Mana Bafla nodzīvoja 13 gadu, viņas māsa, kurai bija pirmais metiens Latvijā, - gandrīz 14 gadu.
Ticu, ka TM var dzīvot 15-17gadu.
Ja būtu iespēja, tad atkal ņemtu sev TM, - skatos šeit bildes un sirds smeldz. TM tāpēc jau ir interesanti, ka viņi ir ar raksturu, ļooti gudri, reizēm atklāti, reizēm viltīgi, mīl ģimeni un grib būt visur klāt; jo vairāk ar viņiem runājies, jo gudrāks top suns. Bafla mums nēsāja malku kamīnam, mēs ar viņu gājām uz tirgu, viņa nesa somā uz muguras nopirkto, sākumā viss tirgus saskrēja skatīties, bet suns vienā angļu mierā nelikās ne zinis par ziņkārīgajiem. Peldēties ne visai patika, bet pāris reizes gadā piecieta mazgāšanos ezerā vai upē. Es viņai vienmēr izcirpu spalvas starp kāju spilventiņiem, lai nenes smiltis; ar ķemmēšanos problēmu nebija, vēl tagad ir dzija priekš zeķēm
TM instinkti no dzīves Tibetā ir saglabājušies - labāk saprotas ar sievietēm, mīl paklaiņot, ja rodas iespēja, bet toties uz dresūras laukumu pietika aiziet pāris reizes, uzreiz visu apguva, bet izpildīt komandas vairākas reizes pēc kārtas - nē, "ne carskoje eto delo".
Nostaļģija...