Suņu saimnieku bezatbildība :(

[čība]

saimnieks redz mani un bez pavadas esošo suni, mūsu maršruti krustojas un otrs neveic nekādas darbības, es to uztveru kā sava veida piekrišanu.

Tas ir tas, par ko es runāju - nav jau jāiet paspiest roka, lai kaut ko sarunātu

[/quote]
lūk, tātad sīkas atkāpes tomēr ir pieļaujamas [/quote]
Atkāpes protams ir pieļaujamas, neviens tak nav 100% perfekts. Bet, ja arī suns noraujas, aizskrien - saimnieka pienākums ir pēc iespējas ātrāk suni savākt un atvainoties par radušos situāciju.

[OrlandoSeaHorse]

Mani visvairāk sajūsmināja te izteiktā ideja, ka 5-6 gadīgu bērnu var paņemt uz rokām, ja pastaigas laikā pretī nāk suns. Cik suņus var satikt vienas pastaigas laikā? Vairāk par vienu noteikti. 5-6 gadīgs bērns sver +/- 20 kg, bet var līdz 30. Neizzīdu no pirksta, paskatījos oficiālas tabulas. Darba aizsardzības likumos sievietei (vismaz padomju laikos, kad cilvēks nebija vērtība) bija atļauts celt ne vairāk kā 20 kg. Un ja baidās arī 7-8 gadīgs, ko tad? Vai tā ir normāla svētdienas pastaiga mammai, kam vislaik jāķer smags bērns uz rokām, vai tas ir normāli bērnam, kas nevar mierīgi iet, jo jābūt paķeramā attālumā no mammas, gadījumā, ja kāds suns sadomās ar viņu paspēlēties? Tā jau var līdz paranojai 5 minūtēs nonākt.
Varbūt nonāksim līdz tam, ka dizainēsim speciālas pusaudžu nesājamās mugursomas? Un kas ņems uz rokām mammu, kam pašai bail?

[murkata]

[undd]

Godīgi atzīšos - nelasīju pēdējos komentārus daudzus, tāpēc iespējams tagad iepurkšķēšu ne par tēmu, bet, atsaucoties uz OSH komentāru....Kaut es ļoti labi apzinos to, ka nevienam nav pienākums sajūsmā spiegt par ceļā sastaptu svešu suni, tomēr, nu ir tādi eksmemplāri, kuri baidās no suņiem principāli, tādu vai citādāku iemeslu dēļ. Ko darīt suņa saimniekam, kura suns ir pie pavadas, normālā, kontrolējamā garumā, nevis flekša brīvā lidojumā, un pretī ir cilvēks, kurš baidās, vienkārši baidās no suņiem tādiem vai dajebkādiem? Es neuzskatu, ka man tāpēc tagad suns jāved ārā tikai tad, kad visi aizgājuši gulēt, uzpurnī un sasietām kājām, lai tikai kāds nesajustos apdraudēts, jo viņam ir fobija. Tāpat kā nevienam nav pienākums iefanot par klāt pieskrējušu svešu suni, nevienam suņa saimniekam ar nav jājūtas vainīgam, ka kādam ir bail no suņiem kā tādiem. Ja reiz es, pastaigājoties ar suni, esmu ievērojusi labturības prasības un rēķinos ar to, ka manam sunim nav tiesību iet kādam klāt, lai viņu vienkārši apostītu, tad pārējais viss nav mana problēma un katram pašam ir jātiek galā ar tarakāniem galvā, ja nespēj to pats, tad ar speciālista palīdzību imho

[AliseM]

Mani visvairāk sajūsmināja te izteiktā ideja, ka 5-6 gadīgu bērnu var paņemt uz rokām, ja pastaigas laikā pretī nāk suns. Cik suņus var satikt vienas pastaigas laikā? Vairāk par vienu noteikti. 5-6 gadīgs bērns sver +/- 20 kg, bet var līdz 30. Neizzīdu no pirksta, paskatījos oficiālas tabulas. Darba aizsardzības likumos sievietei (vismaz padomju laikos, kad cilvēks nebija vērtība) bija atļauts celt ne vairāk kā 20 kg. Un ja baidās arī 7-8 gadīgs, ko tad? Vai tā ir normāla svētdienas pastaiga mammai, kam vislaik jāķer smags bērns uz rokām, vai tas ir normāli bērnam, kas nevar mierīgi iet, jo jābūt paķeramā attālumā no mammas, gadījumā, ja kāds suns sadomās ar viņu paspēlēties? Tā jau var līdz paranojai 5 minūtēs nonākt.
Varbūt nonāksim līdz tam, ka dizainēsim speciālas pusaudžu nesājamās mugursomas? Un kas ņems uz rokām mammu, kam pašai bail?

Cik sapratu, runa jau nebija par bērnu, kurš klasiski baidās no suņiem, bet gan par bērnu, kurš ir psiho emocionāli traumēts - ir raustījis valodu, nav varējis pa naktīm gulēt. Es gan domāju, ka šādu bērnu ir vairāk jāpieskata un jāatceras, ka diezin vai atrodoties ar šādu bērniņu Mežaparkā vai vienalga kur citur, kur ir pilns ar suņu staidzinātājiem, māte var ieslīgt relaxā un pilnībā baudīt svētdienas pastaigu! Pati esmu izaudzinājusi savus divus un vēl pirmsskolas vecumā dabūju klāt savējiem vēl divus tādus pašus - zinu, ko nozīmē 4 mazuļi - šīs pastaigas vispār priekš manis nebija atpūta, jo visu laiku skatījos, ko dara bērni un ko dara suns un kas notiek apkārt! Man kā mammai, absolūti ir vienalga cik sver mans bērns, vai viņa svars ir pāri kādām normām vai nav - man ir svarīgi viņa veselība un es neesmu utopiste un neloloju ilūziju, ka par mana bērna veselību domās kāds cits un kur nu vēl tāds, kurš nespēj pat savu suni turēt pavadā! Es neaizstāvu suņu staidzinātājus bez pavadām - ieraugot šādu kompāniju, es, baidoties par savas kompānijas veselību, rīkojos pati - momentāli apstājos un, ja redzu, ka cilvēks netaisās savu suni ņemt pavadā, skaļi aicinu to izdarīt. Ja redzu, ka saimnieks nav īsti atbildīgs, eju ar līkumu. Man ir absolūti vienalga, ko par mani domā - lai domā, ka esmu traka un stulba, bet labāk es kliedzu un bļaustos pirms man kāds ir pienācis un iespējams sakodis/sabaidījis nevis pēc notikuma žēlotos kaut kur kaut kādā forumā! Ja man kāds mēģina stāstīt, ka viņa suns ir draudzīgs, tad esmu atradusi ļoti labu pretlīdzekli - es paziņoju, ka mani suņi gan kož, ja kāds nāk klāt. Ticiet man - līdz šim ļoti labi darbojas un svešie suņi aši vien tiek savākti! Īpašiem gadījumiem, kopš uz labākiem laukiem aizgāja mūsu lielākā sargātāja, iegādājos piparu gāzi, kuru cenšos neaizmirst ielikt kabatā - par laimi, nav bijis jāizmanto!
Lai man piedod topika autore, bet es vispār šai diskusijai neredzu jēgu un mērķi, jo mērķauditorijas, manuprāt, šeit nav!

[OrlandoSeaHorse]

Es gan domāju, ka te vairāk ir runa par suņiem brīvā lidojumā, nevis par to cik kurš baidās no suņa pie pavadas. Es tā kā zinu, ka bērni jāpieskata un kritiskā gadījumā arī jāaizstāv, jāņem uz rokām utt, ir tādi radījumi arī mājās. Un suņi arī ir.

[Girts]

Ko darīt suņa saimniekam, kura suns ir pie pavadas, normālā, kontrolējamā garumā, nevis flekša brīvā lidojumā, un pretī ir cilvēks, kurš baidās, vienkārši baidās no suņiem tādiem vai dajebkādiem?

Neko. Tu esi izpildījusi pienākumu pret sabiedrību un nodrošini, lai suns nevarētu nevienam pieskriet klāt vai savainot. Šādā komplektā - pavada+ suns pie sāniem tu vari staigāt ar lepni paceltu galvu pa pilsētu un negatīvi noskaņotajiem pašiem ir jāiet pāri ielai. Ja likums nenosaka savādāk, tad tev ar suni pavadā un pie sāniem (nevis 5m attālumā) ir identiskas tiesības iet pa trotuāru kā pretī nākošam cilvēku baram. Ja man nāk pretī vecāki ar maziem bērniem, tad es parasti pat esmu gatavs iekāpt zālājā, lai parādītu vecākiem, ka izprotu viņu iespējamo uztraukumu par saviem bērniem un cenšos darīt tā, lai viņi justos maksimāli droši man ejot garām. Un tas arī atmaksājas, jo parasti jau pa gabalu var redzēt, ka pretīmnākošā ģimene ierauga mani ar suni un sāk satrauktām sejām saukt bērnus klāt, ņemt pie rokas un t.t., bet kā ierauga, ka es paeju maliņā un paņemu suni praktiski 10cm pavadā, tad ejot garām man jau smaida un saka bērniem par to, ka rekur smuks reksītis sēž Un tas man rada prieku un liek domāt par atbildību pret sabiedrību vairāk un vairāk

[murkata]

jap, tolerance ir pamatā visām attiecībām, arī suņinieks-nesuņinieks. tāda pieeja - parādīt, ka izproti cilvēku satraukumu, vai iespējamās bailes un apzinies, ka tev pie sāniem ir SUNS, jau uzreizlielākai daļai pretīnācēju emocijas un attieksmi izmaina par 180 grādiem. bieži vien tieši šāda izturēšanās rada saikni un paver iespēju bērniem pienākt pie suņa, vecākiem atļauties viņiem to atļaut, nezinātājiem - iepazīties ar suni kā tādu, vai tieši jūsu konrēto šķirni. tas it kā ir sīkums, bet no šādām kripatām veidojas sabiedriskā doma pamazām, pamazām, bet mēs to varam izmainīt

[Šarlote]

Cik sapratu, runa jau nebija par bērnu, kurš klasiski baidās no suņiem, bet gan par bērnu, kurš ir psiho emocionāli traumēts - ir raustījis valodu, nav varējis pa naktīm gulēt. Es gan domāju, ka šādu bērnu ir vairāk jāpieskata un jāatceras, ka diezin vai atrodoties ar šādu bērniņu Mežaparkā vai vienalga kur citur, kur ir pilns ar suņu staidzinātājiem, māte var ieslīgt relaxā un pilnībā baudīt svētdienas pastaigu! Pati esmu izaudzinājusi savus divus un vēl pirmsskolas vecumā dabūju klāt savējiem vēl divus tādus pašus - zinu, ko nozīmē 4 mazuļi - šīs pastaigas vispār priekš manis nebija atpūta, jo visu laiku skatījos, ko dara bērni un ko dara suns un kas notiek apkārt! Man kā mammai, absolūti ir vienalga cik sver mans bērns, vai viņa svars ir pāri kādām normām vai nav - man ir svarīgi viņa veselība un es neesmu utopiste un neloloju ilūziju, ka par mana bērna veselību domās kāds cits un kur nu vēl tāds, kurš nespēj pat savu suni turēt pavadā! Es neaizstāvu suņu staidzinātājus bez pavadām - ieraugot šādu kompāniju, es, baidoties par savas kompānijas veselību, rīkojos pati - momentāli apstājos un, ja redzu, ka cilvēks netaisās savu suni ņemt pavadā, skaļi aicinu to izdarīt. Ja redzu, ka saimnieks nav īsti atbildīgs, eju ar līkumu. Man ir absolūti vienalga, ko par mani domā - lai domā, ka esmu traka un stulba, bet labāk es kliedzu un bļaustos pirms man kāds ir pienācis un iespējams sakodis/sabaidījis nevis pēc notikuma žēlotos kaut kur kaut kādā forumā! Ja man kāds mēģina stāstīt, ka viņa suns ir draudzīgs, tad esmu atradusi ļoti labu pretlīdzekli - es paziņoju, ka mani suņi gan kož, ja kāds nāk klāt. Ticiet man - līdz šim ļoti labi darbojas un svešie suņi aši vien tiek savākti! Īpašiem gadījumiem, kopš uz labākiem laukiem aizgāja mūsu lielākā sargātāja, iegādājos piparu gāzi, kuru cenšos neaizmirst ielikt kabatā - par laimi, nav bijis jāizmanto!
Lai man piedod topika autore, bet es vispār šai diskusijai neredzu jēgu un mērķi, jo mērķauditorijas, manuprāt, šeit nav!

Tā iet, kad neizlasa visu. Sanāk runāt riņķī un apkārt un piesaukt neeksistējošas lietas. Bērns no suņiem NERAUSTĀS, ja suņi neskrien viņam virsū, nerej un nelec apkārt! Un kā jau noskaidrojām - ejot uz bērnu rotaļu laukumu man un visiem pārējiem ir tiesības uzskatīt, ka šajā rajonā tādi indicenti negadīsies. Otrs - par to "pamanīšanu" laikus - ar šiem mazajiem tojiem un visiem pārējiem ir vēl kāda cita nelaime - tie ir tik mazi, ka tos nemaz tā no attāluma nepamanīsi. Smejies vai raudi, bet tas ir tāpat kā teikt, ka kādus 50 metrus uz priekšu varētu pamanīt žurku. Nevar. Tāpat kā šos suņus nevar. Ar normāla izmēra suni ir cits storijs. Un konkrēti šajā situācijā (ko arī jau rakstīju) - saimnieces vilkās ļoooooti tālu aizmugurē saviem suņiem un vispār neredzēja, ar ko šamie nodarbojas (jo ceļš piedevām vēl uz turieni ir kalnains).
Otrs - par to, ka šī diskusija ir bezjēdzīga - manuprāt, ĻOTI jēdzīga. Jo jautāt, KO 'ŠĀDĀS SITUĀCIJĀS REĀLI DARĪT, ir labākais, ko es varēju darīt. Jā, līdz šim šādi incidenti ar mani nebija notikuši, tāpēc turpināšu tomēr uzskatīt, ka labāk ir pajautāt, nekā klusēt.

[Linda B.]

Sodien pastaiga saskaros ar pariti,tiesa vienam tulit no majas izskrjea pakal saimnieks,nezinu vai tapec,ka redzeja,ka suns no kedes(vispar jocigi,ka taksa izmera suni kads pieliek pie kedes un tur lauka) noravies un riedams skrien mums virsu vai tapec,ka pamanija,ka mes nebaidamies un skrienam vinu nabadzinam virsu.Ta pat viens,kurs mierigi pa vartu skirbu izlien un tad zvankstedams skrien pakal,nenoturejos un palaidu savejas vala, ka saka skriet pakal sis fiksi iespruka atpakal un turpinaja riet kaut kur aiz majas stura.Kara zina man prieks,ka tie bija mazi suneli nevis kaut kadi vilki.Man tomer jau ir bars un ja manejas jut,ka es lauju,tad atlaujas uzriet ari preti,tadi parasti sabistas no parsvara un satinas.

[Sanio]

[Maija_Dakota]

[chiba]

Ne par mazsuņiem, bet augstāk iesākto par baidīšanos no suņiem. Tikko bija gadījums.
Man ir VAS kucēns, 7 mēn, pēc skata liels, bet tomēr kucēns. Aizbraucām uz DEPO brīvdienās, iekšā negājām, vienkārši pie durvīm gaidījām kādu cilvēku. Pēc tam ejot uz mašīnu, kucēns bija man pie pavadas tieši blakus- pavada max 15 cm garumā bija paņemta. Ejam gar mašīnām, tur kāpj vīrietis ārā un uzreiz brēc: "Zabiraiķe sobaku!". Es, protams, apjūku, apstājos un mēģinu saprast, kāds suns jāsavāc, jo manējais jau ir savākts. Redz, neesot sunim uzpurnis uzlikts. Izrādās viņam no mašīnas otrā pusē sieviete ar bērnu kāpj ārā, pieļauju, ka par to satraukums. Bet nu- ja viņš nebūtu mūs uzrunājis, mēs savā tempā jau būtu pagājuši garām, pirms tas bērns vispār izkāpj, a tagad tieši apstājāmies. Otrkārt, suns jau ir savākts un godīgi iet man blakus, pat neskatoties uz cilvēkiem, nerunājot par to, ka tas ir tikai kucēns. Un šādi gadījumi gadās bieži. Es saprotu, ka tas cilvēks nevar zināt, vai mans suns kož vai nē, bet taču skaidri redzams, ka suns ir pie pavadas un neba nu mēs ejam tieši garām. Manuprāt, šāda histēriska attieksme tikai audzina bērnus bailīgus un par suņnīdējiem, jo visi suņi taču ir slikti pēc definīcijas. Protams, nevajag krist otrā galējībā, un ļaut bērniem maukties virsū visiem suņiem. Tomēr man kā saimniecei ir aizvainojoši, ka pret manu kucēnu izturas kā pret nez kādu briesmoni, kurš vispār nedrīkstētu pa ielām iet. Kamēr būs tādi cilvēki, kas savus bērnus audzinās tā, tikmēr sabiedrībā nemainīsies attieksme pret suņiem. PROTAMS, tas attiecas uz abām pusēm- arī suņu saimniekiem ir jābūt apzinīgiem un jāuzvedas adekvāti.

[peecis]

lai neceptu jaunu tēmu, klabināšu tepat par vidēja izmēra suņu saimnieku bezatbildību.

Atzīšos, pats mēdzu pārspīlēt ar iešanu bez pavadas, tomēr VEST PAVADĀ NENOZĪMĒ KONTROLĒT SUNI!

3 gadījumi pēdējo mēnešu laikā:

1) Braucu ar velo pa Gaisa tilta ietvi, tilta vidū stāv mazliet bezpajumtnieci atgādinoša padzīvojusi sieviete ar ko laikveidīgu un, veroties tālumā, pļāpā pa telefonu. Ietve šaura, garām viņai bīdos ar ~2 km/h ar vienu kāju atspiežoties pret barjeru, otra, sunim tuvākā stāv uz pedāļa. Brīdī, kad esmu blakus sunim, tas man iekož zābakā. Nekas, zābaks ir biezs, uzbļauju bomzei, minos tālāk.
2) Īsi pirms Ziemassvētkiem Cēsīs pa slidenu ietvi nāk pretī meitene ar brūnu rotveilera izmēra suni, suns ierauga manu suni un metās uz priekšu pa ietvi, meitene aukliņā pendelējas Nekas, suņi apostijās un gāja tālāk Kurš tur kuru kontrolēja - grūti spriest.
3) Sestdien Šmerļa mežā velku krustdēlu ragavās pa taku, mūs apsteidz sieviete ar brūnu dalmāciešu izmēra suni, suns izrāda interesi par bērnu, sieviete pajoko kaut ko par ragavu vilkšanu, bet ejot garām uz brīdi suns pieliek purnu 10 cm attālumā bērna sejai. Viss, ok, suns draudzīgs, bērns no suņiem nebaidās, bet normāli tas man nešķiet.

Ko ar to visu gribēju teikt?

Nepietiek ar suņa būšanu 1.5 m garā pavadā, ja nepievērš uzmanību suņa izdarībām vai arī nespēj to nemācīto brīnumu savaldīt.
Lūdzu nevienu neapvainoties par muļķīgo saimnieku dzimuma pieminēšanu, suņu skolā redzu, kā sievietes daudz lielākus suņus kontrolē daudz labāk kā es savu nelielo.

[magnola]

Tomēr man kā saimniecei ir aizvainojoši, ka pret manu kucēnu izturas kā pret nez kādu briesmoni, kurš vispār nedrīkstētu pa ielām iet. Kamēr būs tādi cilvēki, kas savus bērnus audzinās tā, tikmēr sabiedrībā nemainīsies attieksme pret suņiem. PROTAMS, tas attiecas uz abām pusēm- arī suņu saimniekiem ir jābūt apzinīgiem un jāuzvedas adekvāti.

Ak, cik pazīstama situācija, man ir stafu meitenīte un mums negatīva attieksme no cilvēku puses ir gandrīz ikdiena, esam jau pieraduši pie šādas attieksmes, bet nepatīkami ir gan....
Viens no gadījumiem: Suns īsā pavadā, nolikts blakus ritenim- braucam pastaigā pa vietējiem lauku ciematiņiem. Pēkšņi kādus 100 m priekšā sieviete, kura nāk preti, metas riņķī un aizspiež ar rokām acis un kliedz! Es ar apjuku, apstājos, mierinu, saku,ka suns ir piesiets, lai nebaidās, bet šī pīlnīgā panikā bļauj, ka viņai ļoti bail, lai mēs ātrāk braucot garām. Tā arī pabraucām viņai kliedzošai, pagriezušai mums muguru un acis ar rokām aizspiedušai garām......

[čība]

Pārmaiņas pēc piekritīšu

peecim

Pavada neko nenozīmē, mānīga drošības ilūzija. Suns ir jāvar savākt bez pavadas.

Man bija smieklīgs atgadījums 2011.gada Reto izstādē, eju ar suni pavadā ka jau izstāde pienākas, suns iet blakus. Pēkšņi cilvēki no malas - vai tā tas paredzēts. Es - kas paredzēts. Kā izrādās, suns kaut kad izmaucies no kakla siksnas, tā man velkas nopakaļ saitītē, pie rokas vēl bija būris, krēsls, iepirktās mantas, bet suns godīgi blakus

Siksna var izslīdēt no rokām, pārplīst, suns var izmaukties - ir ļoti daudz variantu kā suns pēkšņi vairs var nebūt pavadā.

[chiba]

Pārmaiņas pēc piekritīšu

peecim

Pavada neko nenozīmē, mānīga drošības ilūzija. Suns ir jāvar savākt bez pavadas.

Man bija smieklīgs atgadījums 2011.gada Reto izstādē, eju ar suni pavadā ka jau izstāde pienākas, suns iet blakus. Pēkšņi cilvēki no malas - vai tā tas paredzēts. Es - kas paredzēts. Kā izrādās, suns kaut kad izmaucies no kakla siksnas, tā man velkas nopakaļ saitītē, pie rokas vēl bija būris, krēsls, iepirktās mantas, bet suns godīgi blakus

Siksna var izslīdēt no rokām, pārplīst, suns var izmaukties - ir ļoti daudz variantu kā suns pēkšņi vairs var nebūt pavadā.

Labs gadījums!
Par šo pilnībā piekrītu, ka nav jēgas no pavadas, ja tās galā karājas vai velkas pa zemi sīks ļautiņš, ka nekontrolē suni, kā arī visi pārējie Tevis minētie gadījumi. Protams, ka svarīgākais ir suni audzināt utt. Vienkārši man liekas pārspīlēti tādi gadījumi, kā rakstīju es un magnola.

[čība]

Labs gadījums!
Par šo pilnībā piekrītu, ka nav jēgas no pavadas, ja tās galā karājas vai velkas pa zemi sīks ļautiņš, ka nekontrolē suni, kā arī visi pārējie Tevis minētie gadījumi. Protams, ka svarīgākais ir suni audzināt utt. Vienkārši man liekas pārspīlēti tādi gadījumi, kā rakstīju es un magnola.

Tev nav tāda podziņa "ignore" ?

Es ar suni regulāri 11.novembrī eju uz Krastmalu nolikt svecīti. Vienu gadu māte arī panikā bērnus vāca un klaigāja, ka tas suns tak varot sakost utt. Uz ko es arī atbildēju, ka mēs esam iznākuši noķert vakariņas, parasti kaķus, bet bērni arī iet pie sirds. Lieki teikt, ka bijām kopā ar ģimeni un arī maziem bērniem
Ja suns ir publiskā vietā, es automātiski pieņemu, ka saimnieks par viņu atbild un saimnieks zina, ka tas suns tur var atrasties un nesagādās problēmas.

Pēdējais konflikts man bija ar policiju. Šogad esmu apņēmusies samaksāt nodevu, jo nācās iekost mēlē un aiziet. Bet vispār es to tā neatstātu. Rīgas pilsētas svētkos eju staigāt ar suni. Uz Alberta ielas bija kaut kāds brīvdabas pasākums, nevienas zīmes, ka ar suni nedrīkst, nekādu norobežojumu nekā, bet policiste lika aiziet, jo sunim nav uzpurņa (kuru pēc likuma nevajag) un vispār man esot jāiet prom, jo viņai esot bail. Vēl tagad nožēloju, ka nepalūdzu stādīties priekšā.

Bet vispār šādus cilvēkus vienkārši cenšos ignorēt.

[chiba]

It kā jau ir tā podziņa, bet tomēr, ja tādi gadījumi ar mazu laika starpību atkārtojas bieži, tad drusku sakrājas. Zin kā, man jau vēl "jaunās māmiņas" sindroms- nu mans mīļumiņš ir vislabākais un klausīgākais, un kā gan kāds var par viņu padomāt TĀ...
Bet ja pa nopietno, tad mans sapnis ir, lai kādreiz arī LV varētu ar suni aiziet uz veikalu vai kafejnīcu un neviens par to nekristu panikā, tāpēc žēl, ka nākamie sabiedrības locekļi tiek audzināti par suņu nīdējiem. Jo ko gan citu tas bērns var iemācīties, ja katru reizi viņš tiek histēriski rauts ar rokas pāri ielai, ja pretī nāk kucēns (cieši saņemtā pavadā, reizēm pat aiz kaklasiksnas paņemu, lai pat nevar pakustināt galvu cilvēku virzienā) un tiek teikts, ka visi suņi ir briesmoņi. Kā jau teicu, ir jāmāca bērni nelīst virsū svešiem suņiem, bet nez vai ar šādām metodēm

Bet nu šis jau ir smags offtopic no tēmas nosaukuma

[čība]

Bet ja pa nopietno, tad mans sapnis ir, lai kādreiz arī LV varētu ar suni aiziet uz veikalu vai kafejnīcu un neviens par to nekristu panikā

Nemaz tik liels offtopic nav.

Mēs vasarā bieži ejam uz Vecrīgu vakara pastaigas ietvaros. Brīvdienās šad tad sanāk mājās atnākt no rīta, kad aust saulīte Suns visur līdzi. Protams uz klubu neaiziesi un iekštelpās ar nesēdēsi, bet to nemaz nevajag - tur ir pārāk skaļš priekš suņa. Āra kafejnīcas parasti nav problēma un bieži cilvēki ir pozitīvi noskaņoti.