Kucēns negrib iet ārā!

[Bella1]

Nu jau dažas dienas kā esam dalmācieša kucēna saimnieki (4 mēn.). Kucēns aktīvs un mīļš un patreiz mums ir pielāgošanās periods vienam pie otra,kas jāsaka notiek veiksmīgi,izņemot vienu lietu - viņš negrib iet ārā,nokāpj pa trepēm (3 stāvs) un viss - STOP,mēģinam runāt ar viņu, pietupstamies, samīļojam, tad paiet kādus dažus soļus un atkal tas pats,kaut kā aizejam līdz tuvākajai pļavai,tur viņš nokārtojas, izskrien kādu riņķi un skriešus mājās,pat grūti noturēt. Vedam ārā 4 reizes dienā,jo savādāk taisa peļķes istabā, pats vēl neprasās ārā kad vajag nokārtoties. It kā ne reizi nav bijis no kā sabīties,nesaprotu kāpēc tā....

[OrlandoSeaHorse]

4 mēnešus vecam kucēnam nokāpt no 3. stāva ir pamatīga slodze. Suņi diezgan vēlu iemācās kāpt pa trepēm uz leju. Uz augšu kaut kā vieglāk. Iespējams, ka pēc tāda kāpiena viņam jau viss līdz brošai. Varbūt ir lifts vai vismaz kādu gabalu kāds var viņu panest?

[murkata]

vispār tik mazam kāpt pa trepēm lejā ir neveslīgi. pie tam, viš'ir pārvācies uz jaunu vietu un vispār vēl ir mazs - pe visa jāpierod un viss jāiepazīst.
mans suns baidījās no vēja, jo atbrauca no klusas ielejas

[brex]

vinam vienkarsi ir bail!! musu sunC kucena vecuma ari ilgi lauka lavijas, pie katra "bistama" troksna plaka pie zemes. Jo bija jauna vieta, jauni cilveki.
Kucenu labak nest pa trepem UZ LEJU, ta ir liela slodze locitavam
Lauku saistit ar pozitivam lietam - varbut panemt lidzi kadu milu mantinu, kadu gardumu, iet ara, kad mazak cilveku, masinu - lai mierigak

[adze]

vai nevarētu būt laikapstākļi pie vainas? pēdējās dienas (nu vismaz mūsu galā) ir pabriesmīgs lietus + vējš plus vēl viss cits. varbūt mazajam tiešām no tāda pūtiena neomulīgi? tas nav tas pats, kas bail. manam sīkajam ir grūti pārvietoties tādā vējā. Plok pie zemes, ātri ātri izdara darīšanas un skriešus uz mājām... Ar lielo stipri līdzīgi

[Bella1]

Varbūt arī laika apstākļi diez ko nepatīk,nezinu....bet kā labāk darīt,kad pēc nokārtošanās viņš ar visu savu enerģiju stiepj aiz saites mani mājās,pakļauties tam un skriet līdzi,vai tomēr censties to atpakaļ skriešanu ierobežot kaut kādā veidā? Es parasti tad apstājos pasaucu viņu pie sevis,paglaudu, bet tiklīdz beidzam mīļošanos,tā atkal turpina skrējienu uz mājām..gribētos lai iet mierīgi līdzās,bet varbūt vēl par agru to prasīt no viņa?

[OrlandoSeaHorse]

Blakus iet arī jāmāca, bet neprasme iet blakus pati par sevi nerada vēlmi skriet tieši uz māju pusi. Tikpat labi viņš tevi varētu raut uz uz kaimiņu mājām pēc kaimiņu kaķa.

[Snūpis]

tas izklausās pavisam normāli, mans suns arī ārā trīcēja kā diegabikse un ar vilkšanu bija jāvelk kaut kur tālāk no mājas, bet pamazām pastaigas kļuva garākas. Pacietību, tikai pacietību

[Konsuella]

Nu jau dažas dienas kā esam dalmācieša kucēna saimnieki (4 mēn.). Kucēns aktīvs un mīļš un patreiz mums ir pielāgošanās periods vienam pie otra,kas jāsaka notiek veiksmīgi,izņemot vienu lietu - viņš negrib iet ārā,nokāpj pa trepēm (3 stāvs) un viss - STOP,mēģinam runāt ar viņu, pietupstamies, samīļojam, tad paiet kādus dažus soļus un atkal tas pats,kaut kā aizejam līdz tuvākajai pļavai,tur viņš nokārtojas, izskrien kādu riņķi un skriešus mājās,pat grūti noturēt. Vedam ārā 4 reizes dienā,jo savādāk taisa peļķes istabā, pats vēl neprasās ārā kad vajag nokārtoties. It kā ne reizi nav bijis no kā sabīties,nesaprotu kāpēc tā....

Kucēnam klumburēt no 3.stāva-tas īsti pareizi nebūtu.Labāk,lai klumburē uz 3.stāvu.

[Suņamamma]

Bella, man liekas, ka jūs darat nepareizi kucēnu samīļojot kad viņš ir nobijies. Ar to jūs nostiprinat sunī šo uzvedības modeli un parādat, ka baidīties ir pareizi un labi.

Manam pašreizējam sunim pašlaik ir 6 mēneši un pirms pāris mēnešiem izgājām cauri tam pašam - arī manējā baidījās pilnīgi no visa un pēc 5 minūšu pastaigas rāvās uz mājām, it īpaši ja ārā tumšs.
Manuprāt šādā situācijā nevajag kucēnu piespiest - labāk staigāt 5 minūtes, bet bez bailēm. Ja atmiņas par īso pastaigu sunim būs patīkamas, tad nākošajā dienā viņš būs ar mieru pastaigāt 6-7 minūtes, vēl pēc pāris dienām jau 10 un tad tās bailes ar laiku pāries.

Nemieriniet kucēnu, paši esiet mierīgi un droši un rādiet kucēnam, ka jūtaties pārliecināti uz ielas. Ja suņuks nobīstas no kaut kāda priekšmeta uz ielas (tagad melnie lapu maisi salikti), nemieriniet viņu, bet droši pieejiet tam maisam klāt, pielieciet tam roku, kucēns redzēs, ka jūs nebaidaties un sekos jūsu piemēram. Ja sunim ir mīļa mantiņa, ņemiet to līdzi pastaigās, rotaļājaties ar viņu. Kārumus sākumā viņš nez vai ārā ēdīs stresa dēļ, bet kabatā ielieciet un piedāvājiet, ar laiku kad bailes pāries, viņš sāks ēst un tad turpmāk dodiet kārumiņus vienmēr, kad suns ir drošs, bet nekad nedodiet, ja viņš atkal nobīstās.

Par trepēm piekrītu, 4 mēnešu kucēnam kāpt lejā pa trepēm nav vēlams.

[adze]

pilnībā piekrītu suņamamma

tāpat iesaku slavēt ikreiz, kad parādās kāds nosacīts "drauds", ja nav nobijies....vai iesākumā, slavēt nemitīgi, ja pats sper kādu pārdošu soli uz citu pusi

varbūt mēģināt pastaigas 5-10min garumā atkārtot pa pus stundai. Tā es darīju, jo mans vecākais kungs jaunībā bija diezgan bailīgs. Sākumā vedu ārā ik pa pus stundai, lai pierod (protams, ne visas dienas garumā) un vienmēr uz vienu un to pašu vietu. Pagāja laiks, līdz saņēmās apsotīt no sirds, bet tiklīdz pirmais pleķis bija apzināts pilnībā, sākām lēnus riņķus ap māju

[Suņamamma]

Aizmirsu uzrakstīt, ka brīžos, kad jūsu mazuli pārņem panika, jums jāizturas pilnīgi neitrāli un mierīgi. Nepievērsiet uzmanību un izliecieties, ka nekas nav noticis, bet lai panika nesāktos, labāk jau iepriekš uzminēt cik tālu no mājas un uz cik ilgu laiku varat iet un pagriezties uz māju pusi PIRMS suns pagūst nobīties. Aizejiet atpakaļ līdz mājai un ja suns nav nobijies, ejiet vēlreiz atpakaļ. Tā jusu kucēns sapratīs, ka nav tik traki.

Un vēl no pieredzes - ejiet staigāt visa ģimene kopā, kucēns jūtas daudz drošāk kad viss "ģimenes bars" blakus. Kucēns vairāk baidās pazust no "sava bara", nevis no dzīvokļa.

[Bella1]

Paldies par padomiem, ar ārā iešanu jau ir nedaudz labāk,reizēm gan ietiepjas un negrib iet,tad mēs apstājamies,viņš padomā un tomēr iet... Pārsvarā ejam uz vienu un to pašu vietu,tur jau viņš jūtas drošāks, bet ja izvēlos citu maršrutu, tad atkal iet negribīgi. Sevišķi viņam patīk kad aizvedam pie mammas suņa,tad abi jož kopā. Bet vislabāk tiešām ir ja ejam visa ģimene kopā,tad viņš pastaigu uztver kā rotaļu. Tomēr kad griežamies iet atpakaļ joprojām raujas ļoti uz mājām, esmu redzējusi ka citi suņi tā ārā raujas ne uz mājām.

[Lila]

Šie ieraksti būs laikam izskaidrojuši mūsu radušos problēmu. Mūsu sunei ir 3 mēneši un arī negrib iet tālāk par mājas stūri, kad vedam pa vienam. Pirmo nedēļu gāja visur, bet bailes parādījās tieši otrajā nedēļā, kad izgājām ārā un pie blakus mājas darbojās puiši, kas raka sētas stabus zemē. Vienīgais variants bez vilkšanas suni dabūt garākā pastaigā ir iet divavāt + suns
Man jau likās, ka pie vainas ir aukstais laiks, un jāšuj sunim zābaki un mētelis

[Buffs]

Lila --> Pārsmējos. Kad mans mazias bija maziņš (francis), izejot pa dzīvokli, viņu sagaidīja lielais ļaunais lifts. Tālāk viss slapjš, trokšņi, sveši cilvēki. A kad uzpūta vējš, suns vienkārši apkrita augšpēdus, jo nesaprata kas tas ir Dažas nedēļas vēlāk es kopā ar savu cienīto gājām - es ar suni aiz muguras, viņš-pa priekšu saucot viņu Viens tur un viens skubina
Tagad jau mums tūliņ 2 gadiņi un situācija ir apgriezta - ejot ārā lifts ir labākais pasaulē, ejot iekšā, pēc tam, kad dabūt iekšā pa durvīm seko STUUUULBAIS lifts, kas ved mājās

[tanaya]

Mums ir privātmāja, un mani kucēni jau no mēneša vecuma iet ārā - pamazām.
Viņi sakumā arī baidās un vairāk laika pavada verandā.
Bet pēc tām pakapeniski sāk aiziet talāk un tālāk.
Var būt jūsu kucēns bija izaudzināts dzīvoklī un nekad neredzēja zāli, kokus, nejūta vēju un tāpēc uzvedās kā mazs pārbijies kucēns.
Pamēģiniet pakapeniski pagarināt pastaigas un obligāti ņemiet līdzi kādus kārumiņus, var pat sauso barību - un motivējiet viņu ar jums spelēties un pavadīt vairāk laika ārā.
Es pat sakumā baroju savus mazuļus ārā vai atvērtajā verandā - lai viņiem rodas labas asociācijas ar āras apstākļiem, bet mums, protams, tas ir vieglāk izdarams.

[Lila]

Paldies par padomiem!
Vienīgi jocīgi liekās tas, ka pirmo nedēļu viņa gāja ārā bez problēmām, spēlējās utt, bet tagad nekā
Pa trepēm lejā no 3. stāva vienmēr nonesam, bet mājās gan skrien pati..

[šerija]

Man suns pie manis nonāca 3 mēnešu vecumā un mēnesi bijām bailīgi laukā tad putns pa tuvu pielidoja, tad krūms nočabēja, tad vēl kaimiņš nošķaudījās un ta vis bija biedējoši mazam suņukam, kad jau pieradām iet laukā vairs nebaidoties mums paniskas bailes radīja jau iepriekš pieminētie lielie melnie maisi nekad nevarēja paiet tiem garām līdz arī pati uzzināju ka man pirmai japieiet klāt un jāparāda ka mais neko nedarīs ar suni runāju mierīgā balsī un ja nu jau arī šis bailes ir aiz muguras. Mums paris km no mājām ir šautuve no tiem trokšņiem gan mums ir bail. un nezinu vai maz tādas bailes ir iespējams labot. Varbūt ir kāds ieteikums lai mazinātu bailes no šāvienu un šavien līdzīgiem trokšņiem?

[Dagucis]

Mūsu 8 mēnešus jaunā meitene arī rej, ja dārzā parādās kāds jauns priekšmets, kas ir lielāks par viņu. Tas pats bija arī kādas pāris reizes pastaigu laikā, ka ieraudzīja kādu, viņasprāt, draudīgu priekšmetu - sirdīgi rēja virsū.
Bet tad es pati gāju tam priekšmetam klāt. Un tad saucu arī suņuku, lai nāk un aposta, jo man jau neko sliktu nav izdarījis un neizdarīs arī viņai

[Lila]

Es ļoti ceru, ka viņai ātrāk pāries bailes, savādāk, ja nav pastaigu viņa nevar izlādēties un mājās uzvedās kā monstrs