Retrīvers wrote:Mani ļoti kaitina mazie yorki utt.. Īpaši tie kas bezgēgā kviec, rej un kož visiem pēc kārtas.. Ja man būtu tāda situācija, ka pieskrien tāds un iekož, es viņu aizspertu ar kāju tālēs zilajās ilgi nedomājot.
Man bieži sastopama situācija ir tāda, ka es pastaigājos ar savējiem suņiem - parasti viens ir pie pavadas un otrs staigā brīvi, jo viņam ir nospļauties uz apkārtējo pasauli, suņiem, kaķiem, cilvēkiem (klāt neiet, iet vnk apkārt pa zāli, ja kāds pretī iet).. Un tad parasti pie tā suņa, kas man pie pavadas man pieskrien klāt kāds mazs mošķis un skraida apkārt un rej. Un kad saimniece pamana, tad sāk saukt, bet šiem parasti ir nospļauties ko saimniece saka un tad es vicinu pavadu lai atgaiņātu.
AliseM wrote:
... mani kā jorku saimnieci atkal kaitina cilvēki, kas palaiž savus (vienalga - lielos vai mazos) suņus bez pavadas, jo nekur un neviens nedos garantiju, ka jūsu absolūti vienaldzīgais suns pēkšņi nekļūs ieinteresēts un nenāks manējiem klāt. Un šeit vairs nav jautājums - vai viņš ir pozitīvi vai negatīvi ieinteresēts - man nav laika to pētīt - jo man ir atbildība pret saviem suņiem - jorku ir grūti sakost - vieglāk viņu ir nokost - diemžēl! Jā - man nepatīk, ka man jājūtas nedroši un visu laiku jāatskatās, kādā virzienā pārvietosies suns, kuram nav ne pavadas, ne uzpurņa. Piedodiet, bet arī lielo suņu saimniekiem ne vienmēr ir augsta atbildības sajūta - esmu to piedzīvojusi un tā nav tā labākā pieredze manā mūžā.
AliseM wrote:Nu re - Jūs mani nesapratāt - runa jau neiet par jūsu pārliecinātību, bet gan par apkārtējo cilvēku izjūtām, kad tuvumā pastaigājas suns bez pavadas. Mana rūpe ir par to otru cilvēku, kurš nav un arī nevar būt 100% pārliecināts par pilnīgi sveša suņa uzvedību un tramīgi atskatās, lai saprastu cik droša ir atrašanās tuvumā. Tieši tā es jūtos (un arī tikai pēc kāda nepatīkama gadījuma ar mūsu pašu LKF biedru, kurš bija pietiekoši vieglprātīgs attiecībā uz saviem leonbergeriem - laikam arī bija 100% pārliecināts par savu suņu disciplinētību u.t.t.) un tagad, ja savādāk nevar izvairīties, es atļaujos būt tik nekaunīga un palūdzu tomēr to brīvi palaisto suni paņemt pavadā vismaz uz to brīdi, kamēr es un mana mazā kompānija paiet garām. Mans tagadējais princips ir tāds - labāk lai domā, ka esmu absolūti traka un kašķīga suņu vecene, bet mani suņi ir dzīvi un veseli.
Henriete wrote:...
Arī manā uztverē visiem suņiem jābūt pie pavadas, ja garām iet vēl kāds suns. Tā ir ētika. Tā ir kultūra. Ja gribēs atlaist vaļā un paspēlēties, tad viens otram to var pajautāt un noskaidrot suņu savstarpējās attiecības uz vietas. Nevis saimnieks aizklejo ellē ratā meža otrā galā, kamēr viņa suns skraida pa mežu viens pats un biedē kā cilvēkus tā saimniekus ar suņiem. Nezinot, ko no tāda gaidīt.
Visvairāk man riebjas cilvēku vienaldzība, viņu stulbums patiesībā. Iedomīgu degunu pacēluši slāj garām, kamēr viņu suns nikni rej un kož kājās manam sunim, tikmēr saimnieks - bezkauņa, neliekas ne zinis.
To vajadzētu izvilkt ar kārtīgiem sodiem ārā no cilvēkiem.
Mans suns vienmēr ir pie pavadas, ja es atlaižu, tad pārliecinos, vai apkārt nav citi suņi. Un ja redzeslokā parādās, tad savējo piesaucu un pielieku pie siksnas, PAT JA ZINU, KA VIŅŠ VISPĀR NAV AGRESĪVS un nekad neveidos kašķi. Tā ir kultūra saimnieku vidū, TAM TĀ VIENKĀRŠI IR JĀBŪT.
Creme de la Creme wrote:Kāda ... pēc suņi jāstaipa līdzi pa iestādēm?!
peecis wrote:viens ~franču buldogs tā pamanījās manam sunim iekost sānā, tur gan saimniece vismaz saprata savu vainu, fiksi paķēra savu suni padusē un nozuda.
Users browsing this forum: No registered users and 5 guests