es par šo jautājumu ne reizi vien esmu domājusi. un nonākusi pie vairākiem secinājumiem, kas it kā izriet viens no otra un it kā ir pretrunīgi.
pirmais. apmācība nevienam sunim vēl nav nākusi par ļaunu. ja vēl tā ir apmācība (papildus paklausībai vai kā citādi), kas rezultātā ļauj kārtot darba pārbaudi sunim specializācijā, kurai vispār attiecīgā šķirne ir selekcionēta... ideāli. no vienas puses.
jo otrais. cik suņu mūsdienās vispār reāli veic tos pienākumus, kuriem viņu šķirne ir selekcionēta? no desmit bīgliem viens iet medībās, haskiji skrien un velk kamanas, bet tāpēc, lai skrietu un vilktu, nevis lai reāli pārvadātu kravas. kurti, kā nupat kurtu tēmā izlasīju, Latvijā nemaz medīt nedrīkst. tikai kursingot, tātad? faktiski sanāk, ka cilvēks nopērk suni un nodarbojas ar viņu, attīsta viņa dabīgās prasmes un instinktus, bet reāli, tā pa īstam to neizmanto vai pat nedrīkst izmantot.
no vienas puses būtu labi, ja suņi varētu saņemt Ch sertifikātu, nokārtojot savai šķirnei paredzētos darba testus. no otras, kurš pateiks, kurai šķirnei vēl ir spēkā antīkie priekšraksti? nu kurš jorks žurkas šodien ķers (un vispār, žurku pārbaudījumiem vispirms noķeriet
)? Latvijā kurts nemaz nevarētu nokārtot medību testu, jo Latvijā viņš nedrīkst medīt. un te ir trešais aspekts. nu noliks saimnieks darba pārbaudi, lai nokārtotu Ch. un tālāk? tas, kurš nav paredzējis iet medībās, arī neies ar savu īru seteru vai bīglu, ne visi VASi nodarbojas ar dienestu u.t.t. tātad ar prasībām visām šķirnēm kārtot darba testus, lai dabūtu Ch, tikai tiks atbaidīti potenciālie kucēnu gribētāji (toties plauks un zels kaktu vairotāji). j