Unkas wrote::oops: Diemžēl nevaru sportot iedzimtas sirdskaites pēc.Cerēju ka bērni to darīs,bet tie vairāk pa ārzemēm kā pa Latviju .
Nu bet kā tu nepaborosi suni un vēl ziemā, dodam gaļu pie barības.

Mēs varētu padiskutēt par šo tēmu, par iespējām, utt., bet esmu savos 36 gados pārliecinājusies, ka pieaugušus cilvēkus pārskolot nav iespējams, ja viņi paši to nevēlas.
Esmu šad tad aizdomājusies, ko es darītu ar suņiem, ja ar mani (tfu, tfu, tfu) kaut kas notiktu, un man būtu jāatsakās no aktivitātēm. Protams, paldies Dievam, man ir lielisks atbalsts - ģimene, tomēr suņi - tas ir mans un Gundegas plāna īstenojums, un uzlikt rēķināties ar citiem būtu vieglprātīgi, jo citiem ir sava dzīve un savi plāni. Grāmatā "Ziemas deja", kas balstīta uz patiesiem notikumiem, mušers savas sirdskaites dēļ atdeva savus suņus citiem mušeriem, un atstāja sev tikai vienu suni - līderi. Manuprāt ļoti drosmīgs, pat varonīgs solis, bet, ja atklāti, es nezinu vai būtu spējīga uz ko tādu. Šādas manas spriedelēšanas manā galvā parasti beidzas ar frāzi: "Met muļķības ārā no galvas, viss būs labi!"

Vienu lietu gan es varu paredzēt - tas ir vecums, un ļoti labi apzinos, kad būs jānovelk svītra vienā brīdī...
Nu ja, neviens jau neaicina nedot suņiem gaļu. Tikai jādod ir saprātīgās devās...