Iesākšu varbūt ar to, kā pie tāda maza brīnuma-jorkšīras terjera čalīša tiku.
Patiesībā vienmēr esmu dievinājusi kaķus, jo suns man bija bijis tikai ļooooti agrā bērnībā, tā sauktais āmurgalva-šnaucers:),neko daudz no viņa neatceros.., visu laiku man ir bijuši kaķi. Dievinu kaķu neatkarību, burvīgo, dažakārt nešpetno, dažreiz super mīļo raksturu
Ar māsu gan bērnībā dīcām pēc suņa, bet pamazām vēlme pārgāja... Likās, ka man suņi nebūs-piederēju pie tiem, kam likās, ka suņi nav piemēroti dzīvei pilsētā, Rīgā, dzīvoklī... Un regulāri vest viņus ārā arī nebiju gatava. Taču....
Bija tāds LNT šovs Zvaigžņu Lietus, kur netieši mainīja manas domas. ..Yanai Key kādā no šoviem bija dzimšanas diena un Intars Rešetins viņai uz skatuves kā dāvanu uznesa mazu, mazītiņu, ļoti trīcošu, bet ļooooooooooooooooooooti mīlīgu kucēntiņu....
Notika klikšķis...
Es toreiz nepiefiksēju, ka tas ir jorkšīras terjera kucēns.. Nepārzināju tik labi šķirnes (tagad gan pateicoties šai mājas lapai atpazīstu un pat esmu sākusi ievērot cik daudz ļoti dažādu šķirnes suņu dzivo manā apkaimē..
Un tā doma maz mazo suņuku nepazuda... Līdz vienreiz pēc ilga laika rakņājoties interneta uzgāju jorkšīras terjera kucēna bildes un mana apmātība kļuva nopietnāka
[url=http://www.radikal.ru]
[url]
Sapratu, ka nebūs miera...
Sekoja rūpīga un ilga info vākšana, domstarpības ar tuviniekiem, it īpaši, kad ieraudzīja, kāda pieaugušiem jorkiem ir gara spalva un kādu rūpīgu kopšanu tā prasa, pazīstama vetārste baidīja ar bieži slimīgiem jorkiem, taču tomēr...sazinājos ar audzētavu un viens mazs enģelītis atlidoja pie manis.