šī pēcpusdiena mūsu ziemeļu mazpilsētā gan nav sevišķi svelmaina, tomēr iekšējais sliņķis čukst, ka tad, ja jāizvēlas starp suņa frizēšanu, vannasistabas tīrīšanu, dēļu beicēšanu vai neta piespamošanu, viņš labprātāk izvēlētos pēdējo minēto, kaut man pašai nav sevišķu iebildumu ne pret vienu no augšminētajām nodarbēm. bet nu labi, reizēm jādraudzējas arī ar savu iekšējo sliņķi, lai būtu miers mājās. tad nu pastāstīšu jums par buldogpuiku bosi (tā kā stāsts ir skumjš, gribēju uzreiz rakstīt par abiem buldogpuikām, bet mans dzīvesbiedrs uz šo brīdi ir jau atkārtoti aicinājis mani pievienoties viņam tai dēļu beicēšanas pasākumā, tāpēc nāksies vien iztikt ar to, kas ir).
reiz sensenos laikos (bez bažām, šis tāpat kā daudzi citi dotā teksta elementi ir vien stilistisks pārspīlējums, jo man vēl nav pat 100 gadu) es draudzējos ar kādu jauku zēnu, ar kuru gan beigu beigās mums tomēr nebija pa ceļam. tomēr laikā, ko aizvadījām, draudzīgi laipojot no vienām nesaskaņām uz nākamajām, mēs nolēmām papildināt mūsu kopdzīvi ar kādu četrkājaini. pēc ilgām diskusijām par šķirni, ko gan minētās personas stūrgalvīguma dēļ vien zvērināts optimists varētu dēvēt par "diskusijām", devāmies apraudzīt kādu radniecisku bariņu angļu buldodzēnu. mazi, neveikli kunkulīši, kas gan opā paņemot vairs nešķita nemaz tik mazi. nu neko, uz labu laimi izvēlējāmies vienu bumbulīti, veicām kaut kādu iemaksu, ja nemaldos, un devāmies mājup sagādāt visu mazzvēram nepieciešamo. pēc kāda laiciņa, kad vauva bija ticis pie visām potēm, dabūjis papīrus, čipu un galu beigās sasniedzis nepieciešamo vecumu, viņš pārvācās uz mūsu necilo dzīvoklīti, kas turpmākā mēneša vai divu laikā tika piegānīts un izrakņāts visos iespējamos veidos, kā jau īstam kucēnam pieklājas. teikšu, kā ir - man no tā zvērēna iesākumā bija ne pa jokam bail!
neesmu sevišķi ražena miesās, un kad tāds paprāvs pelmenis ar pleciņu pa priekšu, savdabīgā smaidā atņirgtiem zobiem, tev metas virsū spēlēties, zin, man spēlēšanās uz sekundi i ne prātā nenāca - pirmās nedēļas ik pa laikam spējā izbīlī lecu uz dīvāna (kas gan man kā saimniekam godu nedara, nevaru noliegt). bet ar laiku viss nostājās savās vietās. puika bija dzīvelīgs, rotaļīgs un ēdelīgs, pieņēmās miesās un, šķiet, arī prātā, cik nu tas iespējams attiecīgā vecumā. peļķīšu skaits uz grīdas aizvien saruka, turpretim pa pus dzīvokli izlīmētie
tena paklājiņi kļuva aizvien mitrāki. rotaļlietas dila apbrīnojamā ātrumā, tāpat kā dažs labs apavu pāris un citi sadzīves priekšmeti. ikdiena nemanāmi iegula jaunās sliedēs un rāmā jautrībā ritēja savu gaitu, līdz kādu dienu, kad grasījos beigt darbu un doties mājup pie abiem puikām, saņēmu telefona zvanu, kas, maigi izsakoties, rosināja mani pielikt soli. aizbraucu uz dzīvokli, atslēdzu durvis un ieraugu draugu, kas raudādams sēž uz grīdas asins peļķē ar mirušu kucēnu rokās. viņš bija ieradies pavisam neilgi pirms manis un atradis mazo pelmenīti tieši turpat, kur šobrīd sēdēja. tas bija drausmīgs vakars, bet mans prāts šādās situācijās pēc šoka pārvarēšanas parasti darbojas kā šveices pulkstenis. tā nu es satīrīju māju, apzvanīju klīnikas, lai noskaidrotu, kur iespējams veikt sekciju. sazvanīju kluba vadītāju, kas beigās šo jautājumu nokārtoja. iespēju robežās nomierināju draugu un atvēru ruma pudeli, ko abi tai vakarā arī iztukšojām, tā arī nespēdami nonākt pie kāda saprātīga slēdziena par to, kāpēc mazais puika tagad guļ mašīnas bagāžniekā un vai tiešām tā varētu būt mūsu sasodītā vaina. nākamajā dienā aizvedām dzīvnieku uz klīniku, līdz rezultāta saņemšanai turpinot mocīties neziņā un haotiskā manierē atbrīvojoties no visām dzīvnieka mantām, kas atbilstīgi mūsu minējumiem varēja būt pie vainas šādā situācijas attīstībā. beigās izrādījās, ka dzīvnieks ir bijis smagi slims. ārste pauda dziļu neizpratni par to, kā mazulis vispār ir izvilcis tik ilgi, norādot, ka dzīvnieka fiziskā kondīcija un kuņģī atrastā barība, kas apstiprina mūsu teikto, ka dzīvnieks ir bijis aktīvs un viņa apetīte bijusi gaužām normāla, nekādi nav savienojama ar pēcnāves diagnozi, kas bija kaut kāda iedzimta pneimonija.
tā nu mūs abus, apjukušus un bez padoma, savā paspārnē ņēma jaukā kluba tanta (šis nav stilistisks pārspīlējums, manuprāt, viņa tiešām ir ļoti jauka un atsaucīga), kas saskaņā ar iegādes līgumu bija gan gatava atmaksāt visu attiecīgo summu, tomēr rosināja mūs apsvērt iespēju ņemt citu kucēnu, ja reiz bijām uz to noskaņojušies. salikām galvas kopā, drosmei un iedvesmai iztukšojām vēl kādu ruma glāzi un galu beigās nonācām pie kopīga lēmuma, ka davaj - kad jau, tad jau. un tā pavisam neilgi pēc viena stāsta drūmajām beigām aizsākās nākamais - par buldogpuiku nēmo - kas laimīgi turpinās vēl šodien, bet ko to dēļu dēļ pagaidām nāksies atlikt uz vēlāku laiku.