Šeit varētu diskutēt par visām retajām suņu šķirnēm Šeit būs dažas retās šķirnes Ņemts no: http://www.petnet.lv/canidae
Činuks

Šis retais suns ir tiešs slavenā ragavu pajūga vilcēja – Činoka – pēctecis. Pēc šķirnes dibinātāja nāves 1963. gadā šķirne piedzīvoja strauju lejupeju, un likās, ka tā būs uz mūžiem zudusi. 1981. gadā entuziastu grupiņa atrada pēdējos palikušos 11 suņus un sāka cītīgu darbu pie šķirnes atjaunošanas. Mūsdienās činoks ir galvenokārt mājas suns, lai arī daži izmanto to kā kamanu vilcēju.


Činukiem ir dažāds ausu stāvoklis.


Stabihaunds

Šis suns tiek uzskatīts par Holandes nacionālo dārgumu. Tas ir gan pointers, gan retrīvers, ko mūsdienās izmanto kā medību suni. Holandes Suņu reģistrā tiek rūpīgi uzskaitīta šīs dārgās šķirnes audzēšana, un ASV patlaban ir tikai 100 šīs šķirnes pārstāvju.



Oterhaunds

Šī cēlā šķirne cēlusies 12. gadsimtā. Savulaik tie bija populāri medību suņi, kurus izmantoja ūdru medībām barā, no tā arī šķirnes nosaukums. Diemžēl, kad Anglijā ūdru medības tika aizliegtas 1970-tajos gados, šie lielie suņi no lauku muižām pārcēlās uz mājām mīluļu statusā. Pašlaik tiek lēsts, ka Ziemeļamerikā ir tikai 350 oterhaundi.

Karolīnas suns

Šī šķirne ir zināma arī kā „Amerikāņu dingo” un ir ģenētiski saistīta ar tādām primitīvām suņu šķirnēm kā Austrālijas dingo un Jaungvinejas dziedošais suns. Tā ir visnotaļ universāla šķirne. Pretstatā citiem piejaucētajiem suņiem, kuriem auglīgais periods ir divreiz gadā, Karolīnas suņiem ir viens auglīgais periods gadā, līdzīgi kā citiem savvaļas suņiem. Tie ir Amerikas dienvidaustrumos sastopami suņi.



Norvēģijas lundehunds

Pazīstams arī kā „Pafinsuns”. Šos mazos sunīšus savulaik turēja vikingi, izmantojot kā izveicīgus medību palīgus. Tiem ir ārkārtīgi kustīgas locītavas, dubultie liekie pirksti uz visām četrām ķepām. Diemžēl šķirnei raksturīgas nopietnas gremošanas problēmas, kas apgrūtina barības vielu uzņemšanu un saīsina to mūža ilgumu.



Norvēģijas lundehunda kucēns.

Taizemes ridžbeks

Šī šķirne parādījās ASV 1994. gadā, kopš tā laika kļuvusi arvien pazīstamāka un populārāka. Šos Āzijas izcelsmes suņus ar krunkainajiem purniem raksturo spalvas līnija, kas aug gar mugurkaulu; šī īpašība tiem ir kopēja ar Rodēzijas ridžbekiem. Tie ir spēcīga rakstura suņi, kurus to dzimtenē izmanto kā mājlopu sargātājus un sargsuņus.


Taizemes ridžbeka kucēns.

Mudi

Tā ir Ungāru aitu suņu šķirne, kas izceļas ar fantastiskām gana dotībām. To mīkstais, lokainais kažoks un gludie purniņi vislabāk raksturo šos vidēji lielos četrkājainos „brīnumus”. Par laimi mudi, tie kļūst arvien atzītāki un populārāki suņu pasaulē, pateicoties savām izcilajām ganu dotībām un labajiem rādītājiem suņu adžiliti sacīkstēs. Kanādā un ASV jau ir nodibināti mudi audzētāju klubi, lai arī šķirne ir joprojām reti sastopama ārpus dzimtās Ungārijas robežām.




Catalburun

Tā ir turku pointera šķirne, kuru var viegli identificēt pēc šķeltā deguna. Tas var būt izteikta inbrīdinga rezultāts vai arī radies tādēļ, ka vietējie mednieki augstāk novērtēja šo šķelto degunu suņu leģendārās medību spējas, salīdzinot ar pointeriem ar normāla izskata deguniem. Jebkurā gadījumā šī šķirne ir praktiski nezināma ārpus Turcijas robežām, lai arī savā dzimtenē tā tiek augstu vērtēta par mednieku dotībām.



Austrālijas strupastes ganu suns

Šis suns ļoti līdzinās Austrālijas ganu sunim, bet faktiski strupastes ganu suns tika atzīts kā šķirne gandrīz 50 gadus pirms Austrālijas ganu suņa šķirnes izveidošanas. Strupastes ganu suns tika izmantots liellopu ganīšanai un kā palīgs fermera darbā. Tiem nav garas astes, tie piedzimst ar dabiski īsām astēm. Šīs šķirnes suņiem nav raksturīgo rūsgano plankumu uz kājām, purna un vēdera, kas ir vairumam Austrālijas ganu suņu, kā arī nav raksturīgā baltā pieres pleķa jeb „Bentlija zīmes”, kas piemīt teju 80% Austrālijas ganu suņu.

Nezinu no kurienes šī info ir ņemta, bet azavaks NAV dzinējsuns tas ir KURTS un pieder 10. grupai, un vēl tas nekādi nevar būt "izstiepts greihauds" jo ir gandrīz kvadrāta formāta. Bez tam, kāpēc tieši azavaks ir tā retā šķirne, no kurtiem slugi, tazi, hortajas,poļu un ungāru kurti, kā arīspāņu galgo ir ne mazāk retasšķirnes

Info protams pēc idejas interesants, bet stipri novecojis...
Stabihaunds jeb Stabyhound = 215 gabali Somijā vien ir reģistrēti...

Tibetas mastifs man liekas, ka arī nemaz nav tik rets, pat tagad uz sitienu tepat var nopirkt skaistus, mazus lāčukus. Tad jau LV dzinējsuns ir daudz, daudz retāks.

Par azavaku jau pateica. Bet retie TM Latvijā top vairāk un vairāk, ka skan vien. Viņiem arī sava šķirnes tēma forumā ir, ja nu nav pamanīts.
P.S. Piedodiet, bet neizprotu šīs tēmas jēgu kā tādu.

Nenoknābājiet tak ideju - es ar lielu interesi palasījos - par tibetiešiem arī pabrīnījos, bet pārējie gan bija tādi pasveši. Ja kādam ir kas piebilstams, var jau vēl pievienot info -

100% piekrītu Andrushkai- LATVIJAS DZINĒJS ir ne tikai reta, bet arī neatpazīta šķirne- kādi tikai nav dzirdēti nosaukumi mūsu NACIONĀLAJAM LAPNUMAM???!!!! Te daži spilgtākie piemēri, ko esmu izbaudījusi attiecībā uz savu suni- neizdevies dobermanis ar nekupētu asti, taksis ar garām kājām, nobadināts rotvellers. Lūk par šo reto šķirni ir vērts runāt!

man gan šīs tēmas ideja patīk. par azavakiem vai TM tiešām varēja nepostēt, par tiem ir info kurtu un TM šķirņu sadaļās, bet par dažu labu nebiju dziedējusi patiešām. var palūgt infu par Jaungvinejas dziesošo suni? tā ir šķirne vai tomēr kāda suņveidīgo suga?

BaibaB wrote:var palūgt infu par Jaungvinejas dziesošo suni?

Un? Ja tā informācija ir tāda pati kā par azavaku, tad labāk BEZ informācijas.

AliseM wrote:Nenoknābājiet tak ideju

Es šodien ļauna. Vēlreiz atkārtošu jautājumu - kāda ir tēmas jēga? Paskatīties bildēs retu šķirņu suņus un izlasīt apšaubāmu informāciju par tiem? Nezinu, man tas liekas muļķīgi... Variet mest ar tomātiem.

iemetu mammā guglē New Guinea singing dog, tā nav šķirne, bet kā jau domāju, savvaļas suņu suga. tātad nav šīs tēmas subjekts
bet nu vienalga, maksi, var jau šo tēmiņu kārtot līdzīgi citām šķirņu tēmām: ar info par šķirnes izcelsmi, standartu un foto, lai nav tukša runāšana un neprecīza infa. tad būtu saturs un ar laiku varētu izaugt šķirnes cienītāju loks un atsevišķa apakštēma šķirnēs.

Ei, bet nu tiešām... LDz ir FCI reģistrēts? Nav? Par maz suņu?
Tad lūdzu taisiet augšā īsu aprakstu, vienu standarta bildi, un uz visiem šitiem saitiem info angliski - mums tak savējais jāreklamē....

Man arī šī tēma patīk, jo ir interesanti uzzināt ko jaunu. Kāds atrod vienu informāciju, kāds citu un ir tēma apspriedei.

OK, ja kādam šis šķiet interesanti - uz priekšu! Bet no manas puses lūgums tēmas autoram izmest nekorekto informāciju par azavaku. Un vispār - ņemot vērā, ka azavaks Latvijā ir un jau tusē kurtu tēmā, loģiskāk jau nu tomēr būtu, ja konkrētā šķirne tiktu apspriesta kurtu tēmā. Un vispār kurtu tēmā ir iespēja pievienot aprakstus arī par reti sastopamajām kurtu šķirnēm.
Pret pārējām minētajām šķirnēm man sirds vienaldzīga - lai tēmas aizsācējs pat atbild par sniegto informāciju.

Kāpēc tik agresīvi. Manuprāt interesanta tēma.
Ir nacionālās vai reģionālās šķirnes, kuras tā pat kā LV dzinēji nav izplatītas ārpus savas valsts robežām, tāpēc būtu interesanti aplūkot tās vienā tēmā.
piem: Cão de Fila de São Miguel (nezinu kā latviski),


The Cão de Fila de Sao Miguel has a medium-sized build, but it is much heavier than the majority of average-sized breeds. They have a square-shaped head and a powerful set of jaws. Their eyes are dark brown in color and their ears are typically docked into a rounded shape. Their trunk and limbs are fiercely muscled, prompting the dogs to waddle slightly when it walks. Their short-haired coat is streaked and exists in a number of colors including reddish-yellow and gray in a variety of different shades. White patches or markings may exist on the chest, chin, and feet. The tails of this breed are usually docked.

The Cão de Fila de Sao Miguel is an aggressive, rustic working breed that is highly capable and quick to learn. They are able to remain outdoors all year round, guarding herds, possessions, and their home. They are excellent guard dogs and protectors. They are highly intelligent and will obey a variety of commands issued by their owner. They possess a sharp temperament and are very leery of strangers, but they are devoted and docile around their owner. This breed isn’t recommended for first time dog owners. They require firm training from an experienced, dominant owner.

The Cao de Fila de Sao Miguel can be very protective of children and are not always temperamental and aggressive. Most will only be aggressive if provoked and are other wise very friendly and lovable. This breed is very loyal and will die for their owners if needed.

Read more about Cao de Fila de Sao Miguel pictures and photos at www.greatdogsite.com

Upon the discovery of the Azorean islands in 1427, the terrain was covered by vegetation that was nearly impossible to penetrate. There weren’t any mammals on the islands to get rid of this excessive growth, so the sailors of Prince Henry deposited cattle onto the fringe of the islands. In 1439, there were abundant herds of domestic cattle in Sao Miguel. This brought about the need for a cattle dog to control the herds. The herding breed that was initially used in this endeavor was called the fila de Terceira. This breed is now extinct, but prior to that time, it was bred with molossers to create the Cão de fila de Sao Migual. The Cão de fila de Sao Migual became a pivotal part of the cattle-breeding process. They are an excellent guarding breed.

www.greatdogsite.com

gilroy wrote:Ei, bet nu tiešām... LDz ir FCI reģistrēts? Nav? Par maz suņu?
Tad lūdzu taisiet augšā īsu aprakstu, vienu standarta bildi, un uz visiem šitiem saitiem info angliski - mums tak savējais jāreklamē....

Nav. Lai varētu jaunu šķirni reģistrēt, vajag vismaz 8 asins līnijas un 300 (?) suņu, laikam... Un tiem, cik saprotu, jābūt kaut kādos FCI reģistros.

Man arī ideja par šo sadaļu patīk, neprecizitātes var palabot arī pozitīvākā tonī

Ieinteresēja viena šķirne - Catalburun, pamaklējos pa Googles tanti un maigi izsakoties pamatīgi nošokējos

Es neko nesaku, ja deguns ir nedaudz tā kā sadalīts, kā šeit:

Pat teiktu, ka interesants un atšķirīgs suns, bet jo tālāk skatījos, jo šķeltais deguns kļūst arvien dziļāk un pamatīgāk šķelts

Un tālāk jau tiek šķelts ne tikai deguna gals, bet arī kauls

Vai tomēr tas nav jau daudz par traku?! Manuprāt "radības kronis" atkal ir pārcenties!

derētu kaut ko tādu redzēt dzīvē - ja tas netraucē elpošanai, tad jau neko..., bet vizuāli man labāk patīk mērenie deguni.