Pirms nedēļas pēkšņi "aizgāja" mans stafu puika Ēriks. Pēc pastaigas pārkāpa pār kāpņu telpas slieksni un saļima. Dakteris teica, ka pie vainas bijusi sirds, sekciju netaisījām (varbūt vajadzēja, lai zinātu droši).
Domāju, kā tas varēja notikt, ja iepriekš it kā nekas par to neliecināja.
Tāda tukšuma sajūta, visādi sīkumi ik uz soļa atgādina par draugu, gribas viņu paglaudīt, samīļot, piedevām mokos ar vainas apziņu - galvenokārt par to, ka, iespējams, to varēja novērst, arī par to, ka pēdējā laikā mīlulis nesaņēma tik daudz uzmanības, cik viņš bija pelnījis, jo mājās nupat bija ienācis zīdainis (solīju mīlulim, ka pēc kāda brīža varēšu viņam veltīt daudz vairāk uzmanības, ka tikai pats sākums tāds grūts), piedevām iepriekšējā dienā nebiju mājās. Kaķis, kuru sunciks uzaudzināja, arī meklē savu draugu. Nezinu, kā lai ar to visu tieku galā.
Ko es ar to visu vēlējos teikt - ja mīluļa dzīves laikā rodas kaut mazākās aizdomas (varbūt tomēr īslaicīgā rīstīšanās un sēkšana, kas parādījās jaunībā, pēdējā laikā gan ļoti reti, nebija vērā neņemams sīkums, kā man tika teikts), ka kaut kas ar veselību varētu būt ne tā, taisiet analīzes utt., nepaļaujieties uz daktera vai kādas citas suņiem pietuvinātas personas teikto, ka tas ne par ko nopietnu neliecina. Varbūt atgādināt arī to, ka mīliet un izrādiet mīlestību sev tuvajiem šodien, jo nevar zināt, ko nesīs rītdiena.