by irituska » 20 Jun 2017, 11:10
Nu redz, apsēdos, kamēr sīkie guļ, varu garāk apstāstīt.
Takšeli paņēmu jau ar tādu problēmu, bet, piestrādājot un atrodot pareizo pieeju, bija ok. Vismaz 7 gadus dzīvojām mierā. Sačurājās pa retai reizei, kad kāds īpaši tuvs un jūsmīgs ciemiņš atnāca. Tepat forumā esmu arī rakstījusi kādā citā diskusijā par savu pieredzi. Kad piedzima bebis, suņi mazliet ņēma ļaunā, bet ne uz ilgu laiku, un bez dramatiskām izpausmēm. Taksim pat patīk zīdaiņi - žēlo, kad raud utt. Bet - katrs zīdainis reiz izaug par divgadīgu špicpuku, kam tā vien nagi niez pārbaudīt visu pacietību. Sunim attiecības ar mani ir ok. Varētu būt labākas ar manu dzīvesbiedru - kaut kādā brīdī kontakts nav izveidojies pārāk labi, un tur ir tā čurāšanas lieta diezgan bieži izpaužas tad, kad liek pie pavadas, bet - tas ir koriģējams, un to var izdarīt, jo viena no pusēm ir pieaudzis cilvēks. Bet ko ar spiedzošu, skrienošu divgadnieku? Suns arī nav tāds, kas ielien savā stūrītī un tur sēž, viņš visur pa vidu un pa kājām, bērns virsū un - aiziet! - čura pa visu dzīvokli. Jo čurā un vienlaikus skrien slēpties. Var teikt un runāt, un atkārtot, ka nedrīkst, šajā brīdī tas kā pīlei ūdens (t.i. - ar bērnu runāt). Ok, izaugs no šī perioda. Kaut kad. Bet man tūliņ nākamais bērns sāks celties kājās un iegūt arvien lielāku kustības perimetru. Negribas suni mocīt, neribas uz bērniem kliegt un pašai gribas kkādu morālo līdzsvaru saglabāt. Tā nu lauzu galvu, kā risināt.