Visa problēma ir tajā, ka sākotnēji tā bija viena šķirne, teeorētiki sanāk, ka viens un tas pats suns vien ir. Bija kad vienā sistēma suni reģistrēja kā pitu, bet otrā kā amstaffu. Ir Pitu līnijas ,kas atdalījās un izkopa darba- cīņas spējas, amstaffi atdalījās un kļuva par universāliem suņiem saimniecībās.
19. gs. beigās šos suņus sāka izmantot ne tikai cīņās, bet fermās māju apsardzei un cīņai ar zvēriem (vilki un koijoti).
1898. gadā ASV tika organizēta Unaited Kenne Club (UCK), kuru galvenais uzdevums bija selekcijas darbs ar pitbulterjeriem. 1909. gadā neliela daļa cilvēku atdalījās no UCK un izveidoja American Dog Breeders Association (ADBA), kurā reģistrējās dažādu valstu pitbulterjeru īpašnieki. Šī asociācija nodarbojās ar dažādu sacensību rīkošanu un pitbulterjera šķirnes saglabāšanu, kura ilgu laiku oficiāli netika atzīta.
20. gadsimta sākumā sāka izstrādāt pitbulterjera standartus, lai būtu iespēja piedalīties suņu izstādēs. Rezultātā tika iegūta šķirne, kas pēc vizuālajiem parametriem analogi pitbulterjeriem, bet tajā pašā laikā ne vienmēr tiek izmantoti kā cīņu suņi. Šo šķirni nosauca par amerikāņu stafordšīras terjers. Tas bijā kā pitbulterjera izstādes variants. 1936. gadā American Kennels Club (AKC) pieriģistrēja šķirni kā stafordšīras terjers.
No tā laika suņu vairotāji sadalijās divās grupās: UCK reģistrējās suņi ar izteiktām cīņas īpašībām – tādi kā amerikāņu pitbulterjeri, bet AKC reģistrējās tikai amērikānu stafordšīras terjeri. Izveidojās savāda situācija, kad vienādus suņus sāka sadalīt divās dažādās sugās.
1972. gadā šķirnes nosaukums Stafordšīras terjers tika nomainīts uz Amerikāņu Stafordšīras terjers. Tādā veidā „pasvītrojot” atšķirību no Angļu Stafordšīras terjera.