man suni nevajag kaut kam. Viņi man ir. Viņi atnāk un dzīvo kopā ar mani. kaut kā mēs viens otru atrodam un kaut kā saderam. Tas kaut kā tāpat, kā jautājums, kam man vajadzīgs vīrs, kam man vajadzīgi draugi un t.t.
- tas tak nav atbildams.
kaut gan...
Var jau būt, ka jautājums tomēr atbildams
- lai kāds kāptu gultā sešos un bakstītu ar purnu un plūkātu matus, lai kāds kādu laiku čurātu uz parketa dēļiem, lai kāds kādā reizē paplucinātu trepju segumu, lai būtu ar ko 3-4 reizes dienā iet laukā un kāpt atpakaļ 6.stāvā, lai kāds spītētos un būtu, ko pavilkt, lai būtu visādas domas jādomā - "dot sauso barību vai pašai vārīt, kura barība labāka, kāpēc purns nokrāsojās rozā, vai aste pareizi stāv u.t.t", lai varētu novērot kāda s-du konsistenci un padomāt, kāpēc tas šķidrāks, lai būtu, ko ķemmēt, kam ausis tīrīt, ko socializēt, pēc kura savākt kaudzēm smilšu un palagi būtu jāmazgā biežāk
- jo es bez tā nevaru un man to ļoti vajag
Un ir tik jauka sajūta, kad visu šo rakstu un man pie kājām ir atlūzuši divi spalvu kušķi ... Tas nav ne ar ko atsverams
.