Šodien Kira bija bērnudārzā... Gāju pēc meitas (izlēmu apvienot pastaigu un pie reizes izņemt meitu no b/d), negribēju suni atstāt ārā, iegāju iekšā un paņemu Kiru rokās, lai nelēktu un nebiedētu bērnus. Bet viņa nobijas un trica, nācas iet ārā. Parasti viņa no bērniem nebaidās, nez kāpēc tā. Bērni nekliedza, bija ļoti pārsteigti un priecīgi redzēt sunīti, teica meitai, cik viņai foršs un skaists suns.
Nu tad vēlāk izlēmu, ka vajag suni kaut kā iepriecināt, lai stress aizmirsās - taisīju biezpiena pankūkas, Kira arī nedaudz biezpiena dabūja. Ne jau par velti, protams
Un tikko atnācu mājās no pastaigas, skats no malas noteikti bija ņirdzīgs - tumss, auksts un kaut kāda nenormāla skrien ar mazu suni, turot rokas pamatīgu koka zaru, pēc izmēra vairāk tendētu uz VASu. Pie tam nevis vienkārši skrien un spēlējas, bet nesas apkārt kokiem, enerģiski kliedzot "Tik-tik-tik" un "tak-tak-tak", tālak skrien pie sola, "bum-stop-go", un tad vispār apstājas, apsedina suni, liek gaidīt un tad kĀ traka bļauj uz visu apkartni "staigāāāāāā!". Atkārtot vairākas reizes, piebert klāt slepšanos aiz kokiem, piesaukšanu no padsmit metriem, jo suns pekšņi izdomāja, ka vajag kaķi noķert un...
MAN BEIDZOT NEBIJA AUKSTI!!!