ilgāk. Vienkārši viņam čurāt pie durvīm liekas normāli un nekas tāds, ko nevajadzētu darīt.
Image
User avatar
Felix_PS
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 433
Joined: 07 Aug 2014, 12:14

Next

Return to Blogi un tērzētavas

Who is online

Users browsing this forum: Google [Bot] and 6 guests