by Linda B. » 17 Oct 2011, 23:15
Es godīgi sakot nezin vai tas pateicoties klikerim vai varbūt es vienkārši biju novērtējusi savu suni par zemu un man vajadzēja tikai ar viņu vairāk pastrādāt,bet rezultāti ir apbrīnojami,kaut arī mācāmies mēs tikai no piektdienas.Ja iepriekš pastaigas izpaudās kā raustīšanās uz visām pusēm un es nevarēju pat iedomāties par apstāšanos kaut uz pāris sekundēm,jo viņa vienkārši turpināja iet,ja es negāju-ieskrējās un rāva,tad tagad esam tuvu tam,lai pastaigās pavadu vairs nevilktu un es varu apstāties-viņa apstāsies līdz ar mani.Kaut kur kaut ko gaidīt-neiespējamā misija.Mūžīgā dīdīšanās,smilkstēšana-pazudusi,viņa apsēžas vai pat apguļas un gaida.Man vairs nav pa puspagastu jākliedz "šurp!",lai pēc vairākām kliegšanas reizēm tā pat būtu jāskrien sunim pakaļ pirms kaut kas noticis,viņa joņo pie manis pēc pirmā sauciena.Darba vēl ir daudz,bet rezultāts ir pārsteidzoš,laigan nēsākām jau no nulles,viss iepriekš bija zināms,tikai piemirsies.Neesmu gan pārliecināta,ka suns jau ir sapratis tā klikšķa jēgu.