Manas mammas māsai tā gadījās ar jorku - vienkārši izskrēja no dzīvokļa un kaimiņiene, kas nāca tieši iekšā mājā, izlaida pastaigāties sunīti
pirms paspēja noskriet lejā viņam pakaļ.
Izmeklējāmies, likām sludinājumus, zvanījām patversmei - nekā. Vienu dienu mammas māsa ieiet aptiekā un skatās - vienam pārim (acīmredzami grādīgo dzērnienu cienītāji) rokās viņas suns. Pieiet- saka, ka tas esot viņas suns, redzkur pat sludinājums izlikts (pie aptiekas durvīm) - tāda pati siksniņa, bante, ar kuru aste sataisīta un galu galā tak katrs savu suni pazīst. Šie spītējās - tas esot viņu, par savu naudu pirkuši PATVERSMĒ par 100 eiro (gribētu gan redzēt to patversmi, kur par dzīvniekiem tādu naudu pieprasa),esot kopuši, barojuši un pieķērušies.
To pasakot viņi taisījās doties prom, tante saprata, ka, ja viņi aizies, suni vairs neredzēs. Piekrita samaksāt jebkādu summu, tikai lai atdod viņas suni.
Lieki teikt - dabūja naudu un ne vairs mīlēja, ne vairs vajadzēja, savāca naudu un prom bija.
Tā kā - visādi riebīgi cilvēki šai pasaulē ir.