Dienvidkrievijas aitu suns / South Russian Ovcharka

Dog Breeds

Dienvidkrievijas aitu suns / South Russian Ovcharka

Postby Magdalena » 07 May 2017, 12:23

ŠĶIRNES VĒSTURE

Tas, ka Dienvidkrievijas aitu suns ir viena no senākajām Krievijas suņu šķirnēm, ir neapstrīdams fakts, bet par spīti tam joprojām nav konkrēti noskaidrota šo suņu sākotnējā izcelsme.
Dienvidkrievijas aitu suņa izcelsmes vēstures pētījumi turpinās līdz pat šodienai. Strīdi norisinās arī par to, kura valsts jāuzskata par šķirnes dzimteni – Ukraina vai Krievija.
Pastāv vairākas versijas par Dienvidkrievijas aitu suņa izcelsmi:
1. DAS – astūriešu aitu suņu, vietējo „tatāru” aitu suņu un Krimas kurtu krustošanās rezultāts.
2. DAS – seno Centrālās Eiropas, galvenokārt dienvidvācu garspalvaino aitu suņu, ganu suņu pēcteči.
3. DAS - ganu suņu, kuru areāls aptvēra plašu Eirāzijas teritoriju, pēcteči.
4. DAS – daudzu ganu suņu krustošanās rezultāts.

Ielūkosimies kinoloģijas literatūrā un izsekosim, kādi vēsturiskie dokumenti (hronoloģiskā secībā) un pētnieciskie darbi par Dienvidkrievijas aitu suņa izcelsmi ir atrodami mūsdienās.
Dienvidkrievijas aitu suņa šķirnes veidošanās vēsture nenoliedzami ir saistīta ar Melnās jūras ziemeļu piekrasti, Tauriju, Askānija-Novas stepēm un aitu audzēšanas attīstību.

Vēsturiskās ziņas. 1797. gads. 1797. gada 20. jūlijā tiek izdots Pētera I rīkojums: „Taurijas guberņā ierīkot nelielu Spānijas aitu audzētavu un, izmantojot šīs audzētavas labākos vaislas aunus, iedzīvotājiem jāuzlabo savas kalnu aitas. Reizē ar aitām jāiepērk „īpašas spāņu šķirnes” suņus, kurus izmanto Spānijas aitu audzētāji, jo šiem suņiem piemīt īpašas spējas noturēt aitas vienā barā un aizsargāt tās pret plēsīgiem dzīvniekiem. Tad nu tādus suņus vajag arī Taurijā.”
Komentārs. Uz šo dokumentu atsaucas A. P. Morozovs, kad izsaka hipotēzi par DAS izcelsmi (versija Nr. 1). „Īpašā spāņu suņu šķirne” pēc viņa domām bijis astūriešu aitu suns (Augums aptuveni 50 cm, garš apmatojums ar biezu pavilnu, no ļoti gaišas līdz pelēkai, tumši brūnai un līdz pat melnai krāsai. Šie suņi tika izmantoti Astūrijā, Itālijas ziemeļos). Nav skaidrs kāpēc valsts vadošais kinologs ir izteicis šādu pieņēmumu? Pētera I rīkojumā ir minēti suņi, kas spēj aizsargāt aitu barus no plēsīgajiem dzīvniekiem. Pats A. P. Morozovs raksta, ka ”astūriešu aitu suņi nebija derīgi tam, lai aizsargātu aitu baru no plēsoņām, tāpēc astūriešu aitu suņus krustoja ar vietējiem „tatarskas” Vidusāzijas tipa aitu suņiem un ar Krimā plaši izplatītajiem kurtiem. Kurtiem raksturīgās iezīmes ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. Aitu suņi no kurtiem mantojuši lielu augumu un spēcīgu, sausu konstrukcijas tipu. (1960. gads)”. Neviļus rodas jautājums – kādēļ vajadzēja no tālās Spānijas ievest suņus, kuru darba spējas neatbilda prasībām? Jāpiebilst, ka ir atrasts vēl viens dokuments – profesora I. Černova ziņojums „Par smalkvilnas aitu audzēšanu Krievijā” 21.11.1873. Ziņojumā teikts, ka „mēģinājums 1797. gadā iepirkt smalkvilnas aitas cieta neveiksmi tā iemesla dēļ, ka Spānijā sākās karš. (D. Zavgorodnija pētījums)”. Un tā, - jautājums par radniecību ar astūriešu aitu suni paliek neatrisināts.

Vēsturiskās ziņas. 1803. gads. Francūzim Ruvjē, kurš ilgu laiku dzīvoja Spānijā un pētīja smalkvilnas aitu audzēšanu, pēc cara pavēlēs tika pavēlēts ievest „piecus tūkstošus aitu Krimā un 25 tūkstošus aitu Taurijas stepju rajonā”. Neskatoties uz Spānijas likumu, kas aizliedza izvest ārpus „Spānijas kroņa” robežām zelta rūnu aitas, Ruvjē ar krievu kara kuģi, kontrabandas ceļā izdodas aizvest uz Krieviju prasītās aitas. Iespējams, ka reizē ar aitām tikuši atvesti arī suņi (D. Zavgorodnija pētījums).
Komentārs. Raksta autors D. Zavgorodnijs uzskata, ka, ja suņi no Spānijas arī tika atvesti, tad tie varēja būt tikai mastifi, jo Spānijā aitu suņi netika plaši izmantoti. Aitu barus apsargāja molosoīda tipa suņi, kas spēja aizsargāt aitas no plēsīgajiem dzīvniekiem. Spānijā šim nolūkam izmantoja mastifus (augums aptuveni 70 cm, masīvs ķermenis, garš purns, plata galvaskausa daļa, apmatojums īss, krāsa – balta, melna, melnbalta un netīri pelēka. Apraksts pēc Franca Kuhlera, 1895. g.). Bet precīzu pierādījumu tam, ka reizē ar merīno aitām tika iepirkti arī suņi, nav.

Vēsturiskās ziņas. 1808. gads. No Saksijas Dienvidu Krievijā eksportēja merīno aitu baru – 1000 dzīvniekus. Aitas uz paredzēto vietu tika pārdzītas kājām, un bez suņu palīdzības šajā darbā nevarēja iztikt. Senvācu aitu suņi (augums suņiem – 55 cm, kucēm – 50 cm, krāsa – balta, apmatojums garš. Apraksts pēc Franca Kuhlera, 1895. g.) tradicionāli tika izmantoti kā lopu dzinēji, „bet runāt par vācu aitu suņiem kā par kultūras šķirni, tajā laikā bija pāragri (D. Zavgorodnijs)”.
Versiju par Dienvidkrievijas aitu suņu izcelsmi no Dienvidvācijas garspalvainajiem aitu suņiem (versija Nr. 2) izteica profesors A. A. Brauners (1927. g.). Viņš uzskatīja, ka Dienvidvācijas aitu suņi „ir pēdējie pārstāvji suņu šķirnei, kas bija plaši izplatīta Rietumeiropā un izzuda reizē ar vilkiem”. Profesors izteica pieņēmumu, ka Dienvidkrievijas aitu suņa senči XVII gadsimta beigās ir tikuši ievesti Dienvidukrainas stepēs no Vācijas.
Komentārs. Senvācu aitu suns, protams, varēja nokļūt Krievijas dienvidos, bet vai šķirne izplatījās tik lielā mērā, lai kļūtu par Dienvidkrievijas aitu suņa priekšteci? Visticamāk, ka nē, jo suns nebija piemērots aitu baru sargāšanai un, kā to apraksta N. Olenjevs Suņu šķirņu katalogā (1895. g.), „šis suns ir neliela auguma, tam piemīt bezšķirnes pazīmes”. Eiropas tipa aitu audzētavas Krievijas dienvidos izveidojās XIX gadsimta sākumā. Suņu audzēšana norisinājās ar „tautas selekcijas” metodi, un nostiprināt nelielas populācijas fiziski vājāku dzīvnieku asinis ir praktiski neiespējami. Visdrīzāk, tā vienkārši atšķaidījās starp vietējiem suņiem, un fakts, ka šiem suņiem bija liela nozīme jaunās ganu suņu šķirnes veidošanās procesā, ir visai apšaubāms.

Vēsturiskās ziņas. 1820.-1825. gads. Krievijas dienvidu pētnieks I. Kolls rakstīja, ka aitu barus sargā „lieli kurtiem līdzīgi, visticamāk – Āzijas izcelsmes suņi, kam ir garas kājas, garas astes, tie ir tievi un ar kuplu apmatojumu”.
Komentārs. Pūdeļu tipa baltus (pelēkus) suņus I. Kolls nepiemin un neapraksta. Netiek minēts arī tas, kāds ir šo suņu apmatojums – rupjš vai mīksts. Iespējams, tie ir bijuši tatarsku suņi, bet sīkāka apraksta par tiem nav. L. P. Sabaņevs šajā sakarā raksta, ka „neviens nav pat ieminējies par to, ka tatarsku suņiem ir kaut kāda līdzība ar kurtiem”. Savukārt Kolla piezīme par „šauro purnu un izstiepts korpuss” norāda uz acīmredzamu līdzību ar kurtiem. Un, ja pieņem, ka astūriešu aitu suņi, mastifi un Dienvidvācijas aitu suņi tikuši ievesti Krievijas dienvidos, tad I. Kolla pētījumi liecina par to, ka šīs šķirnes nav atstājušas ievērojamu iespaidu uz vietējo ganu suņu tipu. Tātad – nav pietiekoši argumentēta pamata apgalvojumam par to, ka kāda no šīm šķirnēm ir izteikti piedalījusies Dienvidkrievijas aitu suņu šķirnes veidošanās procesā.

Vēsturiskās ziņas. 18026. gads. 1826. gada 16. maijā imperators Nikolajs I izdod rīkojumu, kurā teikts: „Ieradušos šeit (Krievijā) ārzemniekus, kas pilnībā pārzina aitkopību, kā arī aitkopjus un ganus, atbrīvot no nodevām, klaušām un karaklausības”. Šis likums attiecās arī uz visiem mantiniekiem, kas pieņēma Krievijas pilsonību.
Komentārs. Šis likums radīja labvēlīgus apstākļus, lai cilvēki varētu īsā laikā izveidot ienesīgu saimniecību. Tika radīta iespēja izdevīgi ieguldīt līdzekļus. Krievijas dienvidi kļūst par intensīvas smalkvilnas aitu audzēšanas vietu.
Uz Taurijas stepēm dodas lopu audzētāji un pieredzējuši gani, kas uzaicināti no Spānijas, Polijas, Austrijas un Ungārijas. Viņi atved sev līdz ganu suņus, ar kuriem tradicionāli ir strādājuši savā dzimtenē.

Vēsturiskās ziņas. 1828. gads. Lielā Padomju Enciklopēdija tieši šo gadu dēvē par Askanija-Nova valsts rezervāta izveidošanas gadu.
Bet 1828. gadā Taurijas guberņas Dņepras apriņķī, nākošā rezervāta vietā, kas piederēja Krimas hana valstij, tikai sāk veidoties hercoga Kenenskas Angalta īpašumi.
Pēc pēdējās Krimas pievienošanas sākās masveida Krimas tatāru emigrēšana uz Turciju. „Iespējams bez darba palikušie gani kopā ar saviem suņiem pieteicās darbā Kenenskas Angalta saimniecībās. (Pēc I. Seleznjeva pētījumiem).
Komentārs. Ja 1825. gadā pētnieks Kolls Krievijas dienvidos vēl nesastop „pūdeļu tipa, baltus (pelēkus) suņus”, tad Dienvidkrievijas aitu suns kā šķirne sāk veidoties aptuveni starp 1828. un 1866. gadu. Tas bija laika posms, kad veidojās un uzplauka aitu audzēšanas saimniecības. Šķirnes radīšanai tika izveidoti visi apstākļi: nelielā (kontrolējamā) teritorijā koncentrējies ievērojams vaislas materiāls – no Krimas aitu suņiem (barakiem) līdz pašām perspektīvākajām eiropiešu ganu šķirnēm, turklāt – ap to laiku sāka darboties izglītoti zootehniķi.

Vēsturiskās ziņas. 1856. gads. Īpašumi tiek pārdoti Taurijas muižniekam Feinam. Feina meita apprecas ar bagāto I. I. Falcu, kurš kopā ar īpašumiem manto arī Feinu uzvārdu. Falcu-Feinu dinastijas saimnieki tik gudri, ka trīs paaudžu laikā rada vienu no lielākajām aitu audzētavām Eiropā. Un, visticamāk, ka tieši šai ģimenei pieder tiesības tikt uzskatītai par jaunas šķirnes, kas saucas Dienvidkrievijas aitu suns, izveidotāju.
Komentārs. Daudzi kinologi izsaka pieņēmumu par to, ka Dienvidkrievijas aitu suns ir pēctecis suņu senākajai grupai, kuri bija izplatīti Eirāzijas kontinentā no Tibetas, Mazās Āzijas līdz Atlantijai (versija Nr. 3). Neapoles Skifkas (Simferapole) izrakumos tika atrasts sienu zīmējums, kurā attēlots, kā jātnieki medī tauru un izmanto dzinējsuņus (Pēc I. Seleznova pētījumiem). Ja atsaucas uz N.P. Kišenska autoritāti, tad viņš raksta: „Balstoties uz maniem pētījumiem par pārmantojamajām pazīmēm, tad varu apgalvot, ka šie suņi izteikti nodod saviem pēctečiem tieši ārējās iezīmes. Krimas aitu suņi – baraki - nenoliedzami ir pieskaitāmi stepju suņu grupai. „Tjurku vārdam „baraks” ir šādas nozīmes: „aitu suns”, „suns ar pinkainu, garu apmatojumu”, „matains, vilnains, pinkains” (Pēc I. Seleznova pētījumiem).

Vēsturiskās ziņas. 1856. gads. A. P. Morozovs raksta: „Askānija-Nova saimniecības arhīva materiāli par 1856. gadu liecina, ka saimniecībā ir bijis ievērojams daudzums šo suņu. Askānija-Novā pareizai suņu selekcijai pievērsa lielu uzmanību. Katru pavasari notika izņemšana, tika atlasīti labākie vaislinieki.” Nav atrasti dokumenti par mērķtiecīgu selekcijas darbu, tomēr ir atrastas piezīmes par to, ka ganiem ir doti padomi par suņu darba īpašību saglabāšanu un Askānijas aitu suņiem raksturīgā tipa izveidošanu.
Komentārs. 1856. gadā šī suņu grupa jau bija tik viendabīga, ka varēja sākt runāt par šķirnes grupas rašanos, bet arī šķirnes pastāvēšanu. „Falcs-Feins savu aitu baru apsargāšanai turēja līdz pat 2000 aitu suņu. Tas bija noturīgs, ar labu selekcijas darbu izveidots suņu bars” (A. Babuškins, 1929. g.).

Vēsturiskās ziņas. 1866. gads. Šis gads ir interesants ar to, ka rakstnieks E. L. Markovs (1835.-1903.) sniedz Krimas ganu suņu aprakstu: „Pinkaini balti suņi, augsti un tievi... Pēc izskata tie nav pārāk milzīgi, bet ir neparasti nikni. Tie stāv uz garām kājām, ir pinkaini un tiem ir ļoti gari žokļi. To krāsa ir gandrīz balta, bet acis – šķiet pielietas asinīm. Tie prot apmest ķēdi ap aitu baru, nogriezt ceļu vilkam, acumirklī savākties vienkopus, pēc saimnieka balss intonācijas saprot viņa pavēles un klausa to, neskatoties uz savu mežonīgumu...”
Komentārs. Šis apraksts praktiski atbilst Dienvidkrievijas aitu suņa tēlam. Krimas tatāri dzīvoja un strādāja Falcu-Feinu īpašumos, tāpēc var pieņemt, ka tieši baraki kalpoja kā izejmateriāls „dienvidnieku” izveidošanās procesā. Viena tipa dzīvnieku grupai bija vajadzīga vien kultivēšana. Neskatoties uz diezgan detalizēto ganu suņu aprakstu, E. L. Markovs nav uzrakstījis to nosaukumu.

Vēsturiskās ziņas. 1896. gads. Ir izdarīts vēl viens detalizēts apraksts: „Krievu aitu suņi izceļas ar savu milzīgo augumu un niknumu. Tie ir ļoti līdzīgi franču aitu suņiem. Gan vienus, gan otrus klāj ļoti garš, mīksts apmatojums, kas savijoties uz suņa ķermeņa veido garas, nokarenas bārkstis, piešķirot šiem suņiem ļoti oriģinālu izskatu” (N. P. Osnovskis).
Komentārs. Versiju Nr. 4 neviens nav pētījis, bet nevar apstrīdēt faktu, ka zināma ietekme Eiropas ganu suņu šķirnēm uz Dienvidkrievijas aitu suņa veidošanos pastāv. Nenoliedzami, ka šajā šķirnē ir ungāru, franču, poļu un citu aitu suņu asinis. Un, ja aplūko Dienvidkrievijas aitu suni kā daudzu ganu suņu krustošanās rezultātu, tad šī versija nebūt nav nepamatota.

Šķirnes pastāvēšanas laikā tā ir nomainījusi vairākus nosaukumus: baraks, čabanu aitu suns, krievu stepju aitu suns, stepju aitu suns, Jaunkrievijas aitu suns, Ukrainas aitu suns, Dienvidukrainas aitu suns, Krievijas aitu suns, pinkainais Krievijas aitu suns, Dienvidkrievijas aitu suns.
Voldemāra Falca-Feina (Falz-Fein, 1930.) grāmatā „Askānija-Nova” ir redzams paraksts zem fotogrāfijas ar Dienvidkrievijas aitu suņa attēlu: „Hirtenhunde (Schafpudel, gennant Baraki), kas tulkojumā nozīmē: „Ganu suns (aitu pūdelis, ko sauc par baraki)”. Tas ļauj apgalvot, ka Falca-Feina laikā šīs šķirnes suņus sauca par barakiem.
Odesas universitātes profesors A. A. Brauners, kurš pētīja askāniešu suņus, piešķīra tiem latīņu nosaukumu un iekļāva Starptautiskajā nomenklatūrā: „Canis Iupus Novorossicus, A. Brauner”.
Akadēmiķis M. F. Ivanovs, kurš Ukrainā vadīja dzīvnieku zinātniski pētniecisko institūtu, grāmatā „Aitkopība” (1935.) publicējis vairākas askāniešu suņu fotogrāfijas. Zem vienas no tām redzams uzraksts: „Dienvidukrainas aitu suns”.
1920. gadā Kijevā notika juridiska šķirnes atzīšana. Tiesnešu kolēģija paziņoja šādu verdiktu: „Krievijas aitu suns ir īstens Krievijas suns, kas vairāku desmitu gadu garumā selekcionēts valsts dienvidos (Ukrainas dienvidos), un turpmāk visos pasaules kinologu dokumentos tas jāsauc par Dienvidkrievijas aitu suni”.
Pirmais šķirnes standarts tika publicēts 1931. gadā. Tas saucās „Dienvidkrievijas aitu suņa šķirnes raksturīgās īpašības”. 1976. gadā tika pieņemts jauns standarts, bet 1982. gadā tajā tika ieviesta virkne labojumu. FCI standarts tika apstiprināts 1983. gadā.



NODERĪGA INFORMĀCIJA

Aiz Krievijas robežām šī šķirne reti izplatīta.
Ļoti aktīvs un ātrs suns. PSRS bruņotajos spēkos savas straujās dabas dēļ nereti tika dēvēts par "spridzekli". Iedzimtas sarga dotības. Spēcīgs raksturs un patstāvība, tādēļ šo suņu apmācība jāuzsāk jau no mazotnes. Pareizi apmācīti, tie derīgi jebkuram dienestam. Šie cēlie un uzticamie suņi ļoti smagi pārdzīvo saimnieka maiņu, dažreiz jaunu īpašnieku neatzīstot vispār.
Sunim nepieciešamas regulāras un ilgstošas pastaigas. Kažoks jāķemmē regulāri, vismaz 3 reizes nedēļā.



ŠĶIRNES APRAKSTS

Šķirnes standarts FCI № 326/30.09.1983.
Valsts: Krievija.
Īss raksturojums. Dienvidkrievijas aitu suns – spēcīga ķermeņa uzbūve, augums – lielāks par vidējo; patstāvīgs, pret svešiniekiem neuzticīgs suns, lieliski aizsargā savu baru; nav prasīgs, viegli piemērojas dažādiem klimatiskajiem apstākļiem.
Ārējais izskats. Spēcīga, masīva kaulu sistēma. Sausa, labi attīstīta muskulatūra. Trūkumi. Vāja ķermeņa uzbūve. Viegla vai pārāk smagnēja kaulu sistēma. Vāji attīstīta muskulatūra.
Dzimuma tips. Izteikts dzimuma dismorfisms. Suņi ir spēcīgāki, lielāki un vīrišķīgāki, nekā kuces. Trūkumi. Kuces, kuru tips atgādina suņus. Nopietni trūkumi. Suņi, kuru tips atgādina kuces.
Galvenie izmēri. Kaulu indekss: Suņi: 17-19. Kuces: 16-18. Formāta indekss. Suņiem un kucēm: 108-110. Trūkumi. Neliela novirze no dotajām normām. Nopietni trūkumi. Izteikta novirze no dotās normas (kvadrāta veida vai izstiepts formāts).
Raksturs. Augstākās nervu darbības tips: stiprs, līdzsvarots, kustīgs. Dominējošā reakcija: aktīvi – aizsargājoša. Trūkumi. Pārmērīga uzbudinātība, biklums, gļēvums. Nopietni trūkumi. Nesavaldība, bailīgums.
Galva. Garena, ar mēreni platu pieri; attīstīts pakauša paugurs un uzacu loki. Pāreja no pieres uz purna daļu – redzama, bet ne pārāk izteikta. Deguna spogulis – liels, melns. Trūkumi. Rupji veidota galva, pārāk izteikta pāreja no pieres daļas uz purnu. Īss vai pārāk garš purns. Bojāti zobi. Pelēks vai brūns deguna spogulis. Nopietni trūkumi. Šaurs, viegls, uzrauts, strups purns. Rozā krāsas deguna spogulis.
Zobi. Balti, lieli, cieši pieguļoši viens otram. Priekšzobi pie pamatnes izkārtoti vienā līnijā. Šķērveida sakodiens. Salauzti priekšzobi, ja tie netraucē sakodienam, nedrīkst būt iemesls vērtējuma samazināšanai. Trūkumi. Pārāk mazi zobi vai viens otram nepieguļoši priekšzobi, dzeltena zobu emalja, pāragra zobu nolietošanās, liekie priekšzobi vai priekšējie molāri. Salauzti priekšzobi, kas traucē sakodienam. Nopietni trūkumi. Sakodiens, kas neatbilst šķērveida sakodienam. Kaut vai viena zoba trūkums. Nelīdzens priekšzobu izkārtojums.
Ausis. Vidēji lielas, trīsstūra veida, nokarenas. Trūkumi. Ausis, kas karājas uz skrimšļiem.
Acis. Ovālas, nelielas. Novietojums – taisns. Acu krāsa – tumša. Plakstiņi – cieši pieguļoši, sausi, tumši. Trūkumi. Gaišas acis. Nopietni trūkumi. Dažādas krāsas acis.
Kakls. Sauss, muskuļots, mēreni garš, novietojums – augsts. Trūkumi. Pārāk īss, zemu novietots kakls.
Krūšu kurvis. Mēreni plats, dziļš, ribas nedaudz plakanas. Trūkumi. Nepietiekoši dziļš krūšu kurvis (virs elkoņa). Nopietni trūkumi. Šaurs, mazs, mucas formas krūšu kurvis.
Vēders. Mēreni ievilkts. Trūkumi. Pārāk ievilkts vai nokarens vēders.
Skausts. Ir izteikts, tomēr ne augsts.
Mugura. Taisna un spēcīga. Trūkumi. Mīksta, ieapaļa mugura. Nopietni trūkumi. Sedlu veida (ieliekusies), kupraina mugura.
Viduklis. Īss, šaurs, ieapaļš. Trūkumi. Nedaudz iegarens, taisns, pārāk apaļš viduklis. Nopietni trūkumi. Garš, šaurs, nokarens viduklis.
Krusti. Plati, gandrīz horizontāli. Krustu augstums ir vienāds ar skausta augstumu. Krustu augstums ir pieļaujams par 1-2 cm augstāks par skausta augstumu. Trūkumi. Nedaudz nolaideni krusti. Nopietni trūkumi. Īsi, šauri, pārāk slīpi krusti. Izteikti paaugstināti krusti.
Aste. Gara, augstu novietota. Mierīgā stāvoklī aste ir nolaista līdz lecamajām locītavām. satrauktā stāvoklī – pacelta līdz muguras līnijai. Bieži astes galiņš sagriezts daļējā gredzenā. Iespējama pēdējo 2-3 skriemeļu saaugšana. Trūkumi. Aste, kas tiek pacelta augstāk par muguras līniju, uz muguras uzmesta aste.
Priekšējās ekstremitātes. Skatoties no priekšas, - taisnas, paralēlas. Pleca lāpstiņas locītavas leņķis – aptuveni 100˚. Apakšdelmi – taisni. Delnas – spēcīgas, mēreni garas, novietotas nedaudz slīpi. Trūkumi. Nelielas novirzes no normas plecu locītavu leņķos, neliels kāju greizums vai izvērstas kājas. Nedaudz pagarināti vai saīsināti apakšdelmi, nedaudz izvērsti elkoņi, mīkstas delnas. Nopietni trūkumi. Taisni vai asi pleci. Šķībi vai pārāk tievi apakšdelmi. Pārāk gari vai pārāk īsi apakšdelmi. Īsi, mīksti delmi. Pārāk izvērsti elkoņi. Izteikts kāju izvērsums vai kāju greizums.
Pakaļējās ekstremitātes. Skatoties no aizmugures, - plati novietotas, paralēlas savā starpā. Gurni – gari, muskuļoti. Apakšstilbi – gari, slīpi novietoti. Lecamās locītavas – sausas, plakanas, ar labi izteiktiem leņķiem. Trūkumi. Nenozīmīga novirze paralēlā kāju novietojumā. Šaurs novietojums, izteikti redzams „sirpja veida” novietojums, pārāk īsi apakšstilbi. Nopietni trūkumi. Izteikti redzams „sirpja veida” novietojums. Īsi apakšstilbi.
Pēdas. Ovālas, lielas, pirksti savilkti kamolā. Pēdas klāj garš apmatojums. Trūkumi. Plakanas pēdas. Izlaistas pēdas.
Kustības. Brīvas un plūstošas. Šī suņa dabiskais kustēšanās veids ir riksis un lēkši. Skrienot riksī, ekstremitātes kustās vienā līnijā, priekšējām ekstremitātēm nedaudz pietuvojoties nosacītai vidus līnijai. Priekšējo un pakaļējo ekstremitāšu locītavas brīvi lokās. Trūkumi. Nenozīmīga novirze no ekstremitāšu kustības taisnas līnijas; nepietiekoša locītavu izliekšanās. Nopietni trūkumi. Sapītas kustības, nesabalansētas kustības.
Apmatojums. Apmatojuma garums 10-15 cm, tas ir rupjš, biezs, pinkains, nedaudz viļņains. Apmatojums ir vienādi garš gan uz galvas, gan ekstremitātēm, korpusa un uz astes. Uz galvas esošais apmatojums krīt pāri acīm. Attīstīta pavilna. Trūkumi. Taisns apmatojums. Nopietni trūkumi. Īss, mīksts apmatojums.
Krāsa. Visbiežāk balta, bet var būt arī balta ar dzeltenu, salmu krāsa, pelēka (pelnu pelēka) un citi pelēkie toņi; balta ar vieglu pelēkās krāsas piejaukumu; pelēki dārka. Trūkumi. Melna, ruda, brūna krāsa; pārāk plankumainas krāsas.
Augstums skaustā. Suņi. Ne zemāk par 65 cm. Kuces. Ne zemāk par 62 cm. Trūkumi. Suņiem augums mazāks par 65 cm, kucēm – mazāks par 62 cm. Nopietni trūkumi. Suņiem augums mazāks par 60 cm, kucēm – mazāks par 58 cm.
N.B. Suņiem ir jābūt diviem normāliem sēkliniekiem, kas pilnībā noslīdējuši sēklinieku maisiņā.
Image

Image
User avatar
Magdalena
Puppy
Puppy
 
Posts: 54
Images: 2
Joined: 02 May 2016, 15:52

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Dienvidkrievijas aitu suns / Южнорусская овчарка

Postby Magdalena » 07 May 2017, 13:16

Стандарт FCI на русском языке

Стандарт FCI 326. Вестник РКФ № 4 1997г

Стандарты отечественных пород собак, которые утверждены в 1997 году Комиссией РКФ по стандартам, Президиумом РКФ и Департаментом животноводства и племенного дела Минсельхозпрода России

ЮЖНОРУССКАЯ ОВЧАРКА

СТАНДАРТ

КЛАССИФИКАЦИЯ FCI: Группа 1

Пастушьи и скотогонные собаки, кроме швейцарских скотогонных собак.

Секция 1 Овчарки

Южнорусская овчарка - собака выше среднего и крупного роста, сильная, подвижная, с сильным костяком и сухой сильной мускулатурой. Формат растянутый, при этом кобели короче сук. Половой тип хорошо выражен. Нижний предел роста для кобелей 65, для сук - 62 см. Предпочтителен более крупный рост при пропорциональном сложении. Корпус, голова, конечности и хвост южнорусской овчарки покрыты грубой, длинной, густой, косматой шерстью.

Эти собаки неприхотливы в содержании, легко приспосабливаются к различным климатическим условиям и применяются, в основном, для караульной службы и охраны помещений.

ОСОБЕННОСТИ ПОВЕДЕНИЯ Поведение уверенное, недоверчивое, преобладающая реакция - оборонительная в активной форме. Серьезным недостатком, значительно снижающим племенную ценность собаки, являются излишняя возбудимость, неуверенное поведение, флегматичность.

ГОЛОВА Удлиненнная, в форме слегка заостренного клина, умеренно широкая, плоская в лобной части, с хорошо развитым затылочным бугром и скуловыми дугами. Переход ото лба к морде заметный, но не резкий, надбровные дуги слабо выражены. Морда чуть короче половины длины головы, хорошо заполненная в основании и под глазами, несколько суживающаяся к мочке носа, с сухими, плотно прилегающими губами. Мочка носа крупная, желательно черная.

УШИ Достаточно высоко поставленные, средней величины, треугольной формы, висячие, плотно прилегающие к скулам. Нежелательны уши, висящие на хрящах.

ГЛАЗА Овальной формы, небольшие, темные, прямо и широко посаженные. Веки сухие, плотно прилегающие, предпочтительна полная пигментация.

ЗУБЫ Крупные, белые, плотно прилегающие друг к другу, в полном комплекте (42 зуба). Допускаются сдвоенные первые премоляры. Резцы у основания расположены в одну линию. Прикус ножницеобразный. Нежелателен, но допустим альвеолярный наклон резцов нижней челюсти, если это не нарушает форму прикуса. Наличие сломанных резцов, не мешающих определению прикуса, на оценку собаки не влияет.

ШЕЯ Сухая, мускулистая, длинная, по длине примерно равна длине головы, поставлена под углом 40-45 градусов к линии спины.

КОРПУС Грудная клетка умеренно широкая, в сечении - овальной формы, с несколько уплощенными ребрами. Передняя часть груди хорошо развита и несколько выступает вперед по отношению к плечелопаточным суставам. Нижняя линия груди проходит на уровне локтей. Глубина груди составляет 45-48% высоты собаки в холке. Живот умеренно подтянут. Холка хорошо развитая, длинная. Высота в холке не выше высоты в крестце. Спина широкая, мускулистая, крепкая, несколько выгнута вверх и образует с поясницей некрутую дугу, на область которой приходится высшая точка линии верха. Поясница короткая, широкая, мускулистая, выпуклая. Круп широкий, мускулистый, с небольшим наклоном, умеренно длинный.

ХВОСТ Длинный, низкопосаженный. В спокойном состоянии опущен вниз и доходит до скакательного сустава, в возбужденном - поднимается до линии спины. Часто конец хвоста свернут почти в кольцо, и два-три последних позвонка срастаются.Нежелателен хвост, поднимающийся выше линии спины, закинутый на спину.

ПЕРЕДНИЕ КОНЕЧНОСТИ Сухие, мускулистые, при осмотре спереди прямые, параллельные и умеренно широко поставлены. Лопатки и плечевые кости длинные, наклонно поставленные и образуют угол плече-лопаточного сочленения порядка 90-100 градусов. Предплечья прямые, овального сечения, отвесно поставленные, локти направлены строго назад. Пясти крепкие, умеренно длинные, поставлены с небольшим наклоном.

ЗАДНИЕ КОНЕЧНОСТИ Сухие, мускулистые, при осмотре сзади поставлены параллельно, несколько шире передних. Бедра широкие с хорошо развитой мускулатурой. Бедренные кости и голени длинные, поставлены несколько наклонно, углы коленного и скакательного суставов очень хорошо выражены, скакательные суставы сухие, плоские. Плюсны сухие, умеренно длинные.

ЛАПЫ Овальной формы, крупные, сводистые.

ШЕРСТНЫЙ ПОКРОВ Шерсть длинная не короче 10 см - по всему корпусу, на голове, конечностях и хвосте, грубая, густая, косматая с небольшим надломом или прямая. На голове образует "челку", закрывающую глаза и достигающую мочки носа, "усы" и "бороду". Подшерсток длинный густой, легко сваливающийся. Желательна шерсть длиной 20 см и более. У молодых собак и у собак в период линьки допускается шерсть, короче 10 см. Серьезным недостатком является короткая, не закрывающая глаза "челка" и слабая оброслость спинки носа.

ОКРАС И ПИГМЕНТАЦИЯ Белый, белый с серым или палевым оттенком, различных оттенков серый, светло-палевый, белый с серыми или палевыми пятнами. При любом окрасе желательны черная мочка носа, черные веки и губы. Цвет когтей на лапах любой. Нежелательны, но допускаются: серо- или палево-пегий окрасы, коричневатое сезонное осветление мочки носа; серая или печеночного оттенка мочка носа при темных глазах и хорошей пигментации губ и век; прерывистая пигментация век, если депигментированный участок не превышает 25% обводки глаза; прерывистая пигментация губ.


ДВИЖЕНИЯ Свободные, плавные, упругие. Характерным аллюром является спокойная рысь. При движении рысью конечности должны двигаться прямолинейно, с некоторой приближенностью передних конечностей к средней линии, суставы передних и задних конечностей свободно разгибаются, спина и поясница упруго и эластично пружинят. Холка и круп находятся на одном уровне, шея опущена до уровня спины или чуть ниже. Серьезным недостатком является переход с рыси на галоп при умеренном темпе движения.

ПОРОКИ Грубость или сырость сложения, высокопередость, высоконогость или приземистость, формат, приближенный к квадратному. Кобели в сучьем типе. Грубая голова, округлый череп, резкий переход ото лба к морде, узкая, легкая, короткая, вздернутая или опущенная морда, сырые губы. Полустоячие или очень низко поставленные уши. Круглые глаза, сырые веки, выраженное третье веко, бельмо. Мелкие, редкие, желтые зубы. Высота в холке для кобелей ниже 65, для сук - ниже 60 см. Высокопоставленная или сырая с подвесом шея. Мелкая, плоская, узкая, "распахнутая", бочкообразная грудь. Узкая, горбатая, мягкая спина. Длинная, узкая, плоская поясница. Узкий, короткий, горизонтальный круп. Хвост кольцом. Прямые плечи, короткие, отвесные пясти. Короткие бедра и голени. Слабые связки, сырые суставы. Сильно выраженная саблистость. Выпрямленные углы задних конечностей. Прибылые пальцы. Тяжелые, связанные, несбалансированные движения, высоко поднятый по отношению к холке круп. Движение боком, иноходь. Переход с шага на галоп при ускорении темпа движения.

ДИСКВАЛИФИЦИРУЮЩИЕ ПОРОКИ Непропорциональность сложения. Квадратный формат. Трусость, холеричность, неуправляемая агрессивность. Все отклонения от ножницеобразного прикуса, отсутствие одного зуба. Крипторхизм полный или односторонний, недоразвитые семенники. Короткая, мягкая, сваливающаяся в шнуры шерсть. Короткая, плотно прилегающая шерсть на голове и конечностях. Все окрасы, непредусмотренные стандартом. Темная маска. Голубые или белые глаза, глаза разного цвета. Отсутствие более 25% пигментации век, розовая или пятнистая мочка носа, розовые губы. Куцехвостость.
Image

Image
User avatar
Magdalena
Puppy
Puppy
 
Posts: 54
Images: 2
Joined: 02 May 2016, 15:52

Re: Dienvidkrievijas aitu suns / Южнорусская овчарка

Postby Magdalena » 07 May 2017, 13:42

Image
Image
Image
Image
Image
Image
Image
Image
Image
Image

Image
User avatar
Magdalena
Puppy
Puppy
 
Posts: 54
Images: 2
Joined: 02 May 2016, 15:52

Re: Dienvidkrievijas aitu suns / Южнорусская овчарка

Postby Magdalena » 07 May 2017, 14:07

Neliels kustīgs ieskats. Tās elegantās kustības... :samilejies:






/Uzskates materiālam izmantoti Dienvidkrievijas aitu suņu audzētavas «КРЫМ АК-КАЯ» (Crimea Ak-Kaya) video./
Image

Image
User avatar
Magdalena
Puppy
Puppy
 
Posts: 54
Images: 2
Joined: 02 May 2016, 15:52


Return to Suņu šķirnes

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 5 guests